Ar jauna redaktora iecelšanu Dienas koncerna vadība aiztaisa muti nepaklausīgam bērnam – Jelgavas laikrakstam Zemgales Ziņas

Pirms pusotra gada Jelgavas un tuvējo novadu laikraksts Zemgales Ziņas saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas balvu par aktīvu sekošanu pašvaldības amatpersonu darbam. Profesionalitāte, par kuru slavēja kolēģi žurnālisti, jau tad acīm redzami traucēja laikraksta īpašniekiem akciju sabiedrībā Diena, taču domstarpības aprobežojās ar dažām bezrezultāta sarunām.

Nu beidzot vadzis ir lūzis un Mūkusalas ielā nolemts nosūtīt Zemgales Ziņām jaunu galveno redaktoru, kura galvenais uzdevums, kā tas tiek atklāti pausts, būs attiecību uzlabošana ar aprakstāmo pašvaldību vadītājiem. Līdz ar to visai droši paredzams, ka Zemgales Ziņas drīz nonāks tajā pašā pazemojošajās atkarības purvā, kurā jau gadiem slīgst lielākā daļa vietējo mediju.

Zemgales Ziņas ir viens no Dienas koncernam piederošajiem vietējiem laikrakstiem. Būtiski, ka finansiāli tas strādā visveiksmīgāk no visiem un atšķirībā no lielākās daļas pārējo koncerna produktu nerada īpašniekiem zaudējumus. Vismaz tā reģionālo laikrakstu grupas SIA RPD vadība stāstīja vēl 2012.gada pavasarī, kad uz laiku atstāju avīzes galvenās redaktores amatu, jo gaidīju bērniņu, un par vietas izpildītāju pēc neilgas vilcināšanās tika iecelts mans kolēģis un tobrīd „labā roka” Edgars Kupčs.

Cēla gaismā netīras lietas

Pēdējos dažus gadus Zemgales Ziņu vārds bieži skanēja arī plašāk, jo nacionālajiem medijiem šķita svarīgi ziņot tālāk par mūsu atklātajām lietām un rosinātajām tēmām. Atceramies, piemēram, nelaimīgās stirnas, kurām gadījās nomirt šāviena attālumā no vietas, kur ar sniega motociklu vizinājās Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune (ZZS). Viņam aiz muguras sēdēja draugs, kuram, kā pēc vairāk nekā gadu ilgas izmeklēšanas noskaidroja policija, rokās bija rotaļlieta vai cits ierocim līdzīgs priekšmets.

Zemgales Ziņas rakstīja un joprojām raksta par dīvainiem, iepriekš paredzamu rezultātu konkursiem gan Z.Caunes vadītā novada pašvaldībā, gan Jelgavas pilsētas domē, kuras mērs ir viņa partijas biedrs Andris Rāviņš. Arī par superdārgu dienesta auto izvēli, draudzēšanos ar uzņēmēju – regulāru pašvaldības miljonu konkursu uzvarētāju, bezatbildīgo ļaušanos baumām par Swedbank krīzi (vēlāk abiem mēriem par to nācās skaidroties Drošības policijā). Šo sarakstu var turpināt vēl un vēl.

No kolēģiem saņēmām uzslavas par profesionalitāti, kuru vietējo mediju vidū varētu vēlēties vairāk, rakstu varoņi pārmeta angažētību vārdā nenosauktu spēku labā un ik pa laikam solīja sūdzēt tiesā (ko tā arī nav darījuši), savukārt plānošanas sanāksmēs Rīgā mūs draudzīgā tonī mudināja nebūt tik kritiskiem pret pašvaldību darbu un vairāk pievērsties „labajām ziņām”. Šie aicinājumi nebija bieži un uzstājīgi, un, protams, netika pildīti – kā Zemgales Ziņas strādāja toreiz, tā turpina arī pašlaik, par vienīgo kritēriju rakstu veidošanā atzīstot lasītāju intereses.

Nomaiņas iemesls netiek slēpts

Šā gada pavasarī oficiāli pārtraucu darba attiecības ar Dienas koncernu. Likumsakarīgi būtu, ja atbilstoši laikraksta arvien labajiem rādītājiem E.Kupčs tiktu apstiprināts par galveno redaktoru. Taču tā nenotika, un bija skaidrs, ka tiks meklēts paklausīgāks cilvēks. Tas bija jādara tobrīd jaunieceltajam SIA RPD vadītājam Modrim Sprudzānam (iepriekš vairāku Tautas partijas ministru padomnieks). Viņš nomaiņas iemeslu neslēpa ne pavasarī, kad gribēja dzirdēt manas domas par laikraksta nākotni, ne tagad, kad par lēmumu paziņots visai redakcijai. Proti, Zemgales Ziņas nostājušās pārāk asā pozīcijā pret vietējo pašvaldību vadību, citiem vārdiem – nemāk glaudīt pa spalvai. Un tad arī nav būtiski, ka jaunajam redaktoram nav ne mazākās saistības ar Jelgavu (toties ir darba pieredze politiķiem draudzīgā medijā) un redakcija par gaidāmajām izmaiņām ir, maigi sakot, neizpratnē.

Būsiet draudzīgi, pašvaldība palīdzēs

Plāns ir vienkāršs – jaunā redaktora vadībā Zemgales Ziņas vairs nerakstīs sliktu par konkrētā politiskā spēka vadītajām pašvaldībām, bet tās pateicībā ar laiku sāks piebarot avīzi dažādu reklāmas līgumu veidā. Izcilākais piemērs, kā tas notiek, ir Ventas Balss, kuru regulāri tiešā vai netiešā veidā „subsidē” Ventspils dome (pērn pēc pašvaldību lietu ministra E.Sprūdža iejaukšanās tika apturēts jau sagatavots lēmums par 94 tūkstošu latu pārskaitīšanu Aivaram Lembergam lojālajai avīzei no Ventspils brīvostas).

Taču nav jāmeklē tik tālu. Pietiek pavērot Jelgavas krievu valodā rakstošā laikraksta Novaja Gazeta pārvērtības pēc īpašnieku maiņas – kā proporcionāli pozitīvo rakstu skaitam par Jelgavas domi tas sāka saņemt reklāmas līgumus no pašvaldības kapitālsabiedrībām un domes vadībai draudzīgiem uzņēmumiem. Skaidrs, ka Zemgales Ziņās neviens no tiem reklāmu nepērk, vēl vairāk – ir dzirdēts par sankcijām uzņēmumiem, kas neoficiālo sadarbības liegumu iedomājas pārkāpt.

No žurnālista par tēla veidotāju

Pēc tā, kā tika saplosīts laikraksts Diena, par nieka Zemgales Ziņu nolikšanu pie vietas nav jābrīnās. Drīzāk vietā ir jautājums, kāpēc tas netika darīts agrāk. Taču šī brutālā rīcība arī parāda lietas būtību – neatkarīgs vietējais medijs Latvijā ir teju neiespējamā misija. To lojalitātes līmeni savām pašvaldībām, visticamāk, neviens nav pētījis, taču būtu vērts.

Mani personīgie vērojumi vairāku gadu garumā rāda, ka aina ir diezgan skumja. Lai iegūtu tiesības publicēt pašvaldības un to uzņēmumu sludinājumus vai cita veida reklāmu, ir jāmāk neuzdot neērtus jautājumus un nerakstīt par netīkamām lietām. Un līdz ar katastrofālu lasītāju skaita un ieņēmumu kritumu pat daži desmiti šādā veidā iegūtu latu var žurnālistu pārvērst labā pašvaldības sadarbības partnerī jeb tēla veidotājā.

Pašvaldībai ieroču netrūkst

Turklāt vietējām varām ir vēl cita iespēja nolikt vietējo laikrakstu uz ceļiem – izdodot pašai savu „avīzi”, kurā var rakstīt, kas vien tai tīk, un pasniegt to iedzīvotājiem kā alternatīvu informācijas avotu. Lieki teikt, ka Jelgavas dome šajā ziņā ir pirmrindniece – atšķirībā no citām pašvaldībām, kur informatīvos izdevumus gatavo viens vai divi domes darbinieki, A.Rāviņa karalistē tam izveidota vesela redakcija pašvaldības iestādes veidolā, no nodokļu maksātāju kabatām tam izņemot vairāk nekā 200 tūkstošus latu gadā. Toties katra jelgavnieka pastkastītē ik nedēļu bez maksas iekrīt astoņas lappuses biezs, krāsains izdevums, kas pilns ar pozitīvām ziņām par domi un pat publicē televīzijas programmu. Agri vai vēlu pat uzticamākajam lasītājam galvā iešausies doma – kāpēc man maksāt, ja kaut ko līdzīgu avīzei varu dabūt par velti?

Tikpat atkarīgas no savām pašvaldībām ir tā sauktās vietējās televīzijas, kuru gatavotos sižetus regulāri raida arī Latvijas Televīzija. Ar vienu roku tās sniedz it kā neatkarīgu informāciju no reģioniem, ar otru – par maksu gatavo labās ziņas par vietējo pašvaldību sasniegumiem. Visi kopā izliekamies, ka to neredzam.

Žurnālistiem jārunā, valstij jāiejaucas

Vai bēdīgajā ainā kaut kas var mainīties? Atbilde droši vien jāmeklē kopā – gan mediju īpašniekiem, gan pašiem žurnālistiem, kurus šī kārtība noliek gaužām pazemojošā situācijā.

Valdībai, ja vien tā gribētu, būtu visas iespējas iejaukties jau tagad. Pirmkārt, beidzot liekot pašvaldībām pildīt likumā noteiktos publicitātes ierobežojumus un neļaujot kropļot konkurenci ar savu mediju veidošanu (jaunākā ziņa ir no Talsu novada, kurai bez drukātā izdevuma nu ir arī sava televīzija). Tad varētu domāt arī par dažādiem atbalsta mehānismiem viedokļu daudzveidības stiprināšanai.

Kā to darīt, var mācīties no Ziemeļvalstīm, kur valsts, apzinoties neatkarīgas preses lomu demokrātijas pastāvēšanā, gan subsidē pasta izplatīšanas tarifus, gan ar mērķdotācijām balsta pašus medijus. Mums iesākumā derētu vismaz atklāta diskusija par to, kādu nākotni gribam – pašvaldības kā visvarenas karalistes ar vienu patieso viedokli vai tomēr kā demokrātiskas kopienas, kurās ir vieta žurnālistikai un ievēlēto priekšstāvju kritikai.

Autore ir žurnāliste, bijusī Zemgales Ziņu galvenā redaktore