fbpx

Vēlreiz par psihiski slimiem pacientiem sociālās aprūpes namos 18

Pērn Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā bija skatāma izstāde "Trakokrekla stāsts. Psihiatrija līdz psihofarmakoloģijai". Foto: Ieva Čīka, LETA
Pēteris Apinis
Print Friendly, PDF & Email

Turpinājums rakstam par publisko aģitāciju pret psihiatrijas dienestu

Nekad neesmu rakstījis turpinājumos. Nelasu komentārus. Arī diskutēju tikai ar profesionāļiem. Šoreiz bija citādāk. Pēc mana raksta “Ārstu vajāšana” publicēšanas Ir.lv un vēl dažos portālos, man nācās ļoti daudz uzklausīt viedokļus par sociālās aprūpes centriem un hronisko psihiatrijas pacientu atrašanos tajos. Saņēmu veselu gūzmu negāciju par psihiatrijas dienestu, turklāt ne tikai no tiem, kas varētu būt bijuši psihiatru klienti, bet arī no tādiem, kam „bēniņos” nudien viss ir kārtībā.

Gandrīz visi, kas man atrakstīja vai uzrunāja, pauda viedokli, ka sociālās aprūpes centros mediķi pret pacientiem izturas nekorekti, lieto pārlieku lielas nomierinošu zāļu devas, gandrīz vai pret pacientiem darbojas noziedzīgi. Nelīdzēja mani iebildumi, ka socālās aprūpes nami nav veselības aprūpes iestādes, ka patiesībā tur labākajā gadījumā medicīnisko palīdzību nodrošina medicīnas māsa.

Tad es saviem kritiķiem teicu – ja nu jūs kritizējat sociālās aprūpes namus, dodieties turp un strādājiet. Ja jūs aiziesiet uz šādu namu, kur ārstē hroniskus psihiski slimus vai garīgi atpalikušus cilvēkus, bet visas vakances būs aizņemtas, jūs varat sākt kritizēt. Tik ilgi, kamēr jūs piebraucat reizi pusgadā pie šāda centra ar “Lamborgini” vai pat “Volgu”, atvediet savam radiniekam apelsīnus un aknu pastēti, nebrīnieties, cik šis pacients ir apātisks. Varbūt iedomājieties sevi šā centra darbinieka lomā, kas saņem 230 latu uz rokas un strādā (baro, pārklāj, komunicē, mazgā un apmazgā) ar aptuveni 12-18 smagi slimiem cilvēkiem.

Latvijas psihoneiroloģiskajos pansionātos, psihoneiroloģiskajās slimnīcās, sociālās aprūpes namos guļ simtiem smagu hronisku pacientu, kas patiesībā nav mājās aprūpējami.

Protams, varam uzklausīt visus cilvēktiesību speciālistus, kas tūlīt norāda, ka šiem cilvēkiem ir tiesības atrasties ārpus šīs sociālās iestādes. Šāds pacients atrodas 1:1 ar savu radinieku, kas viņu aprūpē. Nevienam nenovēlu šādu iespēju – gadiem un gadu desmitiem būt par hroniska slimnieka aprūpētāju. Agri vai vēlu šis radinieks izsīks, saslims ar smagu depresiju vai psihosomātisku kaiti, bet viņa psihiski slimais radinieks nonāks sociālās aprūpes centrā.

Šajos centros finansējums ir mazāks par 10 latiem dienā. Mūsu valsts nevar vairāk atļauties. Tā ir mūsu nodokļu maksātāju nauda.

Piemēram, Kalkūnos Daugavpils novada sociālās aprūpes nams saņem Ls 6,31 par šāda hroniska slimnieka uzturēšanu, no šīs naudas pacientiem dienā zālēm ir atvēlēti Ls 0,18, ēdināšanai – Ls 1,49. Atgādināšu, ka ēdināšanai būtu jābūt zondes barošanai ar speciāliem maisījumiem. Bez tam šajos Ls 6,31 ietilpst telpu uzturēšana, siltums, elektrība, ūdens, ziepes, darbinieku algas, transporta izdevumi un kas tik vēl ne. To visai grūti salīdzināt ar 80 euro, ko par nakti atstāt Briseles viesnīcā.

Savādi, bet sociālais centrs līdz ar pacientu iegūst arī vainas apziņu, kļūst par līdzatkarīgo personu, saņemot hroniski slimu pacientu ar negatīvu prognozi. Sociālais centrs kā kolektīvas līdzatkarības sekas saņem arī mantojumā iespējas pārslimot kopēja izsīkšanas sindroma galēji smago stadiju ar bezcerību, nomāktību, interešu zudumu un komunikāciju sašaurināšanos. Dīvaini, bet sociālais nams pašizolējas.

Es nevēlos paziņot, ka gauži labas ir lielākas zāļu devas, ko, iespējams, saņem sociālās aprūpes centru psihoneiroloģiskie pacienti. Vēl vairāk – es ļoti labi apzinos, ka demencei nav medikamentozas prevencijas. Pasaulē patlaban ir 33,9 miljoni pacientu ar Alcheimera demenci. Un man nav ne mazākās iespējas pašam jau tuvākajos trīsdesmit gados nenonākt tajā ruletes spēlē, kas ar nejaušības pamatu nosaka – būs man demence vai būs man tā laime nomirt ar cik necik skaidru prātu.

Jebkurā gadījumā nākamajos 40 gados demento pacientu skaits (kas būs galvenā masa sociālās aprūpes namā) ievērojami pieaugs. Pēc 65 gadiem katrus piecus gadus saslimstības risks ar demenci divkāršojas. Nav ne mazāko šaubu, ka Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pieaugs, un man kopā ar vienaudžiem nāksies sasniegt gan 90, gan, iespējams, 100 gadus. Kas par fantastisku iespēju kļūt par sociālās aprūpes nama pastāvīgu iemītnieku (pacientu)!

Un tomēr pirms mest ar akmeni uz hronisko psihoneiroloģisko pacientu aprūpi Latvijā, lūdzu aizdomāties – ja mēs vēlamies uzlabot sociālās aprūpes pacientu dzīves kvalitāti, mums jāpalielina finansējums. Lai palielinātu finansējumu, mums ir trīs alternatīvas:

• visiem jāmaksā nodokļi vai jāpalielina nodokļi tiem, kas tos maksā;

• jāpārdala budžets no izglītības vai medicīnas uz sociālās aprūpes namiem, tātad sliktāk jāārstē vai jāmāca bērni;

• daļa (piemēram, puse) no psihoneiroloģiskajiem pacientiem jāatdod ambulatoriskajai aprūpei (radiniekiem atpakaļ), lai pārējiem būtu divreiz labāka aprūpe.

Visi trīs varianti ir lieliski, tomēr es visai labi apzinos, ka tagad valsts iespējās ir palielināt šo viena pacienta aprūpes dienasnaudu no Ls 6,31 uz Ls 6,45, kas patiesībā nozīmē centra aprūpētājai palielināt algu no Ls 230 uz rokas uz Ls 232 uz rokas. Par to pašu 16 psihoneiroloģisko pacientu pārklāšanu, pabarošanu, apmazgāšanu utt.

Cilvēkam, kam nācies skatīties televīziju, lasīt laikrakstus un žurnālus, var rasties iespaids, ka cilvēki ir nemirstīgi, dzīvotu saules mūžu, ja ne tie ārsti, medicīnas māsas vai sociālās aprūpes centru mediķi. Pacientu tiesību aizsardzības institūcijas, virkne kareivīgu žurnālistu, bet jo īpaši dažādu portālu komentētāji patlaban ir pilnīgi pārliecināti, ka cilvēki slimo, mirst tikai un vienīgi medicīnas dēļ.

Latvijā patlaban ir moderni lamāt ārstus, slimnīcas, medicīnu, kā arī sociālās aprūpes institūcijas kopumā. Gandrīz nav dienas, kad nebūtu lasāma kāda negatīva informācija par medicīnu. Es vēlreiz lūdzu – samaziniet negatīvo retoriku pret psihiatrijas dienestu Latvijā – pirmkārt, šis dienests nav vainīgs par realitāti sociālās aprūpes centros; otrkārt, mēs nevēlamies, ka mediju sakūdīti visi hroniskie pacienti pārstāj ārstēties un kļūst par akūtiem slimniekiem mūsu sabiedrībā.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents

 

Komentāri (18)

kkristaps 02.04.2013. 15.04

Apinis: Nelasu komentārus. Arī diskutēju tikai ar profesionāļiem.
Jautājums: tad kāda velna pēc tavi raksti tiek publicēti neprofesionālos portālos???

+15
-2
Atbildēt

0

dace_ampermane 02.04.2013. 17.16

Apini, ej taču bekot! Pazūdi, liekēdi!

kur tad pazuda frāze no pirmā raksta? Tik liela bija „Nekā personīga” vēlme radīt sensāciju par savulaik psihiatriskajās klīnikās it kā represētajiem disidentiem.

it kā represētajiem disidentiem !!!!! Sic!

It kā represētajiem disidentiem. Pārsviedies atkal?

+13
-1
Atbildēt

0

egils_krastins 02.04.2013. 17.53

Sočņeva
Marķe
Graudiņa
Andrēziņa

Šiem dakteriem būtu jāaizliedz ārstēt. Tāds ir mans viedoklis pēc redzētā “Nekā personīga” raidījuma. Un atrunas par to, ka nav iespējams šo informāciju par represētajiem pārskatīt, ir liekas, jo kā tad Igaunijā un Lietuvā šo jautājumu atrisināja.

Iesaku Apinim iepazīties ar mūsu kaimiņu pieredzi un dalīties ar to nākošajā turpinājumā.

+11
-3
Atbildēt

1

    ligakalnina > egils_krastins 02.04.2013. 18.43

    Visi ļoti profesionāli un humāni ārsti, kas palīdzējuši ļoti daudziem pacientiem, nedomāju, ka pēc nekompetentu žurnalistu “sensacionāla” raidījuma vajadzētu būt tik radikāliem secinājumiem par šiem cilvēkiem.

    +3
    -14
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort