Ko mums pirms Visaginas mācīties no vāciešiem?

Radioaktīvie atkritumi Vācijas sālsraktuvēs – potenciāla ekoloģiskā katastrofa

Saskaņā ar Eiropas Savienības kodolpētījumu organizācijas EURATOM datiem Latvijas iedzīvotāju uzticība kodolenerģijai krītas visātrāk visā Eiropas Savienībā. Latvija Eiropas Savienībā ir vismazāk izglītotā zeme par kodolenerģiju, un iedzīvotāju skepse pret sev nepazīstamu, jaunu un potenciāli ļoti bīstamu tehnoloģiju ir labi saprotama.

Arī pēc speciālistu skaita un kompetences šajā jomā Latvija ir Eiropas tabulas absolūtā lejas daļā. Mūsu varas iestādes ar savu noslēpumainību pret plašāku sabiedrību diemžēl ir veicinājušas iedzīvotāju skepticisma tālāku pieaugšanu kodolenerģētikā.

Tā piemēram, Latvijā nav bijusi nekāda sabiedriskā diskusija par tādu atomenerģētikā ļoti svarīgu jautājumu kā Ignalinas/Visaginas kodolatkritumu pastāvīga glabāšana.

Ir labi zināms, ka Visaginas atomstacija atrodas tuvāk nekā 30 km no Daugavpils un no Rīgas ūdens apgādes galvenā avota – Daugavas. Mazāk zināms ir tas, ka esošās Rīgas ūdens attīrīšanas iekārtas nenodrošina ūdens attīrīšanu no radioaktīviem materiāliem, kuru Daugavā patlaban nav, bet kuri iespējama kodolnegadījuma rezultātā ļoti ticams, ka varētu nonākt arī Daugavā.

Kodolatkritumi būs jāglabā 10 000 gadus un Latvijas sabiedrība ir pelnījusi publiski tikt iepazīstināta ar Lietuvas plāniem šajā jomā. Tuvojoties jauniem Lietuvas lēmumiem par Visaginas/Ingalinas atomelektrostaciju, arī Latvijas iedzīvotājiem būtu lietderīgi sīkāk iepazīties ar kodolatkritumu jautājuma dažādiem aspektiem, ar to saistītajiem riskiem un nākotnes izmaksām.

Apskatīsim Vāciju kā piemēru potenciālai ekoloģiskai katastrofai kodolatkritumu uzglabāšanas jomā. Lejassaksijas kodolatkritumu glabātuve sālsraktuvēs ir laba ilustrācija tam, ka kodolenerģētika ir jauna nozare un daudzi tās aspekti vēl aizvien nav atrisināti vai pat pienācīgi apzināti. Pēc laika izrādās, ka izvēlētie risinājumi slēpj vēl nezināmus riskus un papildu izmaksas.

1960. un 70.gados Vācijā, veicot risku analīzi un citus pētījumus, tika pieņemts lēmums apglabāt radioaktīvos atkritumus pamestās sālsraktuvēs. Šim nolūkam tika izvēlētas vairākas sālsraktuves, tai skaitā vecās sālsraktuves Asse II, Lejassaksijā (Schacht Asse II, Wolfenbüttel in Lower Saxony), kur tika apglabātas 125 787 mucas ar zemas un vidējas aktivitātes radioaktīviem atkritumiem. Teorētiski bija paredzēts, ka sāls ir plastisks materiāls, kurš spiediena ietekmē pats aiztaisīs plaisas un radioaktīvie atkritumi būs hermētiski noslēgti uz visiem laikiem.

Lai arī teorētiski šis risinājums izskatījās skaists un drošs, prakse izrādījās citādāka nekā skaistie inženieraprēķini, jo daba sagādāja pārsteigumu, ar kuru atkritumu glabātuves veidotāji nebija rēķinājušies.

1988.gadā pretēji sākotnējiem aprēķiniem un pieņēmumiem sālsraktuvēs sāka sūkties ūdens. Tagad ūdens sūces intensitāte šahtā Asse II ir sasniegusi 12 kubikmetru dienā. Iemesli ūdens sūces attīstībai nav precīzi zināmi, bet varētu būt saistīti ar visas raktuvju struktūras nestabilitāti, jaunu plaisu veidošanos sāls masīvā un ūdens režīma maiņu.

Vācijas sabiedrība jau kopš 2008.gada ir nobažījusies par šo potenciālo ekoloģisko kodolkatastrofu. Sāls ūdens šķīdums ir augsti korozīva vide, un ir arī netieši dati, ka glabāšanā novietotie konteineri varētu neatbilst oficiālajām specifikācijām. 2008.gadā Vācijas medijos parādījās ziņas, ka sālsraktuvju ūdens ir piesārņots ar radioaktīvo cēziju, plutoniju un stronciju. Šīm ziņām izplatoties, Vācijas Lejassaksijas valdība bija spiesta nomainīt kodolatkritumu glabātuves operatoru.

Interesanti atzīmēt, ka jau 1979.gadā vācu pētnieku grupas vadītājs H.H.Jurgens savā analīzē bija konstatējis kodolatkritumu glabātuves Asse II nestabilitāti nākotnē, bet kodolatkritumu glabātuves operators izvēlējās klasificēt šos secinājumus kā „nepamatotus” un ignorēt.

Te varam saskatīt skaidras paralēles ar Latvijas varas iestāžu rīcību līdzīgos gadījumos, kad arī pie mums tiek voluntāri ignorēti atsevišķām personām vai organizācijām neizdevīgi fakti un viedokļi.

2009.gadā Vācijas Federālajam Radiācijas aizsardzības dienestam tika uzdots pārraudzīt šo problemātisko radioaktīvo atkritumu glabātuvi. Vācijas valsts bija (un vēl joprojām ir) nopietnas izvēles priekšā, jo tai jālemj, ko darīt ar nestabilo radioaktīvo glabātuvi. Potenciālie risinājumi ir saistīti ar milzīgām izmaksām, un pagaidām drošs risinājums vēl nemaz nav izdomāts. Vācijas radiācijas dienests 2010.gadā novērtēja, ka tam būs vajadzīgi vismaz trīs gadi, lai sagatavotos projekta izstrādāšanai un vismaz 10 gadi, lai veiktu faktu savākšanu un izpēti, pirms pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk.

Kā ticamākie risinājumi ir ieteikti vai nu izvākt atkritumus no šahtas, tos pārpakot un atrast citu glabātuvi, vai arī pamest atkritumus tur, kur tie ir, un mēģināt papildus nostiprināt šahtu un imobilizēt radioaktīvos atkritumus. Abi risinājumi ir ļoti dārgi un abi risinājumi ir riskanti, jo paredz darbu ar lielu daudzumu radioaktīvu materiālu riskantos apstākļos. Pētnieki prognozē, ka, atstājot atkritumus tur, kur tie ir, šahta pēc laika tiks radioaktīvi piesārņota, un domas dalās tikai par to, cik liela varbūtība ir radiācijai izkļūt no šahtas un kad tas varētu notikt.

Latvijas kontekstā mums būtu interesanti paskatīties, kā tāda nedroša radioaktīvo atkritumu glabātuve vispār varēja izveidoties. Stāsts ir mums jau Latvijā labi pazīstamais – meli un noklusēšana līdz brīdim, kad vairs nav iespējams noklusēt.

Sākumā Lejassaksijas iedzīvotājiem tika stāstīts, ka Asse II būs pētniecības šahta, kur notiks zinātniski pētījumi par to, kā labāk veidot radioaktīvo atkritumu glabātuves. Tad pētnieciskajā šahtā sāka novietot aizvien vairāk „pētāmos” atkritumus, tad tika saņemta nauda par atkritumu izvietošanu, un tā gluži nemanot šahta no „zinātniski pētnieciska eksperimenta” pārvērtās par regulāru liela apjoma kodolatkritumu glabātuvi. Klusuma barjera tika pārrauta tikai 2007.gadā, kad medijos uzpeldēja šahtas operatoru plāni radiācijas problēmas galīgajam atrsinājumam – šahtu vispār appludināt ar magnija hlorīda šķīdumu, pret ko iedzīvotāji sāka aktīvus protestus.

Kļūdas ar kodolatkritumu glabātuvi Asse II pilnā cena vēl nav zināma, bet katrā ziņā izskatās, ka tā ir daudzi miljardi eiro. Pagaidām speciālistu viedokļi dalās par iespējamajiem risinājumiem: izvākt atkritumus, tos pārpakot un veidot jaunu glabātuvi vai arī atstāt visu kā ir un gatavoties iespējamai radiaktīvo atkritumu noplūdei kaut kad nākotnē. Arī iespējamā radioaktīvo atkritumu noplūde kaut kad nākotnē prasa dārgus sagatavošanās darbus jau tagad, kuru būtība ir pēc iespējas noslēgt esošo glabātuvi, lai no tās izkļūtu iespējami mazāk produktu.

Varbūt ar laiku tiks atrasts vēl kāds risinājums, kurš patlaban nav tehnoloģiski iespējams, bet katrā ziņā šīs problēmas cena būs liela. Cik liela, to mēs nezinām. Vācija ir liela un ekonomiski spēcīga valsts, tāpēc domājams, ka tai ir gan pietiekami resursu, gan arī politiskās gribas šos resursus izmantot. Varbūt vēlāk varēsim doties turp ekskursijā tāpat kā uz Forsmarkas kodolatkritumu glabātuvi Zviedrijā, kuru tūristi var apmeklēt Somu līča arhipelāgā dažus simtus kilometru uz ziemeļiem no Stokholmas.

Autors ir Dr. Phys.

P. S. Autors lūdz jebkuram kritiska komentāra rakstītājam parādīt kādu Latvijā publicētu oficiālo iestāžu informāciju par to, kā tiks glabāti Visaginas/Ignalinas kodolatkritumi un cik tas varētu maksāt.