Latvijai jātic katru dienu 49

Lāčplēša dienas parādē NBS karavīri. Foto: Dmitrijs Suļžics, F64
Artis Pabriks
Print Friendly, PDF & Email

Patriotisms nevar būt kampaņveidīgs, tam pievēršoties vien pāris reizes gadā

Pirms 95 gadiem Latvija īstenoja savas tiesības kā nācija izveidot neatkarīgu valsti. Ar asinīm un zobenu, pateicoties drosmīgiem karavīriem, sapnis par brīvu Latviju kļuva par īstenību. Bet vai mēs esam padomājuši, ko tā laika varoņi teiktu par mūsdienu Latviju, vai tie upuri, ko viņi nesa, viņiem šobrīd šķistu tā vērti?

Pirms gandrīz 100 gadiem tā bija apbrīnojama uzdrīkstēšanās un drosme cīnīties par savu valsti. Brīvības iegūšana nebija nejaušība, bet gan apzināta latviešu tautas gribas izpausme. Tā nebija rokās iekritusi dāvana, bet gan ar asinīm un upuriem izcīnīta uzvara. Latviešu intelektuāļi, kuri brīvas Latvijas ideju iesēja cilvēku prātos, un karavīri, kuri to izcīnīja, ielika Latvijas valsts pamatus, uz kuriem celt spēcīgu demokrātisku valsti.

Esmu lepns par tiem brīžiem, kad Latvijā turpina dzīvot tā laika vēsturiskais gars ar vēlēšanos dzīvot brīvā valstī. Tomēr, kad domāju, vai brīvības cīnītāji mūs kritizētu, man jāsaka – noteikti. Diemžēl tas patriotisms, ko viņi izauklēja savās sirdīs, nav vienmēr klātesošs mūsu ikdienā. Bieži aizmirstam, ka patriotisms nevar būt kampaņveidīgs, tam pievēršoties vien pāris reizes gadā.

Patriotismam ir jābūt vietai mūsu sirdīs arī tajos brīžos, kad mūsu valsts un tās cilvēki pārdzīvo grūtus laikus.

Mūsu varoņi būtu gandarīti, ka katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuri ar lepnumu pie sava apģērba piesprauž sarkanbaltsarkano lentīti. Arī man ir neizsakāms prieks par tām mājām, kuru logi novembra tumšajās dienās ir izgaismoti ar svecītes liesmu, lai godinātu kritušos karavīrus, kā arī šodien armijā, jaunsardzē un zemessardzē dienošos. Kamēr svecīte deg – tikmēr tās liesma mūs vieno; gan dzīvos, gan aizsaulē aizgājušos.

Tomēr viņi būtu vīlušies, ja dienu pēc svētkiem “patriotisma kostīmi” krīt un valsts vērtības tiek sabradātas, aizmirstot karavīra principu kopīgi cīnīties un iet uz vienotu mērķi nepārtraukti. Vairāk nekā citiem, Latvijai vajag cilvēkus ar patiesu attieksmi un īstu, ne „dīvāna patriotismu”.

Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka patriotisms nav vajadzīgs, vien dibinot valsti vai aizstāvot savu neatkarību. Stipras Latvijas pamats ir uzticība valstij katru dienu, un patriotisma izpausmes ir ārkārtīgi daudzveidīgas, sākot ar sava pagalma sakopšanu. Patriotisms ir vajadzīgs, lai stiprinātu valsts konkurētspēju, veicinātu valsts atpazīstamību, kā arī palielinātu Latvijas lomu pasaulē.

Tiem, kuri uzskata, ka Latvija globalizācijas laikmetā ir pazudusi vai lemta iznīcībai, es domāju, mūsu brīvības cīnītāji man piekritīs, ka līdz šim Latvija nekad nav atradusies tik labās pozīcijās, kādās tā ir šobrīd. Gan individuāli savā attīstībā, gan kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kas ar mūsu valsti notiks tālāk.

Diemžēl nereti sabiedrībā tiek kultivēts viedoklis, kas līdzšinējos Latvijas sasniegumus vēlas noniecināt, iezīmējot drūmas krāsas par turpmāko Latvijas izaugsmi. Parādās spekulācijas, kas apzināti konfrontē Latvijas piederību Eiropai. Ir tādi, kuriem labpatīk teikt, ka Latvija ir caurkritusi valsts un tā vispār uz kartes ir parādījusies kļūdas pēc.

Tomēr ir dzelžaini argumenti, kuri apgāž ikvienu no šīm nepatiesībām. Latviju vēsturiski ar pārējām Eiropas nācijām vieno ģeogrāfija, kultūra, tradīcijas, politiskā kultūra un arī izvēle par labu demokrātijai. Šīs ir saites, kas nav pārraujamas. Līdz ar to Latvijai turpmāk ir viens svarīgs uzdevums – tālāka un dziļāka iesakņošanās Eiropas civilizācijā un tās ekonomikā. Turklāt nav jābaidās, ka tādā veidā tiek pazaudēta latviskā identitāte, jo Eiropas un Latvijas identitātes ir savstarpēji nenodalāmas.

Mūsu vēsturiskie brīvības varoņi izdarīja neiespējamo ne tuvu tādos apstākļos, kādos Latvija ir tagad. Sargāt Latviju ar augstu paceltu galvu ir mūsu pienākums pret Latviju un viņiem. Mums ir jāatbrīvojas no postpadomju domāšanas, cinisma un nevīžīgās attieksmes citam pret citu, jo valsts – tie esam mēs paši! Un tikai tad mēs varēsim būt droši, ka mūsu varoņi ar mums lepotos, atzīstot, ka viņu nestie upuri, sevi ir pilnībā attaisnojuši.

Autors ir aizsardzības ministrs, Vienotība

 

Komentāri (49)

Egita 11.11.2013. 12.11

Aizbraucot.Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru. –
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
Kas sekotu dienai,
Kurā mēs pārstātu bēgt.

I.Gaile

+14
-5
Atbildēt

4

    litlefairy > Egita 12.11.2013. 02.05

    Apturiet noziedzniekus, kas mums uzbrūk, brauksim atpakaļ. Es zinu, ka vairumam vienalga. Tas labi. Īpasa uzmanība arī nav vajadzīga. Tikai gribas, lai ar sūdiem nemet un ļauj būt.

    +2
    -4
    Atbildēt

    0

    dace_ampermane > Egita 12.11.2013. 00.04

    šito dzejoli Kalvītis, Parādnieks [daudzi citi jau arī, visus jau nesarakstīt] un šiem līdzīgie nesaprastu, viņi nesaprastu par ko tas ir.

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    litlefairy > Egita 12.11.2013. 02.06

    Dzejolis brīnišķīgs

    +3
    -4
    Atbildēt

    0

    janazakovica > Egita 12.11.2013. 16.54

    atkal tas pidars te paradijaas…

    0
    0
    Atbildēt

    0

janazakovica 11.11.2013. 12.23

patriotisms varetu rasties tad kad tiktu tiesati visi Latvijas izlaupitaji..

+10
-3
Atbildēt

0

gundega_heiberga 11.11.2013. 18.11

Ja kādam šaubas par Pabrika kunga teiktā trāpīgumu, skatiet kā šariku bariņš kvaukšķ.

+7
-2
Atbildēt

2

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu