Nelegālais alkohols – bez robežām

Vienotā Eiropā ēnu ekonomikas apkarošana jārisina starpvalstu līmenī

Cilvēka dabā ir reaģēt tad, kad, latviski sakot, „pēdas deg”. Neesmu izņēmums, jo atkal izvilkt dienas gaismā skaitļus un faktus par ēnu ekonomikas īpatsvaru vienā no akcizēto preču nozarēm Latvijā mani pamudināja jaunākās ziņas Eiropā un pie mums.

Šoreiz runa ir par kārtējo saindēšanos ar nezināmas izcelsmes alkoholu Daugavpilī, kas beigusies ar letālu rezultātu un ziņu par miljonu litru partijas pagrīdes grādīgā konfiskāciju Čehijā. Ja atceramies, Čehija šajā ziņā kļuva bēdīgi slavena arī pērn, vairāk nekā 20 cilvēkiem smagi saindējoties ar nezināmas izcelsmes etilspirtu un kā sekas tam – alkohola tirdzniecības aizliegumu virknē kaimiņvalstu.

Cik liels ir solis starp varbūtību un sekām? Un vai nav pienācis laiks ēnu ekonomikas apkarošanai pieķerties starpvalstu līmenī? Par to ir šīs pārdomas.

Šogad pavasarī Briselē notikušajā konferencē tika diskutēts par nereģistrētā /nekomerciālas izcelsmes alkohola problēmu. Pēc Pasaules Veselības organizācijas aprēķiniem, nereģistrētā alkohola daļa vidēji sasniedz vismaz 30% no kopējās alkohola aprites pasaulē. Katrā reģionā šis īpatsvars krasi atšķiras. Piemēram, Dienvidāzijā tas sasniedz 70%, Vidusjūras un Tuvo Austrumu reģionos – vismaz 50%, Eiropā un ASV – 22-23%. Atšķirības pastāv arī reģionu ietvaros. Piemēram, Eiropā nereģistrētā alkohola īpatsvars variējas no 2-3% Francijā līdz 35% Zviedrijā.

Latvijā nelegālā alkohola tirgus problēma saasinājās krīzes gados, kad nepārdomātas nodokļu politikas dēļ cenas uz legāliem alkoholiskiem dzērieniem auga ģeometriskā progresijā, bet reālie akcīzes ieņēmumi atpalika no plānotajiem. Rezultātā strauji pieauga pelēkā tirgus daļa nozarē.

Neskatoties uz pēdējo divu gadu ekonomisko optimismu, nozares uzņēmēji neuzskata, ka jautājums ar nekomerciāla alkohola izplatību, pieejamību un ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem Latvijā tagad ir mazāk aktuāls vai atrisināts.

Mūsu veiktie pētījumi, arī iekļaujot „pelēkā sektora” darboņus, kas ar rūpalu nodarbojas desmit un vairāk gadu, liecina – nekomerciāla un nezināmas izcelsmes alkohola daļa Latvijā joprojām saglabājas ļoti augstā līmenī – kā minimums 32% no stipro alkoholisko dzērienu aprites jeb 21% visas aprites absolūtā alkohola izteiksmē.*

Valsts budžetam tas nozīmē līdz pat 22 miljonu eiro jeb 15,46 miljonu latu lieliem zaudējumiem neiekasēta akcīzes nodokļa veidā un līdz 56,2 miljonus latu (70,7 milj. eiro) neiekasēta PVN gadā.

Izmantojot aptaujas datus, esam secinājuši, ka katru gadu Latvijā tiek patērēti vismaz 5 miljoni litru bezakcīzes alkohola. Safasējot to kā 0,5 litru 40% stipru degvīnu, tās būtu 2200 kastes jeb divas „fūres” dienā – secinājumus izdarām paši.

Uzstājoties Eiropas Parlamenta nereģistrētā alkohola problēmai veltītajā starptautiskajā konferencē, man bija iespēja noklausīties arī citu valstu pārstāvju prezentācijas par šo tēmu un nonākt pie vairākiem secinājumiem.

Pirmkārt, nekomerciālais alkohols vairs nav izolēta problēma, ko pierādīja jau pieminētā masveida alkohola saindēšanās gadījumi Čehijā un Polijā 2012. gada rudenī. Nav izslēgts, ka nelegālais alkohols, kas nokļuva Čehijas veikalu plauktos, varētu būt saražots Polijā. Tas liek izdarīt secinājumus, ka, veicot nelegālā alkohola apkarošanu, institūcijām ir jāsadarbojas ne tikai savā starpā, bet arī starpvalstu līmenī, jo problemātika jau sen ir ieguvusi pārrobežu raksturu gan savas izplatības mērogu, gan cēloņu dēļ. Arī Latvijas tiesībsargājošo institūciju pārstāvji uzsver, ka šajā „biznesā” ka arvien lielāka nozīme ir noziedzīgiem grupējumiem, kas aptver plašu ģeogrāfiju.

Otrkārt, ir virkne faktoru, kas nosaka pieprasījumu pēc nekomerciālas izcelsmes preces.

Daļā valstu tā ir kultūra un tradīcijas. Ir tautas, kurām ir ļoti spēcīgas pašmāju alkohola ražošanas tradīcijas, piemēram, Ukraina, Gruzija, Ungārija. „Medaļas otra puse” ir legālā alkohola cenu līmenis. Vairākās valstīs, tai skaitā arī Latvijā, tika piedzīvota situācija, kad cenu paaugstinājums alkoholam novedis nevis pie alkohola patēriņa samazināšanos, kā bija iecerēts, bet veicinājis „pelēkā” tirgus attīstību. Līdzīgi notika arī Igaunijā, kur 2007. gadā 3% iedzīvotāju atzina, ka lieto nelegālo alkoholu, 2010. gadā viņu bija jau 9%, savukārt pelēkā tirgus daļa par šo laika periodu palielinājusies no 10% līdz 25%.

Treškārt, arī alkohola pieejamībai ir būtiska nozīme. Pērn Latvijā veiktā aptauja ar mērķi apzināt attieksmi pret nezināmas izcelsmes un nekomerciāla alkohola iegādi liecina, ka puse jeb 50% Latvijas iedzīvotāju ir iegādājušies viltotu vai bezakcīzes pazīstamu zīmolu alkoholu. Trešdaļai jeb 34% no viņiem šāds alkohola pirkums tiek plānots, proti, ir apzināts. Septiņi no desmit aptaujātajiem nelegālā lietotājiem norāda, ka zina, kur to var brīvi iegādāties.

Vai valsts monopols ir atbilde tirgus sakārtošanai šādā situācijā? Zviedrijā, kur valsts ir noteikusi savu monopolu alkohola apritei valstī, nereģistrētā alkohola īpatsvars pārsniedz vienu trešdaļu jeb 35% – lielākoties pārrobežu privāta importa ceļā no valstīm ar liberālāku alkohola politiku (Dānija, Vācija, Baltijas valstis). Aptuveni 25% Igaunijas alkohola tirgus pārdošanas apjomu rada citas alkohola monopola valsts – Somijas – tūristi.

Igaunijas un Lietuvas tirgos pēdējos gados īpaši augstu risku sāk radīt surogātprodukti – dažādi tehniskie vai kosmētiski šķīdumi ar augstu spirta saturu, kuri nav alkohola aprites ierobežojumu (tirdzniecības stundas, iegādes vecuma ierobežojumi u.tml.) un akcīzes nodokļa objekts. Dažs labs Polijā ražots „kosmētiskais spirts ar aveņu aromātu” (!), pēc Lietuvas Brīvā tirgus institūta pētījuma datiem, ne vien brīvi pieejams lielveikalu plauktos, bet pēc 100% aptaujāto tā pircēju atbildēm tiek iegādāts tieši dzeršanai – pateicoties tā zemajai cenai un plašajai pieejamībai. Lieki jautāt – vai šāds produkta pozicionējums tik tiešām bijis neapzināts?

Šie faktori ir īpaši jāņem vērā, veidojot alkohola aprites kārtību katrā valstī. Kā liecina gan Latvijas, gan citu pasaules valstu pieredze, nepārdomātie lēmumi akcīzes politikā un aprites nosacījumos var novest pie pretēja rezultāta – piemēram, vai rosinot stingrākus noteikumus alkohola apritei, esam rūpīgi apsvēruši tā aizvietotājprodukta pieejamības faktoru.

Tomēr, neskatoties uz nelegālā tirgus augsto īpatsvaru Latvijā, nevar teikt, ka nekas netiek darīts. Jautājums drīzāk ir par prioritātēm un problēmas apjoma apjaušanu. Nenoliedzami, arī citas valstis īsteno virkni pasākumu nelegālā alkohola tirgus apkarošanai. Kā labu piemēru var minēt Poliju, kur, valsts institūcijām sadarbojoties ar privātajiem detektīviem, regulāri izdodas notver nelegālā tirgus darboņus. 2008. gadā šādas sadarbības rezultātā izdodas atklāt milzīgu nelegālā alkohola aprites shēmu un samazināt nelegālā tirgus īpatsvaru nozarē.

Gribētu uzsvērt, ka līdz ar iekšējo robežu pazušanu, cīņa ar nelegālo tirgu tagad ir izaicinājums, kuram ir jāstājas pretī, apvienojot spēkus. Pieredzes apmaiņa un dalīšanās labajā praksē, kā arī kontrolējošo iestāžu sadarbība ir vēl viena iespēja, kuru potenciāls netiek izmantots pilnā mērā. Tādēļ, strādājot pie jauniem risinājumiem nelegālā tirgus apkarošanai, ir ļoti būtiski ne tikai ekonomiski izvērtēt konkrētas aktivitātes ietekmi, bet arī izanalizēt līdzīgu pasākumu sekas citās valstīs.

*Dati no iedzīvotāju aptaujas par bezakcīzes alkohola iegādi un lietošanu (2012. gada oktobris) un no LADRIA un EFRD (European Forum for Responsible Drinking) iniciēta pētījuma (2011. gada novembris).

Autors ir Latvijas Alkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju asociācijas valdes loceklis