„Atzīt nedrīkst, okupēt!“

Četri citāti un to līdzības

Vai varat atminēt, kur ņemti sekojošie citāti?

1. „Ukrainas teritorija tiek nekavējoši atbrīvota no krievu karaspēka un krievu sarkangvardiem. Krievija apturēs jebkādu aģitāciju pret Ukrainas Tautas republikas valdību vai tās oficiālajām iestādēm.”

2. „Krievijas Federācija, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis apstiprina savu pienākumu atturēties no varas piedraudēšanas vai lietošanas pret Ukrainas teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību un ka neviens no to ieročiem nekad netiks lietots pret Ukrainu, izņemot pašaizsardzībai vai citādi saskaņā ar Apvienoto Nāciju hartu.”

3. Ukrainā ir notikusi revolūcija, un tāpēc „šajā teritorijā rodas jauna valsts. (..) ar šo valsti un attiecībā uz šo valsti mēs nekādus saistošus dokumentus neesam parakstījuši..”

4. „Nav svarīgi, kurš Krievijā prezidents – Putins vai kaut vai māte Terēze. Viņam nebūtu iespēja ignorēt savu tautiešu palīgā saucienus, ja kādā valstī viņi tiek apdraudēti! Turklāt man nav pierādījumu, ka Krievijas armija būtu iegājusi Ukrainā.”

Pirmais citāts ir no Brestļitovskas miera līguma, kuru Krievija parakstīja tieši pirms 95 gadiem, 1918.gada 3.martā.

Otrais ir no tā sauktā Budapešta Memoranda par drošības garantijām, 1994 (ANO dokuments A/49/765), kuru Krievija parakstīja 1994.gada 5.decembrī. Kad Ukraina atguva neatkarību 1991.gadā, tad tai piederēja lielāks kodolieroču bruņojums nekā Apvienotai Karalistei, Francijai un Ķīnai kopā. Visas kodolraķetes bija pilnībā projektētas un ražotas uz vietas Ukrainā, Dņepropetrovskā. Kā daļa no atlīdzības par šo kodolarsenāla iznīcināšanu minētās trīs lielvalstis apstiprināja savu pienākumu Ukrainai „cienīt Ukrainas neatkarību un suverenitāti un esošās robežas”.

Trešais ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins preses konferencē 2014.gada 4.martā. Ko tagad šādā kontekstā varētu secināt no Krievijas vēstnieka Latvijā izteicieniem pagājušajā nedēļā par dopingu saistībā ar bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pieļāvumu, ka Krievija varētu Ukrainā ievest savu armiju?

Ceturtais ir Saeimas lielākās frakcijas Saskaņas centra priekšsēdētājs, latvietis Jānis Urbanovičs. Vispār Saskaņas centrs, tāpat kā ilgus gadus apšauba Latvijas okupācijas faktu, tā arī neredz nekādu vainu Krievijas rīcībā Ukrainā. Pašas apvienības „Saskaņas centrs” priekšsēdētājs Nils Ušakovs tviterī, atbildot uz jautājumu, kā rīkotos, ja Krievijas parlaments pieņemtu lēmumu dot atļauju izmantot Krievijas karaspēku Latvijas teritorijā, rakstījis: „Kamēr es būšu politikā, tas nenotiks.” Te vietā ir jautājums, kas ir tās spēcīgās saites ar Krieviju, kas ļauj izteikt šādu garantiju?

Līdzības ar Hitlera prasībām pret Čehoslovākiju 1938.gadā ir neizbēgamas, kā arī ir tā laika izvēlētās rīcības – pasaules nepretošanās agresijai – bēdīgās sekas. Otrais pasaules karš sākās lēnām tāpēc, ka neizmantoja nevienu iespēju no tā izvairīties, stingri pasakot agresoram: „Pietiek!”.

Agresija ir nepieņemama. Aizstāvēšanās ir obligāta. Atzīt suverenitāti, nedrīkst okupēt!

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā