Ukraina: labais un ļaunais

Konflikts Ukrainā ir starp kriminālo režīmu ar Janukoviču priekšgalā un Ukrainas nāciju

Nesen ar arvien pieaugošu izbrīnu un sašutumu skatījos „YuoTube” slavena krievu žurnālista, radio „Eho Moskvi” galvenā redaktora Alekseja Venediktova uzstāšanos Ukrainas „Hromadske TV”. Diezvai daudzi atceras, ka „Eho Moskvi” kļuva plaši pazīstams pēc tam, kad tas bija vienīgais Krievijas radiokanāls, kurš turpināja raidīt (ar īsiem intervāliem, kad pučistiem izdevās raidīšanu pārtraukt) no Krievijas (Jeļcina) parlamenta Baltā nama 1991.gada augusta puča laikā. Toreiz „Eho Moskvi” atklāti nosodīja pučistus un atbalstīja Jeļcinu.

„Hromadske TV”, kas nozīmē publiskā vai pilsoņu televīzija, ir mūsdienu parādība Ukrainas mediju telpā. Tā sāka internetā raidīt 2013.gada rudenī, īsi pirms Maidanā sanāca protestētāji. „Hromadske TV” pulcēja izcilākos ukraiņu žurnālistus, lai izveidotu daudzveidīgu mediju telpu internetā, brīvu no valsts diktāta.

Varēja sagaidīt, ka „Eho Moskvi” un „Hromadske TV” atradīs daudz kopīga, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Aleksejs Venediktovs izmantoja šo tikšanos ar kolēģiem un ukraiņu skatītājiem, lai viņus dižmanīgi pamācītu.

Galvenais, par ko izvērsās diskusija vai pat strīds, bija jautājums, vai žurnālisti drīkst paust savu viedokli par notikumiem, atbalstīt vienu konflikta pusi un konsekventi nosodīt otru. Aleksejs Venediktovs diezgan dedzīgi aizstāvēja uzskatu, ka žurnālistikai jāstāv pāri konfliktiem, ka jebkurā strīdā jāredz visas puses un jāļauj tām izteikties. Mēs esam mācīti, ka tā ir pareizi.

Uzreiz nāk prātā romiešu tiesību princips – audiatur et altera pars (uzklausi arī otru pusi), Rietumeiropas gadsimtus vecās tiesas ar apsūdzētāja un aizstāvja debatēm, Anglijas parlaments ar Viņas Majestātes valdību un Viņas Majestātes opozīciju – Venediktova paustā tēze pamatojas solīdā tradīcijā. Un tomēr kaut kas neļauj to pilnīgi un absolūti pieņemt.

Pirmkārt, to neļauj darīt mūsu pašu pieredze. Mūsu – Latvijas – Atmodā žurnālistiem bija izcila loma. Viktors Avotiņš, Dainis Īvāns, avīzes „Literatūra un Māksla” un „Padomju Jaunatne” pilnā sastāvā atbalstīja Tautas fronti un cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Nemaz nerunājot par „Atmodu” gan latviešu, gan krievu variantā. Ja mēs tajā laikā sekotu Venediktova padomam, tad pusi no mūsu avīžu slejām aizņemtu Interfrontes meli un Rubika propaganda. Vienīgais, ko mēs krievu „Atmodā” atļāvāmies pārdrukāt no Interfortes, bija Feliksa Kaca “dzejas” – ar vienīgo nolūku: lai to muļķība būtu acīm redzama.

Labi apzinājāmies, ka cīņa nav starp divām vienādi cieņas vērtām lietām, tā teikt, debatēm Viņas Majestātes opozīcijas un valdības starpā, pēc kuru beigām abas puses ies dzert alu parlamenta krodziņā. Mūsu uzskatu atšķirības nebija tādas, par kurām divi cienījami džentlmeņi drīkst būt dažādās domās un tomēr abi palikt cienījami džentlmeņi.

Mēs apzinājāmies – ja virsroku gūs mūsu „oponenti”, tad tie no mums, kuri paliks dzīvi, atradīsies cietumā un koncentrācijas nometnēs.

„Oponenti” lietoja tādus debašu argumentus kā uzbrukumi uz ielas, piekaušana (man salauza žokli 1989.gada septembrī), ielaušanās dzīvoklī (manā dzīvoklī 1990.gada ziemā), nemaz nerunājot par melu kalniem un falsifikācijām. Kad ar to nepietika, lietā lika OMON un tankus.

Citiem vārdiem sakot, viens no džentlmeņiem bija neģēlis un slepkava, un tas bija arī skaidri jāpasaka. Varēja, protams, aiz slimīgas zinātkāres skriet intervēt OMON, bet arī Rietumu žurnālistikā skaitās neētiski dot tribīni slepkavām, vismaz tiek atzīts šādas zinātkāres morālais šaubīgums.

Venediktovam šādu šaubu nav. Viņš ilgi un gari spriež, ka vajadzētu intervēt norvēģi Breivīku, kurš nošāva desmitiem jauniešu. Parasti šādi slepkavas alkst publicitātes – dodot viņiem vārdu, mēs palīdzam piepildīt vienu no dzinuļiem, kas saistīts ar viņa pastrādāto noziegumu. Grāmata, kuru Breivīkam uzrakstītu kāds veikls žurnālists, abiem nestu labu peļņu. Bet tā būtu asinsnauda.

Venediktovs lepojas ar to, ka 1993.gadā, kad ģenerālis Ruckojs pasludināja sevi par prezidentu, „Eho Moskvi” sniegtajā radiointervijā pašieceltais prezidents aicināja kara lidotājus pacelties gaisā un lidot uz Maskavu bombardēt Kremli. Tas esot izskanējis ēterā. To klausoties, nevarēju atgaiņāt domu, kas būtu, ja lidotāji, dzirdējuši Ruckoja aicinājumu, patiešām viņam paklausītu un lidotu bombardēt Kremli.

Dzejniece Anna Ahmatova esot teikusi Josifam Brodskim, ka Dostojevskis nav zinājis visu patiesību. Viņš uzskatīja – ja tu esi reiz slepkavojis, tevi līdz mūža galam mocīs sirdsapziņa un beigu beigās tu atzīsies un tevi aizsūtīs uz Sibīriju.

Bet mēs zinām, ka var no rīta nošaut desmit vai piecpadsmit cilvēkus, un, vakarā pārnākot mājās, sabārt sievu par to, ka viņai slikta frizūra. XX gadsimtā ļaunums banalizējas (par to rakstīja filozofe Hanna Ārenda). Breivīks noteikti pastāstītu, ka katru rītu tīra zobus, viņam patīk labi gludinātas bikses un viņš mīl Norvēģiju. Sabiedrība ir ieinteresēta, lai tiesa Breivīku uzklausītu un uzklausītu visas viņa vainu mazinošās detaļas. Bet vai vajag dot viņam vārdu ārpus tiesas? Labāk laupīt Hērostratam* viņa slavu – vienīgais, ko mēs vēl varam darīt taisnīguma dēļ pēc tempļa sadedzināšanas.

Šie jautājumi būtu tīri teorētiski, ja vien tie arī pie mums nebūtu tik izplatīti kā vērtību un morālā relatīvisma pamatojums. Bieži nākas dzirdēt, teiksim, par Ameriku (ASV) un Krieviju: abi ir labi! Tas liek vienlīdzības zīmi starp pasaules lielāko demokrātiju un pasaules lielāko vēl pastāvošo impēriju. Protams, ne viena, ne otra valsts nedrīkstētu būt ārpus kritikas un problēmas ir abām, bet valstis atrodas pavisam dažādos plauktos un vērtējamas citās kategorijās.

Piemēram, ja runa ir par Krieviju, bieži nākas dzirdēt, ka Putina laikā tā esot pacēlusies no ceļiem (vstala s koļen). Īstenībā, ja runa ir par Krievijas tautas iespējām brīvi vēlēt savu valdību, brīvi izpaust savus politiskos uzskatus, kā arī brīvi izteikties medijos, šī tauta ir daudz tuvāk stāvēšanai uz ceļiem nekā bija pirms Putina nākšanas pie varas.

Tūdaļ jau dzirdu skanam argumentus, kurus mēs savā (padomju) laikā saucām par – „bet pie jums nēģerus sit”, savukārt angļu žurnālists Edvards Lūkass (Edward Lucas) dēvē par „jā, bet kā ar” (but what about) argumentu. Tā atspēkošana atrodama Lūkasa grāmatā „The New Cold War. How the Kremlin menaces both Russia and the West.”

Otrs līdzīgs teiciens, ko gadās dzirdēt Ukrainas notikumu sakarā, skan – „nekas nav tik balts un nekas nav tik melns” kā to mālē attiecīgs autors un medijs. Atkal teorētiski grūti nepiekrist. Kļūdīties ir cilvēciski.

Tomēr pārāk bieži šis arguments noved pie tā paša relatīvisma, kā iepriekšējais. Vieni to lieto politiskajai, citi tīri psiholoģiskajai ērtībai: ka tikai nebūtu jānosauc melns vai balts tā īstajā vārdā. Jānis kaut ko esot nozadzis, un Pēterim kaut kas esot nozagts – abiem kaut kāda saistība ar zagšanu, lai nu paši arī tiek galā!

Pateikt, ka melns ir melns un balts ir balts prasa zināmu drosmi. Cits teiktu: nekaunību, jo ej nu sazin’! Ja Trešās atmodas laikā mēs tāpat svārstītos starp Tautas fronti un Interfronti, diez vai mums tagad būtu sava valsts.

Venediktovs atkārto vārds vārdā Ahmatovas teikto: „”Berkuta” karavīrs pārnāks mājās, nomazgāsies, pārģērbsies un dosies pastaigā ar saviem bērniem un BŪS TIEŠI TĀDS PATS KĀ JŪS.”

Es domāju, ka nebūs. Slepkava arī nomazgājis no rokām asinis un pastaigājoties ar bērniem ir slepkava. Viņa nošautajiem jauniešiem arī ir mātes un tēvi, un arī bērni. Tāpat kā savulaik Latvijā, Ukrainā notiek nevis debates starp diviem džentlmeņiem, bet cīņa starp labo un ļauno, starp taisnību un meliem.

Ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs, kurš kādreiz daudz rakstīja arī „Atmodas” krievu variantam, pirms divdesmit gadiem minēja, ka bijušās PSRS valstīs notiks otrs demokratizācijas vilnis. Tieši tas arī pašlaik notiek Ukrainā. Lai gan Maidanā vienlaikus un pastāvīgi uzturas pavisam nedaudz ļaužu, tie visu laiku mainās. Tur pabijusi visa Kijeva un liela daļa Ukrainas. Eiropa ukraiņiem ir demokrātijas un sakārtotas dzīves simbols, tāds, kāds tas bija mums pirms gadiem divdesmit. Viņi ir par tādu Ukrainu tādā Eiropā. Tas nekas, ka tas ir ideāls un realitāte no tā atšķiras. Kas stāv viņiem pretī?

Jāatceras, kas notika Ukrainā pirms četriem gadiem, kad pie varas nāca prezidents Viktors Janukovičs. Līdz viņa ievēlēšanai Ukraina bija oligarhiska valsts, kur vairākas oligarhu grupas sacentās, tiecoties pēc varas. Politiķi gan pārstāvēja oligarhu grupas, gan lavierēja starp tām. Tā nebija īsta demokrātija, bet sistēmā bija vieta gan politiskam plurālismam, gan brīvajiem medijiem, gan pārrunām un kompromisiem. Un Ukraina bija viena no brīvākajām valstīm bijušās PSRS telpā. Šo sistēmu radīja 2004.gada Konstitūcija.

Nācis pie varas, Janukovičs piespieda Konstitūcijas tiesu nolemt, ka 2004.gada konstitūcijas pieņemšanas procedūrā bijuši pārkāpumi. Janukoviča spiediena rezultātā varas iestādes šo lēmumu interpretēja kā atgriešanos pie 1996.gada prezidentālas republikas konstitūcijas. Janukovičs un viņa ģimene sāka pievākt valsts biznesu un arī atņemt naudu visiem, kas prata kaut cik nopelnīt – gan opozīcijā, gan ar laiku arī savu līdzgaitnieku vidū. Pakļaujot sev tiesu varu, viņš panāca, ka sāncense prezidenta vēlēšanās un opozīcijas līdere Jūlija Timošenko nonāca ieslodzījumā.

Valsts pārvalde ātri kriminalizējās un korupcija kļuva par tās mugurkaulu. Iekšlietu ministrs kļuva par Janukoviča rokaspuisi un blakus oficiālajam „Berkutam” (Ukrainas OMON) veido pilnīgi nelikumīgas vienības no kriminālistiem, kuras vēlāk iegūst vārdu „tituškas”. Tās darbojas ārpus pat formālas leģitimitātes robežām, izrēķinoties ar jaunās iekārtas kritiķiem.

Režīms sagrābj visu varu, koncentrē to viena cilvēka rokās, saplūst ar kriminālo pasauli un darbojas pēc tās likumiem.

Paša līdzgaitnieki no Janukoviča baidās. Viņš tos draud „ierullēt asfaltā”, ja viņi nepakļausies. Šie draudi ir ticami un neļauj Janukoviča partijas deputātiem valsts parlamentā rast nopietnus kompromisus ar opozīciju un Maidanā pārstāvēto tautu.

Konflikts Ukrainā ir starp kriminālo režīmu ar Janukoviču priekšgalā un Ukrainas nāciju, starp labo un ļauno. Tā arī jāsaka, bez liekas minstināšanās. Tas ir Ukrainas tautas Atmodas otrais vilnis.

Liela daļa tautas tajā aktīvi piedalās kopā ar žurnālistiem, māksliniekiem, rakstniekiem. Daļa – pasīvi vēro.

Venediktovam bija taisnība vienā jautājumā. Starp vērotājiem ir arī tādi, kas tic, ka Maidanā stāv Rietumu uzpirktie, ka Ukrainai jāturas tuvāk pie Krievijas. Daudzi no viņiem vispār negrib nekādu Ukrainu. Viņi nav „Berkutā” un nav varas koridoros. Atšķirībā no valdošās partijas deputāta Carjova, kuram bērni mācās dārgajās privātskolās Anglijā, kamēr viņš runā par tuvināšanos Krievijai, šie cilvēki nav bagāti. Viņu skaits Ukrainā sniedzas miljonos. Un viņu sovjetisms ir Ukrainas problēma.

Venediktovs jautāja „Hromadske TV” žurnālistiem, vai viņiem ir plāns, ko ar tiem darīt. Viņiem plāna nebija.

Autors 1989-1991.gadā bija avīzes “Atmoda” krievu izdevuma galvenais redaktors, 1990-1993 – Latvijas Augstākās Padomes deputāts

*Hērostrats, kā vēsta leģenda, 356.gadā p.m.ē. līdz pamatiem nodedzināja valdnieka Krēza celto Artemīdas templi Efesā.