„Nekā personīga” cenšas dabūt laukā Napoleonu no Napoleona kūkas jeb publiska aģitācija pret psihiatrijas dienestu ir noziedzīga
KNAB draugu pulciņš no raidījuma „Nekā personīga” nolēma turpināt kampaņu pret ārstiem, tikai šoreiz izvēlējās konkrētu mērķauditoriju – psihiatrus. Psihiatri ir slikti, viņi zāļo pacientus ar stipriem medikamentiem, tāds bija galvenais „mesidžs”, ko sniedza raidījums. Tāda neliela sasauce ar Tiesībsarga uzstādījumu, ka sociālās aprūpes centros pacienti tiekot zāļoti ar stiprajiem nomierinošajiem zāļlīdzekļiem.
Tik liela bija „Nekā personīga” vēlme radīt sensāciju par savulaik psihiatriskajās klīnikās it kā represētajiem disidentiem, ka nomelnoti tika visi psihiatri. Rezultātā pacienti, kas mūsdienās, pateicoties līdzestībai, ārstējas ambulatori, katru nedēļu apmeklē savu psihiatru, lai koriģētu medikamentus, uzzināja, ka to nu viņiem darīt nevajadzētu.
Pateicoties populārā TV raidījuma vēstij, Napoleons pie psihiatra vairs neies. Es domāju mūsdienu Napoleonu, mūsdienu Igaunijas kroņprinci un dažus dievus.
Gluži tāpat pie psihiatra vairs neies puisis, kas savulaik murgos ar zobenu nogalināja policistu, neies vīrs, kas saklausījās balsis un nogalināja sievu ar āmuru. Šie pacienti vairs nelietos medikamentus un atgriezīsies slimības akūtajā fāzē.
Šis stāsts sasaucās ar Tiesībsarga atziņu, ka turēt psihiski nestabilus pacientus sociālās aprūpes namos ir slikti, jo viņiem ir tiesības dzīvot ārpus tiem savā vidē. Taisnība. Un šī pacienta mātei un ģimenei, un kaimiņiem ir tiesības, ka šis pacients, parasti sevi uzturēt nespējīgs, dosies mājup. Lai cik tas liktos sāpīgi, tiesības uz individuālu brīvību ir ne tikai šim pacientam, bet arī viņa radiniekam un kaimiņam.
Mums nav pieņemts kaut pusbalsī runāt par problēmu, ka Latvijā ir hroniski slimnieki, ka viņi nekad nevarēs izārstēties, būt pilnvērtīga sabiedrības daļa, ka līdzekļu mums viņiem nekad nepietiks, sākotnēji izsīks tuvinieku iespējas palīdzēt, bet pēc tam – arī sociālo namu iespējas.
Ārsta un pacienta attiecības gandrīz vienmēr ir triāde – ārsts, pacients un viņa tuvākais radinieks. Nereti kā radinieku šajā triādē mēs varam saprast ģimeni.
XXI gadsimta cilvēks krietni retāk saskaras ar priekšlaicīgu nāvi savā ģimenē, taču jebkurš ikvienā brīdī var kļūt par hroniska slimnieka radinieku, kas vienā acumirklī maina viņa plānus un perspektīvas.
Piemēram, vecumā pēc 20 gadiem jebkurš var kļūt par nepilnvērtīga bērna vecāku; pēc 30 gadiem viņa otrā puse var kļūt par hronisku alkoholiķi, ciest no depresijas vai psihosomatiskajām slimībām; pēc 40 jebkurš var kļūt par ar šizofrēniju saslimuša pusaudža vecāku, bet pārkāpuši 50 gadu vecumu un nejaušības dēļ izbēguši no visiem iepriekš aprakstītajiem riskiem, šis cilvēks saņem savu novecojošo vecāku slimības, atmiņas trūkumu un reālu invaliditāti.
Smagas un hroniskas psihiskas slimības gadījumā cieš visi ģimenes locekļi, tiesa gan – slimnieks un viņa radinieki cieš atšķirīgi. Pasaulē daudz aprakstīts pacienta radinieka izsīkšanas sindroms, kas visvairāk skar radiniekus, kuriem ilgus gadus jāatbild par rīcībnespējīgu pacientu.
Un tomēr atgriezīsimies pie mūsu pamattēmas. Vai tiešām psihiatriskajam dienestam būtu jāatbild par visiem cilvēkiem, kas padomju varas gados tika ievietoti psihiatrijas slimnīcās, bet vēlāk dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, kļuva par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem un sadarīja lielus darbus?
Daži labi zināmi politiķi savos jaunības gados ilgstoši ārstējušies psihiatrijas slimnīcā, tikai būsim atklāti – galvenokārt lai izvairītos no dienesta padomju armijā. Visus tolaik šādi par psihiski slimiem atzītus pacientus ar vienu spalvas vēzienu (Saeimas balsojumu) atzīstot par padomju laika represētajiem, nozīmē arī pretējo – visus padomju laika represētos (Gulagu un cietumus pārcietušos) ar vienu spalvas vēzienu pielīdzināt pacientiem.
Patiesībā nav zināms psihiatriskajās slimnīcās represēto cilvēku skaits, kā arī nav skaidrs iespējamā reabilitācijas procesa mehānisms. Reabilitējamo personu (pacientu) aicināšana uz ārstu konsīlijiem būs psiholoģiski smaga, bet par akūtām slimības epizodēm (kas notikušas pirms 30-50 gadiem) nevarēs spriest pēc pacienta pašreizējā stāvokļa. Bez tam Ārstniecības likums nosaka, ka jebkurš vērtējums (konsīlijā vai ar dokumentācijas izpēti) iespējams tikai pēc pacienta personiska lūguma.
Juristi, vēsturnieki un pat ne Saeimas deputāti vai „Nekā personīga” žurnālisti ne tikai nevar noteikt vai atcelt diagnozi, bet nedrīkst pētīt šo medicīnisko dokumentāciju. Bet tas jau ir Saeimas rokās – ar likumu noteikt, ka „Nekā personīga” drīkst piekļūt jebkuram dokumentam, lai cik noslepenots tas būtu vai cik ļoti tas kaitētu Fizisko personu datu aizsardzības likuma burtam un garam. Jo tāpat jau raidījums cenšas publicēt ārstu datus, pašiem izdarot secinājumus par to, ka pacientu pieņemšanas laikā kāds ārsts nevēlējās runāt ar televīziju.
Sagadīšanās pēc profesores Raisas Andrēziņas pierakstīto pacientu skaitā nebija Oditas Krenbergas vārda, viņai tika piedāvāts gaidīt rindā. Tieši to Odita Krenberga nevēlējās un „Nekā personīga” paziņoja, ka profesore no viņas bēguļojot. Tiesa, spriežot pēc abu pušu izteikumiem, akūta psihiatra palīdzība TV žurnālistei nebija nepieciešama.
Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Komentāri (63)
dace_ampermane 28.03.2013. 12.14
Tik liela bija „Nekā personīga” vēlme radīt sensāciju par savulaik psihiatriskajās klīnikās it kā represētajiem disidentiem.
it kā represētajiem disidentiem !!!!! Sic!
1
inesite15 > dace_ampermane 28.03.2013. 12.43
– Oi, “SIC!” …
– Tu, ko – jūties spējīgs izfiltrēt ?
Saimesmājas korifejiem NAV, KAS OBJEKTIVU BILDI UZTAISĪTU – a kā derētu … muļķuzemē.
0
Andis 28.03.2013. 12.38
Pazīstu Ģedertu Melngaili, un tāpēc zinu, ka “Nekā personīgi” ir vairāk taisnības, nekā P.Apinim. Man bija pārsteidzoši, kā tie ārsti, kas viņu sazāļoja 1980jos, (laikam jau) aiz bailēm viņu vajāja vēl 1990jos. Interesanti, ka P.Apinis nostājas viņu pusē.
Ir gadījies tuvu cilvēku vidē arī saskarties ar faktu, ka zāles iestādēs tiešām tiek dotas, lai cilvēks ir kā apdullusi, trula muša. Prātīgākie tās zāles visādos veidos nobēdzina, neēd.
9
inesite15 > Andis 28.03.2013. 12.54
salamandrs > “Gatis Pazīstu Ģedertu Melngaili, un tāpēc zinu, ka “Nekā personīgi” ir vairāk taisnības” …………….
– Tavas personīgās pazīšanās būtu kak bi stiprākas un informētākas par SISTEMU ?
– Par lielummāniju nerunāsim .
( Ģedertu Melngaili nepazistu ( un Apini arī ), bet nedomāju, ka tas ko maina …
atsit tas Tavs “pazistu Ģedertu Melngaili” to priču, kur cik tur tie aklie ziloni taustīja)
0
inesite15 > Andis 28.03.2013. 12.55
> aivarsk Nu un kā ar tiem ārstiem, kuri redzot simulantu, tomēr paglāba čaļus no ģedovščinas un Afganistānas? ”
– Respect.
0
janis17 > Andis 28.03.2013. 12.53
Nu un kā ar tiem ārstiem, kuri redzot simulantu, tomēr paglāba čaļus no ģedovščinas un Afganistānas?
0
inesite15 > Andis 28.03.2013. 21.11
Es arī daudz ko pazīstu
“Gatis Jā, pazīstu. Palīdzēju 1990jos viņam slapstīties no tām vajāšanām. Vai tad tā ir lielummānija?
+3 Radius_box_plus Radius_box_minus ATBILDĒT ”
– Protams, ka nē .
0
inesite15 > Andis 28.03.2013. 21.13
> Gatis
Ja Tev domāt, ka ir svarīgi nodalīt lietas :PPPPPPPP
“Te ir svarīgi nodalīt lietas. BIJA psihiatri, kas ar izteiktu sadismu pildīja KGB pasūtījumus. ”
– Ne lietas, bet cilvēkus – un TĀDI cilvēki nekad nemainās :P – ar vai bez sadisma, bet tie, kas vienos laikos pildīja, PILDĪS VISOS LAIKOS :P
0
Andis > Andis 29.03.2013. 13.35
Jā, tāpēc pašiem psihiatriem (tiem, kas tiešām vēlas palīdzēt cilvēkiem, nevis izbauda perversu prieku, tos mokot) nāktu par labu savas cunftes attīrīšanās. Nav novērots, ka pēdējo 20 gadu laikā būtu kustība šajā virzienā notikusi – tad ko mums par viņiem domāt? Te pat rodas P.Apinis, kas viņus vēl aizstāv? Ļoti dīvaini…
0
Andris > Andis 28.03.2013. 14.14
> aivarsk
Likumprojekts, pie kura pašlaik strādā Saeima, NAV un NEBŪS attiecināms uz puišiem, kuri Tvaika ielā iegāja, lai izvairītos no Afgānas: runa ir tikai un vienīgi par tiem PSRS laika disidentiem, kuri “aiz mūriem” nonāca ar VDK svētību. (Skat. Latvijas psihiatru asociācijas prezidenta Elmāra Tērauda uzziņas Saeimas Cilvēktiesību komisijai 6. punktu – “.. pēc nokļūšanas bijušās VDK uzmanības lokā”.)
0
Andis > Andis 28.03.2013. 13.10
Jā, pazīstu. Palīdzēju 1990jos viņam slapstīties no tām vajāšanām. Vai tad tā ir lielummānija?
0
Andis > Andis 28.03.2013. 15.37
Tur jau interesantas anekdotes no 1980to gadu beigām, kā paziņas (pats tiku augstskolā, man armiju “atlika” līdz augstskolas beigām un tad jau PSRS bija sabrukusi) iekļuva Tvaika ielas iestādē, no armijas bēgot. Paziņa šausmās, kur nokļuvis – iestāde pilna ar ārprātīgiem, dīvainiem cilvēkiem. Pret vakaru jau izrādās, ka lielākā daļa tādi paši tēlotāji, kā viņš.
Te ir svarīgi nodalīt lietas. BIJA psihiatri, kas ar izteiktu sadismu pildīja KGB pasūtījumus. Tā BIJA. Un tie cilvēki nesodīti strādāja ārstniecības iestādēs arī pēc neatkarības atjaunošanas un turpināja draudēt saviem agrākajiem upuriem – visdrīzāk aiz bailēm, ka cels gaismā viņu nodarīto. Par to ir svarīgi runāt un to saprast.
0
Andris 28.03.2013. 13.53
Atļaušos citātu par padomjlaika disidentiem: Valērija Novodvorska – „Psihiatriskais terors ir Ļaunuma absolūtā uzvara. Ja piekāpsies, tevi salauzīs. Personības vairs nebūs. Ja pretosies, tavu personību iznīcinās ķīmiski vai mehāniski (teiksim, ar elektrību). Uzvaras nav, jo nav personības: uzvarēt var tad, ja ir KAM uzvarēt. Bet šeit nebūs godpilnas nāves – būs noslienājies idiots ar tavu vārdu. Kaut vai tu būtu Jans Huss, kaut – Mūcijs Scevola, pēc iepazīšanās ar piespiedu medicīnu beidzas katra cīņa un katra cieņa tiek uz mūžu sabradāta.”
Un tagad, atgriežoties LPSR realitātē, – Ivans Jahimovičs 1969. gada 28. februārī, vēršoties pret Čehoslovākijas okupāciju, kopā ar pazīstamo PSRS disidentu ģenerālmajoru Pjotru Grigorenko (kuru Kaļiņingradas pievārtē esošajā speciālajā psihiatriskajā slimnīcā pēcāk spīdzināja ar neiroleptiķiem) paraksta atklātu protesta vēstuli. Prokurors viņa darbību nodēvē par apzināti melīgu izdomājumu izplatīšanu, lai „nomelnotu padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”. Tad – Rīgas Ļeņina rajona prokuratūras izmeklētāja Eižena Kaķīša 1969. gada 18. jūlija lēmums par Ivana Jahimoviča krimināllietas nodošanu tiesai, lai tā viņam piespriestu piespiedu psihiatrisku ārstēšanu.
Var vēl minēt LVU studentu Iļju Ripsu, kurš mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret PSRS „brālīgo palīdzību” Prāgas pavasarim. Galastacija – Rīgas psihiatriskā slimnīca: „latentā šizofrēnija”. Tagad Elijahu/Iļja Ripss ir matemātikas un fizikas profesors Izraelā.
Broņislava Martuževa, Ģederts Melngailis, Aldis Cilinskis, Aleksandrs Rīga… Varbūt pietiek, Apīņa kungs?
Man neērti, ka cilvēks ar ārsta diplomu var nolaisties tik zemu.
1
0
-5
Atbildēt
@inesite15 > Andris 28.03.2013. 21.16
– Oi, labi – Novodvorska Ļerka jau nu bija un ir aktrise ujezdnogo teatra :)
Kuru neviens pats tā i nelauza pa nopietnam … visi ņēma vērā pārējās ( somatiskās ) kaites …. un dienestavietas :P … un lika vinjai svētu mieru –
– priekš tā Maskavā vajadzēja tai laikā padzīvot un tai vidē pagrozīties, nevis kaut kādus stulbus publicējumus pārgremot
………………………………………………….
– Un vēl kas – katram jāapzinās, ko viņš iespēj, un, kas pēc kā nāks .. un kāda tam būs jēga – tas viss arī ir kāds nekāds rādītājs
0