Vudijs Allens traģikomisko Jasmīnas lomu ir rakstījis tieši Keitai Blānšetai, kura filmā pilnībā saplūst ar savu tēlu.
Vudija Allena jaunā filma Jasmīnas stāsts ir labākais, ko režisors pēdējos gados radījis
Priecīgu prātu izklaidējies, filmās pārvēršot Eiropas kultūrklišejas un cilvēcisko attiecību nianses, režisors Vudijs Allens pēc pieciem komēdiju piesātinātiem gadiem atgriežas pie drāmas. Viņa režisētais un sarakstītais Jasmīnas stāsts (Blue Jasmine) ir nesaudzīgs izmisuma portretējums ar lērumu Allena stilistikā ieturētu atsauču uz Tenesija Viljamsa slaveno lugu Ilgu tramvajs. Filmas «kroņa dārgakmens» ir galveno varoni tēlojošā Keita Blānšeta - viņa, iejuzdamās slimīgu neirožu un graujoša zaudējuma izpostītas sievietes veidolā, nospēlē savu «mūža lomu».
Iedvesmojies gan no teātra klasikas, gan no pazīstamā Volstrītas haizivs, krāpnieka Bērnija Medofa kundzes Rutas dzīves, Allens ir sacerējis stāstu par Jasmīnu (Blānšeta). Aleka Boldvina spēlētā dzīvesbiedra negodīgo biznesa mahināciju dēļ viņa ar blīkšķi izkritusi no Ņujorkas smalkajām aprindām, atdurdamās «mirstīgo» ļaužu sūrajā ikdienā. Vairāk gan aiz izmisuma nekā cerībās par jaunu dzīvi, Jasmīna patvēruma meklējumos dodas uz Sanfrancisko pie savas vienkāršās un «ar sliktu gaumi uz vīriešiem apveltītās» māsas Džindžeras (Sallija Hokinsa). Džindžera savā naivumā tiek gan pie «neveik-sminiekiem» un krāpniekiem, gan ārkārtīgi ekspresīviem mīlniekiem, kam greizsirdības uzplūdā gadās nedaudz pademolēt viņas jau tā pieticīgo mitekli, kurā pašiedomātā Piektās avēnijas dīva Jasmīna jūtas kā trimdā un to panes, tikai naski rijot nervu drapes.
