Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas komentārs par vardarbību skolās
Brīdis, kad kāds skolēns kļūst vardarbīgs pret skolas biedriem, rada daudz emociju visām iesaistītajām pusēm: pašam vardarbīgajam bērnam, cietušajam, skolotājiem, vecākiem utt.. Tad ir ārkārtīgi svarīgi saprast dziļāk notiekošā jēgu, lai nepieļautu cīņas izplešanos visas skolas (interneta diskusiju formā – arī valsts mērogā), kur vieni nostājas upura, citi – agresora pusē. Jo tas ir strupceļš – bezjēdzīga cīņa, kurā uzvarētāju nav. Ir tikai zaudētāji: vienam tiek uzspiests zīmogs „upuris”, otram – „varmāka”.
Ir svarīgi abām pusēm piedāvāt iespējas atrisināt situāciju konstruktīvi: upurim – iemācoties sevi aizstāvēt, bet agresoram – apgūstot citus veidus iekšējās nelabsajūtas izteikšanai, kā arī cieņu pret citiem un robežām.
Tie ārsti psihoterapeiti, kas strādā vai ir strādājuši bērnu psihiatrijā, ik dienas redz, cik daudzi bērni Latvijā aug katastrofālā nabadzībā (kā materiālā, tā emocionālā) un dziļā sociālā nelabvēlībā. Nereti šādi bērni kļūst par upuriem, jo vājo bērnu pārējie skolas biedri sajūt un sāk pastiprināti viņam pievērst uzmanību ne tajā labākajā veidā.
Otra upuru riska grupa ir šķirto ģimeņu bērni, kas nespēj izstrādāt ar vecāku šķiršanos saistītās jūtas, jo īpaši, ja vienlaicīgi nākas mainīt dzīves vietu un skolu.
Savukārt par agresoru jeb varmāku kļūst tie bērni, kuru iekšējās sāpes un no tām izrietošās dusmas ir tik lielas, ka viņi to nespēj izturēt un regulēt, līdz ar to vienīgais pieejamais līdzeklis atliek izlādēties uz vājāko.
Skolotājiem un citiem pieaugušajiem bērnu rīcība arīdzan aktivē līdzīgas jūtas – dziļu bezspēcību no vienas un agresiju no otras puses. Tikai tie pieaugušie, kas ir atrisinājuši ar šīm jūtām saistītos konfliktus, ir spējīgi situāciju saprast, izturēt un pozitīvi atrisināt.
Tie, kuriem joprojām sāp pašu traumas, nespēj ar vardarbību saistīto situāciju izturēt, rezultātā izvēlas distancēties („nemanot” apkārt notiekošo vai cīnoties par vardarbīgā bērna izstumšanu no sabiedrības).
Atbalsts ģimenēm no valsts puses ir tik minimāls, ka var teikt – tā vispār nav. Šķirto ģimeņu īpatsvars ir milzīgs, bet atbalsta tām nav kaut vai tādā līmenī kā Lielbritānijā. Tepat kaimiņos Skandināvijā valsts ģimenēm nodrošina milzīgu atbalstu, un caur to valsts rāda darbos: „Ģimenes ir mūsu pamatvērtība”.
Latvijā ģimenēm atbalsts ir katastrofāli zems, rezultātā vecāki jūtas izmisuši, bērni – nepilnvērtīgi un nederīgi, meklē destruktīvas kompensācijas: meitenes meklē sev vērtību attiecībās ar vīriešiem, kur bieži tiek izmantotas un kļūst suicidālas pēc pieredzētā, bet puiši kļūst par atstumtajiem, varmākām, izsmietajiem, piekautajiem, sāk klaiņot, ielaiž mācības.
Ir ļoti būtiski saprast, ka bērniem varmākām ir nerisinātas problēmas, nereti tā ir bērnu depresija.
Savukārt ģimenei atzīt bērna varmācību ir ļoti grūti, jo tas bieži kombinējas ar apkaunojošu un uzbrūkošu apkārtējo attieksmi un nepietiekamiem resursiem situācijas ietekmēšanai. Būtībā bērns varmāka vai bērns upuris atklāj pieaugušo ģimenes locekļu grūtības, no kurām biežākā ir neārstēta depresija.
Daudzas skolas situācijas nevēlas risināt, jo nereti tam tiešām nav resursu. Gluži kā situācija ar Latvijas medicīnu – tiek ārstētas akūtās slimības, nevis hroniskās, kas kopumā izmaksā daudz vairāk. Izdzīvošanas režīmā pieaug ielaistu slimības gadījumu skaits.
Tieši nedomāšanu par tautu uzsvēra ārzemju komentētāji Latvijas krīzes uzveikšanas superstāstā.
Problēmu profilakse, paredzēšana, investīcijas nākotnē un tautas stabilitātē ir domājošas un tālredzīgas tautsaimniecības iezīmes, kuras patlaban ir grūti saredzēt Latvijā. Tieši krīzes laikā pieņemtās sociālās reformas ir postošas Latvijas ģimenēm un līdz ar to – bērniem. Tikai mēģinot sadzirdēt un atbalstot citam citu, sadarbojoties ir iespējams situāciju risināt.
Varbūt ir pienācis laiks nolikt kara cirvi, apsēsties ap ugunskuru un tā vietā, lai vainotu un uzbruktu, blakussēdētājam pajautāt: „Kā es varu tev palīdzēt?”.
Autore ir Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas valdes locekle
Komentāri (67)
Jana 25.06.2013. 08.11
Izskatās, ka “ārstu” psihoterapeitu (NB. Nav tādas ārstu specialitātes – psihoterapeits) asociācijas pārstāvji nav nekad redzējuši vardarbīgu bērnu. Kāda, ellē ratā, bērna depresija?! Par izlaistību audzināšanā vai pat sadistisku sociopāta personību neesat dzirdējuši?
Kādas, pie joda, “iekšējās sāpes” lika tam fiziski spēcīgajam piektklasniekam, kurš jau ir kļuvis par lolotu un cienītu Latvijas čempionu motokrosā (NB. dārgs sporta veids) spārdīt dzimumorgānus pirmās klases skolniekam, kamēr divi viņa drauģeļi to pirmklasnieku tur aiz rokām, turklāt tas viss notiek citu bērnu klātbūtnē un pirmklasniekam ir norautas bikses?! Kas tās par “iekšējām sāpēm”, kas tam fiziski spēcīgajam Latvijas motokrosa čempionam liek kopā ar drauģeļiem ilgstoši sist un pazemot vājākos bērnus, ka pat skolotāji un skolas direktore nespēj tikt galā ar viņu veikto teroru skolā?! Šie psihoterapeiti vispār ar galvu draudzējas?!
Nē, psihoterapeiti pat šāda temata sakarā turpina manipulēt ar sabiedrību, uzspiežot klišejisko priekšstatu par “depresiju” riņķī un apkārt. Jo tas taču vairo psihoterapeitu klientu skaitu. Lai tikai cilvēki nāk uz parunāšanos par maksu, kā pie garīdzniekiem savulaik. Psihoterapeits jau neatzīs un nevienam neteiks, ka tā parunāšanās būs bezgalīgs process, tātad bezjēdzīgs, kas beigsies vienīgi tad, kad cilvēks apjēgs, ka psihoterapeits viņu muļķo, izsūcot naudu.
Vardarbīgu bērnu problēma jārisina, nevis noveļot atbildību uz kaut kādu “depresiju” un “iekšējām sāpēm”, bet gan juridiskām metodēm palielinot sociālo atbildību ģimenē un skolā – lai, pirmkārt, vecāki bērnos neieaudzinātu visatļautību, agresīvu uzvedību kā ieradumu un pārākuma sajūtu pār citiem. Galvenais ir panākt sapratni sabiedrībā par to, ka bērniem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi, turklāt bērna pienākumi ir saistīti ar citu bērnu tiesībām [uz drošu vidi], tāpēc visiem pieejamiem līdzekļiem jānodrošina, ka bērna pienākumi tiek izpildīti.
Bet šādu bezatbildīgu viedokli izsakošus psihoterapeitus jātur tālāk no šīs problēmas.
6
sausins > Jana 25.06.2013. 13.10
Nevajag mēgināt uz sarežģītiem jautājumiem rast vienkāršas atbildes, tāpat kā mēgināt vispārināt konkrētu gadījumu.
Prakse citās problēmas jau pierāda ka ne jau formāla atbildības palielināšan vai kādu sodi ir kāda ” burvju nūjiņa”
0
ineta_rr > Jana 26.06.2013. 01.19
Nevajadzētu man to teikt, bet varbūt čempions negrib būt par čempi, taču viņam tajā sakarā nav teikšanas, tādēļ viņš skolā izlādējas, darot pāri citiem, projicējot savu nevarību un ciešanas uz vājākiem. Tikai tāda teorija, lūdzu, neapvainojieties, ja īstais cēlonis ir cits. Un risinājums ir noskaidrot, kas un kā viņam dara pāri un tad cēloni novērst, tikai tam vajag reālu darbu un deguna bāšanu tur, kur to nav pieņemts bāzt, bet tam jau sociālie darbinieki un psihologi eksistē.
0
Ieva Priedenfelde > Jana 25.06.2013. 15.29
Anglijā kaušļu vecākus soda ar diezgan lieliem naudassodiem, bet pašu kausli ar criminal record, kas nozīmē, ka pieklājīgu darbu viņam atrast būs grūti. Palīdz.
0
kristaps_drone > Jana 25.06.2013. 14.26
>sirdsapziņa
Ļoti labs komentārs, atšķirībā no vāvuļojoša, tipiski psihoterapeitu stilā, raksta. Tikai gribas mazliet palabot: “Galvenais ir [panākt] ATJAUNOT sapratni sabiedrībā par to, ka bērniem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi”.
0
grislits > Jana 25.06.2013. 08.42
sirdsapziņa: Galvenais ir panākt sapratni sabiedrībā par to, ka bērniem ir ne vien tiesības, bet arī pienākumi
______________________
Šī, manuprāt, ir viena no lielākajām šodienas problēmām, ka visi un visur runā un diskutē tikai un vienīgi par tiesībām, bet par pienākumiem aizmirst pilnībā.
0
Jana > Jana 25.06.2013. 13.37
Vai ar to tu gribi teikt, ka labākais risinājums būtu vienkārši sūtīt vardarbīgus bērnus pie psihoterapeitiem, kuri ar parunāšanās metodi centīsies viņos atrast “iekšējo sāpi”? Jaunjelgavas kausli jau arī sūtīja, pirms viņš piekāva to pirmklasnieki. Māte atteicās vest bērnu, neatzina, ka viņam tas būtu vajadzīgs. Kaut arī viņa vardarbība pret citiem bērniem jau ilgstoši bija kļuvusi par tās skolas problēmu.
Ko tad tu citu piedāvā, ja noraidi ieteikumu nodrošināt, lai tiek izpildīti bērnu pienākumi?
Neko?
0
aivarstraidass 25.06.2013. 08.50
Autore, manuprāt, vienpusīgi min tikai visādus ārējus apstākļus bērnu vardarbībai – vecāku depresiju, valsts sociālo palīdzību un daudz ko citu tamlīdzīgu. Tā ir atgriešanās “nature vs. nurture” diskusijas nulles punktā kā 18.gs. filozofa Žana Žaka Ruso laikos – sak, pats bērns ir “balta lapa”, visu nosaka tikai audzināšana.
Manuprāt, lielu lomu spēlē bērna paša raksturs – ko veido gan iedzimtība, gan arī pieredze (t.sk. agrā bērnībā), kas šo iedzimtību ievirzījusi noteiktā gultnē. Līdzīgos apstākļos var izaugt bērni ar ļoti atšķirīgu uzvedību. Raksturu var zināmā mērā koriģēt, ja, protams, pieaugušie ir ieinteresēti un apveltīti ar tuvākmīlestību – skaidrs, ka augoša bērna uzvedība ir elastīgāka nekā pieaugušajam, un pret viņu nevajag izturēties kā pret rūdītu ļaundari un recidīvistu. Bet vienlaikus jāsaprot, ka arī vislabvēlīgākajos apstākļos un pie visatbildīgākās valsts sociālās politikas būs izņēmumi. Pat Somijā ar visu viņu sociālo un izglītības sistēmu reizēm notiek ļoti sliktas lietas – vieni jaunieši piekauj vai pat nogalina citus. Un šādos gadījumos ir vajadzīgi nopietni sodi – ja problēma ir izveidota ar nekrietnu rīcību, tad no tās nevar “izrunāt laukā” ar veiklu mēles kulstīšanu un visu pārējo vainošanu.
7
efeja60 > aivarstraidass 25.06.2013. 12.37
Paši vecāki vainīgi, ka atļauj uzkāpt sev uz galvas.
0
juhans > aivarstraidass 25.06.2013. 19.50
Kalvis Apsītis „…Manuprāt, lielu lomu spēlē bērna paša raksturs – ko veido gan iedzimtība, gan arī pieredze…”
„….science shows that 50 percent of the variance in crime is under genetic control…” prof. university of Pensylvania Adrian Raine /http://www.scientificamerican.com/article.cfm?id=secrets-criminal-mind-adrian-raine/
0
ineta_rr > aivarstraidass 26.06.2013. 01.41
Kalvi, vienīgais iebildums, ka Jūs īstenībā apstiprinājāt „baltās lapas“ teoriju, jo arī dvīņiem taču nav identiski raksturi, vai ne? Ne-dviņu gadījumā atšķirības ārējos faktoros ir daudz lielākas, jo viens būs pirmais, otrs nākamais, trešais kārtējais, bet pēdējais pastarītis, kas jau pašos pamatos nozīmē, ka viņi uzaugs dažādās vidēs, lai arī it kā vienā vidē.
Lai kāds nepārprot, gēniem ir pierādīta ar, šķiet, pietiekošu ticamības līmeni ietekme uz prāta attīstību, un tātad pastarpināti varbūt arī uz raksturu, jo augstāks intelekts var sniegt pozitīvu atgriezenisko saiti labvēlīgāku ārējo faktoru veidolā, taču pagaidām pierādītā gēnu ietekme ir bijusi no sērijas: „Negaidīti maza ietekme!“ Turklāt jāatceras, ka valdošais uzskats ir, ka personība nostiprinās jau 7 gadu vecumā, tātad kamēr bērni vēl ir bērni nevis sagrupēti pēc sasniegumiem.
0
garausiitis > aivarstraidass 25.06.2013. 09.29
OT – man tāds jautājums – kā Tu domā vai pēriens bērnam ir vardarbība vai arī tur ir kāds audzinošs faktors ? :)
0
piziks > aivarstraidass 25.06.2013. 09.25
Kalvi, jā! Arī sodiem ir jābūt! Un, ja Jaunjelgavas šmurgulis piektklasnieks, kurs piekāva pirmklasnieku vēl skaitas motokrosa čempions, tad — pēc apstāklu preciza no0skaidrosanas, izmeklēšanas beigām — ir IZM jāpiespiež motokrosa federāciju necienigajam mazgadigajam čempionam atņemt titulus, VID-am jāliedz atvieglojumi degradējušamies čempiona sponsoriem uttt., — ir jābūt plasai sabiedribas pretestibai vardarbibai, ne tikai skolas sētā, un tādējādi ari iespejamā sakropļotaja vecakiem ir no visiem sturiem jāizjut savas bezatbildibas/pārspiletas “milestibas” sekas.
0
garausiitis > aivarstraidass 25.06.2013. 10.10
sirdsapziņa – visam ir jābūt samērojamam … Viens piemērs no dzīves ko man savulaik izstāstīja kāda advokāte pēc gadījuma , kad viņa bija braukusi pestīt savu kolēģi no policijas , kura to bija aizturējusi par “agresiju” pret bērnu. Stāsts sekojošs – šķirta ģimene , meita 14 g. dzīvo pie mātes . Meitai visādas vēlmes – tad tādas džinsas , tad tāda kabatsnauda, tad grib uz to tusiņu utml. un kad nē , tad ņēma un piezvanīja uz uzticības tālruni un vienkārši pateica, ka māte agresīva … – rezultāts – māte būrī un nez vai kādu īsti interesē ,kas tur notika :) tāds lūk pastāsts par bērnu tiesībām :)
0
Jana > aivarstraidass 25.06.2013. 09.43
Audzināšana jābūt pārdomātai un pastāvīgai. Salīdzināšanai vienkāršots piemērs ar suņu dresūru – ja kucēnu neradinās pie noteiktas kārtības, tad tas pieaudzis būs nevaldāms un pat bīstams cilvēkiem. Tomēr sist kucēnu vai kliegt uz to ir bezjēdzīgi un tāpat noved pie suņa agresijas. Vienmēr, kad kucēns ir izdarījis kaut mazāko pārkāpumu, viņš nekavējoties jāpaņem aiz čupra, jāpaceļ gaisā un jāpapurina, un viss. Tieši tā kucēnus audzina pieaugušie suņi, un tas ir dabisks respekta iedzīšanas veids, kas vienlaikus nevairo agresiju kucēnā. Līdzīgi arī cilvēkiem ir dabiski uzvedības modeļi, kas jāizmanto audzināšanas procesā, nevairojot agresiju. Protams, cilvēku uzvedība ir sarežģītāka, nekā dzīvnieku, taču priekš tam jau cilvēkam ir prāts, lai domātu līdzi, ko kādā situācijā darīt, uz ko pamudināt bērnu un kādu paraugu viņam rādīt. Jaunjelgavas gadījumā problēmas bija pašiem tā vardarbīgā piektklasnieka vecākiem – viņi paši visu laiku centās citu priekšā pašapliecināties ar diezgan primitīvām metodēm, tāpēc arī savā izlutinātajā bērnā to mērķtiecīgi ieaudzināja.
0
andris902 25.06.2013. 11.01
….izlasot rakstu – nostirpinājās pārliecība, ka no šādiem “psihoterapeitiem” jātur pa gabalu ne tikai pieaugušie, bet galvenokārt bērni….protams, vieglākais ceļš vainīgo meklēšanā un atrašanā ir – citi, apkārtējā vide, skola, sabiedrība, valdība un….laikapstākļi….
…taču…vēršos pie vecākiem – vai esat padomājuši, ko un kā Jūs runājat sava bērna klātbūtnē, kāda ir Jūsu attieksme pret notikumiem darbā, skolā, politikā, saskarsmē ar kaimiņiem, ar saviem ģimenes locekļiem?….cik bieži, neizvēloties izteiksmes līdzekļus apspriežam notikumus sava bērna klātbūtnē – stulbā učene atkal nez ko prasa!….zagļi deputāti un maitas valdībā būtu jāapšauj, kaimiņš parazīts, droši vien, sazadzies, jo jaunu mašīnu nopircis….par attiecībām ģimenē – nemaz nerunājot, jo strīdos cenšamies viens otru pazemot bērna klātbūtnē….
…bet mazais gudrinieks, kurš neuzkrītoši spēlējas ar savām mantām ir kā uztvērējs, vesela ierakstu studija, kā sūklis, kurš uztver Jūsu raidītos signālus, bet pēc brīža – atskaņo, rīkojas atbilstoši jaunapgūtajai pieredzei, kuru uzskata par normu, jo tā taču teikuši un rīkojušies viņa vecāki….bet pieaugušie smaida – redz, kāds malacis, tik smieklīgi pateica! un bērns jūt atbalstu, ka tā ir pareizi….
…vecāku pienākums nebeidzas ar to brīdi, kad mazulis ir nācis pasaulē un tā audzināšanu jāpārņem valstij…diemžēl, domājot par demogrāfisko situāciju, sabiedrība tiek tendēta uz bērnu ražošanu, ne uz bērna attīstību un vecāku atbildību…bet – tās pirmsākums ir ģimenē….
2
+2
-5
Atbildēt
+3
-1
Atbildēt
@efeja60 > andris902 25.06.2013. 12.49
zagļi deputāti un maitas valdībā būtu jāapšauj
====================
šo nu gan nevietā ieliki. Ne jau nabagu ģimenēs tie sadisti uzaug, bet bagāto, kuri citus saukā par lumpeniem, skolotājus uzskata par neveiksminiekiem utt. Viņiem lielākā daļa sabiedrības ir pabiras, tāpat kā mūsu valdībai un deputātiem, kuri uzskata, ka viņiem jārūpējas tikai par uzņēmējiem un investīcijām.
0
Signija Aizpuriete > andris902 25.06.2013. 11.52
——-zanE ….izlasot rakstu – nostirpinājās pārliecība, ka no šādiem “psihoterapeitiem” jātur pa gabalu ….
============================================================================
Nevienam vien ir šāda “pārliecība”:
“Labklājības ministrijas (LM) apkopotā informācija par bērnu stāvokli Latvijā atklāj drūmu ainu. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti vērsīsies pie premjera Valda Dombrovska (“Vienotība”) ar aicinājumu paskubināt tos ministrus, kuri vilcina pārskatu gatavošanu par bērnu stāvokli Latvijā.
Ziņojums par bērnu stāvokli valstī jāiesniedz reizi piecos gados. Latvija joprojām nav iesniegusi iepriekšējo ziņojumu, bet tūliņ jau jāsāk gatavot nākamais.”
Ziņojums par bērnu stāvokli Latvijā – bēdu ieleja
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=371687:ziojums-par-brnu-stvokli-latvij-bdu-ieleja&Itemid=436
0