Cenu kāpums kā negodīgas eiro ieviešanas apliecinājums ierindojies tikai trešajā vietā starp problēmām

Vērtējot nesen publiskotā „DNB Latvijas barometra” pētījuma datus par eiro ieviešanu Latvijā, pirmais, kas „iekrīt” acīs, ir fakts, ka iedzīvotāju atbildes kopumā atkarīgas no ekonomisko jautājumu aktualitātes. Tepat varētu ierindot arī tādus faktorus kā „attālums līdz eiro” un informācijas daudzums par to.

2012.gada oktobrī diskusiju lokā bieži dominēja vairāku Eiropas Savienības valstu parādu krīze, un tas kā būtisks uztraukums (līdzās cenu kāpumam un skaidrās naudas maiņas problēmām) dominēja arī aptauju rezultātos. Pašlaik ir redzams, ka Latvijā citu ES valstu problēmu apspriešana nav ekonomisko jautājumu degpunktā, nav augstas inflācijas, bet skaidrā nauda samainīta veiksmīgi. Akcenti tiek pārcelti uz sirdij tuvāko – valūtas kā simbola nozīmi.

Tieši valūtas kā simbola (nevis kā ekonomiska instrumenta) uztvere iezīmējas arī jautājumā par to, kam būtu jābūt attēlotam uz pirmās īpašās eiro monētas.

Līdzās tam, kāda konkrētā periodā ir sabiedrībā aktuālā ekonomikas tēma, pētījuma rezultātos laika posmā starp 2012.gada oktobri un 2014.gada februāri iezīmējas „būs” un „jau ir” atšķirība. Pirms aptuveni pusotra gada kā samērā būtiskas eiro radītas izmaiņas tika gaidītas zemākas procentu likmes kredītiem (neaizmirsīsim – tas nozīmē arī depozītiem), tas, ka vairs nebūs jābaidās no lata devalvācijas, kā arī – ka algas un pensijas pakāpeniski pielīdzināsies ES vidējam līmenim.

Tādi potenciālie ieguvumi kā lielākas ērtības kontu turēšanā un ceļošanā tika minēti aptuveni 2-3 reizes biežāk. Tagad šī atšķirība ir būtiski augusi. Citiem vārdiem, ieguvumi, kas tika gaidīti, bet ir saistīti ar pakāpeniskumu vidējā un ilgā termiņā, ir mazāk pamanāmi.

Droši vien nevar vēlēties, lai visi aptaujas dalībnieki atzinīgi novērtētu „attālinātas” lietas, piemēram, ar krietni zemāku procentu likmi izlaistas eiro obligācijas. Tiešā veidā tas nav neviena iedzīvotāja personīgais kredīts, tie nav izdevumi no personīgā maciņa, kas tiek ietaupīti, un budžeta ietaupījums caur parāda apkalpošanas izmaksu kritumu kā sabiedrības ieguvums ir ļoti pastarpināts un izpaužas pakāpeniski.

Iedzīvotāju paustais cenu dinamikas vērtējums pēc eiro ieviešanas nav glaimojošs, tomēr biežās apspriešanas sabiedrībā dēļ būtiski neizbrīna. Lai gan aptaujas veikšanas periodā janvāra inflācijas dati jau bija pieejami (ko nu par datiem – cenas veikalos un pakalpojumu sniegšanas vietās bija redzamas), vairākums iedzīvotāju februārī atzīmē, ka cenu līmenis ir jūtami audzis.

Iespējams, ka, piemēram, siltumenerģija, kas šogad daudzviet ir lētāka nekā pērn, salīdzinājumā ar dārzeni un pienu nešķiet patēriņa prece un pietiekams izdevumu postenis, bet varbūt nav interesanti runāt par cenām, kuras nemainās vai sarūk.

Par laimi, cenu kāpums kā negodīgas eiro ieviešanas apliecinājums ierindojies tikai trešajā vietā starp problēmām, kuras saistītas eiro ieviešanu.

Turklāt jāatzīmē, ka cenas ir gan sarukušas, gan kāpušas (turklāt daudz straujāk nekā 2014.gada pirmajos mēnešos) arī agrāk, kad tam ar eiro ieviešanu nebija un nevarēja būt nekāda sakara. Uzņēmējiem izmaksas un savas darbības rentabilitāte ir būtiskas vienmēr, un laiku pa laikam vecais cenrādis vairs nekalpo izmaksu segšanai vai izaugsmei, vai arī tieši otrādi – pakalpojumu sniegšanas apjoma pieaugums ļauj ietaupīt un samazināt cenu (piemēram, sakaru pakalpojumiem) vai arī resursu izmaksu krituma rezultātā ir iespējams cenu samazināt (piemēram, 2013.gadā – degvielai, siltumenerģijai).

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste