Es negribu nomirt viduslaikos

Viena no protesta kustības organizatorēm un «Bolotnajas prāvā» apsūdzētā Marija Baronova stāsta, ko nozīmē iesaistīties ielu akcijās Krievijā

Marija Baronova ir slaida, jauna sieviete. Gari, blondi mati, ģērbusies melnbaltā kleitiņā, ap vidu sarkana, lakota jostiņa, pāri plecam krāsaina soma. Es novēroju viņu caur stiklu no «preses balkona» Maskavas pilsētas tiesā, kur turpinās tā sauktā Bolotnajas laukuma prāva. Marija ir pazīstama Krievijas protesta kustības aktīviste un viena no 27 cilvēkiem, kas apsūdzēti par masu nemieru celšanu pērn maijā Miljonu marša laikā, kad likumīgi saskaņota protesta akcija Maskavā izvērtās sadursmēs ar policiju. Krievijas cilvēktiesību aktīvisti uzskata, ka šī prāva ir politiska.

Uz Maskavu esmu atbraukusi veidot Latvijas radio reportāžu par Krievijas opozīciju, un šī prāva ir obligāts pieturas punkts – tā ir sašķēlusi Krievijas protesta kustību, un spriedums kļūs par zīmīgu notikumu protesta kustības vēsturē līdzās spriedumam Pussy Riot un opozicionāra Alekseja Navaļnija lietā. 

Tiesas zāle ir plaša un moderni aprīkota, attieksme pret žurnālistiem ir pretimnākoša un pat laipnāka nekā Latvijā. Ārā ir svelme, bet te – vēsi. Marija draudzīgi tērzē ar advokātiem un citiem kriminālprocesa dalībniekiem, it kā tā būtu parasta darba diena un tiesas zāle – viņu birojs. Marija ir apsūdzēta par «kūdīšanu uz masu nemieriem», kā pierādījums kalpo videoieraksts, kur viņa pūļa vidū kliedz protestētāju virzienā. Baronova apgalvo, ka video ir montēts. Tiesas zālē aktīviste sēž ar seju pret tiesnesi, aiz muguras – lielas stikla būdas, ko dēvē par akvārijiem. Tajos atrodas no apcietinājuma atvestie apsūdzētie. Ap katru «akvāriju» sastājušies ieslodzīto radinieki, viņi mēģina sarunāties caur stikla sienu spraugām vai nodot vēstules. Marijas Baronovas drošības līdzeklis ir aizliegums izbraukt no valsts, un vēlāk sieviete nenogurstoši atkārtos – viņai ir paveicies.