Trūkst Trešo tēva dēlu un Antiņu 113

Akadēmiķis Jānis Stradiņš. Foto: Rūta Kalmuka, F64
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80) dalās pārdomās, kas nepieciešams Latvijas valstij, lai tā pastāvētu ilgāk kā Krišjāņa Valdemāra paredzētos 150 gadus

Zinātņu akadēmijas sēžu zālē pie sienas ir Ausekļa Baušķenieka glezna, ko akadēmiķis Stradiņš labprāt viesiem rāda, apskates laikā iesāņus neuzkrītoši vērodams reakciju. Mākslas darbā ap lielu galdu sasēduši dažnedažādi dzīvnieki. Cits varas apziņā izslējies (kā lauva), cits tam pieglaimīgi pieplacis pie vienas ķepas (kā trusis), vēl cits knapi turas uz sēdekļa (kā zilonis). „Lielās valstis,” Stradiņš komentē. Nomaļus no visiem gleznā uz grīdas cieši kopā saspiedušās trīs baltas peles. „Nu un tās esam mēs,” viņš izteiksmīgi pabeidz sakāmo.

Sarunas laikā allaž žirgtais un laipnais Stradiņš dusmīgi triec rādītājpirkstu kabineta smagnējā retro koka galda virsmā. Tā atgadās brīžos, kad runā par latviešu pašapziņu. Marta nogalē, klajā nākot ziņai, ka Latvija piedzīvojusi ilgāko neatkarības periodu valsts pastāvēšanas vēsturē, šķita interesanti uzzināt Stradiņa domas par pirmās republikas laiku, gan arī, kādu to veidojam šodien.

Vai jūs iepriecināja ziņa, ka šogad, 21.martā, Latvija sasniegusi ilgāko neatkarības periodu valsts vēsturē?

Ja salīdzinām Latvijas pirmo republiku ar otro, kas radās 1991.gadā, gribam to vai negribam, veidojās pavisam cita valsts. Varēja izmantot 18.novembra republikas principus, tie arī tika izmantoti, bet vairāk formāli. Ārpolitiski un arī psiholoģiski tautai tas bija pareizs gājiens – ka tā nav jauna valsts, bet ir atjaunotā Latvijas Republika. Tomēr valsts tika veidota uz pavisam citiem pamatiem kā pirmā republika. Piecdesmit okupācijas gadus jau no vēstures nevar izsvītrot. Latvija šajā laikā pārveidojās.

Kādas ir galvenās atšķirības?

Latvijas pirmās republikas izveidošana bija brīnums. Tā nebija paredzēta. Lielvalstis – Francija, Anglija, ASV – nerēķinājās ar jēdzienu „latvieši”, nemaz nerunājot par jēdzienu „Latvija”. 1918.gadā šie jēdzieni starptautiski vēl bija absolūti nepazīstami. Par Lietuvu vēl varēja runāt, Čehoslovākija jeb Jugoslāvija veidojās kā Austroungārijas lausku savākšana, Polijas jēdziens bija definēts, tāpat Somijas jēdziens, Estonia arī Eiropas apziņā eksistēja, bet Latvija bija Kurland un Livland.

Latvieši uz vēstures skatuves pirmoreiz uznāca 1905.gadā kā teroristi, revolucionāri. Tas ir tas, ar ko viņus pazina pasaulē – kā sociāldemokrātus un anarhistus. Ar diezgan negatīvu pieskaņu. Otrā reize bija 1915.gadā, kad sākās latviešu strēlnieku pulku veidošanās. Cīņas, aizstāvot Rīgu, guva sabiedroto pusē zināmu ievērību, un arī vācu pusē. Bet latviešu tauta un latviešu valoda bija nepazīstama. Gandrīz tika uztverta kā lietuviešu valodas jaunākā māsa. Par latviešu folkloru pasaulē neko nezināja, bet Krievijā latviešu valodu nesauca par jazik, bet narečije. Tāda bija oficiālā terminoloģija līdz par 1915. – 1917.gadam. Tā ka Latvijas līdz tās dibināšanai pasaules apziņā, Eiropas apziņā nebija.

Vai tad Latvija zināmā mērā nedzima mūsu pirmo intelektuāļu galvās jau XIX gadsimtā?

Es nedomāju, ka Krišjānim Valdemāram vai Jurim Alunānam, vai Kronvaldu Atim bija doma par Latvijas valsti. Viņiem bija doma par latviešu nācijas atmodināšanu, un šī doma bija vienīgā iespējamā tajā laikā. Vēl 1915.gadā [pirmais latviešu jurists] Andrejs Stērste, lai gan bija liels nacionālists, teica, ka jāuzskata par traku katru, kurš uzskata, ka ir iespējama Latvijas valsts. Tajā laikā ļoti strauji mainījās situācija, jo sabruka Krievijas impērija. Varēja rasties cerība uz autonomiju. [Latvijas Republikas pirmais ārlietu ministrs] Zigfrīds Anna Meierovics vēl 1917.gada augustā brauca uz Krievijas tautu konferenci, un augstāk par autonomiju pat nedomāja. Pēc Krievijas impērijas sabruka Vācija. Ja tā nebūtu noticis, iespējams, būtu panākts kāds kompromiss, teiksim, Baltijas – latviešu, lietuviešu, igauņu – kopvalsts, kurā būtu trīs valodas ar dominējošo – vācu valodu. Iespējams, tad mēs būtu personālūnijā, Vācijas ķeizara valdīšanā.

Teicāt, Latvijas rašanās 1918.gadā bija brīnums.

Latvija ir brīnums arī tajā ziņā, ka pirms valsts dibināšanas zeme bija pilnībā izpostīta – te gāja frontes līnija no 1915.gada vasaras līdz pat 1918.gada sākumam. Tā negāja cauri ne Igaunijai, ne Lietuvai. Rūpniecība Latvijā tajā laikā bija iznīcināta, zemniecība arī. Bēgļu gaitās bija devies gandrīz vai miljons. Tauta bija izputināta. Tik izputināti mēs 1991.gadā nebijām. Tad mēs bijām pat ļoti labvēlīgās pozīcijās, ko nepratām izmantot.

Kas bija būtiskākais, dibinot pirmo Latvijas valsti [1918.gadā]? Pauperizētais proletariāts būtībā nobalsoja par padomju varu. Latvieši bija revolucionārākā no trim Baltijas tautām – tai nebija ne katolicisma kā lietuviešiem, ne ziemeļnieciskās nācijas pašapziņas kā igauņiem. Ideju par Latviju kā neatkarīgu valsti aizstāvēja vien neliela saujiņa. Pie tam tie nebija pilsētnieki. Tie, kas bija Latviešu Biedrībā, jau tolaik nedomāja par Latvijas valsti. Viņi domāja par Baltijas kopvalsti un bija gatavi pieslieties vāciešiem, lai tiktu vaļā no komunistiem. Tikai „trešie tēva dēli” – zemnieki, un „antiņi” – dzejnieki, tie domāja par Latvijas izveidošanu. Kārlis Ulmanis bija viens no viņiem.

Kāpēc zemniekiem un dzejniekiem bija svarīgi, lai būtu tā Latvijas valsts?

Es domāju par Kārli Ulmani un [pirmo Latvijas Republikas iekšlietu ministru] Miķeli Valteru – viņi nebija guvuši izglītību Krievijas augstskolās, nejutās sasaistīti ar to. Bija guvuši izglītību Rietumeiropā, Šveicē, Vācijā un ASV. (Pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste tomēr Krievijas augstskolās bija mācījies.) Veidojās Latvijas kultūras un ekonomikas elite: juristi, tautsaimnieki, agronomi inženieri. Izglītoti cilvēki, kuri prata svešvalodas, spēja sarunāties. Ja tādu mums nebūtu bijis 1918.gadā, tad Latvijas dibināšana būtu bijusi neiespējama.

Krievija tajā laikā sāka uzplaukt – tas bija laiks pēc Aleksandra Otrā, [Krievijas premjerministra Pjotra] Stolipina reformām. Ja Krievijā nebūtu uzvarējusi boļševiku revolūcija [1917.gadā], tad, protams, Latvija pieslietos Krievijai. Ja Latvijas valsts nebūtu izveidota, tā laika latviešu inteliģence būtu iekususi Krievijā. Latvijas valsts dibināšana bija tas, kas konsolidēja, izglāba latviešu inteliģenci. Citādi viņi nekad no labas dzīves, labām profesoru vietām Krievijas augstskolās (kā filologs Jānis Endzelīns, medicīnas profesors Mārtiņš Zīle), nebūtu bēguši uz Latviju. Krievijā bija bads, komunisma rēgs, tāpēc viņi šurp atbēga.

Kārlis Ulmanis bija pirmais demokrāts, starp citu. 18.novembra Ulmanis būtībā bija amerikānisks cilvēks – Amerikā tās idejas [studējot] saklausījies. Nerunāsim šeit gan par 15.maija Ulmani. Pirms Latvijas valsts dibināšanas Ulmanis bija diezgan ilgi nodzīvojis Amerikā, viņš uzskatīja, ka jābūt ļoti aktīvam, jātiek uz priekšu saviem spēkiem. Iniciatīva un dūša Ulmanim bija. Ja nebūtu bijis tās dūšas, domāju, ka Latvijas pilsoniskā sabiedrība, buržuāzija būtu kapitulējusi. Piemēram, Liepājā 1919.gada pašvaldību vēlēšanās pagaidu valdībā uzvarēja sociāldemokrāti, nevis zemnieki. Ulmanis saprata, ka Latviju nevar veidot tikai ar lielsaimniekiem. Vajag piesaistīt strādniekus, tos, kuriem nav zemes. Latviju izglāba tas, ka Ulmanis procesā iesaistīja sociāldemokrātus, kas tajā momentā novērsās no lieliniekiem.

Mēs runājam par Kalpaka armiju, bet kas būtībā tā bija? Tā bija viena daļa no Baltijas landesvēra, tika veidota kā zemessardzes sastāvdaļa. Ja šeit sabiedrotie nebūtu likuši palikt [vācu armijas ģenerāļa Rīdigera] fon der Golca spēkiem, lai tie pasargā no komunisma invāzijas, lai tas neizplatās uz Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm – kas tad būtu? Kas 1919.gadā nogāza [Latvijas sociālistiskās padomju republikas valdības vadītāju Pēteri] Stučku? Vācieši, protams. Pulkvedis ienāca vienu dienu vēlāk, kad jau plosījās asinspirts. Par laimi, Stučkas ultrarevolucionārā politika, kas domāja par pasaules revolūciju ar Latviju kā bastionu tajā, vērsās ne tikai pret vāciešiem, bet arī pret latviešu zemniecību un inteliģenci. Tas lielinieciskuma fenomens sevi tik ātri sakompromitēja, ka pietika ar četriem mēnešiem.

Mani pārsteidz, ka atzinīgi izsakāties par Ulmani. Vēsturnieki šo personību vērtē pretrunīgi – bija stingrās rokas politika, varaskāre. Šķiet, tas nevar būt mūsdienu Latvijai iedvesmojošs piemērs?

Es Ulmani vērtēju vairāk pozitīvi, nekā negatīvi. Nodzīvoju brīvā Latvijā sešarpus gadus (Jānis Stradiņš dzimis 1933.gadā – red.). Biju stipri attīstīts bērns, lasīju jau avīzes: Jaunākās Ziņas, Segodņa, Segodņa Večerom (mana mamma bija krieviete), zināju notiekošo. Brīvo zemi un Rītu, kas bija Ulmaņa avīzes, mana ģimene nepirka. Mans tēvs Pauls Stradiņš bija Rīgas 2.pilsētas slimnīcas medicīnas direktors. Ievēlēts amatā pirms Ulmaņlaika un palika amatā arī Ulmaņlaikā.

Zinu, ka 1933.gadā Ulmani slimnīcā operēja. Mīklaina operācija, saistīta it kā ar bruku, bet varbūt tomēr cita veida. Operēja profesors Jēkabs Alksnis, kas bija mana tēva skolotājs un Ulmaņa uzticības persona 1919.gadā. Ulmanis bija teicis – tas notika 1933.gada beigās -, ka operācija viņam jāuztaisa, jo ‘’drīz man būs daudz jārunā”. Droši vien plānoja apvērsumu.

Mūsu ģimenē nebija Ulmaņa glorifkācijas. Tomēr viņa laikā Latvija studējošo skaita ziņā bija 2.vietā Eiropā. Studējošo sieviešu skaita ziņā – 1.vietā Eiropā. Nelaime, protams, tāda, ka maz bija absolventu. Tie, kuri absolvēja, bēga no laukiem. Pilsētā viņi nevarēja atrast darbu, bija liels inteliģento bezdarbnieku skaits. Ļoti maz no Latgales studēja – tikai 6%. Ulmanis sāka reformas – kaut ko līdzīgu studiju kreditēšanai. Ulmanis jau bija lauku piekritējs, orientēja Latviju kā lauksaimniecības zemi.

Ir līdzības ar šodienas Latviju.

Jā, līdzības ir lielas. [Pirmās republikas] Saeimas laikā korumpētība bija līdzīga, kā tagad. Ulmanis, jā, viņš bija autoritārs.

Tas jūs neatgrūž viņa biogrāfijā?

Mani tas ne visai biedē, jo autoritāti režīmi tajā laikā bija gandrīz visās Eiropas valstīs. Par totalitārajiem režīmiem Itālijā, Vācijā pat nerunāsim. Francijā demokrātija bija, bet tā ļoti slikti darbojās – mēs redzējām Francijas sagrāvi. Autoritārie režīmi tolaik Eiropā bija efektīvāki. Izņemot Čehoslovākiju un Somiju, tās nebija autoritāras. Bet nespēja aizsargāties. Abas tika nodotas, tāpat kā Baltijas valstis.

Ja Francijā tolaik būtu bijis vairāk vai mazāk autoritārs līderis kā Šarls de Golls vai kā Anglijā – Vinstons Čērčils, tad Hitlers karu nebūtu varējis izraisīt. Te jau ir tā lieta, ka demokrātija jāsavieno ar autoritāti. Šajā ziņā man Ulmanis neliekas slikts. Es arī uzskatu, ka Ulmaņa valdība bija mazāk korumpēta, nekā Pāvila Rozīša aprakstos par Saeimas korumpētību. Ulmani gan sociāldemokrāti saukāja par korupcijas tēvu, bet, ja korupcija tiešām bija, tad partijas, nevis paša labā. Ulmanim jau īpašumu, lielas mantas nebija. Viņam tikai uz 60 gadu jubileju lišķi uzdāvināja Dauderu māju.

Ulmanis bija ļoti labs ekonomists, viņa laikā 80% kapitāla kontrolēja Latvijas Kredītbanka un Latvijas Komercbanka. Latvija tajā laikā bija ekonomiski gandrīz neatkarīga, pašpietiekama valsts.

Vai mēģināt pateikt, ka tagad Latvija tāda īsti nav?

1991.gadā Latvija izvēlējās Amerikas liberālās saimniekošanas ceļu. Tas, patiesību sakot, ir domāts spējīgiem cilvēkiem. Mums jau nebija daudz tādu. Sākot jau ar 1949.gada 25.marta deportācijām, kad Latvijas zemniecības eliti iznīcināja pilnīgi. Vēlāk radās tā sauktie sarkanie baroni, labi piemēri – [kolhozu priekšsēdētāji] Skujiņš, Blūms, Gredzens, Kauls.

Es uzskatu, ka Rietumu emigrācija nospēlēja divdomīgu lomu Latvijas otrās republikas attīstībā. No ļoti daudziem mēs saņēmām lielu atbalstu – esam pateicību parādā, bet bija arī daudzi, kuri iebrauca atjaunotajā Latvijas valstī ar savām idejām, pilnīgi nepiemērotām apstākļiem. Afēristi, sava labuma meklētāji arī bija. Ļoti daudzi notrallināja savus īpašumus, pārdeva tos krieviem. Protams, bija arī ļoti labi piemēri, kā Vaira Vīķe – Freiberga un citi, kas atbrauca un izdarīja ļoti lielu pozitīvu darbu. Tomēr Amerikas modeli nevarēja Latvijai uzspiest. Mums drīzāk Zviedrijas modeli vajadzēja mēģināt, jo padomju laikos pārāk dziļi mūsos bija iesakņojies sociālā taisnīguma modelis. Negribu teikt, ka padomju laiks bija sociāli taisnīgs, bet formāli tas centās tāds būt. Varbūt demagoģiski, bet centās.

Ar vājprātīgu korupciju un nesamērīgām privilēģijām varas aprindās.

Jā, bet iespējas pamatmasai bija izlīdzinātākas. Daudzi nespējīgi cilvēki varēja izdzīvot un tikt pie labumiem. Es nerunāju par represētajiem – tā ir pilnīgi cita, traģiska tēma. Bet runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli.

Atjaunotajā Latvijā mums bija ļoti stulba lauksaimniecības politika. No savu zemnieku protekcijas neatsakās ne Francija, ne Vācija, ne citas lielās Eiropas valstis. Protams, valsts var atbalstīt savus zemniekus tikai tad, ja ir ražošana, ja valsts ir bagāta. Taču atjaunotajā Latvijā iznīcināja rūpniecību.

Ja mēs salīdzinātu Latvijas vietu Eiropas valstu starpā pirms kara un tagad, esam apmēram tajā pašā vietā – astoņpadsmitajā. Ulmanis teicis, ka uz katru latvieti no valsts kopprodukta ir 500 latu. Jādala ar pieci. Simts dolāri, tātad. Niecīgs skaitlis, bet nedomāju, ka Vācijā šis skaitlis bija daudz lielāks – nebija jau toreiz katram mašīna un visas ērtības, pie kurām esam pieraduši mūsdienās. Es jau esmu no labi situētiem cilvēkiem: man ir pensija, darbs, es varu rakstīt un publicēties. Ārzemēs es nebūtu nekas, ja tagad aizbrauktu. Domāju, ka mūsu ģimene [kara laikā] būtu emigrējusi, es pats ar savām spējām nebūtu tur izcēlies.

Tik pieticīgi sevi vērtējat?

Humanitāram cilvēkam (Stradiņš pēta zinātņu vēsturi – red.) tur būtu grūti, un savā pamatspecialitātē, ķīmijā, es nebūtu izsities. Darbaspējas man bija par mazu. Es nevaru sūdzēties par savu [profesionālo] dzīvi piecdesmit okupācijas gados. Man bija nodrošināts darbs Organiskās sintēzes institūtā, ļoti laba laboratorija, domāju, tā bija viena no labākajām Austrumeiropā. Neatkarības gados zinātni iznīcināja tāpat kā rūpniecību.

Vai mūsdienās iespējams savienot demokrātiju un autoritāti?

Ļoti grūti pateikt. Pasaule ir mainījusies, Eiropā pārspīlētas birokrātijas tiesības, tā ir lemt nespējīga ar visu to Briseli. Tomēr efektīvāka par Lukašenko Baltkrieviju, vai ne?

Ko jūs domājat par šādu jautājuma uzstādījumu: vai latvieši ir pelnījuši savu valsti?

Pirmās republikas laikā noteikti bija pelnījuši, jo latvieši bija čakla, apdāvināta tauta un prata savākties.

Kaut kādu iemeslu dēļ latvieši vienmēr meklējuši ‘’kādu, uz ko paļauties”. Kā jums šķiet, kāpēc tā?

Par Ulmani runājot, viņš bija samērā aprobežota, taču Latvijas mērogos izcila personība. Domāju, ka neviens cits Latvijas valstsvīrs nav tik lielā mērā atbildis vidējā latvieša mentalitātei, kas bija orientēta uz patriarhālo, uz „saimnieku, kas šiverē pa augšu”. Daudziem kalps sēdēja iekšā, gājēja mentalitāte.

Vairs nesēž?

Sēž un pat vēl vairāk. Pazemība, klanīšanās. Visa mūsu elite Briselei tagad klanās. Vajadzētu tomēr kaut cik pašapziņu uzturēt. Es domāju, tas mums nāk no vēstures, jo gadsimtiem tā izdzīvots. Klanīšanās ir dziļi zemapziņā iekšā.

Ko mēs varam darīt ar piecdesmit okupācijas gadu vēstures posmu? Sākumā teicāt, tas atstājis sekas – tā nenoliedzami ir.

Jāizvērtē, jāatzīst, ko esam darījuši tajā laikā. Nevajag sevi pārlieku pātagot, jo vēsture ir vēsture. Pātagot mēs sevi varētu par to, ka nokļūdījās latviešu nacionālkomunisti Vilis Lācis, Eduards Berklavs un citi 1958.gadā. Viņi neprata aizstāvēt Latvijas lokālās intereses, kā to mācēja lietuvieši un igauņi.

Kas bija par vainu?

Domāju, ka daudzas vainas bija. Pirmā vaina – Rīgas pilsēta, nesalīdzināmi lielāks pievilkšanas centrs, kā Tallina vai Viļņa. Otra vaina – latviešu pakļaušanās gars, runāšana krievu valodā. Trešais bija objektīvs faktors: šeit atradās Baltijas Kara apgabala centrs. Armiju Krievijā demobilizēja pēc Staļina nāves, demobilizētie virsnieki nedrīkstēja braukt uz Maskavu, Ļeņingradu, Kijevu, Minsku. Bet uz Rīgu viņi drīkstēja braukt. Šeit sabrauca ļoti daudz atvaļinātu militārpersonu, kas bija agresīvas, varaskāras.

Vai otro Latvijas Republiku latvieši ir pelnījuši?

Gribētu teikt, ka latvieši ir pelnījuši labāku valsti. Nekad neteikšu par otro republiku, ka tā ir fail state.

Kā jūs raugāties uz ekonomisko emigrāciju mūsdienās?

1938.gadā latvieši nebēga prom no Latvijas. Divdesmitajos gados notika latviešu emigrācija uz Brazīliju, bet tā bija neliela saujiņa un to diktēja reliģiski motīvi. Kādi arī uz Angliju izbrauca. Toreiz jau Eiropas valstis emigrantus tik vienkārši neņēma pretī. Lietuvieši uz Ameriku izbrauca 700 tūkstoši, jo viņiem bija ļoti liela nabadzība. Lietuvā bija ekonomiskā emigrācija. Latvijā nebija, un kāpēc? Jo tomēr cilvēki uzskatīja, ka Latvija ir viņu valsts, un optimisms bija. Tagad cilvēkos ir absolūts pesimisms.

Es nevainoju te Dombrovski, tieši otrādi, viņš krīzē Latviju izglāba, ļāva nenonākt Kipras vai Grieķijas stāvoklī. Bet tas arī viss. Viņam nav vīzijas. Ir jābūt Latvijā cilvēkam ar vīziju.

Kā jūs, būdams akadēmiķis, vērtējat pārmaiņas, ko cenšas viest izglītības jomā?

Ķīli cienu kā personību, bet ne kā ministru. Man liekas, ir konstruktīvi cilvēki un ir destruktīvi cilvēki. Ja destruktīvu ieliek amatā, varbūt viņš tiešām var reformēt, nojaucot līdz zemei un pēc tam uzceļot no jauna. Bet man liekas, ka tas neatbilst mūsu iespējām un mentalitātei, un iespējām – visu nojaukt. Es ceru, Ķīlis to neizdarīs, un nāks pie kompromisiem.

Vai jūs nepiekrītat, ka Latvijas augstākajā izglītībā ir problēmas? Valsts apmaksā studijas, nerēķinoties ar reālajām vajadzībām – medicīnā un daudzās jomās tas redzams.

Piedodiet, Rīgas Stradiņa Universitātē visaugstākais, pat augstāks nekā Tartu Universitātē, ārzemju studentu procents! Tie nenāk vairs no Šrilankas vai Libānas, bet no Vācijas, Norvēģijas, Anglijas. Pašreiz domāts šo skaitu pieaudzēt līdz 20%. Otrkārt, ārsti tik daudz nebrauc projām. Medicīnas māsas gan – katastrofāls stāvoklis, bet pašreiz ARS vadītājs Andersons taisa augšā lielu privāto slimnīcu un darbs būs. Protams, Latvijas pacienti nav maksātspējīgi, bet tas jau cits jautājums. Tas, ka medicīnas izglītība te nav sliktāka, tas ir fakts.

Bet vai daudzās jomās nemāca par daudz, akli, lai tikai augstskolai valsts dotu naudu?

Par daudz mums ir sociālo zinātņu studentu. Ārstu nav tik daudz, ķīmiķu vēl mazāk. Tagad jau visa [izglītības] politika vērsta uz to, lai latvieši, kuri grib kaut ko sasniegt, emigrē.

Vai tās nav loģiskas globalizācijas sekas – cilvēki rod labākas iespējas savai dzīvei, karjerai un dodas prom?

Piedodiet, bet, ja valsts neko tā labā nedarīs, drīz čuhņā dzīvosim! Es negribētu, lai tā notiek. Cilvēkus vajag aicināt atpakaļ. Lai tad nāk iekšā krievi, ukraiņi, ķīnieši, musulmaņi? Es tādu variantu negribētu. Mūsu gēni izklīst pasaulē, un tas nav pareizi. Mans dēls Pēteris, kardioķirurgs, ķepurojas pēdējiem spēkiem, lai noturētos Latvijā. Ir piedāvājumi no citām valstīm, bet viņš turas.

Kāpēc?

Savu bērnu dēļ. Un tādēļ, lai Latvijā tiek veidots kaut kas vērtīgs. Šī iemesla dēļ mūsu ģimene neizbrauca arī 1944.gadā. Nebija jau nekādas garantijas, ka neaizsūtīs uz Sibīriju.

Jūs par kolaboracionismu padomju laikā ieminējāties. Man liekas, jāatšķir divas lietas: kolaboracionisms un konformisms. Kolaboracionisms ir nostāšanās pret savas tautas būtiskajām interesēm, tāds kolaborants bija, piemēram, [padomju politiķis Arvīds] Pelše. Bet konformisti ir tie, kuri pielāgojas esošiem apstākļiem, ja tos nevar izmainīt.

Faktiski gļēvuļi?

Tā varētu saukt. Visu latviešu tautu var saukt par gļēvu piecdesmit gadus. Bet vai tā ir? Jebkurā gadījumā stabilas un ilgtspējīgas nācijas izveidošana ir grūts un laikietilpīgs process. To garantē tikai sabiedrības vienotība un briedums. Varbūt vēl pozitīvas ārzemju pieredzes pārņemšana un labvēlīga apstākļu sakritība. Varētu teikt, ka Latvijas vēsture ir kompromisu, nenoteiktības, konformisma un pielāgošanā vēsture. Taču mazas, likteņa triecienu mētātas tautas gadījumā tā vērtēt būtu vienpusīgi un varbūt pat netaisni.

Es gribētu teikt, ka Latvijas veiksmes stāsts ir vēl nākotnē. Vai latviešu tauta ir pasionāra? Vai tai ir sava misija pasaulē? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tas ir latviešu nācijas identitātes pamatjautājums. Atbilde uz to noteiks, vai pastāvēsim ilgāk par 150 gadiem, ko kādreiz mums [savās pārdomās] atvēlēja Krišjānis Valdemārs.

Jūs redzat līderus Latvijā?

Nē, līderus pašreiz nesaskatu.

Kur palikuši?

Laikmeta nosacītība. Kur tad ir mūsdienās līderi? Ilvess Igaunijā ir. Putins Krievijā, bet ļoti nepatīkams līderis. Uz Obamu liku lielas cerības, vienmēr esmu bijis par demokrātiem Amerikā, bet manas cerības viņš tā īsti neattaisnoja. Vai Berluskoni ir līderis? (Smejas.)

Es citēšu Kārli Ulmani. 1914.gadā, kad viņš atgriezās no Amerikas pēc amnestijas, sakarā ar Romānovu dinastijas trīssimt gadu jubileju. „Kādi ļaudis mums vajadzīgi?” viņš rakstīja. „Ļaudis nenopērkami. Stingri pret bagātības kārdinājumiem. Ļaudis godīgi kā mazās, tā lielās lietās. Ļaudis, kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām. Ļaudis vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs. Ļaudis, kurus nevada divējādas tikumības: viena – privātā, otra – atklātā dzīvē. Ļaudis pilsoņu, kuriem sabiedrības labums augstāk par pašu interesēm stāv. Ļaudis atturīgi, kuri neloka ceļus šo laiku Baala – alkohola priekšā. Citiem vārdiem sakot, mums vairāk vajadzīgi ļaudis, nevis statūti un instrukcijas.”

Kā jau runājām, Latvijas valsts 1918.gadā radās ideālistu – Trešo tēva dēlu un Antiņu galvās, tādā vēsturiskā periodā, kad pašiem sava valsts – tā likās pilnīga neiespējamība. Tomēr neliela cilvēku saujiņa tai ticēja, un sasauca [1918.gada] 18.novembri. Otro reizi – 1991.gadā, Latvijas valsts vairs neradās ideālistu galvās. Tā radās tādu cilvēku galvās, no kuriem ļoti daudzi bija aprēķinātāji. Pirmā Latvija bija mīlestības bērns, bet otrā Latvija… no tautas puses – jā, mīlestības bērns. Es nekad ar latviešiem tā neesmu lepojies, kā 1988.gadā.

Tad jūs sakāt, ka šodien trūkst Trešo tēva dēlu un Antiņu?

Vienmēr ir jābūt ideālistu saujiņai, kas iedomāto Latviju pārvērš reālā, dzīvotspējīgā. Esmu izrakstījis vārdus, ko teicis krievu filozofs un mistiķis Vladimirs Solovjovs, mana mamma viņu ļoti cienīja: „Nacionālā pašapziņa ir dižena lieta, bet kad nācijas pašapziņa pāriet pašapmierinātībā, bet pašapmierinātība noved līdz pašpielūgsmei, tad dabīgās beigas ir pašiznīcība.” Pārspīlēts nacionālisms noved pie fašisma.

Fašisms nav slikta lieta, ja tas nevēršas pret citiem iekšēji un ārēji, bet konsolidē nāciju. Kas tad ir fasces? Žagaru bunte latīņu valodā. Lauž pa vienam zariņam, bet, kad sasien buntē, salauzt nevar. Tautai it kā tādai ir jābūt. Katrā sistēmā ir iekšā ideāls, arī komunismā. Diemžēl, kad ideālus sāk realizēt netīriem līdzekļiem, tie pārvēršas savā pretstatā – noziedzīgumā un šausmās. Kā Rainis teicis, ja lejat ļoti tīru ūdeni netīrā traukā, ūdens arī kļūs netīrs. Vai mums šodienas Latvijā nav drusku šī problēma?

Kā vērtējat 16.marta notikumus pie Brīvības pieminekļa?

16.martu vajadzētu aizliegt. Nevienam tur nav jāiet. 11.novembrī būtu jāiet, jāiededzina svecītes par Latviju. Kas ir 16.marts? Daugavas vanagu izdomāts datums, kad vienīgo reizi 15.divīzija un 19.divīzija cīnījās kopā pie Veļikajas upes. Citu notikumu jau nebija. Patiesību sakot, tas ir veterānu piemiņas pasākums, un viņiem jāļauj mierīgi bez ārējām demonstrācijām, karogiem nolikt ziedus Lestenē un pie Brīvības pieminekļa. Viņi subjektīvi cīnījušies par Latviju. Objektīvi jau viņi cīnījās Hitlera pusē. Tāpat kā latviešu strēlnieki subjektīvi cīnījās par Latviju, bet faktiski – par caru Nikolaju. Tagad tie aizmirsti. Arī leģionārus aizmirsīs, pašreiz tos atceras, jo daudz par to tiek runāts. Pie mana papa [padomju gados] par asistentiem leģionāri strādāja, un papam to ņēma ļaunā. Viņš tos atbalstīja aizlieguma gados, bet glorificēt viņus nav pareizi. Es saprotu viņu atmiņas par jaunību, bet vairumam jau tā bija piespiedu mobilizācija. Viņi ir vēstures upuri. Ja viņi būtu uzvarējuši, latvieši pārvācotos. Mēs šeit latviski tagad nerunātu.

21.martā, atzīmējot ilgāko neatkarības periodu Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē, aizsardzības ministrs Artis Pabriks teica, ka ikviens var būt priecīgs „par pulcēšanās un biedrošanās brīvību, pārvietošanās brīvību, domu, pārliecības, izteiksmes un ticības brīvību”. Kā jums šķiet, vai brīvība nācijai var kļūt par grūtu?

Brīvību regulēt no augšas nav iespējams. To var tikai, pārveidojot katrs sevi. Līdzās brīvībai jābūt tādam jēdzienam kā tolerance, ētika. Dieva jēdzienam – kā Kants teica, augstās debesis virs manis un morālais likums manī. Kādā mērā šis ideāls nācijā iespējams, atkarīgs no pašas tautas, tās līmeņa. Mums daudz jāstrādā, lai augtu. Izglītotos, bet ne tikai augstskolās. Arī dvēseliski. Citādi ar mums notiek, kā Tagore teicis – acumirkļa troksnis pārkliedz mūžības mūziku. Tā ir mūsu lielā nelaime.

 

Komentāri (113)

valdis 29.03.2013. 08.43

Vienmēr domāju, kāpēc tik retas intervijas un sarunas ar akadēmiķi. Laikam jau tikai tāda mēroga autoritāte kā J.Stradiņš var lauzt stereotipus, arī par K.Ulmani.
J.Stradiņš skaidro mūs pašus. Un tas ir ļoti būtiski, jo esam tik ļoti apjukuši (kas esam un ko mums vajag). Neprotam no atstatuma novērtēt, tikai plēsties par to, kas degungalā.

+30
-5
Atbildēt

2

    Valdis Ozols > valdis 31.03.2013. 12.10

    Nacija ir birģeliskas sabiedrības produkts,kas nozudīs līdz ar šo sabiedrību.Mums tā ir tikai epizode cilvēces attīstībā un mēs ieteicam vistingrāko internacionālismu pret katru nacionālismu.
    Tā 1914.gadā teica galvenais latviešu komunistu ideologs Pēteris Stučka un šo citātu es paņēmu lai saprastu žurnalistes Andas Rozītes-Burves rakstu ,vai viņa par akadēmiķi Stradiņu raksta kā par ķīmijas zinātnieku vai par PSRS vēstures ideologu.Man nekad nav paticis šis okupācijas laiku akadēmiķis un arī žurnalistes raksts par viņu nevairo simpātijas pret viņu. Man nepatīk viņa nostāja pret latviešu nacionālkomunistiem,kas ,lai kā kādam tas nepatiktu bija noskaņoti pret PSRS -krievu imperiālismu un ir veicinājuši latviešu tautas atmodu 88-91.gadam. un viņu ir bijis diezgan daudz ,saka ka ap 2000 cilvēku tika padzīti no ieņemamiem amatiem pēc Hruščova ,Muhtidinova un Pelšes tīrīšanām Latvijas komunistu partijā. un viņi visi bija cīnījušies pret vācu fašismu PSRS karaspēka sastāvā. Vai mēs šodien tā vienkārši varam viņus ignorēt,šodien , kad tiek apvainoti mūsu tautieši par vācu fašisma glorificēšanu. Mēs ,latvieši ,varam būt lepni ar saviem karavīriem, viņi piedalijāscīņās par cariskās krievu imperijas likvidāciju,gan pret krievu fašismu kā leģionāri ,gan pret vācu fašismu kā nacionālkomunisti un varam vēl pievienot LNCP ar Čaksti priegšgalā un arī neaizmirsīsim kureliešus un nacionālos partizāņus. Stradiņš nespēj nosaukt staļinistu A.Pelši par latviešu tautas nodevēju, viņš kaut kā lavierē starp kolaboracionistu un konformistu un ar to viņš parāda savu īsta ulmanista nostāju.Viņš zina tikai PSRS-Krievijas vēsturi.Viņš nezina vai negrib zināt ka sarkano latviešu strēlnieku viens no organizātoriem Voldemārs Oskars Ozols ir 11. novembra arhitektors,kas ir daudz drījais Latvijas neatkarības izcīnīšanā kopā ar saviem draugiem no igaunijas kā arī prata atrast kopēju valodu ar angļu flotes komandieriem ,kas atradās Baltījas jūrā un cīnījās pret krievu boļševikiem Kronštatē un kas paīdzēja latviešiem padzīt Bermontu.Bet Ulmans vairākkārt ir nodevis Voldemāru Ozolu ,bet tikai viņa veiksme ir lāvusi izglābties no nāves un vēlāk sastapties ar igauņiem un cīnīties Latvijas labā . Var jau teikt ka V. Ozols ir tas cilvēks kas nodeva latviešu strēlniekus Ļēņina rokās ,bet vai viņu Ulmanim vajadzēja izraidīt no Latvijas ,es to stipri apšaubu Angļi zināja ka latvietis Jukums Vācietis ir boļševiku armijas virspavēlnieks,to var izlasīt angļu jūrnieka Džeremija Benetā grāmatā “Atbrīvojot Baltiju”,kas pagājušāgadā tika izdota latviešu valodā. Angļu uzdevums Baltijas jūrā bija nepieļaut ne vācu ne bolševiku ieperināšanos Rīgas jūras līcī ,lai gan viņi gaidija brīnumu no Judeņiča ,Kolčaka un Deņikina,kas varbūt, spēs atjaunot krievu imperiju un viņi kavējās atzīt Baltijas valstu neatkarību .Bet šis brīnums nenotika,jo Ļēņina armijā cīnījās latvieši.Kādam tas var nepatikt ,bet fakts ir tāds ja Krievijā Ļēņins nebūtu uzvarējis tad šodien tādas valsts kā Latvijas Republika nebūtu.
    Es nekad neēsmu uzskatijis Stradiņu par kādu ievērojamu latvieti,vai mazums no latviešiem ir nākuši akadēmiļi-zinātnieki,bet šis Andas burves -Rozītes raksts vēl vairāk vairo manī neuzticību viņam.
    Mani vecāki nebija Ulmaņa piekritēji,viņi bija sociāldemokrātu piekritēji,bet viņi Latvijas pirmās okupācijas laikā tā nesašmucējās ,ka viņiem būtu nācies bēgt līdzi krievu okupantiem un atgriezties Latvijā kā PSRS armijas karotājiem. Varbūt es pārāk stipri saku un lietoju šo vārdu “sašmucēties”,bet man ir tāda pārliecība ka ne visi latvieši pie okupācijas varām ir rīkojušies pēc latviskas sirdapziņas.
    Es uzskatu ka latviešu nacionālkomunisti ir rīkojušies kā latviešu patrioti un ja kādam no viņiem mēs atradīsim kādu kļūdu,tad kopumā mēs uz latviešu nacionālkomunistiem varam skatīties kā cīnītājiem pret krievu imperiālismu un mums ir viņi ko stādīt pretī Maskavas un pašmāju krievu imperiālistu politikāņiem,lai parādītu ka latvieši visi nav bijuši krievu imperiālisma pakalpiņi.
    Es ,nupat, izlasiju ,agrāk Jeļcina laikā nopirkto Vladlena Sirotkina grāmatu :”Počemu proigral Trockij Staļinu”.Tā ir daudz labāka par Staļina laika PSRS vēsturi un parāda staļinisko krievu nacionālboļševiku nākšanu pie varas PSRS.Tagad ir iznākusi angļu vēsturnieka Timotija Sneidera grāmata :Asinszemes” par vācu un krievu fašistu sadarbību pirms 2.pasaules kara.To jau arī V.Sirotkins raksta ka šī sadarbība iesākās jau Ļēņina laikā ,kaut arī pa starpu mēģinot izraisīt proletāriāta revoluciju Vācijā .Nesekmīgais boļševiku iebrukums Polijā 1920.gadā un smagā Frunzes armijas sakāve lika nomierināties Vladimiram Iļjičam un pāriet pie NEP. Bet staļinisti nemaz nedomāja nomierināties ,viņi tik audzēja spēkus partijā lai dabūtu savu teikšanu.

    +2
    -5
    Atbildēt

    0

    Valdis Ozols > valdis 31.03.2013. 14.34

    Vajag palasīt Ādolfa Šildes ,grāmatas par baigo gadu autora un kas toreiz bija diezgan antisemitiski noskaņots un tādēļ mūsu brīvās Latvijas vēsturniekiem nav viņa grāmatas pieņemamas .Bet viņš ir rakstijis Amerikā par latviešu politiķiem savā grāmatā :”Valstsvīri un demokrāti”,kas izdota Amerikā.Tāā ir grāmata par ievērojamiem latviešu valsts veidotājiem ,kurā viņš nav ietvēris Kārli Ulmani jo viņš uzskata ka tas nav visu darījis lai noturētu Latvijas valsti un vienmēr var būt jautājums par Kārļa Ulmaņa apvērsuma ietekmi uz PSRS vēlmi paplašinātKrievijas impērijas robežas, vai arī vienmēr demokrātiskā valstī var tikt uzdots jautājums par pretošanos PSRS agresijai un kad šī aktīvā pretošanās bija iespējama ,vai to nevajadzēja darī kopā ar Somiju un ka vienīgais K.Ulmaņa pretestības pasākums varēja būt nošautieis ,nevis tēlot ka ir Latvijā ienākusi draudzīga armija
    Man nav zināmi patiesie iemeslikāpēc tā Stradiņš turas pie Ulmaņa,jo manā ģimenē nav bijuši Ulmaņa slavētāji un man jau tad kad ievēlēja Gunti Ulmani par Latvijas prezidentu radās aizdomas ,ka Latvijā nebūs kārtības ,ka dažiem vajadzīgs ir tikai Ulmaņa vārds,un ka Ulmaņa mīts Latvijā ir vienmēr uzturēts ,pat okupācijas gados ar čekas ideologu palīdzību.Jo Ulmanis taču bija labs ,padevās un novērsa lielu asinsizliešanu starp brāļu tautām. Tāpēc jau tagad bijušie komunisti ir tik daudz Latvijas zemnieku savienībā.

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

aivarstraidass 29.03.2013. 10.15

Ļoti laba intervija. Lasīju vakardienas žurnālā nedaudz saīsināto versiju vairākas reizes. Un tagad šo – un te ir vēl jaunas domas klāt. Visvairāk iepatikās šī – “Es gribētu teikt, ka Latvijas veiksmes stāsts ir vēl nākotnē. Vai latviešu tauta ir pasionāra? Vai tai ir sava misija pasaulē? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Tas ir latviešu nācijas identitātes pamatjautājums.”

Jo daudzās nācijas un valstis pastāv arī tādēļ, lai viņas viena no otras varētu mācīties. Piemēram, somu tautas identitāte savulaik prasīja radīt itin visiem bērniem visā valstī vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību. Un konsekventi piepildot šo somu sabiedrības uzstādījumu izrādījās, ka arī citos aspektos (ne tikai vienlīdzības ziņā) izglītības sistēma kļuvusi izcila.

Protams, arī Latvijas tautas pašapziņu vairos panākumi kādā jomā – it īpaši ja tie sasniegti nevis šķietami nejauši, bet piepildot mūsu nācijas vērtības. Viens no redzamākajiem pēdējo laiku panākumiem ir pati mūsu valstiskā neatkarība un izturība pret visāda veida satricinājumiem. Un, protams, arī straujā politiskā evolūcija – vēl pirms 3 gadiem reti kurš būtu varējis iedomāties, ka kādreiz varenais “Latvijas ceļš”, kā arī Šķēles un Šlesera partijas tik drīz kļūs pagātne. Bet mēs, protams, esam spējīgi uz daudz ko vairāk. Lai mums izdodas – un lai J.Stradiņam laba veselība!

+27
-5
Atbildēt

9

    Sandris Maziks > aivarstraidass 29.03.2013. 12.52

    Kalvis Apsītis
    “Bet Jūs uz to jautājumu par Latvijas tautas misiju neatbildējāt.”

    Par “Latvijas tautas”(hvz, kas tas par zvēru) misiju Stradiņš varbūt derēs, par latviešu tautas, tur vajadzīgs cilvēks bez mazākās aizdomu ēnas. Ar atsauci uz “Nodibina partiju “Jaunlatvija”, par Stradiņu Jūs jau pats atbildējāt.
    Čekas nobendētais Uldis Freimanis būtu bijis tieši laikā.

    +3
    -12
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > aivarstraidass 29.03.2013. 10.47

    Kalvis Apsītis
    “reti kurš būtu varējis iedomāties, ka kādreiz varenais “Latvijas ceļš”, kā arī Šķēles un Šlesera partijas tik drīz kļūs pagātne.”

    Noņem rozā brilles!!!
    Kozlovskis, Ķīlis, Sprūdžs un Matīss ministru amatos nav pagātne, tā ir mūsdienu drausmīgā realitāte.

    +7
    -13
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > aivarstraidass 29.03.2013. 12.01

    Kalvis Apsītis
    Nekas nav mainījies. Šlesera vietu ir ieņēmis Zatļers. Atceros, kā Stradiņu, kā kāzu ģenerāli čekas mērgļi izvazāja Burkovska priekšvēlēšanu raidījumā, LNT.
    Vai nu vecuma marasms vai godaprāta deficīts.

    +5
    -11
    Atbildēt

    0

    Ieva Priedenfelde > aivarstraidass 29.03.2013. 11.58

    Un Āboltiņas vizīte Puzē.

    +2
    -8
    Atbildēt

    0

    gliters > aivarstraidass 02.04.2013. 10.10

    “Māte Terēze esot teikuse_:

    “Dievs neprasa no mums, lai gūstam panākumus, bet gan, lai ievērojam baušļus.””

    Tikpat labi var teikt, ka autovadītāja uzdevums ir nevis sasniegt savu ceļa mērķi, bet tikai un vienīgi ievērot CSN. Man jau gan liekas, ka CSN ir domāts tāpēc, lai VISI autovadītāji veiksmīgi sasniegtu savu ceļa mērķi.
    Līdzīgi varētu būt ar cilvēku mērķiem, uzdevumiem un iecerēm no vienas puses, un baušļu ievērošanu – no otras.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > aivarstraidass 30.03.2013. 12.53

    ..kurā virzienā varētu meklēt Latvijas tautas veiksmes stāstu, misiju un identitāti?
    ________________________
    Māte Terēze esot teikuse_:

    “Dievs neprasa no mums, lai gūstam panākumus, bet gan, lai ievērojam baušļus.”

    Varbūt- tas varētu būt sākums veiksmes stāstam?

    +6
    -3
    Atbildēt

    0

    aivarstraidass > aivarstraidass 29.03.2013. 12.31

    >>> Atceros, kā Stradiņu, kā kāzu ģenerāli čekas mērgļi izvazāja Burkovska priekšvēlēšanu raidījumā, LNT.
    =======
    Par LNT nemācēšu teikt, jo televizoru neskatos. Sal. arī http://bit.ly/YI0zhW (“Nodibina partiju Jaunlatvija”). J.Stradiņš nekad nav bijis politiķis – un atšķirībā no dažiem citiem viņš to labi apzinās un uz publiskiem amatiem nepretendē. Viņam ir pamatoti spriedumi par vēsturi – un arī tas ir labi.

    To, ka Zatlers un čekas mērgļi ir slikti – to mēs kaut kā jau būsim sapratuši. Bet Jūs uz to jautājumu par Latvijas tautas misiju neatbildējāt.

    +8
    -1
    Atbildēt

    0

    Andris > aivarstraidass 29.03.2013. 12.47

    > Kalvis Apsītis: „kurā virzienā varētu meklēt Latvijas tautas veiksmes stāstu”

    Kaut gan neesmu articulus100, pateikšu savas domas: zinātnē, kura, kaut arī bada maizē esot, šodien spēj ne tikai vilkt dzīvību, bet arī attīstīties.
    Protams, es nerunāju par 100 „instutūtiem”, kuri – vairāk uz papīra, bet par reāli un produktīvi strādājošiem. Kaut vai, piemēram, tas pats OSI, kurā gadu desmitiem strādājis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Ja in-tam Latvijas likumi nebūtu rokas sasējuši, šo zinātnieku pienesums Latvijai (tieši – Latvijas tukšajam makam!) būtu DAUDZ ievērojamāks.

    +12
    -5
    Atbildēt

    0

    aivarstraidass > aivarstraidass 29.03.2013. 11.50

    Taisnība arī tā – nav jau amatpersonas perfektas. Savukārt pirms Šlesera un Šķēles partijām varas “eliti” veidoja Naglis un Motte; bet par izglītības ministru 1999.g. kļuva Māris Vītols, kurš pats bija atskaitīts no augstskolas par nemācīšanos 🙂

    Bet tad man jautājums Articulus100: Ja reiz esam tik paškritiski par valsts pārvaldi, tad kurā virzienā varētu meklēt Latvijas tautas veiksmes stāstu, misiju un identitāti? Vai arī Jums šķiet, ka akadēmiķis šinī punktā kļūdās – un līdzīgi kā esam iztikuši bez pasionaritātes, veiksmes stāstiem un misijām līdz šim, tāpat iztiksim arī uz priekšu?

    +13
    -2
    Atbildēt

    0

ievuliitis 29.03.2013. 13.14

Lasu. Interesanti, domāt rosinoši, bet ik pa brīdim jautājumi, arī neizpratne reizēm. Izlikšu un, iespējams, kāds mani “apgaismos”.
Akadēmiķis saka:”Ulmanis bija ļoti labs ekonomists, viņa laikā 80% kapitāla kontrolēja Latvijas Kredītbanka un Latvijas Komercbanka. Latvija tajā laikā bija ekonomiski gandrīz neatkarīga, pašpietiekama valsts.” Un nedaudz tālāk: “Par Ulmani runājot, viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila personība…”???
Man ir nopietni iebildumi pret šo frāzi: “…runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli.” Neesmu vēsturniece un skaitļi man nav pieejami, bet… Pirmkārt jau iebildumi pret vārdiem “netika represēti un dzīvoja normāli”. Nu, ja jau ir normāli gadiem ilgi dzīvot bailēs ar apziņu, ka arī tevi un tavu ģimeni var skart tādas pašas represijas un tu neesi noteicējs savā dzīvē, bet viss ir atkarīgs no lemjošo labvēlības, tad jā – dzīvoja “normāli”. Un vēl, ja runājam par zaudējumiem, ko tauta skaitliski cieta, tad pie represētiem ir jāpieskaita bojā gājušie Hitlera-Staļina izraisītajā karā un tie, kas devās trimdā. Varbūt kāds var minēt skaitļus – cik procentuāli Latvija zaudēja periodā no 1940.gada?
“16.martu vajadzētu aizliegt.” Vai tad demokrātiskā valstī kaut ko tādu drīkst – aizliegt? Abstrahējoties no tā, ar kādu zīmi tas notikums tiek uztverts, bet brīvā demokrātiskā valstī cilvēkiem ir sapulču, gājienu un citu pasākumu tiesības. Tad jau – līdzsvaram derētu aizliegt arī 9.maija “svinības” Karātavu laukumā? Tās nav pieņemamas un aizskarošas ne mazākam, noteikti – lielākam skaitam cilvēku.

+19
-7
Atbildēt

9

    Signija Aizpuriete > ievuliitis 29.03.2013. 14.23

    ——-ciniits > betijacelmale
    (..)
    Betija: „Varbūt kāds var minēt skaitļus – cik procentuāli Latvija zaudēja periodā no 1940.gada?”
    Trešdaļu nācijas. Vismaz.
    ============================================================================
    Salīdziniet ar IEGUVUMIEM pēc 1990.g.4.maija! Par ko tagad bēdāties, ja “brīvās un neatkarīgās” 20 gados sasniegts Latvijas vēsturē neredzēts uzplaukums un attīstība:

    “Pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas emigrējuši vismaz 200 000 cilvēku, kas šodienas cenās Latvijai radīja zaudējumus ap 100 miljardu latu apmērā, atklāj 2011.gada Spīdolas balvas ekonomikā ieguvējs profesors Mihails Hazans.”

    http://bnn.lv/emigrejusi-200-000-cilveku-zaudejumi-latvijai-%e2%80%93-100-miljardi-latu-45933

    – Atgriešanās Eiropā turpinās:

    “Eksperts: tuvāko gadu laikā Latviju pametīs vēl 100 000 cilvēku”

    http://bnn.lv/eksperts-tuvako-gadu-laika-latviju-pametis-vel-100-000-cilveku-46702

    +2
    -6
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > ievuliitis 29.03.2013. 20.25

    …netika represēti un dzīvoja normāli”…
    __________________________
    Stradiņu ģimene.

    +7
    -5
    Atbildēt

    0

    Andris > ievuliitis 29.03.2013. 20.53

    > lama

    Bet, ja palūkojas Laimas ģimenes virzienā… Normāli?!

    +6
    -2
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > ievuliitis 30.03.2013. 12.35

    lama
    “ja dzīvi Lielajā zonā (ar domu,ka tik neiespundē Mazājā zonā)”

    Tos pēc Dantes “Dievišķās komēdijas” sauc par elles lokiem.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    valdis > ievuliitis 29.03.2013. 20.13

    betijacelmale /Un nedaudz tālāk: “Par Ulmani runājot, viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila personība…”???/
    Atslēga, manuprāt, tajā, ka viņš plusus un mīnusus vērtē un rezultātā: /Es Ulmani vērtēju vairāk pozitīvi, nekā negatīvi./.
    Par 16.martu varbūt pieļauju neprecīzu izteiksmi par aizliegumu, jo tālāk seko: /Patiesību sakot, tas ir veterānu piemiņas pasākums, un viņiem jāļauj mierīgi bez ārējām demonstrācijām, karogiem nolikt ziedus Lestenē un pie Brīvības pieminekļa./
    Par represētajiem, protams, Jūsu argumentācija ir pamatota. Vispār jau būtu sīkāk J.Stradiņa viedokli uzzināt, jo vienā sarunā visu nevar iekļaut. Tēma aizskar nākošo tēmu. Arī viņa viedoklis par nacionālkomunistiem /Pātagot mēs sevi varētu par to, ka nokļūdījās latviešu nacionālkomunisti/ – ļoti interesētu – kāds.
    Pēc šīs intervijas, būtu jau labi, ja tie, kas ir aktīvajā politikā, neietu taisnvirzienā, bet reizēm ieklausītos un meklētu sarežģīo patiesību.

    +7
    -1
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > ievuliitis 29.03.2013. 22.17

    Normāli?!
    __________________________
    ja dzīvi Lielajā zonā (ar domu,ka tik neiespundē Mazājā zonā) uzskata par normālu- tad jau daudzi dzīvoja normāli. Broņislava Martuževa,Lidija Lasmane, Gunārs Astra arī dzīvoja normāli.

    Un:
    Tālrīts Krastiņš dzīvoja pavisam normāli:
    http://vip.latnet.lv/lpra/lachu_medn.htm

    Kādas nu kuram normas.

    +10
    -3
    Atbildēt

    0

    Andris > ievuliitis 29.03.2013. 13.49

    > betijacelmale
    J. Stradiņa interviju lasot, nāk ar jatājumu kaskādi: „Ulmanis bija ļoti labs ekonomists (..) viņš bija diezgan aprobežota, es neteiktu, ka izcila personība.”???”
    Akadēmiķa kungs, Betij, vienmēr ir bijis izcili tolerants. Ļoti reti viņš nogājis no ceļa vidus. Piemēram, K. Ulmaņa 120-gadei veltītajā svinīgajā sēdē Nacionālajā teātrī – „ Šodien šajā reizē un šajā vietā skaidri un nepārprotami jāpasaka: Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai latviešu tautai un pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens „Latvija”, dzīvos arī šis vārds, atmiņas par Kārli Ulmani Latvijas neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā.”

    Atkal Betija: „Man ir nopietni iebildumi pret šo frāzi: “…runāsim atklāti, represēto skaits nekad nav pārsniedzis 15%. Atlikušie 85% jau netika represēti un dzīvoja normāli.”
    Atkārtoju: akadēmiķa kungs, Betij, vienmēr ir bijis izcili tolerants.

    Betija: „Varbūt kāds var minēt skaitļus – cik procentuāli Latvija zaudēja periodā no 1940.gada?”
    Trešdaļu nācijas. Vismaz.

    +16
    -6
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > ievuliitis 29.03.2013. 18.12

    Protams, NS, par to jau es runāju. Pateikt, ka cieta tikai 15%, bet pārējie 85% dzīvoja “normāli”, ir stipri pavirši un aptuveni. Dzīvoja pavisam nenormāli visus četrdesmitos, piecdesmitos, sešdesmitos, veselas desmitgades. Runājot par manu ģimeni, kas cieta gan no vāciešiem, gan no krieviem… Es pat septiņdesmitajos gados saskāros ar pazemojošu netaisnību, bet bija vien jānorij, ja negribēja iedzīvoties nepatikšanās. Tās mistiskās nepatikšanas, ko man, par laimi, nav izdevies piedzīvot tanī traģiskākajā nozīmē, mūsu vecākus, kā personības, salauza un padarīja par paklausīgiem un padevīgiem režīma vergiem. Vai tā bija normāla dzīve?
    Pie tās normālās dzīves laikam ir jāpieskaita arī pēdējā laikā bieži piesauktie psihoneiroloģiskās slimnīcās zāļotie un spīdzinātie “nenormālie”, kuru novirze izpaudās tik vien, ka atļāvās lietas saukt īstos vārdos.

    +14
    -4
    Atbildēt

    0

    Una Grinberga > ievuliitis 29.03.2013. 17.34

    @betija
    Ne jau skaitam ir nozīme, bet kvalitātei! Padomju vara praktiski iznīcināja gandrīz visu inteliģenci, kas bija palikusi Latvijā un kas bija attīstījusies kopš dzimtbūšanas atcelšanas laikiem. Tāpat karš arī paņēma fiziski spējīgākos, vai nu paņemot pavisam vai sagraujot morāli uz visu atlikušo mūžu! Tas, ko akadēmiķis Stradiņš uzsver, ir vājais genofonds, kas vēl nav paspējis atkopoties no 2.PK un Padomju varas.

    +16
    -2
    Atbildēt

    0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu