Cieņa, drošība un vārda brīvība

Izteiksmes brīvība nav atraujama no vietas un laika

Kad pirms pāris nedēļām LTV diskusiju “Sastrēgumstunda” tās vadītāja Ilze Nagla retoriski beidza ar Voltēram piedēvētajiem vārdiem – es nepiekrītu nevienam jūsu vārdam, bet esmu gatavs atdot dzīvību par jūsu tiesībām paust savu viedokli -, es atcerējos, ko par šo teicienu ir rakstījis latviešu literāts Jānis Krēsliņš. Viņš uz šo teicienu savulaik ir atbildējis ar pretjautājumu: “Kādēļ kādam līdz nāvei būtu jāaizstāv kāda hitlerieša tiesības sludināt, ka visi ebreji likvidējami, vai Ļeņina vai kāda čekista teiktais, ka likvidējami visi kādai ļaužu šķirai piederīgie?” (J.Krēsliņa Raksti, 3.sēj., 172.lpp).

Saruna minētajā “Sastrēgumstundā” bija par Saeimā apspriestajiem grozījumiem likumā, kas ļautu krimināli sodīt par PSRS un nacistiskās Vācijas agresijas publisku noliegšanu. Liela daļa diskusijas bija veltīta bažām par nesamērīgi lieliem vārda brīvības ierobežojumiem Latvijā gadījumā, ja minētie likuma grozījumi tiktu pieņemti. Tādu izteikti bažīgu viedokli pauda arī pieaicinātie un no ikdienas politikas neatkarīgie eksperti. Kad jau grasījos rakstā paust savu viedokli par šo tēmu, pa vidu iespraucās Krievijas agresija Ukrainā, un sākotnējo ideju uz brīdi noliku malā.

Galu galā labi vien, ka tā, jo tieši notikumi Ukrainā un Krievijas rīcība ar tās veicinātajām atraugām mūspusē ir radījuši jaunu kopsakaru tēmai par vārda brīvības robežām, kā arī atgādinājušas par brīžam piemirsto XX gadsimta sūro mācību un tās iespaidu uz vārda brīvību, liekot uzdot vairs ne tik retorisku jautājumu, kādēļ gan kādam būtu galva jānoliek Putina tiesību melot dēļ?

Ieskaties sevī

Mēs Latvijā esam pieraduši daudz kritizēt gan savu valdību, gan Eiropas Savienību, kurai paši piederam un kurai piederīgās brīvības kāri izbaudām. Nekādi sirdsapziņas pārmetumi mums nav jāizjūt, jo tās ir mūsu tiesības un tā ir mūsu vārda brīvība. Tomēr izrādās, ka pienāk brīdis, kad mums dziļāk jāieskatās sevī un kad sirdsapziņa zināmā mērā saskrienas ar vārda brīvību pieri pret pieri.

Vismaz tāds man palika iespaids, Latvijas plašsaziņas līdzekļos sekojot līdzi gadījumam, kad Maskavā “Dirty Deal Teatro” izrādes “Nacionālais attīstības plāns” veidotāji juta vajadzību īpaši uzrunāt izrādes skatītājus dēļ Krievijas agresijas Ukrainā.

Izrādes beigās Jānis Balodis uzrunājis skatītājus ar šādu tekstu: “Ir mākslas darbs un ir konteksts, kurā darbs rodas. Šo darbu raksturo kritika Latvijas un Eiropas Savienības politikai. Un es esmu priecīgs, ka šīs kritikas dēļ Latvija un Eiropas Savienība nav pārstājusi mani atbalstīt kā mākslinieku. Un ir konteksts šodien un šeit Maskavā, kad, ņemot vērā notikumus Ukrainā, ir grūti kritizēt Latviju un Eiropas Savienību, jo mana kritika var kļūt par daļu no kopējās Krievijas valdošās varas kritikas Latvijai un Eiropas Savienībai.” (lsm.lv, 06.03.14).

Liekas, ka dramaturgs ir ļoti precīzi saskatījis to, ka vārda brīvība nav absolūta un ka ļoti svarīgi ir spēt saskatīt lietas kopsakarā. Ir ļoti normāli kritizēt savu valsti un tās birokrātiju, izmantojot šīs pašas kritizētās valsts nodrošināto izteiksmes brīvību. Taču tas var kļūt par absurda teātri, ja tādai kritikai sanāk izskanēt ārpus mūsu valsts robežām valstī, kurā nav vārda brīvības un kuras vadības rīcība un meli ir prātam neaptverami.

Tad vārda un izteiksmes brīvība pašu mājās kļūst īpaši vērtīga, un tās vērtība slēpjas ne jau iespējā laist pār lūpu visu, kas iekšā. Vārda un izteiksmes brīvības, kādas mēs tās rietumu pasaulē labākajā formā pazīstam XXI gadsimtā, lielākā vērtība ir spēja apzināties savu vārdu un darbību patieso saturu un ietekmi laikā un telpā, kā arī spēt atbildēt par saviem vārdiem.

Laiks aiztecējis

Te nu arī nonākam pie tā, ka vārda brīvībai Voltēra laikā – Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā – bija diemžēl cits kopsakars nekā pasaulē un Eiropā XXI gadsimtā, tādēļ vārdi par tiesībām uz pilnīgi jebkādu publiski paustu viedokli diezin vai ir vairs vietā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pa vidu ir bijis XX gadsimts ar ļeņiniem, staļiniem un hitleriem. Diezin vai Voltērs, vai kāds cits viņa laikabiedrs savos ļaunākajos murgos varētu iedomāties, kas pasaulē notiks dažus gadsimtus vēlāk.

Taču atšķirībā no viņiem mēs šodien ļoti labi zinām, kas ir noticis. Mēs, protams, arī šodien baudām daudz lielāku brīvību, taču ļoti labi arī apzināmies, ka vārdiem mēdz sekot darbi. Un mēs zinām arī to, ka pēc tādiem šaušalīgiem darbiem agrāk it kā nevainīgu vārdu nozīme ir ieguvusi pavisam citu nozīmi.

Tāpēc vārda brīvība XXI gadsimtā nav skatāma atrauti no cilvēces līdzšinējās bēdīgās pieredzes, un to ir vairākkārt ar saviem spriedumiem apstiprinājušas dažādas tiesas. Vārda brīvība nav atraujama arī no noteiktas vietas un laika. Cilvēcei no senseniem laikiem ir zināms, ka vienu un to pašu jēdzienu vai teicienu citā vietā un vidē var saprast pavisam citādi tieši iepriekšējās pieredzes un vēsturiskās atmiņas dēļ.

Kam vajadzīgs tāds šoks

Atgriežoties pie Saeimas apspriešanā esošajiem likuma grozījumiem, es atbalstu to būtību, lai gan par juridisko formu un spēju tos pielietot tiesu praksē neesmu pietiekami zinoša izteikties. Es atbalstu to būtību, jo tas ir veids, kā šī sabiedrība var izrādīt rūpes par nevainīgiem tās locekļiem, kam jācieš no nepatiesiem apvainojumiem. Vārds ‘padomju okupācija’, agresija vai represijas, tāpat kā vārds ‘holokausts’ nav tikai vispārīgs jēdziens pats par sevi, jo tas sevī ietver ļoti konkrētas darbības pret ļoti konkrētiem cilvēkiem. Noliedzot vai attaisnojot to esamību, būtībā tiek pateikts, ka nekādi noziegumi nav notikuši, nekādi upuri nav bijuši un, ja arī bijuši, tad tas viss bijis pēc nopelniem.

Tas nozīmē arī to, ka tiek apmeloti ļoti daudzi nevainīgi nogalināti cilvēki, kā arī represijas pārcietušie un vēl dzīvi esošie. Tātad jebkurš staļinisko represiju upuris, kurš ir pat oficiāli reabilitēts uz atzīts par nevainīgu, tiek atkal publiski nosaukts par noziedznieku, kurš pelnījis sodu. Līdzīgi ir ar holokausta upuriem un izdzīvojušajiem, kad viņu piemiņa un ciešanas tiek apgānītas.

Var jau teikt – ja jūties apvainots vai nosaukts par noziedznieku, ej un tiesā pats aizstāvi savu godu un cieņu. Bet vai patiesi katram jau reiz ļoti smagas ciešanas piedzīvojušam sirmgalvim ir jāiet atkal un atkal uz tiesu pierādīt, ka viņš nav neko noziedzies? Tikai tāpēc vien, ka citiem ir dota pilnīga vārda brīvība viņus apsaukāt un apsaukāt.

Domāju, ka tomēr tas ir valsts un sabiedrības kopumā pienākums aizsargāt šādu daudz cietušu cilvēku godu un cieņu, novelkot pietiekami skaidras līnijas, kas ir pieļaujams un kas nav. Ja reiz pasaules praksē ir tādi piemēri holokausta gadījumā, tad ir jāspēj rast tāda pati iespēja attiecībā uz komunisma upuriem.

Kā to precīzi juridiski noformulēt un savietot ar jau spēkā esošiem likumiem, tas ir speciālistu uzdevums. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka neviens cits mūsu līdzcilvēkus neaizstāvēs, kā tikai mēs paši un mūsu valsts, un tas ir mūsu pienākums iepriekšējo un nākamo paaudžu priekšā. Tas ir mūsu valsts drošības jautājums, jo drošība valstī nozīmē arī to, ka cilvēks var justies drošs, ka viņu neviens nepamatoti nesauc par noziedznieku.

Var, protams, atsaukties uz tiesu atzinumiem, kas saka, ka izteiksmes brīvības dēļ vārds var aizskart un šokēt. Taču tad jājautā, kāds gan sabiedrībai un katram no mums ir labums no šokēšanas, nosaucot vecu, daudz cietušu, bet nevainīgu cilvēku par noziedznieku?

Autore ir neatkarīga žurnāliste