Saruna — dzeja • IR.lv

Saruna — dzeja

7
Ģirts Krūmiņš ir vienlaikus personisks un smalkjūtīgs, prot atklāt gan sevi, gan dzeju

Jaunā Rīgas teātra izrāde Dzeja ir teatrāls un cilvēcisks eksperiments

Man nepatīk deklamēt dzeju. Tāpēc, ka tas lielākoties ir klišejiski. Bet galvenokārt tāpēc, ka tas ir pārāk personiski. Man šķiet – skaitot dzeju no sirds, cilvēks pasaka ko pārlieku būtisku par sevi. Tāpēc dzejoļu lietošanu, manuprāt, vajadzētu ierobežot: tikai personiskām situācijām un tuviem cilvēkiem.

Māras Ķimeles jaunā izrāde Dzeja savā ziņā ir pretarguments tādiem cilvēkiem kā es. Tas ir sociāls projekts – likt publiski skanēt literatūras formai, kas savulaik Latvijā piedzīvojusi fenomenālas popularitātes kalngalus, bet šobrīd pieticīgi ierāvusies šauru literāri ievirzītu aprindu stūrītī. Droši vien būtu pārspīlēti teikt, ka latvieši dzeju nelasa, tomēr lasošo skaitu būtu iespējams ievērojami kāpināt. Vienlaikus Dzeja ir arī teatrāls un cilvēcisks eksperiments, kas rosina pārdomāt… bet tas atkarīgs no izrādes, kuru gadīsies redzēt. 

Dzeja ir Māras Ķimeles ideja un pieci Jaunā Rīgas teātra aktieri: Jana Čivžele, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš. Viņi atlasījuši sev tuvākos dzejoļus. Katram tādu ir trīsdesmit, lai gan ne visi izrādē tiek izpildīti. Grāmatu kaudzītēs un pierakstu kladēs ietverti, uz galdiem JRT Mazajā zālē sakārtoti, tie gaida, kad tiks palaisti skanēt. Aktieri iznāk spēles telpā, noliek kafijas krūzes un bloknotus un uzvelk modinātājpulksteni, lai zvana pēc pusotras stundas. Kāds norunā pirmo dzejoli, kāds atbild ar citu, un saruna ir sākusies. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu