Vardarbība internetā nevar būt norma

Uzvedības normas, kas nav pieļaujamas reālajā dzīvē, bieži vien notiek virtuālajā pasaulē

Pavisam nesen pasauli pāršalca ziņa, ka Itālijā kāda pusaudze izdarīja pašnāvību pēc tam, kad ilgāku laiku tika pazemota sociālajā portālā. Šis gadījums no jauna aktualizēja jautājumu par vardarbības ierobežošanu interneta vidē, jo diemžēl šis nav vienīgais gadījums ar tik traģiskām sekām.

Tas mani mudināja aicināt uz diskusiju dažādus ekspertus, lai pārrunātu jautājumu par drošību sociālajos medijos. Pēc diskusijas skaidrs ir tas, ka jāstrādā vairākos virzienos – galvenokārt pie sabiedrības izglītošanas (gan pieaugušo, gan bērnu) un tiesiskā regulējuma jautājumiem.

Esmu pārliecināts, ka vardarbība interneta vidē nedrīkst kļūt par normu, taču tā kā bacilis izplatās visā pasaulē. To veicina arvien plašākās tehnoloģiskās iespējas un interneta pieejamība, kas savam pozitīvajam pienesumam diemžēl nes līdzi arī negatīvas blaknes. Ja agrāk otra pazemošana vai citāda personīga aizskaršana bija tikai reālajā dzīvē un pāris aculiecinieku priekšā, tagad tā arvien biežāk tiek padarīta publiska, pārestības publicējot internetā, kur to var redzēt jebkurš cilvēks pasaulē. Vainīgo meklēšana tad vairs ir tikai cīnīšanās ar sekām, taču mums ir jāpanāk, lai problēma tiktu atrisināta jau tās saknē.

Secinājām, ka vairākas nepilnības un problēmas ir daudz lielākā apmērā nekā paši agrāk varējām iedomāties. Internets mūsu ikdienas dzīvē ir ienācis ļoti strauji, savukārt uzvedības izpausmes un patvaļa virtuālajā vidē tiek vāji kontrolētas. Tie likumi un uzvedības normas, kas nav pieļaujamas reālajā dzīvē, bieži vien notiek virtuālajā pasaulē.

Protams, pozitīvi vērtējami pašu sociālo tīklu pirmie soļi un iestrādes lietotāja izpausmju ierobežošanā (piemēram, nav iespējams veidot anonīmus profilus vai komentēt nereģistrētiem lietotājiem). Tāpat ir vairāki piemēri, kad nozares pārstāvji un tiesībsargājošās iestādes sadarbojušās konkrēta gadījuma risināšanā. Taču tie ir tikai daži piemēri, jo drošības iestādes dažādu iemeslu dēļ ir kūtras šādu gadījumu izmeklēšanā, pat ja tās redzeslokā nonāk kāda risināma lieta, resursu un neieinteresētības dēļ tā ļoti bieži paliek “atvilknē”. Arī ārvalstīs. Tā tas nedrīkst būt. Protams, mērķis nav slēgt vai izolēt sociālos medijus (to arī nemaz nebūtu iespējams panākt), bet gan kopā ar tiem strādāt pie pašreizējo problēmu risināšanas – ierobežot visatļautību un vardarbību internetā, izglītot patērētājus (jo īpaši – bērnus) un likt tiem saprast, ka par rīcību, kādu nodari virtuālajā vidē, vari tikt sodīts tikpat bargi, kā to pastrādājot reālajā dzīvē.

Kā atzina eksperti, viena no pamatproblēmām ir tā, ka cilvēki joprojām domā – neviens neredz, ko es daru internetā, tāpēc varu izgāzt savas dusmas un riebumu, jo kurš tad mani noķers? Arī sodi ir pārāk maigi, turklāt nav bijusi neviena “paraugprāva”.

Naudas sods nav sods, efektīvāk būtu likt apmeklēt kursu pie psihologa vai vēl labāk pie psihoterapeita, kas rosinātu atbildēt par savu rīcību un vērtēt, kāpēc esi darījis vienu vai otru lietu, kas kādu aizskar.

Manuprāt, pašreizējās situācijas galvenā sakne ir meklējama arī mūsos pašos, jo īpaši vecākos. Vecākiem ir bažas, ka bērns var “noiet no ceļa” – piemēram, aizrauties ar dažādām atkarībām. Ja nepatīk sports vai dejas, tad lai sēž vismaz pie datora, būs ar ko nodarboties un netraucēs citiem mājiniekiem.

Taču daudzi vecāki pat nevar iedomāties, kāds apdraudējums var būt internetā, bieži vien nezina un pat nepainteresējas, ko bērns īsti dara tīmeklī. Ļoti bieži paši vecāki zina mazāk par jaunajām tehnoloģijām nekā viņu bērni, līdz ar to ir slinkums iedziļināties, jo bērns jau gudrāks – pats tiks galā.

Ko darīt? Ir jāskolo ne tikai bērni (iespējams, skolās būtu jāievieš obligāta droša interneta lietošanas apmācība), bet jāizglīto arī viņu vecāki. Taču parādās jauna problēma – vecāki ir grūti sasniedzami, uzskata, ka tas viņus neskar, bieži vien neapmeklē arī vecāku sapulces skolās. Pašos pamatos ir jāpanāk, ka, pirmkārt, arī vecāki vardarbību internetā apzinās kā draudu. Otrkārt, jāpanāk, ka viņi ir ieinteresēti problēmu risināt.

Skaidrs ir viens – problēmu ir daudz un mūs sagaida ļoti apjomīgs darbs. Esmu gandarīts, ka kopā ar ekspertiem izrunājām un fiksējām galvenās pamatproblēmas. Tagad mums ir jāsper nākamie soļi. Iekustināt vezumu nebūs viegli, taču esmu pārliecināts, ka mums visiem kopā, iesaistot visu sabiedrību, ir pa spēkam mērķus sasniegt.

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Vienotība