Maizītis: Es noteikti nekomentēšu politiskos procesus

Intervija ar jauno Satversmes aizsardzības biroja vadītāju Jāni Maizīti

Satversmes aizsardzības biroja (SAB) pašreizējo vadītāju Jāni Kažociņu pēc desmit gadiem 2.maijā amatā nomainīs bijušais ģenerālprokurors un Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks Jānis Maizītis. Žurnāls “Ir” Maizīti iztaujāja vienu, lai gan sākotnēji bija iecerēts runāt ar abiem – Kažociņš no intervijas atteicās. Tāpēc joprojām sabiedrībai neatbildēti paliek vairāki jautājumi, piemēram, kura partija saņēma ārvalstu finansējumu pirms iepriekšējām vēlēšanām, kā arī citi. Sevišķi tie, kuri skar politiku.

Jūs pašlaik vēl tikai pārņemat biroja lietas, taču esat bijis saistīts ar valsts drošību pat ilgāk nekā Kažociņa kungs – pēdējos gandrīz divus gadus kā Nacionālās drošības padomes sekretārs, bet pirms tam kā ģenerālprokurors, kam jāuzrauga SAB darbība. Kā ir mainījusies valsts drošības situācija šajā laikā?

Tāda lietu pārņemšana vēl īsti nenotiek, manas pilnvaras stāsies spēkā 2.maijā. Līdz ar to ļoti daudz kas man joprojām ir nezināms. Protams, esmu bijis dažādā veidā ļoti tuvu tam, kas ir darīts Satversmes aizsardzības birojā. Bet vismaz sev atgādinu – viena lieta ir teikt, ka kaut ko zini vai tev ir viedoklis, bet otra ir pašam darīt. Vispirms jāredz pašam, tikai tad ir jādomā, kas ir labs, kas varbūt koriģējams vai attīstāms.

Ja atskatāmies uz šiem vairāk nekā desmit gadiem, ir viens ģenerāli liels notikums – esam kļuvuši par NATO dalībvalsti. Tas, manuprāt, ir nopietns kritērijs Latvijas neatkarībai. Tas viegli nenācās. Daudzos notikumos esmu bijis ja ne veidotājs, tad tomēr tiem līdzās. Mana pārliecība ir – ja esam šajā aliansē, mums ir jābūt cienīgiem partneriem.

No otras puses, daudz kas kļuvis arī drošāks, ja skatāmies iekšējo drošību. Vairs nerunājam par tādiem procesiem, kādi bija deviņdesmitajos, divtūkstošo gadu sākumā – par jautājumiem, kas saistīti ar kontrabandu un dažāda veida noziedzības izpausmēm, kuras apdraud jebkuru valsti gan ārēji, gan iekšēji.

Vai tie vairs nav aktuāli?

Tie ir aktuāli, bet uzsvari noteikti ir mainījušies. Esam Eiropas Savienībā. Mums ir brīva preču kustība, pārvietošanās brīvība, daudzas lietas šī dalība ir sakārtojusi. Protams, tagad tie apdraudējumi ir potenciāli daudz smalkāki, piemēram, kiberdrošība.

Vai Latvija ir droša pret šādiem apdraudējumiem?

Mana pārliecība – Latvijā ir pietiekami daudz gudru cilvēku, arī IT tehnoloģijās. Jautājums ir, kā šie cilvēki tiek izmantoti un motivēti daļu no savām zināšanām veltīt arī kiberdrošībai. Vienkārši jāiepazīst tā situācija, cilvēki un resursi, un jācenšas, lai notiek attīstība, lai mēs neapstājamies. Tā ir arī viena no motivācijām, kādēļ piekritu uzņemties šādus pienākumus. Ja ir iespējams izmantot to, ko es zinu, un ja to var savienot ar attīstību, tad ir vērts. Ja ne, tad dikti jādomā, kā rīkoties tālāk.

Pēc apstiprināšanas Saeimā pieminējāt arī ekonomiskos apdraudējumus, kas nākuši klāt, taču tiem neesot pievērsta pietiekama uzmanība. Vai varat plašāk to paskaidrot?

Es neesmu gatavs publiski runāt plašāk. Bet tā ir tā daļa, kurā, uzskatu, ir vērts paskatīties, cik esam droši saistībā ar visiem jautājumiem – gan enerģētikas, gan biznesa un tā tālāk. Pieķēru sevi pie domas – ka ne tikai drošības iestādēm un tiem, kuri par to atbildīgi, bet mums katram ik pa brīdim jāpadomā, vai mēs paši kādā situācijā nepārvēršamies par ienaidniekiem paši sev. Mēs paši varam rīkoties tā, lai būtu iespējami drošākā valstī.

Kādi ir šie riski, par kuriem katram būtu jāpadomā?

Tās ir tik dažādas lietas. Piemēram, cik ekonomiski izlietojam dabas resursus – naftu, gāzi, elektrību. Un tā ir galu galā arī daba, kur ļoti daudz nodarām sev pāri un tad brīnāmies, kāpēc mums ir problēmas. Tie ir pamata jautājumi. Katrs varam kaut ko paveikt, lai pēc iespējas ilgāk varētu justies droši jebkurā veidā.

Tomēr liela mēroga un straujas izmaiņas var noteikt pirmām kārtām politiķu lēmumi. Vai pašlaik redzat apdraudējumus Latvijai, ko varētu radīt šādi lēmumi?

Nekādā ziņā negribētu tagad analizēt Latvijas politiku vai politiķu lēmumus. Politiķu lēmumi noteikti nav tas jautājums, ar kuru būtu sevi nodarbinājis visvairāk. Pēdējo trīs gadu laikā man ir bijusi iespēja iesaistīties arī politiskajā darbībā, bet es to nedarīju. Gribu vismaz mēģināt pierādīt, ka tās profesionālās lietas ir, vismaz man, svarīgākas.

Tomēr varam arī pieņemt, ka ir arī cilvēki no mums ne īpaši draudzīgām valstīm, kuri mēģina mūsu politiķu lēmumus ietekmēt. Vai tad tā nebūtu tīri profesionāla drošības iestāžu darīšana?

Tad tas attiecīgajās situācijās arī būs drošības iestāžu lauciņš. Bet tā jau atkal ir tāda tēma, par ko neko daudz neviena drošības iestāde publiski neizstāsta. Ja kaut ko pasaka kādā gada pārskatā, tad tie teikumi arī tiek pārdomāti. Un uz šādiem jautājumiem pašlaik nevaru atbildēt arī tāpēc, ka vēl neesmu iepazinies ar to reālo situāciju, kas ir tā ikdiena. Paies kāds laiks, kad man veidosies savs priekšstats, tad arī domāšu, ko runāt publiski. Protams, es labi apzinos, ko nozīmē sabiedrības tiesības saprast procesus, zināt informāciju. Bet, manuprāt, jebkurš nodokļu maksātājs ir gatavs samaksāt vismaz daļu no saviem nodokļiem par to, ka kaut kas, kā jebkurā valstī, ir arī slepens.

Bet ja jums vaicātu kā NDP sekretāram, nevis SAB direktoram? Sabiedrībai, kā teicāt, tomēr ir svarīgi saprast procesus, ja arī ne zināt detaļas. Vai no SAB ziņojumiem, jūsuprāt, šāda procesu kopaina rodas?

Nekādā ziņā nenoliedzu, ka esmu iepazinies ar drošības iestāžu ziņojumiem, tie ir mani darba pienākumi. Tā varbūt ir tā daļa, kur man ir izveidojies kaut kāds savs viedoklis. Bet tā atkal ir tā daļa, kur, ja kaut kas labi strādā, es noteikti neesmu tas cilvēks, kas kaut ko sagraus, divreiz nenomērot un nepārdomājot.

SAB savā pārskatā saka, ka Krievija šeit aktīvi mēģina sasniegt savus mērķus, kuri ir arī publiski pateikti tās jaunajā ārpolitikas koncepcijā, un SAB strādājot, lai to visu identificētu. Bet mums ir bijis valodu referendums, ir nepilsoņu kongress, Lindermans un citi, kuri mēģina graut valsts pamatus. Vai, jūsuprāt, sabiedrība var vērtēt SAB darbu kā sekmīgu?

Nu, es negribētu piekrist, ka būtu sagrauti Latvijas valsts pamati. Otrkārt, ja skatāmies uz drošības iestādēm, nedrīkstētu aizmirst, ka Latvija ir demokrātiska republika. Ne visās iekārtās drošības iestādēm būtu jāvirza kādi procesi, tad mēs nonākam līdz totalitārai sabiedrībai. Klasiskā veidā jebkuram drošības iestādes darbiniekam ir vieglāk strādāt totalitārā, nevis demokrātiskā sabiedrībā. Manuprāt, kā jebkurā dialogā, sabiedrībai ir jāsaprot, ka tai ir tiesības saņemt informāciju, taču ir arī lietas, kuras notiek nezināmi, tomēr šīs sabiedrības interesēs. Es vienkārši neticu, ka drošības darbinieki būtu tie, kas nostātos pret sabiedrības interesēm.

Igaunijas drošības dienesta gada pārsaktos ir skaidri pateikts, ka tautiešu politika ir Krievijas ierocis, un parādīts, kā tas tiek izmantots. SAB pārskatā ir, no vienas puses, pateikts, kādi ir Krievijas mērķi, no otras – ir daži uzvārdi. Pat politisko partiju līderiem, šķiet, nav izpratnes, kā šīs lietas varētu būt saistītas. NA ģenerālsekretārs Aigars Lūsis nupat paziņojis, ka, viņaprāt, Lindermana un citu aktivitātes neesot centralizēti no Krievijas vadītas.

Jūs tomēr metodiski mēģināt ievilkt mani politisko procesu komentēšanā. Es to noteikti nedarīšu. Ja ir runa par to, ko un kā pasaka vienā vai otrā valstī – jā, par to noteikti ir vērts domāt. Un tad ir jautājums, kādas pārdomas šāds publiskots materiāls izraisa vai neizraisa sabiedrībā, un arī – cik lielā sabiedrības daļā.

Bet ja pat lēmumu pieņēmēji nespēj savilkt galus kopā? Tas pats Lūsis uzskata, ka pie valodas referenduma un citām Lindermana aktivitātēm esot vainīgs jūs, kas izprasījāt viņu no Krievijas.

Es nekomentēšu. Ko var teikt par viena vai otra politiķa publiskajiem izteikumiem? Vēl jo vairāk – par manu iepriekšējo darbu. Tie visi ir juridiski lēmumi, saistīti ar konkrētiem kriminālprocesiem, kurus esmu mēģinājis virzīt, turklāt vēl respektējot katra prokurora neatkarību. Ļoti vienkārši jau ir izteikt viedokli par kādu darbu, kuram tu klāt neesi bijis, vai nezini, kas, kā un kādēļ darīts. Tāpēc esmu ļoti uzmanīgs arī savos izteicienos par drošības dienestu darbu. Es vēl neesmu nevienu dienu strādājis nevienā drošības iestādē.

Jūs vadījāt Ģenerālprokuratūru, kad Krievija pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tomēr izdeva Lindermanu Latvijai. Jums varētu pārmest – te nu mums ir rezultāts.

Es rīkojos kā ģenerālprokurors, saskaņā ar likumdošanu, kas bija pamats parakstīt arī šos lūgumus. Reakcija bija dažāda, bet lūgums beigās tika izpildīts. Tālāk sekoja tiesa. Un tikai tiesa lemj par jebkuras personas vainu. Mēs varam veltīt garu sarunu tam, kāda ir pierādīšana mūsu Kriminālprocesā, kas ir pierādījumi, kā tiek pierādīta vaina. Tā man ir, jāsaka, ļoti tuva tēma, kurai es veltu arī daļu no savas zinātniskās darbības. Esmu uzskatījis, ka nepieciešamas arī pārmaiņas likumdošanā, daļa no tām ir īstenota tajos desmit gados, daļa varbūt ne tik sekmīgi. Bet esmu vienmēr iestājies par to, ka, ja ir problēma, it īpaši juridiska, tad ir jādomā un jāvirza pārmaiņas.

Pēc apstiprināšanas Saeimā jūs pieminējāt, ka būtu vajadzīgas izmaiņas Operatīvās darbības likumā, kas esot novecojis. Kas tajā jāmaina?

Jā, tā nav jauna ideja, ka drošības iestādēm būtu jānodala operatīvā darbība. Tie mērķi tomēr ir dažādi. Drošības iestādēm tā ir valsts drošības garantēšana, izlūkošana un pretizlūkošana, bet kriminālmeklēšanai tā ir noziegumu atklāšana un novēršana. Mērķi dažādi, bet metodes būtībā ir vienas un tās pašas. Lai arī diskusijas Saeimā notiek, Operatīvās darbības likums nu ir ļoti vecs, tas ir 1994.gads. Tur ir, ko domāt. Tomēr esmu gatavs iesaistīties šajās diskusijās pēc tam, kad esmu kādu laiku jau pastrādājis, pavērtējis situācijas, un – kas dod rezultātu, kas nedod. Cits jautājums, ka redzamus rezultātus sasniegt drošības iestādēs vispār ir ļoti grūti. Bet man tomēr vienmēr ir interesējis rezultāts. Ja tam ir nepieciešami likumdošanas grozījumi, tad esmu gatavs par tādiem iestāties.

Bet kāds ir jūsu kā vienkārša, kaut arī labi informēta pilsoņa viedoklis – Lindermans, Gapoņenko, Aleksejevs un citi ir vienkārši pašdarbnieki, kurus nekāda „centrālā roka” nevada?

Nu, ko tad es varu pateikt šajā brīdī kā vienkārši pilsonis? Man ir pienākumu nasta, joprojām strādājot pie Valsts prezidenta, un vēl nopietnāka pienākumu nasta, kas sagaida. Ja man ir kāds pilsonisks viedoklis, tad, nu, cilvēki jau nemainās. Ja to visu var apveltīt ar kādu profesionālu varēšanu, tad es tā izmantoju savu pilsonisko nostāju.

Pagājušogad pavasarī Kažociņa kungs pateica, ka viena no Saeimā ievēlētajām partijām saņēmusi finansējumu no ārzemēm. Tagad to joprojām pārbauda KNAB. Mēs patiesībā visi zinām, kura ir šī partija, taču neviens to tā arī nevar pateikt…

Nu, tas būtu jāvaicā Kažociņa kungam. Viņš ir atbildīgs cilvēks.

Tāpēc diezin vai būtu jāapšauba viņa teiktais. Bet vai ir pieļaujams, ka drīz vēl vienas vēlēšanas, bet nav pateikts, kura partija saņēmusi to finansējumu no Maskavas?

Nu, jāatbild tukši. Dodiet iespēju pastrādāt, un tad es domāšu, kā atbildēt.

No dažu partiju pārstāvjiem dzirdam, ka pašreizējā pielaižu piešķiršanas sistēma neesot pareiza. Ka vai nu visiem tautas kalpiem jāpiešķir automātiski, vai nu jābūt iespējai apstrīdēt atteikumu tiesā. Vai kaut kas būtu jāmaina šajā ziņā?

Šajos jautājumos vismaz šajā brīdī man ir diezgan precīza un konkrēta nostāja, ko es arī neslēpu Saeimā, kad diskutēju ar deputātiem komisijās un frakcijās. Es noteikti neatbalstu to, ka visiem deputātiem automātiski tiek dota pielaide valsts noslēpumam tikai tāpēc vien, ka esat ievēlēts. Nekādā ziņā! Tie noslēpumi jau saista, bet lielākajai daļai jau nav arī nekādu darba pienākumu, kas saistīti ar šo informāciju. Un to, vai attiecīgajam deputātam var uzticēt valsts noslēpumus, var pārbaudīt tikai ar šīm pārbaudēm. Ja ir runa par pārsūdzēšanu – nē, es neatbalstu arī to, ka ģenerālprokurora lēmumu varētu pārsūdzēt jebkāda veida tiesā. Cits jautājums, par ko gan ir vērts vismaz diskutēt, – cik pakāpēs tiek pārsūdzēti SAB direktora lēmumi par atteikumu. Parastais princips ir, ka var vismaz divas reizes. Tagad tas ir uzreiz ģenerālprokurors, bet varētu būt vispirms īpaši pilnvarotas nodaļas virsprokurors.

Deputāts Jānis Ādamsons teiktu, ka ģenerālprokuroru apstiprina Saeima, tāpēc viņš darīšot tā, kā vajag politiskajai elitei.

Tas ir tāds subjektīvi emocionāls viedoklis, es teiktu.

Ādamsons – subjektīvi emocionāls? Jūs domājat, viņš tāds bija, sākdams pedofilijas skandālu, kurā viņam bija, kā pats apgalvoja, desmiti ar šādiem noziegumiem saistīto?

Es, protams, esmu bijis visu šo notikumu aculiecinieks, tajā laikā pildīju ģenerālprokurora pienākumus. Bet, nu, ko tagad to visu man cilāt. Es saprotu – jūs jautājat par pilsonisko nostāju. Tā ir mana pieredze, un jebkurš profesionāls cilvēks, darot jebkuru darbu, izmanto savu pieredzi, pirmkārt jau lēmumu pieņemšanā. Tā būtu atbilde uz to, vai nebūtu tagad svarīgi to visu izrunāt.

Kā jūs uzskatāt tagad – vai tā bija mērķtiecīga provokācija, lai kaitētu Latvijai, kura bija izvēlējusies virzību uz NATO un ES?

Tur ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Tikai daļa ir atbildēti. Tā noteikti ir viena no melnākajām lapaspusēm Latvijas jaunākajā vēsturē.

Vēl viena lappuse bija 2007.gadā – Kalvīša valdības mēģinājumi ar grozījumiem likumos pakļaut drošības iestādes politiskai kontrolei. Vai abus šos skandālus var kaut kādā veidā salīdzināt?

Tiešā veidā varbūt ne. Bet arī par šiem grozījumiem ģenerālprokuratūrai bija ļoti strikta nostāja.

SC un daži zināmi personāži jums pārmet, ka jūs esot ASV aģents, ziņojot vēstniecībai par notikumiem Latvijā. Kā jūs to komentētu?

Es neesmu ASV aģents. Vēl strādādams izmeklēšanā, iestājos Tautas frontē ar vienu mērķi – lai atbalstītu Latvijas brīvības ideju. Tā ir arī atbilde. Tādas izmeklēšanas iestādes Latvijā bija divas – Cēsīs un Kuldīgā -, kur toreizējie miliči bija Tautas frontē.

Vai tā nav arī drošības iestāžu atbildība, ka sabiedrības daļa vispār pieņem šādu paralēļu vilkšanu starp „Maskavas roku” un „kalpošanu amerikāņiem”?

Atkal jūs mani velkat iekšā politiķu retorikā. Par to vēstuli ASV vēstniekam mana atbilde ir tāda – es ceru, ka mūsu diplomāti ārpus Latvijas robežām arī gan aktīvi iestājas par Latvijas pilsoņu un investīciju aizsardzību, gan interesējas par to.

Prezidents atdeva atpakaļ Saeimai grozījumus Zinātniskās darbības likumā, kurus bija ierosinājis SAB. Kādēļ SAB to darīja?

Es nezinu precīzi, kā radās ideja, bet, protams, nevaru noliegt – kad Valsts prezidenta kancelejā sākās diskusija par šo normu atbilstību vispirms jau Satversmei, es piedalījos un uzskatīju, ka ir divi jautājumi, par kuriem jātiek skaidrībā. Vispirms – kas ir tas, ko SAB ar savām pilnvarām nevar paveikt šodien. Jo arī ar zinātni saistīti jautājumi, kā tas ir noteikts ar likumu, ir SAB kompetencē, ja tas skar valsts drošības pamatus. Otrs – zinātnieks nekādā ziņā nedrīkst būt situācijā, ka aiz viņa pētījuma stāv drošības iestādes darbinieks. Manuprāt, ja var diskutēt par šīm normām, tad ir jābūt pavisam drošiem, ka nekādu pretrunu ar zinātnes brīvību, ar Satversmes normām nevarētu rasties. Bet man nav zināmi precīzi visi tie argumenti. Varbūt emocionālā slodze izveidojās arī tāpēc, ka tie laiki sakrita – jauna kandidāta parādīšanās un šīs normas.

SAB mājas lapā argumenti par labu šādiem likuma grozījumiem rada neizpratni, jo tur atkal ir runa par to pašu spiegu Jakovļevu, kurš jau kopš 2008.gada vispār netiek ielaists Latvijā, bet zinātniekus mēģinājis vervēt 2004. un 2005.gadā. Un viss. Kas tad ir noticis, ka tagad vajadzēja šādus grozījumus?

Vēlreiz varu pateikt tikai to, ka neesmu piedalījies pie pirmsākumiem. Manā ieskatā galvenais bija, kā jau teicu, pirmkārt, kas ir tas, kas traucē pildīt šos pienākumus šobrīd, un, otrkārt, lai nav pretrunas ar Satversmi, ja tiek formulētas jaunas normas tik jūtīgā jautājumā.

Vai atklātības līmenis, kādā drošības dienesti informē sabiedrību par darīto valsts drošībai, jūsuprāt, ir pietiekams?

Atkal atgriežamies pie tā, par ko es varu un par ko nevaru formulēt viedokli. Es savu viedokli vienmēr formulēju no tā, kāda ir mana pieredze un zināšanas konkrētajā brīdī. Ir daudzas lietas, kuras, vēlreiz uzsveru, gribu redzēt, iepazīt – kas, kā ir darīts, kas ir pateikts un kāpēc, – un tikai tad par tām runāt. Vai arī nerunāt. Es nedomāju, ka kādā valstī sabruks demokrātijas pamati, ja kādas drošības iestādes vai specdienesta vadītājs par maz pateiks kaut ko publiski. Tieši otrādi – es kā nodokļu maksātājs vēlos, lai kāds kaut ko profesionāli dara, lai mana valsts ir drošībā. Vienīgais, kas man ir nepieciešams, ir pārliecība, ka tiek izdarīts iespējami daudz un godprātīgi.

Kažociņš ir pateicis, ka par vienas partijas finansēšanu no ārzemēm „informācija ir pavisam droša”. Jautājums jums kā juristam, tīri teorētisks – ja KNAB izmeklēšanā tas tiktu pierādīts, vai šī partija būtu jāslēdz?

Te tiešām sākas juridiska diskusija. Neesmu gatavs atbildēt, kamēr neesmu redzējis reālo materiālu – kad, kurš, par ko, kādā veidā. Politisko partiju finansēšana no ārzemēm ir KNAB jautājums un ļoti sarežģīts. Neesmu gatavs komentēt pat publiski izteiktus secinājumus, jāredz katra pārbaude, ko tā nozīmē, un tad es varu atbildēt arī par katru savu vārdu, ko pasaku publiski.

Vai jūs piekrītat Kažociņa kunga pagājušogad mūsu žurnālam retoriska jautājuma formā paustajam, ka valodu referenduma varbūt nebūtu bijis, ja kāda krieviska partija būtu pēdējo 20 gadu laikā iesaistīta valsts pārvaldē?

Neesmu gatavs tagad analizēt politiskos procesus.

Bet jūs vēl neesat SAB direktors, savukārt Kažociņš to teica, būdams direktors.

Nu, tad man ir jāpastrādā. Lai kas ir teikts par manu kā prokurora darbību, bet neesmu komentējis politiskos procesus. Kā es rīkošos šajā drošības iestādes amatā, to laiks rādīs. Tas nav tik vienkārši. Šo mūsu sarunu arī kāds droši vien lasīs, analizēs, mēģinās saprast domu gājienu. Tā ka – spīdziniet, nekas nesanāks.