Pasaules filozofijas kongress Atēnās atgādina par Rietumu vērtībām

Atēnās augusta sākumā notikušais 23. Pasaules filozofijas kongress ekonomiskās krīzes spēcīgi skartajā pilsētā pulcēja vairāk nekā 3000 dalībnieku. Tieši filozofu pulcēšanās Atēnās bija kā globāls atgādinājums par Grieķijas mantojumu Rietumu domāšanas un vērtību vēsturē.

Lai arī 75 sekciju plašajā kongresa programmā, kur darbs ritēja sešās oficiālajās valodās, tika diskutēts par filozofijai kā akadēmiskai disciplīnai svarīgām nostādnēm un filozofijas kā dzīves mākslas jautājumiem, Eiropas preses un pašu filozofu lielākā uzmanība tika pievērsta mūsdienu sociālpolitiskajām aktualitātēm, kuras no dzīves veida praksēm un notikumiem sagaida izaugam pētījumu. Jautājumi, kas vairākkārt izskanēja gan no pašu filozofu, gan citu dalībnieku – lingvistu, vēsturnieku, reliģiju pārstāvju – puses, bija saistīti ar filozofijas lomu mūsdienu sabiedrībā un to, kā filozofija var palīdzēt šodien.

Vienas no lielākajām gaidām saistījās ar ievērojamā vācu filozofa Jirgena Hābermāsa runu. Jau krietni gados esošā, dzīvā klasiķa nopelns lielākoties ir moderno institūciju, demokrātijas, attīstītās kapitālistiskās sabiedrības analīze, kā arī emancipācijas un racionāli kritiskās komunikācijas iespējamību izvērtēšana.

Kongresā filozofs uzvēra nepieciešamību apzināties demokrātijas deficītu, kas piemeklējis lielo, starptautisko institūciju pārvaldītās valstis, un meklēt atbildi uz jautājumu – kā domājama pārnacionāla demokrātijas sabiedrība.

Viņš norādīja uz izmaiņām tradicionālajā pieņēmumā par starptautisku skatuvi, uz kuras nacionālās valstis spēlē izrādi kā partneri – sāncenši, netiekot normatīvi ierobežoti un atbalstot valdošo principu ”jus ad bellum”. No modernās politiskās autoritātes skatupunkta karš visās tā nozīmēs nav ne vienīgais, ne arī legālais konfliktu risinājuma un pat sadarbības veids. Viens no būtiskākajiem jautājumiem – kas īsti ir politiskā autoritāte mūsdienās? Pastāvot ES, NATO un ANO, ekonomiskām organizācijām – Pasaules Bankai, Starptautiskajam Valūtas fondam un Pasaules tirdzniecības organizācijai, kā arī neformālām sadarbības sistēmām G8 un G20, atbildes meklējumi liek pievērsties starptautiskajiem likumiem. Augstas pakāpes savstarpēji atkarīgā pasaules sabiedrībā arī lielvalstis starptautisko likumu priekšā bieži zaudē savu funkcionālo autonomiju noteiktās sfērās, un izrādās, mēs paši varam secināt, ka funkcionālās autonomijas izšķīšanai ne vienmēr seko skaidra politiskās autoritātes iedibināšana. Tomēr tas neatceļ bažas par jau minēto demokrātijas iztrūkumu.

Autonomijas zaudēšana sasaucas ar demokrātijas deficītu, ko spilgti parāda situācija, kurā intensīva starpvalstu kooperēšanās, kas izpaužas likumu izdošanā, notiek straujāk nekā pilsoņu iekļaušana pārnacionālajā lēmumu pieņemšanas procesā. Pilsoniskā līdzdalība netiek līdzi tempam, kādā tiek ģenerēti starptautiskie likumi, būtībā padarot šos likumus nedemokrātiskus, proti, neleģitīmus.

Pārnacionāla demokrātija varētu tikt meklēta, kā iezīmē Hābermāss, solidaritātes jēdzienā, nošķirot to no taisnīguma un ētiska pienākuma. Solidaritāte vienmēr ir politiska solidaritāte, un solidarizēties gatavi tie, kuriem ir cerības uz abpusējību. Mēģinot iztēloties starptautisku pārvaldību bez tiešas kopējas valdības, nepieciešams saprast, kādā veidā valstis spēj atmest nacionālo perspektīvu, pieņemot sev īstermiņā neizdevīgus, bet ilgtermiņā izdevīgus lēmumus.

Hābermāsa runa nebija veltīta tam, kā vajadzētu un kā būtu labāk, bet gan savā ziņā paradoksālajai situācijai, kurā mēs visi attopamies savstarpējās atkarības attiecībās, tomēr turpinot atsacīties no solidaritātes un neveidojot jauna līmeņa demokrātiju.

Arī filozofi kā neliela sabiedrība meklēja savus pārnacionālos kopības punktus. Kongresa norise Atēnās implicīti atgādināja par Rietumu filozofijas pirmsākumiem, ļaujot izteikti apzināties pašas filozofijas un Rietumu kultūras pamatvērtības. Vēsturiskajās Platona akadēmijas un Aristoteļa Liceja vietās tika noturētas speciālās sesijas un simpoziji, izvērtējot un vēlreiz apstiprinot sengrieķu domātāju devumu mūsu domāšanai.

Līdzās Hābermāsam, kura priekšlasījums uzrunāja klausītājus tā politiskās aktualitātes dēļ, minami arī citi ievērojami dalībnieki, to skaitā Umberto Eko (ar atsūtītu referātu), Saimons Kričlijs, Hanss Lenks, Hans Pozers, Aleksandrs Nehamas, Tomas Kalvo, Enriko Berti, Doroteja Frēde, Noburu Notomi, Džonatans Līrs, Dagfins Fellesdāls, Džons Makdauels, Dermots Morans, Paskāls Engels, Ričards Kērnijs u.c. Latviju ar priekšlasījumiem pārstāvēja 16 pētnieki, iekļaujot Latvijas filozofiju pasaules telpā un vēlreiz nostiprinot ārvalstu kontaktus un sadarbību. Vairāki prominenti ārvalstu profesori jau pasnieguši seminārus Rīgā, mūsu doktoranti viesojušies viņu universitātēs.

Nākamais kongress notiks Pekinā, Ķīnā, ķīniešiem esot uzstājīgākiem un pārliecinošākiem par Brazīlijas filozofiem, kas kongresu vēlējas rīkot Riodežaneiro.

Laura Bitiniece, mag.phil., Latvijas delegācijas koordinatore 23. Pasaules filozofijas kongresā Atēnās.