Nacionālā teātra izrāde Mollija saka: jā ir aktrises Marijas Bērziņas meistardarbs
Mollija saka «jā». Aktrises Marijas Bērziņas ķermenī iemiesotā Džeimsa Džoisa Ulisa galvenā varoņa Leopolda Blūma neuzticīgā sieva Mollija saka «jā» Blūmam. Ir izrādes beigas, un ļoti gribas teikt «jā» Mollijai. Neticiet, ja jums stāsta, ka režisors Pēteris Krilovs ir iestudējis romānu Uliss. Ir labāk – jaunā izrāde nav tieši saistīta ar izcilo modernisma darbu, kura vārdus tā izmanto, bet piedāvā savu skatījumu uz Džoi-sa vīrišķīgo pasauli. Caur sievietes acīm.
Izklausās droši vien paradoksāli, jo, pateicoties Dzintara Soduma tulkojuma pārizdevumam elegantā Ilmāra Blumberga noformējumā, Džoisa Uliss Latvijā ir modē. Lai arī šķiet, ka romānu salīdzinoši maz lasa, daudz biežāk par to spriedelē. Arī režisors programmiņā pašironiski atsaucas uz klišeju: ka Uliss ir lielvalsts vai kontinents, kuram šajā (izrādes) gadījumā noskrubināts tikai stūrītis – viena no 18 romāna nodaļām. Patiesībā Džoisa ambīcijas ir plašākas – Uliss ir pasaule. Konceptuāli, jo katra romāna nodaļa atbilst savai stundai, literārajai formai, krāsai, orgānam, zinātnei, kuras saskaitot iznāk veselums: diennakts, ķermenis, pilsēta, sistēma… Katra nodaļa atbilst kādam Homēra Odisejas dziedājumam. Kā grieķu pusdievs Odisejs (Uliss romiešu tradīcijā) klīst pa pasauli, lai nonāku Itakā pie sievas, tā Blūms blandās pa Dublinu, tikai mītiskie nezvēri pārtapuši ikdienas likstās, bet visums iespiests pilsētas rāmjos. Un uzticamākās no grieķu sievietēm vietā (Pēnelope pazudušo vīru gaida divdesmit gadus) Blūmam mājās – Mollija, kuras izpratne par sievas lomu, teiksim diplomātiski, ievērojami atšķiras no Homēra varones pašaizliedzīgās mīlas. Lai arī izrādē izmantots Ulisa pēdējās nodaļas teksts, Džoisa varonis ir Blūms, nevis Mollija, kuras garais bezmiega monologs kalpo tikai kā atsvars vīra strukturētajai pasaulei. Kā atgādinājums, ka ārpus tās pastāv vēl kāda cita realitāte.
Romāna kompleksās dabas dēļ iestudēt vienu Ulisa nodaļu nozīmē darbam pat nepieskarties, jo daļa šeit nevar liecināt par veselumu. Tas ir kā budistu leģendā par ziloni un trim aklajiem. Vai, runājot Ulisa loģikas iedvesmotos tēlos, – kā cilvēkam nocirst roku un uzdot to par dvēseli. Tomēr Krilova un Bērziņas kopdarbs ir lielisks un sasaucas ar neapšaubāmi rūpīgi lasīto Džoisa darbu kādā dziļākā, patiesākā līmenī. Mollija ir izrāde par sievieti. Lai cik dīvaini izklausītos – šķiet, fundamentāli, tas ir, par ikvienu un visām. Turklāt izrāde nekļūst bezpersoniska.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.