Dombrovskis: Uzkrājies stress

Valdis Dombrovskis nosauc vairākus savas negaidītās demisijas iemeslus. Bet kas ir tās dziļākās saknes?

Divas dienas pēc premjerministra demisijas – agrā piektdienas pēcpusdienā [29.novembrī – red.]- tiekamies viņa darba kabinetā. Intervija ilgst aptuveni stundu, un Valdis Dombrovskis pēc paziņojuma par amata pilnvaru nolikšanu šķiet mazliet vaļsirdīgāks nekā citkārt.

Vai trešdien, dodoties uz tikšanos ar prezidentu, jums jau bija nojausma, ka pusotru stundu vēlāk jūs varētu iznākt preses priekšā un paziņot par savu demisiju?

Gala lēmums tajā brīdī nebija pieņemts. To es pieņēmu sarunā ar prezidentu. Par to jautājumu es vairākas dienas jau domāju un faktiski mēs sarunā ar prezidentu lielā mērā pārrunājām šos iespējamos scenārijus – situācijas, attīstības, rīcības demisijas gadījumā un tad, ja nav demisijas.

Kādi bija scenāriji, ja nebūtu demisijas?

No vairākiem aspektiem iezīmējās tas, ka tomēr šajā brīdī ir jādemisionē. Ar to es gribu pateikt, ka tas nebija kaut kāds emocionāls vai sasteigts lēmums, bet tas bija jau pārdomāts lēmums. Tās pāris lietas es arī uzreiz, paziņojot par demisiju, uzrunāju. Tas ir jautājums par politiskās atbildības uzņemšanos, par to, ka pašreiz ir nepieciešama jauna valdība ar jaunu uzticības kredītu, kura var risināt tās problēmas, kuras pašreiz sabiedrībā ir jārisina. Ir nepieciešama valdība ar skaidru Saeimas vairākuma atbalstu.

Bet tad var saprast, ka valdības nestabilitāte tomēr bija nozīmīgs faktors šā lēmuma pieņemšanā?

Šeit sakrita, protams, vairāki faktori. Te varbūt nav viena faktora, tie ir vairāki. Bet, protams, šajā gadījumā valdības nestabilitāte ir viens no jautājumiem. Tas, ko sagaida sabiedrība, ir ātra un precīza rīcība. Tas, ko mēs redzējām – faktiski aizvien redzam – šajās dienās pēc traģēdijas politiskajā vidē, ir partiju nespēja fokusēties. Ir ļoti daudz savstarpēju apvainojumu un vainīgā meklēšana, arī zināms populisms, kurš nu tagad solīs vairāk. Skaidrs, ka šādā situācijā ir nepieciešams atjaunot valdību, atjaunot koalīciju, lai tā var fokusēties uz tiem darbiem, kas ir veicami.

Ņemot vērā, ka pat jūsu partijas frakcijas vadītājs Zaķis saka, ka līdz jaunajam gadam, visdrīzāk, nebūs jaunas valdības, vai tiešām šī demisija ir veicinājusi tādu efektīvu rīcību?

Tas, protams, ir jautājums. Sarunās no savas puses es aicināšu partijas koncentrēties un ātri virzīties uz jaunas valdības izveidi. Sliktākais signāls, ko tagad partijas varētu raidīt sabiedrībai, ir, ka viņas pat valdību nespēj sastādīt, nemaz nerunājot, kā tad tiks risinātas valstī esošās problēmas. Es domāju, tas būtu pilnīgi nepareizs signāls – sākt mēnešiem dalīt krēslus un nespēt ne par ko vienoties. Es domāju, ka partijas gala rezultātā šo atbildību arī apzinās, un es domāju, ka valdību būs iespējams izveidot pietiekami īsā laikā. Neņemšos tagad prognozēt – pirms vai pēc jaunā gada, bet pietiekami īsā laikā.

Absolūtais vairākums politiķu Saeimā un valdībā bija pārsteigti par šo lēmumu. Jūs sakāt, ka jūs vairākas dienas to pārdomājāt. Vai jūs ar kādu to aprunājāt? Vai jūs konsultējāties, politiski sagatavojāt augsni šādam solim?

Tās vairāk bija manas personiskās pārdomas, tas nebija tā, ka es kaut ko gatavoju. Kā jau vienmēr kādā nestabilitātes brīdī, arī pašā politiskajā vidē sākās kaut kāda kustība, bet gala rezultātā lēmumu pieņēmu pie prezidenta un pirms [to paziņoju] publiski informēju partijas vadītājus.

Jūs piezvanījāt no Melngalvju nama Āboltiņas kundzei un Zaķa kungam. Vēl kādam?

Pārējie zvani jau tādi personīgi, organizatoriski. Kā politiski atbildīgām amatpersonām es piezvanīju partijas un frakcijas vadītājiem.

Vai viņi centās jūs atrunāt, kaut ko teica?

Nē. Tā es arī teicu – lēmums ir pieņemts.

Pastāstiet vairāk par sarunu ar prezidentu! Jūs nācāt ar atvērtu pozīciju – es varētu demisionēt un ko jūs par to sakāt? Tā bija tā saruna?

Tā saruna bija, ka ir jāizvērtē tālākā rīcība un jāizvērtē, kāda ir tālākās rīcības ietekme uz situācijas attīstību valstī. Kas notiek tad, ja es demisionēju, un kas notiek tad, ja es nedemisionēju.

Bet jūs nācāt ar šiem diviem variantiem?

Jā.

Vai prezidents centās jūs atrunāt no demisionēšanas?

Mēs šos jautājumus tiešām pārrunājām. Saruna bija diezgan gara, bet beigās tas bija mans lēmums, bet tas bija arī lēmums, kuru prezidents atbalstīja.

Tātad viņš necentās jūs atrunāt?

Nē.

Ir dzirdētas runas, ka viņš ir mēģinājis izdarīt spiedienu uz jums.

Nē. Es nezinu, no kurienes tās runas ir radušās. Es arī visur esmu teicis publiski un nepubliski – tā saruna tiešām bija ļoti laba, ļoti cilvēciska. Nekāda spiediena vai konflikta, vai nekā tamlīdzīga tur nebija.

Viņš nepacēla balsi?

Nē, es nezinu, no kurienes tas ir aizgājis.

Jūs runājāt, tad jūs iznācāt, bet pēc tam atkal iegājāt iekšā turpināt sarunu. Kāpēc?

Demisija ir ļoti sarežģīts lēmums. Tas ir lēmums, kuru, domāju, vairākums politiķu var pieņemt tikai vienreiz mūžā. Pēc tam mēs tīri cilvēciski parunājāmies, tālāk politiskās problēmas tur nerisinājām. Tiešām, tīri cilvēcīgi pasēdējām un parunājām.

Jūs esat pazīstams kā cilvēks, kas vienmēr visās situācijās saglabā mieru, tomēr visa Latvija noteikti pamanīja, ka jums tajā brīdī, kad jūs paziņojāt šo lēmumu, sejā bija emocijas. Ko jūs tobrīd jutāt?

Kopš ceturtdienas bija uzkrājies ļoti liels stress, ļoti liels saspīlējums. Es domāju, ka tas viss kopā tad nāca ārā tajās emocijās. Kā jau es teicu, tas ir tāds lēmums, ko vairums politiķu pieņem reizi mūžā.

Vai jums bija žēl, ka būs jāatstāj amats?

Es neteiktu, ka žēl vai nežēl. Protams, ir lietas, kuras, manuprāt, ir jādara, kurām es gribētu arī sekot līdzi, lai tās tiktu darītas. Nav objektīva pamata, kāpēc lai jaunā valdība būtiski pārskatītu prioritātes. Koalīcija jebkurā gadījumā tiks veidota no labēji centriskajiem politiskajiem spēkiem.

Vai jums uz kādu bija dusmas?

Nē. Tas nebija emocionāls lēmums, tas bija pārdomāts lēmums.

Tās emocijas jums bija uz sejas.

Bija, bija. Tā, es domāju, bija kopējā spriedze, kas atspoguļojās par visu situāciju kopumā.

Pēc valdības krišanas sabiedriskā diskusija ir novirzījusies uz jaunās valdības veidošanu, tomēr jautājums par politisko atbildību nav pazudis no dienas kārtības. Vēl trešdienas rītā televīzijā un iepriekšējo dienu intervijās, prasīts par politisko atbildību, jūs nekad nenorādījāt, ka, jūsuprāt, jums pašam būtu tā jāuzņemas. Kāpēc jūs to agrāk neteicāt?

Skaidrs, ka šādu lēmumu var paziņot tad, kad tas ir pieņemts. Es domāju, ka pilnīgi nereāli ir uzsākt spekulācijas – varbūt demisionēšu, varbūt nē. Tur ir vai nu jā, vai nē, tur nevar būt nekas pa vidu. Es šajās iepriekšējās intervijās arī norādīju, ka politiskā atbildība nozīmē rīcību, un skaidrs, ka dienās pēc traģēdijas bija jārīkojas un jāpieņem visi tie lēmumi, kas valdībai tajā brīdī bija jāpieņem. Faktiski jau ceturtdienas vakarā mēs kopā ar iekšlietu ministru Kozlovski braucām uz notikuma vietu, noskaidrojām, vai glābējiem ir viss nepieciešamais, vai ir vajadzīga ārvalstu palīdzība, kas tika piedāvāta, un vai pietiek tehnikas vienību. Praktiski turpat vakarā iezīmējām jautājumu loku, kas piektdienas rītā tika pārrunāts krīzes vadības padomē. Krīzes vadības padome, ārkārtas valdības sēde, lēmumu sagatavošana uz otrdienas valdības sēdi, izmeklēšana – lēmumi, kas pirmajās dienās bija jāpieņem, bija ļoti daudz, un tie bija jāpieņem ļoti ātri. Tajā brīdī bija jārīkojas, ko es arī darīju. Pašreiz būtiski ir nodrošināt, lai šie lēmumi tiek realizēti līdz galam.

Tomēr politiskās atbildības uzņemšanās dažu cilvēku prātos var tikt tulkota kā vainas atzīšana par kaut ko.

Jā, bija viens šāds prātotājs.

Nu ne tikai bijušais “Maxima Latvija” vadītājs, bet arī Rīgas mērs.

Manuprāt, Valsts prezidents ir ļoti labi pateicis, ka šajā situācijā katram pašam ir jāizvērtē savi darbi un sava atbildība. Tas attiecas tikpat labi uz Rīgas mēru kā uz atsevišķām citām amatpersonām.

Daudzi cilvēki, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, saka, ka jums nebija jāatkāpjas, jo traģēdija ir privātu uzņēmumu atbildība, tā ir, iespējams, Rīgas domes atbildība, bet jūs nenesat atbildību par šo lietu. Kāpēc jūs uzskatījāt, ka jums ir šajā gadījumā jāatkāpjas?

Pirmkārt, mēs redzam, ka sabiedrībā ir liels šoks par notikušo. Tiek sagaidīta politiskā atbildība un arī ātra un precīza rīcība. Mēs esam to varējuši nodrošināt valdībā tajos lēmumos, kas nekavējoši bija jāpieņem, bet lai mēs tālāk tikpat ātri un precīzi varētu virzīties, ir jābūt valdībai ar skaidru Saeimas vairākuma atbalstu. Politologi ir norādījuši, ka zināmā mērā arī pats demisijas fakts maina attieksmi pret demisiju. Tagad mēs redzam – dažādās aptaujās parādās, ka pārliecinošs vairākums uzskata, ka nevajadzēja demisionēt. Es domāju, ja tās aptaujas tiktu rīkotas pretējā situācijā, ja es nedemisionētu, varbūt tas rezultāts būtu otrāds, un vairākums teiktu, ka vajag demisionēt.

Vai jūs redzat pats savas kļūdas vai neizdarību, kuras dēļ jums būtu bijis jāatkāpjas?

Ja ir notikusi šāda traģēdija, tas acīmredzot parāda, ka ir kādas kļūdas arī sistēmā. Pirmām kārtām, būvniecības uzraudzības sistēmā. Tas ir viens no pēckrīzes darbiem – būvniecības sistēmas izvērtējums.

Rietumos šādās situācijās vadītāji atkāpjas, ja viņi paši nespēj atklātās problēmas atrisināt, pat ja viņi nav bijuši tieši vainīgi. Vai jūs sakāt, ka nespētu atrisināt problēmas būvniecības sektorā?

Nav jautājums par to, vai valdība spētu šīs problēmas atrisināt. Valdība šīs problēmas spētu atrisināt, bet jautājums ir par to, vai tiem lēmumiem, ko mēs gatavotu, būtu Saeimas vairākuma atbalsts. Par to diemžēl pārliecības nav, jo koalīcija ir tādā stāvoklī, kādā tā ir. Kaut kādas tālākās diskusijas, strīdi koalīcijā – tas nav tas, ko sabiedrība sagaida, tāpēc es uzskatu – vajag jaunu koalīciju, ar jaunu mandātu. Varbūt arī pašām koalīcijas partijām un potenciālajām koalīcijas partijām tas ļauj pavilkt zināmu svītru zem iepriekšējiem notikumiem, aizmirst aizvainojumus un vienoties, ka ir jāstrādā uz priekšu.

Jūs uzskatāt, ka jauna valdība tomēr spētu rīkoties efektīvāk, lai novērstu traģēdijas sekas, nekā pašreizēja?

Tieši tā! It īpaši jauna koalīcija, kas spētu nodrošināt skaidru Saeimas vairākuma atbalstu.

Vai pēc jūsu demisijas kāda cilvēka reakcija jūs ir pārsteigusi?

Es jau esmu pateicis paldies sabiedrībai par to atbalstu, ko esmu izjutis faktiski visā sava darba laikā, it īpaši finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanas posmā. Gribu pateikt paldies arī par tiem daudzajiem uzmundrinājumiem, pateicības vārdiem un laba vēlējumiem, ko es pašreiz saņemu.

Vai jūsu sieva bija pārsteigta par šo lēmumu?

Zināmā mērā, jā.

Jūs nebijāt ar viņu to pārrunājis?

Pirms gala lēmuma pieņemšanas es piezvanīju un to izrunāju, bet ne iepriekš.

Par izmeklēšanu. Vai jūs piekrītat prezidentam, ka šo gadījumu var uzskatīt par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību?

Neapšaubāmi. Ir noticis smags noziegums, tas ir jāizmeklē, un ne velti viena no mūsu skaidri noteiktajām prioritātēm ir maksimāli ātrs un efektīvs izmeklēšanas darbs. Es arī tikos ar tiesībsargājošo institūciju vadību – Valsts policijas vadību, Ģenerālprokuratūru, lai šo jautājumu izrunātu un arī apliecinātu, ka no valdības puses būs viss nepieciešamais atbalsts – gan finansiālais atbalsts ekspertīzēm, ārvalstu ekspertu piesaistei un tā tālāk, gan arī cita veida valdības atbalsts. Es aicināju tiesībsargājošās institūcijas mobilizēt visus iespējamos spēkus. Šis darbs norit ļoti intensīvi, lietā ir iesaistīti vairāk nekā 40 izmeklētāju. Esmu pārliecināts, ka traģēdijas cēlonis tiks noskaidrots, vainīgie tiks identificēti un stāsies tiesas priekšā.

Vai jūs izmeklēšanu pārrunājāt arī ar prezidentu?

Jā, protams.

Jums viedokļi sakrīt, vai jums ir domstarpības par izmeklēšanas gaitu?

Manuprāt, mums viedokļi sakrīt, tur nekādu domstarpību nav. Kā uzsver pašas tiesībsargājošās institūcijas, ir svarīgi šajā situācijā precīzi ievērot Kriminālprocesa likuma normas, jo jebkuru procesuālo normu neievērošana var novest pie tā, ka aizstāvības puse var mēģināt apšaubīt izmeklēšanas rezultātus. Ir svarīgi maksimāli precīzi strādāt gan saturiski, gan arī ievērot nepieciešamās procesuālās normas.

Tas, ko jūs sakāt, šķiet, atšķiras no prezidenta uzstādījuma sestdienas intervijā Latvijas Televīzijā, kur viņš pēc būtības pateica, ka dažiem cilvēkiem jau tagad būtu jābūt aizturētiem.

Kā es teicu, trešdien pārrunājot šo jautājumu ar prezidentu, nekādu viedokļu atšķirību nebija.

Vai jūsu valdība virzīs neatkarīgu sabiedrisku izmeklēšanu?

Jā, mēs patlaban pie šā jautājuma strādājam un tas virzās uz priekšu. Es domāju, ka mēs to skatīsim nākamās otrdienas valdības sēdē.

Kāda struktūra varētu būt šai izmeklēšanai? Vai tās izveidošanai būs jāpieņem jauns likums? Kādas pilnvaras būs izmeklēšanas komisijai?

Pašreiz notiek praktiskais darbs pie šīs komisijas izveides, arī to principu noteikšanas. Skaidrs, ka tai komisijai ir jākoncentrējas uz notikušā cēloņa izprašanu un arī rekomendācijām, kā novērst šādu traģēdiju atkārtošanos. Tāpēc lietošu vārdu “izprašanu”, jo es šeit nerunāju par izmeklēšanu kriminālprocesuālā nozīmē. To veic tiesībsargājošās institūcijas.

Vai ir jau aptuveni skaidrs, kas varētu būt šīs komisijas locekļi?

Aptuveni ir skaidrs, šis darbs notiek, bet ļausim to nofinalizēt. Es domāju, ka mēs varēsim par to informēt nākamās otrdienas valdības sēdē.

Vai pēc atkāpšanās jūs esat dzirdējis kādu argumentu, kas liktu jums domāt, ka varbūt tomēr nevajadzēja atkāpties?

Argumenti ir visdažādākie, viedokļi ir dažādi, bet šis lēmums ir pieņemts. Es uzskatu, ka šajā situācijā tas ir bijis pareizs lēmums.

Kāds ir jūsu skaidrojums tam, ka prezidents neiebilda pret jūsu demisiju, bet nav dzirdēts, ka viņš kaut ko būtu pateicis par Ušakova kungu, kura tiešā pārraudzībā ir būvniecība Rīgas pilsētas teritorijā?

Es domāju, ka prezidents ir pietiekami skaidri pateicis, ka patlaban katram ir jāvērtē savi darbi un sava atbildība. Tad ir jautājums, kā katrs to vērtē.

Vai jūs piekrītat, ka Zolitūdes traģēdijai ir dziļāki, sistēmiski cēloņi? Nevis tikai atsevišķu cilvēku nolaidība, bet koruptīva sistēma, biznesa un politikas saaugšana?

Droši vien, ka tur ir arī sistēmiski cēloņi. Skaidrs, ka tiks identificēts konkrētais traģēdijas cēlonis – vai tas ir kāds pārkāpums, vai kļūda projektā, vai tehniskajā projektā, vai kāds pārkāpums būvniecības gaitā. Taču tas ir sistēmas uzdevums šādas kļūdas identificēt un novērst. Šeit acīmredzami ir bijusi kļūda, līdz ar to ir jāskatās, kas ir jāmaina sistēmā, lai šādas kļūdas tiktu novērstas. Vienmēr ir jārēķinās, ka kāds var kļūdīties, bet ir jābūt divkāršai kontroles sistēmai, ja nepieciešams – trīskāršai, lai šīs kļūdas tiktu savlaicīgi identificētas, pirms tās ir pārvērtušās par traģēdiju.

Viena lieta ir kļūdas. Tomēr diezgan plaši ir izplatīts priekšstats, ka korupcija ļauj būvētājiem neievērot normatīvos aktus un līdz ar to ir viena no svarīgākajiem traģēdijas cēloņiem. Vai jūs piekristu tādam vērtējumam?

Neapšaubāmi, tur ir arī šāds faktors. Es domāju, zināma simboliska nozīme ir arī tam, ka Rīgas domes Būvvaldi pārrauga Attīstības departaments, kurus vada cilvēks ar iesauku “misters 20%”. Tas, manuprāt, diezgan skaidri parāda, kādi netikumi šajā sistēmā valda.

Cik lielā mērā pret šādu sistēmisku problēmu var cīnīties un kas būtu jādara, lai to pārvarētu?

Te ir vairāki aspekti. Ir jautājums par tiesībsargājošo iestāžu darbu, ir jautājums par KNAB darbu, ir jautājums par neatkarīgu kontroles sistēmu. Nenoliegsim – ir jautājums arī par politisko vidi un kā šos jautājumus uztver un novērtē sabiedrībā. Par šo pašu “misteru 20%” vēlētāji ir balsojuši un ir ievēlējuši, tātad, acīmredzot, ir uzskatījuši šādu rīcības modeli par pieņemamu. Tā ka tam visam ir arī dziļākas saknes.

Vai šīs koruptīvās sistēmas pastāvēšana nav arī viens no iemesliem, kāpēc jūsu valdībai nav vairākuma?

Droši vien, ka tas arī ir viens no iemesliem. Tad gan ir jārunā par citu sistēmu. Te nav runa par būvniecību, te ir runa par noteiktiem Tieslietu ministrijas darba aspektiem, maksātnespējas administratoru darba aspektiem, kas faktiski ir radījuši šo konfliktu ap tieslietu ministru.

Tātad jūs uzskatāt, ka tieši konflikts ap Bordānu ir iemesls, kāpēc jūsu valdībai nav vairākuma un kāpēc bija jādemisionē?

Nav jau arī tas tik vienkārši. Nav jau tā, ka viena problēma rada nepārvaramas sekas vai koalīcijas nespēju sadarboties. Faktiski tas ir jautājums par to, kā mums kopumā ir veicies ar darbu visu pēdējo mēnešu laikā, ar visiem šiem ultimātiem un visu pārējo. Kaut kādā mērā tā problēmas sakne bija iebūvēta, jau veidojot šo koalīciju, kad parādījās “sarkanās līnijas” un neproporcionāls amatu sadalījums koalīcijā, kad, acīmredzot, viens koalīcijas partneris jūtas līdz galam nenovērtēts vai apdalīts, vai nejūtas kā līdzvērtīgs partneris koalīcijā. Var atzīt, ka tā ir kaut kāda kļūda, jo tas ir traucējis koalīcijas darbu jau divu gadu garumā. Protams, tam ir bijuši kaut kādi iemesli. Mēs labi zinām, ka Zatlera Reformu partija pēc vēlēšanām pēkšņi paziņoja, ka veidos koalīciju ar Saskaņas centru un tikai ar tankiem šo viedokli var mainīt. Izrādījās, ka tankus nevajag, pietiek piedāvāt pietiekami daudz krēslu, bet tas savukārt iebūvēja citu problēmu.

Vai šo problēmu nevarēja risināt jau agrāk ar valdības “restartu”?

Normālos apstākļos šī koalīcija būtu nostrādājusi līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, jo nebija vairs tādu nepārvaramu šķēršļu, uz kā paklupt. Budžets ir pieņemts, būtiskie lēmumi, kas saistīti ar eiro ieviešanu, ir pieņemti, Nacionālais attīstības plāns jau pirms gada ir pieņemts un tā tālāk, un tā tālāk. Ja koalīcija būtu daudz maz gatava strādāt kopā, tā varēja nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām. Iespējams, tas nebūtu pats efektīvākais koalīcijas darbs, droši vien tas visu laiku būtu ar rīvēšanos un konfliktiem. Taču šajā situācijā ir skaidrs, ka arī tāds darba stils sabiedrībai būtu nepieņemams. Sabiedrība sagaida pavisam citu darba stilu, un es ceru, ka mums izdosies jaunajā koalīcijā to mainīt.

Bet kāpēc jūs domājat, ka, paņemot klāt vēl vienu partneri un pārdalot amatus, kas radīs neapmierinātību, būs vieglāk panākt saskanīgu rīcību nekā pašreizējā modelī?

Es negalvoju, ka obligāti būs vieglāk panākt konsolidētu rīcību. Bet man ir bijusi pieredze strādāt arī piecu partiju koalīcijā. Pirmā valdība sākotnēji bija piecu partiju koalīcija. Ir bijusi pieredze strādāt divpartiju koalīcijā. Paplašinātā koalīcija nav atkarīga no vienas politiskās partijas balsīm. Tātad, ja kādai partijai ir atšķirīgs viedoklis, koalīcija pieņem lēmumu ar balsu vairākumu un ir spējīga to īstenot. Tā tas notika manas valdības pirmajā gadā, tātad 2009.gadā, 2010.gada sākumā, līdz Tautas partija aizgāja no koalīcijas. Bija piecu partiju koalīcija, bija reizes, kad vienai vai otrai partijai atšķīrās viedoklis, kad viņi balsoja citādāk, bet tas nebija kritiski koalīcijas darbam. Zinot atsevišķu partiju tieksmi uz ultimātiem vai principiālu rīcību, kā viņiem pašiem to patīk saukt, acīmredzot ir nepieciešamība pēc šīs plašākās koalīcijas, kas nodrošinātu efektīvāku darbu.

Vai, runājot ar prezidentu, jūs izjutāt kādu viņa sevišķu vēlmi, lai ZZS, kuras sarakstā viņš tika ievēlēts Saeimā, nonāktu valdībā?

Nē, šādas sevišķas vēlmes nebija. Taču, analizējot scenārijus, es arī pats to uzskatu par pareizāko. Ne velti “Vienotība” jau ir arī nākusi klajā ar priekšlikumu veidot plašu, labēji centrisko partiju koalīciju, iesaistot visas labēji centriskās partijas, kas ir Saeimā, un neatkarīgo deputātu grupu.

No trim partijām, ar kurām “Vienotībai” būs jāveido valdība, tātad ar Reformu partiju, ar Nacionālo apvienību un ZZS – ar kuru, jūsuprāt, ir visvieglāk sadarboties?

(Nopūta.) Es nezinu. Katra no šīm partijām ir citādāka, bet ne ar vienu partiju nav sevišķi viegli. Bet, ja grib, ar visām ir iespējams strādāt. Es domāju, ka būtu jāsakoncentrējas uz lietām, par kurām mēs spējam vienoties, un uz tām arī jāstrādā. Varbūt visādi ultimāti drusku jānoliek malā.

Ja ir vajadzīgs šis plašākais atbalsts, vai nebija iespējams panākt ZZS atbalstu bez demisijas?

Nedomāju, ka tas būtu ļoti efektīvs darbs. To es arī iepriekš teicu, kad man ir jautājuši par iespējām strādāt mazākumvaldībā – es skaidri norādīju, ka gadu pirms vēlēšanām tas ir ļoti riskants scenārijs. Gadā, kad ir divas vēlēšanas, tas ir vēl riskantāks. Jo tuvāk vēlēšanas, jo lielāks spiediens ir uz dažādiem populāriem, lai neteiktu – populistiskiem – lēmumiem. Katrs balsojums ir atsevišķi jāskaņo ar opozīciju, kura tad arī vienmēr prasa – kāda mums ir motivācija balsot par šiem priekšlikumiem? Mums ir citi jautājumi, kas mūs interesē, mēs tur sagaidām atbalstu. Tas nav scenārijs, kurā var noturēt normālu fiskālo disciplīnu. Tas var aiziet populismā un potenciāli finansiālā nestabilitātē.

Vai šo problēmu neatrisinātu koalīcijas “restarts”? Jūs vienojaties ar visiem trim partneriem, izveidojat jaunu koalīciju, un tas gūst jaunu atbalstu jūsu vadībā.

Tad mēs esam atpakaļ pie pirmā punkta – kas ir politiskā atbildība, ko sabiedrība šajā situācijā sagaida. Es uzskatu, ka šajā brīdī bija nepieciešams radikālāks solis, radikālāka situācijas atjaunošana. Es nedomāju, ka tikai ar kaut kādām pārrunām koalīcijā to varēja atrisināt.

Vai jūs iesaistīsieties sarunās par jaunās valdības veidošanu?

Es domāju, ka jā.

Vai jūs būtu gatavs uzņemties ministra amatu jaunajā valdībā?

Par to es pašreiz neesmu domājis. Kā pamatscenāriju es domāju atjaunot Saeimas deputāta mandātu.

Domājot par nedaudz tālāku nākotni, vai jūs varētu kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

Par tālākiem plāniem neesmu pašreiz izlēmis. Acīmredzot, ir nepieciešama neliela pauze, lai nedaudz pārdomātu visu, un tad domāt jau par tālākiem lēmumiem.

Tas nav tik tālā nākotnē. Jau izskanējis, ka jūs varētu būt kandidāts uz Eiropas komisāra amatu no Latvijas.

Vēlreiz saku – pašreiz lēmumus par kaut kādiem tālākiem nākotnes plāniem es neesmu pieņēmis.

Ja jūs iesaistīsieties sarunās par jauno valdību, uz kādiem portfeļiem “Vienotība” varētu šajās sarunās pretendēt? Kas “Vienotībai” liktos būtiskākie?

Mēs šonedēļ speciāli aicinājām visas partijas nesākt sarunas par jauno valdību. Pirmdien droši vien koalīcijā mēs šīs sarunas sāksim. Es nedomāju, ka pirmdien sāksim kaut kādus amatus dalīt vai tamlīdzīgi.

Bet par finanšu, satiksmes…?

Nē, nē. Krēslus vēl nedalām.

Par potenciālajiem premjerministra amata kandidātiem – kādām kvalitātēm būtu jābūt šim cilvēkam?

Premjeram ir jābūt ļoti daudzām kvalitātēm. Pašreizējā situācijā ir ļoti svarīgi, ka sabiedrība šim cilvēkam uzticas, ka viņš ir gatavs vest valsti uz priekšu. Pārējais jau ir tradicionālais iemaņu kopums, kuru varētu sagaidīt no Ministru prezidenta.

Vai “Vienotībai” būs savs kandidāts uz šo amatu?

Jā, mums būs savs kandidāts, bet par kandidātiem mēs arī lemsim nākamnedēļ.

Ir jau izskanējuši dažādi vārdi. Vai Piebalga kungs būtu piemērots kandidāts šim amatam?

Kā jau es teicu, kandidātus mēs būsim gatavi komentēt nākamnedēļ.

Vai jūs paredzat kādus sarežģījumus ar eiro ieviešanu sakarā ar valdības demisiju?

Nē. Tur visi nepieciešamie Saeimas lēmumi ir jau sen pieņemti, visi valdības lēmumi praktiski arī ir pieņemti. Protams, valdības sēdēs vēl iet tā eiro ieviešanas sadaļa, bet pamatā tie ir tehniski jautājumi. Nekādi būtiski politiski lēmumi par eiro ieviešanu vairs nav nepieciešami. Praktiskie sagatavošanās darbi rit pilnā sparā un liela daļa no tiem jau ir pabeigti. Jautājumi par skaidrās naudas apriti, par paralēlo cenu atspoguļošanu, par monitoringu, par visu IT sistēmu pielāgošanu. Visi šie praktiskie darbi notiek vai faktiski jau ir notikuši, līdz ar to uz eiro ieviešanu tas nekādu iespaidu neatstāj.

Ja jauns premjers būs līdz jaunajam gadam, tad viņš būs tas, kurš sagaidīs jaunās valūtas ieviešanu, kurā jūs esat ieguldījis tik lielu darbu.

Es nedomāju, ka tas ir pats būtiskākais. Koalīcijas sarunās es aicināšu partijas virzīties uz priekšu tādā labā tempā, jo nespēja vienoties tagad būtu pilnīgi nepareizs signāls sabiedrībai. Ja mēs tagad nespējam pat valdību izveidot, kādu signālu mēs sūtām? Kā tad mēs risināsim tās problēmas, kas ir jārisina, ja mēs iestrēgsim mēnešiem ilgi krēslu dalīšanā? Tas ir pilnīgi nepareizs signāls.

Otrs svarīgs jautājums ir par KNAB priekšnieku. Tikko ir nācis klajā otrs ziņojums par viņa darbību. Ģenerālprokurora vadītā darba grupa norāda, ka viņš divu gadu laikā nav spējis sakārtot normatīvos aktus un neprot vadīt operatīvo darbu. Vai, jūsuprāt, būtu jāizveido komisija, lai izvērtētu viņa piemērotību amatam un, iespējams, rosinātu atcelšanu?

Ja godīgi, šajā nedēļā nav bijis laika satikties ar ģenerālprokuroru un pārrunāt šo jautājumu. Ir [SAB direktora Jāņa] Maizīša vadītās komisijas ziņojums un ierēdņu vērtējums ar C. Tas ir viduvējs vērtējums, kas neparedz disciplināras vai citas sekas. Attiecībā uz prokuratūras ziņojuma konsekvencēm, man droši vien sākumā būtu jāizrunā ar ģenerālprokuroru, lai varētu tālāk komentēt.

Vai jūs uzskatāt, ka arī pēc demisijas varētu sākt procesu, kas varētu beigties ar Streļčenoka atstādināšanu?

Sākumā tomēr ir jāizrunā ar ģenerālprokuroru, vai viņš uzskata, vai tur ir pamats vai nav.

Ja būs pamats, vai jūs šādu procesu sāksiet?

Ziņojums ir pietiekami kritisks, bet pašreiz man nav informācijas, kādu secinājumu ģenerālprokurors no šī ziņojuma izdara – vai ir pamats vai nav pamata lemt par šīs komisijas izveidi.

Vai jums ir pamats domāt, ka otrdien pieņemtais valdības lēmums par gāzes tirgus liberalizāciju ir kaut kādā veidā ietekmējis jūsu valdības krišanu?

Nē. Pilnīgi nē.

Vai jums ir pamats domāt, ka pēc valdības krišanas varētu tikt piebremzēta šī liberalizācija?

Tur ir jāvirzās uz priekšu. Uzdevums nav vienkāršs – ir jāizbalansē starp privatizācijas līguma prasībām, kur mēs esam uzņēmuši noteiktas starptautiskās saistības, un Eiropas Savienības direktīvas prasībām. Šajā likumprojektā, protams, var diskutēt par atsevišķiem juridiskās tehnikas aspektiem, bet principā tas šo problēmu risina.

Ko likumprojekts pasaka? Pirmkārt, ka ir juridiski jānodala sadales sistēmas operators, un tas nenozīmē īpašumtiesību maiņu. Tātad tas nepārkāpj privatizācijas līgumu, jo nav pienākums šo aktīvu piespiedu kārtā atsavināt. Otrkārt, jānodrošina trešās puses pieeja infrastruktūrai, tai skaitā Inčukalna gāzes krātuvei, kur arī nevajadzētu būt problēmām. Formāli saistībā ar privatizācijas līgumu tur varētu diskutēt, taču “Latvijas gāze” pati ir vairākkārt apliecinājusi, tai skaitā publiski, ka šī trešās puses pieeja tiks nodrošināta. Tās faktiski ir direktīvas prasības, kas mums līdz nākamā gada aprīlim ir jāievieš. Tālākā sadales tīklu nodalīšana vai īpašumtiesību nodalīšana jau ir nākamās kārtas jautājums, ko no mums direktīva pašreiz neprasa un kur mums pretī ir privatizācijas līgums. Es pieļauju, ka tas ir kaut kāds 2017., 2018. gada jautājums. Šos tālākos jautājumus, visticamāk, virzīs nākamā valdība. Tās ir būtiskas konceptuālas izšķiršanās, un es nedomāju, ka demisionējušai valdībai vajadzētu uzņemties būtiskus konceptuālus jautājumus.

Bet attiecībā uz šo lēmumu – tā bija pēdējā valdības sēde pirms demisijas, tā ka tā vēl nebija demisionējusi, un tie ir jautājumi, ar kuriem ir jāvirzās uz priekšu. No Ekonomikas ministrijas saņēmām apliecinājumu, ka tā juridiskos riskus un starptautiskos tiesvedību riskus vērtē kā nenozīmīgus, un ir gatava aizstāvēt Latvijas pozīciju starptautiskā tiesvedībā, ja nu tāda gadījumā notiks. “Latvijas gāze”, protams, sēdes laikā cēla iebildumus un informēja, ka “Gazprom” ir piesaistījuši juristu savu interešu aizstāvībai Latvijā – lai ko tas nozīmētu.

Vēl viens aspekts, kas ir atsevišķi jāizdiskutē un par ko mēs esam lūguši sagatavot ziņojumu Saeimas deputātiem, ir sadales sistēmas atdalīšanas ietekme uz gāzes tarifiem patērētājiem. Problēma varētu būt – jo mazāks gāzes patēriņš, jo procentuāli lielāka ietekme. “Latvijas gāze” un Ekonomikas ministrija sniedza pretrunīgu informāciju. “Latvijas gāze” norādīja uz samērā būtisku ietekmi uz tarifiem, it īpaši tiem [klientiem] ar mazāku patēriņu. Tiem, kuriem ir tikai gāzes plīts, būtu ļoti būtiska ietekme, privātmājas, kur ir apkure, arī būtu ietekme, bet varbūt lielam industriālam patērētājam būtu minimāla ietekme. Ekonomikas ministrija to it kā noliedz. Tad mēs lūdzām regulatoru, kuram tāpat būtu šis tarifu starpsavienojums jāregulē, iesniegt savu viedokli, aprēķinus, novērtējumu par šīs sadales atdalīšanas ietekmi uz tarifiem.

“Latvijas gāze” pret šo lēmumu iebilst. Vai bija arī pretinieki valdībā, vai kādi ministri nobalsoja pret?

Bija samērā asas diskusijas, pamatā tieši par juridiskajiem riskiem. Tika uzdoti nopietni jautājumi Ekonomikas ministrijai, vai ir izvērtēti juridiskie riski un kādas ir iespējamās sekas. Pēdējā lieta, ko mēs gribētu, ir kāda starptautiskā tiesvedība pret valsti investīciju aizsardzības vai kādā citā kontekstā. Taču gala rezultātā bija, es teiktu, vienprātīgs valdības lēmums. Vienīgi [kultūras ministre Dace] Melbārdes kundze atturējās. Es pēc tam pajautāju par atturēšanas iemesliem, un viņa to motivēja ar faktu, ka valdības sēdē mēs ļoti daudz atsaucāmies uz iepriekšējām sēdēm, uz iepriekšējiem valdības lēmumiem, uz priekšvēsturi. Viņai nav šīs fona informācijas. Tāpēc, piedaloties savā otrajā valdības sēdē, viņa nejuta, ka ir pilnībā šo situāciju izanalizējusi un spēj balsot par vai pret. Tāpēc atturējās.

Vai jūs domājat, ka valdības maiņa varētu apdraudēt maksātnespējas administratoru sistēmas reformu?

Tas neapšaubāmi būs viens no koalīcijas veidošanas jautājumiem. Pašreizējās koalīcijas ietvaros darba grupa ir sanākusi uz savu pirmo sēdi un aicinājusi Tieslietu ministru iesniegt konkrētus reformu priekšlikumus, vēlams likumprojektu formā, vēlams divu nedēļu laikā. Bet tas bija pirms demisijas.

“Vienotība” būs par šīs reformas turpināšanu?

Tieši tā.

Kas jums personīgi ir svarīgākais pēdējo četru gadu sasniegums un ko jūs visvairāk nožēlojat?

Es domāju, ka ir divi lielākie sasniegumi. Pirmais ir finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšana, par ko tiešām liecina visi parametri. Esam straujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā, pēc ekonomiskās attīstības rādītājiem esam apsteiguši Poliju, Ungāriju. Finanšu stabilizācija. Budžeta deficīts nākamajā gadā zem 1% no IKP – 0,9%. Valdības parādzīmes emitējām ar zemākajām likmēm Centrālaustrumeiropā. Ir uzlaboti kredītreitingi. Notikusi bezdarba samazināšanās, jaunu darbavietu radīšana. Vidējā alga pārsniedz pirmskrīzes līmeni – nevis sabiedriskajā sektorā, bet tautsaimniecībā kopumā. Ir daudzi indikatori, kas norāda, ka ekonomiskā attīstība valstī notiek un ka finanšu ekonomiskā krīze ir sekmīgi pārvarēta. Otrs – kaut kādā mērā saistīts jautājums – ir eiro ieviešana. Latvijai ilgstoši ir bijis mērķis ieviest eiro, saukti tikuši dažādi ieviešanas datumi, sākot ar 2008.gadu. Šajā gadījumā ir izdevies šo mērķi gan nospraust, gan paredzētajā termiņā eiro arī ieviest. Tas ir svarīgs lēmums gan no valsts ekonomiskās attīstības viedokļa, gan arī ģeopolitiski.

Un ko jūs nožēlojat, ko varēja izdarīt citādi, kas ir palicis neizdarīts?

Vienmēr ir lietas, ko var izdarīt vairāk, ko var izdarīt labāk. Mēs jau runājām par šīs pašas koalīcijas veidošanu. Jau pašā koalīcijas veidošanas laikā tika iebūvēta problēma. Acīmredzot, varēja izdarīt labāk, bet ņemot vērā tā brīža apstākļus, rezultāts ir šāds. Krīzes pārvarēšanas posmā, protams, bija ļoti ātri jāpieņem ļoti nepopulāri lēmumi, un droši vien to visu varētu izdarīt strukturētāk, pārdomātāk. Ir bijuši lēmumi, kas ir bijuši uz priekšu, uz atpakaļ. Tā pati iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme – tur vienu gadu mazina, otru gadu ceļ, nākamo gadu atkal mazina.

Kā izskaidrojat faktu, ka tik ilgi noturējāties premjerministra amatā?

Gribētos cerēt, ka politiskā vide Latvijā kopumā tomēr pamazām sakārtojas un kļūst nobriedušāka. Nav vairs tāda situācija kā 90.gados, kad katru gadu mainās valdība, mainās koalīcija un tas viss notiek lielā nestabilitātes gaisotnē. Pati politiskā vide ir palikusi sakārtotāka un prognozējamāka. Droši vien tur ir arī kādas personīgās rakstura īpašības. Par tām kolēģi varēs labāk spriest, bet droši vien palīdz tas, ka es pēc dabas esmu mierīgs un arī savu darbību cenšos tā veidot. Strādāt konstruktīvi, ieklausīties pušu viedokļos un atrast sabalansētu risinājumu problēmām.