Iespējamā misija jeb Latvija var! 49

Lauksaimnieku protesta akcijā šogad februārī. Foto: Gints Ivuškāns, F64
Sandra Kalniete
Print Friendly, PDF & Email

Bez intensīvā spiediena, ko Latvija īstenoja ES institūcijās un dalībvalstīs, nebūtu tik labu rezultātu lauksaimnieku atbalstam

Eiropas Parlamenta lēmums iekļaut EP mandātā sarunām ar Padomi un Komisiju par Kopējas lauksaimniecības reformas (KLP) formulējumu, kas paaugstinātu Baltijas valstīm tiešmaksājumus vēl par 500 miljoniem eiro ir liels sasniegums, kas nav radies pēdējās nedēļās un pat ne pēdējos mēnešos.

Šis EP balsojums ir priekšpēdējais solis milzīgā procesā, kuram ir strādājuši daudzi jo daudzi cilvēki vairākus gadus katrs savā vietā un visos līmeņos. Savu ieguldījumu ir devis Ministru prezidents, ministri un Eiropas Parlamenta deputāti, Latvijas diplomāti un ES institūcijās strādājošie ierēdņi no Latvijas, zemnieku organizāciju pārstāvji un žurnālisti. Šajā balsojumā ir gan piketētāju dziesmas un ugunskuri, gan to zemnieku viesmīlība, kas uzņēma savās saimniecībās atbraukušos EP deputātus, cienāja ar smaržīgām Latvijas zemenēm, medu, kazas sieru un pašceptu maizi, stāstot par to, kas viņiem KLP reformā ir vissvarīgākais.

Tas ir process, kas sākās 2009.gadā, tūlīt pēc EP vēlēšanām, kad bikli vaicāju Zemkopības ministram Jānim Dūklavam, vai viņš atbalstītu mani, ja es ietu strādāt Lauksaimniecības komitejā. Dūklavs pasmaidīja un atbildēja – „Jā, Kalnietes kundze, kāpēc ne?” Arī Zemnieku organizāciju pārstāvji teica “jā”, taču viņu sejās spoguļojās vāji slēpta skepse – ko nu tā dāmiņa, pilsētniece.

Neskatoties uz to, ka 2004.gadā kā komisāre iepazinos ar Lauksaimniecības komisāra darbu tuvplānā, man šī apņemšanās bija kā lēkšana aukstā ūdeni. Es apzinājos, ka esmu diplomāte ar starptautisko sarunu pieredzi un iemaņām, kas nepieciešamas, lai pārstāvētu un aizstāvētu Latvijas intereses. Lai sasniegtu mērķi, es protu analizēt situāciju, izstrādāt stratēģiju un taktiku, sakopot visus pieejamos resursus vienotā sistēmā un tad savu plānu neatlaidīgi īstenot. Tajā pašā laikā es labi apzinājos, ka par Kopējo lauksaimniecības politiku, kas ir viena no detalizētākajām un tehniskākajām jomām ES, es zināju ļoti maz. Mierināju sevi ar domu, ka šī nav pirmā reize, kad sāku kaut ko mācīties no nulles. Turklāt, mans uzdevums jau nebija apgūt visus smalkumus, bet saskatīt svarīgākās prioritātes un prast tās aizstāvēt.

Grūtākais man bija nepazust KLP dīvainajā, no cilvēka atsvešinātajā valodā, lai es saprastu, vai piedāvātais formulējums atbilst Latvijas zemnieku interesēm vai arī ir pretrunā ar tām. Un te nu es vislielāko paldies varu teikt Zemkopības ministrijai un īpaši tās diplomātiskajai pārstāvei Briselē Dacei Arājai. Mana biroja komanda viņu uzskata par mūsu darbaudzinātāju.

Jau pirmajā mūsu frakcijas – Eiropas Tautas partijas – lauksaimniecības komitejas deputātu grupas sēdē, kad apsprieda šī sasaukuma svarīgākos darbus, es runāju par mūsu netaisnīgajiem tiešmaksājumiem. Kad beidzu, kāda no kolēģēm atbildēja, ka Baltijas valstīs tiešmaksājumi ir tik zemi tāpēc, ka mums viss esot lētāks. Sapratu, ka viņi vienkārši nezina, jo tāpat kā vairums deputātu ir aizņemti ar lietām, kas svarīgas viņu vēlētājiem, nevis kaut kur citā Eiropas pusē.

Mans uzdevums bija iespiesties viņu pasaulē un radīt diskomforta sajūtu, ka Eiropas Savienībā, kas par savu pamatvērtību uzskata solidaritāti un godīgu konkurenci, pastāv tāda netaisnība.

To es varēju panākt atkārtojot arvien pilnveidotu un padziļinātu stāstu par Latvijas un Baltijas valstu lauksaimniecību. Lai stāsts iedarbotos, bija nepieciešama precīza informācija – skaitļi, salīdzinošā analīze, grafiki un shēmas. Par to sagatavošanu parūpējās Zemkopības ministrija. Īpašs paldies jāsaka Jānim Briedim, kura krāsainie salīdzinošās analīzes grafiki tik vienkāršiem un skaidriem paņēmieniem atklāja ES lauksaimniecības politikas nevienlīdzību, ka deputātiem vairs nebija argumentu, kāpēc Baltijas valstu maksājumi ir tik zemi.

Taču runas ir runas un papīri ir papīri. Deputātiem pašiem bija jāpārliecinās, kāda ir Latvijas lauksaimniecība un kā tās attīstību kavē zemie tiešmaksājumi. Tāpēc ielūdzu Lauksaimniecības komitejas delegāciju uz Latviju un – neticami – viņi piekrita! Šai pirmajai vizītei vēlāk sekoja vēl pieci individuāli deputātu braucieni. Veiksmīgas sakritības dēļ Islandes vulkāna izvirdums aizkavēja ieplānoto vizīti un to nācās pārcelt no kailā un nemīlīgā 2010. gada aprīļa uz ziedošo, briestošo jūliju, kad Latvijas lauki ir visskaistākie.

Saimniecību apmeklējums, diskusijas ar mūsu lauksaimniecības ekspertiem un zemnieku organizācijām deputātus pārsteidza. Acīmredzot neviens nebija gaidījis, ka Latvija piedāvās tik pamatīgi izstrādātu savu KLP reformas priekšlikumu (Guna Salputra). Arī satiktie zemnieki nevaimanāja – vairāk naudas, vairāk naudas. Gluži otrādi – uzsvēra, ka viņu pēc tiešmaksājumus varētu atcelt, bet tad visiem. Jolantas Kņopes foto stāstījums par viņas saimniecības vēsturi un milzīgo darbu, kas ieguldīts, lai no padomju fermas grausta noietu ceļu līdz modernai piensaimniecībai atstāja uz deputātiem, kas paši ir lauksaimnieki, vislielāko iespaidu. Pēc šīs vizītes mēs bijām ieguvuši ietekmīgu atbalstītāju vācu deputātu Albertu Desu, kurš ir ETP frakcijas galvenais lauksaimnieks.

Pēc atgriešanās neviena valsts nav tik bieži pieminēta lauksaimniecības komitejas sēdēs, kā Latvija, jo pie mums redzētais deputātiem kļuva par piemēru, kas uzskatāmi ilustrēja nevienlīdzīgo tiešmaksājumu sekas.

Kopumā Eiropas Parlaments izstrādāja sešus ziņojumus par KLP reformu. Svarīgi bija panākt, lai jau EP pirmajā ziņojumā „KLP pēc 2013.gada” tiktu iekļauti Latvijai svarīgais taisnīguma princips. Šī prasība, kas man bija tik pašsaprotama, citos radīja pretestību – taisnīgums, lūk, neesot konkrēta, bet gan abstrakta lieta, ko nekādi nevarot definēt. Beidzot man izdevās pārliecināt līdzziņotāju Mišelu Dantēnu, kurš saprata, kāpēc Baltijas valstīm tas ir tik svarīgi. Viņš, neskatoties uz daudzu deputātu iebildumiem, turpmākajās sarunās šo principu aizstāvēja līdz galam. Var teikt, kas nu tur liels, viens vārds. Tomēr tas bija Baltijas valstīm vissvarīgākais vārds, kuru mēs visi – Dombrovskis, Dūklavs, vēlāk Straujuma, zemnieku organizāciju pārstāvji atkārtojām atkal un atkal, uzsverot, ka mums lielāki tiešmaksājumi nav naudas, bet gan taisnīgas konkurences jautājums.

Šajā ziņojumā panācām vēl divas svarīgas lietas – reformas gaitā jāatsakās no vēsturiskajām atsaucēm un tiešmaksājumu aprēķins jābalsta uz objektīviem kritērijiem. Šos divus principus gan vēlāk neizdevās pilnībā nosargāt.

Nākamajā ziņojumā mūsu galvenā cīņa gāja par tiešmaksājumu zemāko slieksni un griestiem, kas noteiktu maksājumu koridoru visiem Eiropas zemniekiem, par maksājumu stāšanās spēkā pārejas perioda ilgumu un vēlreiz – par objektīvo kritēriju noteikšanu tiešmaksājumu aprēķināšanai. Pēc ilgām sarunām mums izdevās izspiest ka zemāko tiešmaksājumu slieksni nosaka 66% no vidējā maksājuma lieluma Eiropā un ierakstīt, tiešmaksājumi jāaprēķina pēc objektīviem kritērijiem. Tāpat Lauksaimniecības komiteja norādīja, ka ir nepieciešama godīga konkurence un Eiropas lauksaimnieku konkurētspējas celšana.

Liela bija Lauksaimniecības komitejas locekļu neapmierinātība, kad 2011.gada jūlijā presē noplūda Eiropas komisijas KLP reformas likumdošanas priekšlikums. Tas daudzos punktos ignorēja EP deputātu ziņojumos izteikto viedokli. Komisija Baltijas valstīm piedāvāja 2020.gadā saņemt 52% jeb 144 eiro no ES vidējā tiešmaksājuma! Arī no objektīvo kritēriju piemērošanas komisija bija atteikusies, sakot, ka Eiropa nevar atļauties pārāk lielus zaudētājus vai uzvarētājus. Latvijai un Baltijas valstīm šāds „minimālisms” bija pilnīgi nepieņemams, jo tas nozīmēja, ka vesela lauksaimnieku paaudze būs spiesta strādāt īpaši negodīgas konkurences apstākļos. Tas bija jāmaina un mēs koncentrējāmies lielam skaidrošanas un lobija darbam.

Stratēģija, par kuru mēs, „KLP reformas draugi” – Zemkopības ministrija, zemnieku organizācijas, diplomāti un mans birojs bez liekiem papīriem un birokrātijas vienojāmies, balstījās uz vairākiem principiem. Pats svarīgākais – visiem un visur runāt vienā balsī. Taču Latvijai ir tikai viena balss, tāpēc bija jāvienojas ar Igauniju un Lietuvu par kopīgu Baltijas valstu nostāju KLP reformā. Laimdota Straujuma to panāca ministru līmenī, mūsu zemnieku organizācijas – kaimiņvalstu zemnieku organizāciju līmenī. Lai mūsu balsi sadzirdētu, bija jāīsteno intensīva kampaņa plašsaziņas līdzekļos un jāpārliecina viedokļu veidotāji un lēmēji kā ES institūcijās, tā dalībvalstīs.

Kad 2011.gadā 12.oktobrī Eiropas Komisija oficiāli iesniedza KLP reformu EP Lauksaimniecības komitejā, tad pie parlamenta ēkas to sagaidīja sašutušo Baltijas valstu zemnieku pikets, kam pievienojās prezidents Andris Bērziņš un daudzi EP deputāti. Šo piketu vairāk nekā 24 stundas rādīja „EuroNews” kanāls. Nu baltieši bija ielikuši kāju reformas durvīs un lēmēji saprata, ka Baltijas jautājums būs jārisina un jāatrisina.

Četriem KLP reformas likumdošanas ziņojumiem tika iesniegti vairāk nekā 7000 grozījumi (starp tiem vairākus desmitus sagatavoju vai līdzparakstīju arī es). Kompromisa sarunās tika noturēta 41 ārkārtas sanāksmē vairāk nekā 70 stundu garumā. Un tad vēl daudzās individuālās sarunas ar kolēģiem deputātiem, tikšanās ar lauksaimniecības ministriem un nacionālo parlamentu deputātiem. Gala rezultātā sasniegtie kompromisi, izņemot dažus, kopumā Latvijai ir pieņemami.

Taču šādu rezultātu mums nebūtu izdevies sasniegt bez intensīvā spiediena, ko Latvija īstenoja ES institūcijās un dalībvalstīs. Šīs kampaņas gaitā mans birojs ir sarīkojis vairāk nekā 20 tikšanās zemnieku organizāciju pārstāvjiem ar ietekmīgākajiem Lauksaimniecības un Budžeta komiteju deputātiem. Mans birojs kārtojis nepieciešamās formalitātes Briselē zemnieku piketiem. Zemnieku organizāciju pārstāvji daudzkārt tikušies ar Komisijas augstākajiem ierēdņiem, iesnieguši 18 000 zemnieku parakstītu prasību EP priekšsēdētājam Šulcam. Dombrovskis, Straujuma un Vilks skaidrojuši Latvijas nostāju EP vadībai, politisko frakciju vadītājiem un KLP atbildīgajiem ziņotājiem. Savās divpusējo sarunu tēmas KLP jautājumu bija iekļāvuši Valsts prezidents Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Āboltiņa, Ministru prezidents Dombrovskis, ar to strādāja Latvijas vēstniecības ES dalībvalstīs un, protams, pārstāvniecība Briselē.

To visu sīki stāstu, lai parādītu, cik milzīgs darbs ir ieguldīts, lai līdzšinējo 731 miljona vietā, ko tiešmaksājumos saņēmām iepriekšējā finanšu periodā, mēs jaunajā budžetā saņemtu krietni vairāk. Vispirms Komisija piedāvāja mūsu tiešmaksājumu apjomu palielināt līdz 1,417 miljardiem eiro septiņos gados. Tad EP Lauksaimniecības komiteja piedāvāja paaugstināt Latvijai pieejamo apjomu līdz 1,686 miljardiem eiro. 8.februārī dalībvalstu vadītāji vienojās par pozīciju, kur Latvijai tiešajos maksājumos paredzēti 1,717 miljardus eiro. Un visbeidzot EP deputāti plenārsēdē, balsojot par sarunu mandātu, mainīja Lauksaimniecības komitejas lēmumus un vēl paaugstināja mums pieejamos līdzekļus līdz apmēram 1,980 miljardiem eiro septiņos gados.

Vienmēr, runājot ar zemniekiem par KLP reformu, esmu uzsvērusi, ka Latvijas mērķu sasniegšana un arī tiešmaksājumu izlīdzināšana ir visciešākajā veidā saistīta ar to, vai izdosies saglabāt Komisijas plānoto budžetu 1033 miljardu apjomā. Neizdevās! Ekonomiskās krīzes apstākļos daļa dalībvalstu tam nepiekrita un dramatiskajā 8.februāra Padomes sēdē budžets tika samazināts līdz 960 miljardiem eiro jeb par 7%. Diemžēl arī Lietuva un Igaunija pēdējā Padomes sarunu raundā negāja līdz galam un samierinājās ar sasniegto lauksaimniecības budžetā, lai nemazinātu iespējas saņemt finansējumu citām jomām (piem., Ignalinas AES demontāžai).

Dombrovskis tika atstāts viens cīņā par lauksaimniecības budžetu un izturēja spiedienu līdz galējai robežai. Tas, ko Padomē Latvijai izcīnīja Valdis Dombrovskis, ir liels sasniegums.

Attīstības projektiem nākošajos septiņos gados tika izcīnīti 4,77 miljardi eiro, tāpat mums tika piešķirti 89 miljoni eiro jauniešu bezdarba novēršanai. Papildus Kohēzijas politikas finansējuma mums būs iespējams saņemt līdz pat 672 miljoniem eiro transporta projektu realizācijai. Šis finansējums palīdzēs attīstīt Latvijas reģionus, atjaunot ceļus

Tas vaimanu meldiņš – zaudētāji, zaudētāji, kas Latvijā sacēlās pēc Padomes, man nav saprotams. Vai tiešām mums labāk patīk grūtdieņu, bāreņu, cietēju, apčakarēto loma nekā sevi cienošu cilvēku stāja, kas prot izsvērti un gudri novērtēt reālos apstākļus un tajos rīkoties, sasniedzot maksimumu? Visapkārt Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Latviju min kā uzvarētāju un piemēru veiksmīgi noslēgtām budžeta sarunām. Manu kolēģu deputātu un Komisijas ierēdņu vērtējumā Latvijas informācijas un lobija kampaņa ir atzīta par paraugu, kā valstij ir jāaizstāv savas intereses. Tad kāpēc tikai mēs paši sevi neprotam novērtēt un lepoties ar sasniegto?

Tikai politiski angažēti kritiķi var melot , ka šo rezultātu, varēja sasniegt “sēžot uz dīvāna”. Tāds rezultāts labākajā gadījumā būtu 144 eiro par hektāru 2020.gadā, kā to bija paredzējusi Eiropas Komisija savā budžeta projektā, nevis tik, cik izcīnījām mēs visi kopā – gandrīz miljardu vairāk. Un ja pēc 13.marta balsojuma Eiropas Parlamentā sarunas starp Parlamentu, Padomi un Komisiju noslēgsies veiksmīgi, Latvijas zemnieki varētu saņemt vēl papildus 263 miljonus.

Autore ir Eiropas Parlamenta deputāte, Vienotība

 

Komentāri (49)

Andis 27.03.2013. 10.04

Zinu, ka mans viedoklis nebūs populārs. Zinu arī, ka ir muļķīgi kritizēt tos, kas rīkojas. Tomēr:

Labāk būtu, ja šādu tiešmaksājumu VISPĀR Eiropas savienībā nebūtu. Ir ļoti nesimpātiski, ka viens uzņēmējdarbības veids tiek mākslīgi stutēts uz pārējo rēķina. Ilgtermiņā tas negatīvi ietekmē tieši pašus zemniekus, kas šādu debesu mannu jau sāk uzskatīt par pašsaprotamu un kļūst no tās atkarīgi.

Tāpēc skaistāks būtu rosinājums nevis palielināt maksājumus mūsējiem, bet samazināt tos pārējiem, un šādi ietaupīto naudu ieguldīt Eiropas (t.sk. Latvijas) starptautiskās konkurētspējas palielināšanā – zinātnē un pētniecībā (t.sk. ar lauksaimniecību saistītajā zinātnē), augstākajā izglītībā. Ja no Latvijas politiķiem dzirdētu šādu aicinājumu Eiropas politiķiem – tās beidzot būtu ilgi gaidītās jaunās vēsmas no jaunajām ES dalībvalstīm. Pašlaik gan šādas vēsmas nemana, ir tikai cīkstiņi, pārdalot esošos pīrādziņus.

Uzziņai:
– Lauksaimniecības tiešmaksājumiem tiek tērēts 31% no ES budžeta.
– Izpētei + zinātnei + mūžizglītībai + lielajiem transporta infrastruktūras projektiem (TEN-T) + Galileo satelītu programmai = 9,2% no ES budžeta.

+12
0
Atbildēt

6

    Signija Aizpuriete > Andis 27.03.2013. 10.16

    —–Gatis Zinu, ka mans viedoklis nebūs populārs. Zinu arī, ka ir muļķīgi kritizēt tos, kas rīkojas. Tomēr:

    Labāk būtu, ja šādu tiešmaksājumu VISPĀR Eiropas savienībā nebūtu.
    ============================================================================
    O, – gudri mums “bāleliņi” pēc 2003.g. referenduma palikuši. Ko ta tās kalnietes tur tad Briselē darīs, ja nebūs par ko CĪNĪTIES? Šitās 4. maija “plintnieces” jau R.Paula aicinājumam neatsauksies, nesāks kādu “melno darbu” darīt:

    “Raimonds Pauls: Kungi, brauciet uz laukiem!”

    http://nra.lv/latvija/86566-raimonds-pauls-kungi-brauciet-uz-laukiem.htm

    +3
    -5
    Atbildēt

    0

    Ansis > Andis 27.03.2013. 12.18

    Nu KLP un tiešmaksājumi lauksaimniecībā Eiropā ir dēļ tā, lai saglabātu stabilu pārtikas ražošanu Eiropā. Brīvais tirgus ir ļoti nestabila parādība – ja nav izdevīgi ražot, tad ražošanu strauji samazina un preci aizved tur, kur lielaka cena.
    Spilgts piemērs ir daži iepriekšējie gadi, kad eko-degvielas bums pasaulē radīja pārtikas labību deficītu un cenas kāpumu – līdz ar to daļa Āfrikas pēkšņi nonāca pusbadā – no tejienes arī “arābu pavasaris”.

    Lauksaimniecību tāpat subsidē citas bagātās valstis.

    Nedaudz pamatots ir tas arguments, ka lauksaimnieki nodrošina pilsētniekiem sakoptu lauku vidi – pretējā gadījumā izdevīgākajās vietās būtu vienlaidus rapsis, bet mazākpiemērotajās vietās tikai krūmi.
    Pēdējā laikā aizvien vairāk ir dažādi vidi saudzējošie pasākumi – aizsargjoslas gar ūdeņiem, prasības daļu zemes katru gadu atstāt atmatā utt.

    Kopumā jau Latvija varētu aizstāvēt tiešmaksājumu samazināšanu ES budžetā – svarīgākais, lai citu valstu zemniekiem tie nav lielāki kā mums. Tad nebūtu tā, ka mums vestu gurķus un tomātus no Spānijas – tūkstoti km un vēl sanāk lētāk kā vietējie.
    Skaidrs, ka tie palielinātie tiešmaksajumi tagad uzraus zemes cenu augšā – vismaz uz pusi.

    Par to 1000ls/ha un viena gada ražu 1500ls/ha …
    Domāju, ka 1500ls/ha peļņu var dabūt Zemgales līdzenumā vai citās labās labības audzēšanas platībās – bet tur jau attiecīgi arī zemes cena būs daudz augstaka.
    Vidzemē Zviedri par 1000ls/ha pērk visu pēc kārtas un stāda egles. Mežsaimnieku seminārā redzēju, ka egles stāda gabalā, kur iepriekšējais saimnieks iepriekš tupeņus audzējis. Pret šādu stulbumu tiešmaksājumi varētu nedaudz palīdzēt.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    Ieva > Andis 27.03.2013. 11.30

    Uz Gati. Es īstenībā piekrītu- jo tā ir variācija par tēmu – objektīva formula, visiem pēc vieniem principiem. Citādi sanāk, ka tas, kurš skaļāk bļauj (lobē) dabū vairāk.
    Strīdam vajadzētu būt, cik objektīva ir formula, ne par to, cik kurš, cik, ir izkasījis. Man šis princips- kurš stiprāks un māk vairāk izvilkt, liekas pilnīgā pretrunā ar Eiropas Savienības demokrātisma doktrīnu. Kāda, pie velna, te vienlīdzība? Un tieši tas būtu jākar pie lielā zvana Briselē. Ir jābūt vienādiem principiem visiem. Formulā būtu jāņem vērā hektāri, klimata zona, valsts ienākumi, rentabilitāte utt. utj. Bet formulai būtu jābūt identiskai visiem. Un vienošanās subjekts būtu formula, ne absolūtie cipari.

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    elinaliepina > Andis 27.03.2013. 10.29

    Un vēl – kas notiks ar pārtikas cenām, ja tiešmaksājumus atcels vispār? Vari minēt 84 reizes :)…
    Es laukos dzīvošu zaļi, bet ko pilsētnieki – aģitēs par tiešmaksājumu atjaunošanu, vai?

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    Andis > Andis 27.03.2013. 11.18

    Mīts. Pētījumi norāda, ka subsīdijas Eiropā cenas ietekmē minimāli, tās vairāk ietekmē iedzīvotāju pirktspēja. Izmantojot numbeo.com, cenas pašlaik ir šādas (viss pārrēķināts EUR):

    Piens, 1l
    – ASV = 0,78
    – D Koreja = 1,51 (netipisks produkts Āzijai)
    – Šveice = 1,23
    – Čīle = 1,01
    – Francija = 1
    – Vācija = 0,69

    Puskilo baltmaizes:
    – ASV = 1,71
    – D Koreja = 1,54
    – Šveice = 2,30
    – Čīle = 0,82
    – Francija = 1,28
    – Vācija = 1,39

    12 olas:
    – ASV = 1,56
    – D Koreja = 2,10
    – Šveice = 4,92
    – Čīle = 2,14
    – Francija = 2,73
    – Vācija = 2

    1 kg vietējā siera:
    – ASV = 6,94
    – D Koreja = 9,29
    – Šveice = 14,77
    – Čīle = 7,78
    – Francija = 10
    – Vācija = 8

    1 kg vietējo ābolu:
    – ASV = 2,58
    – D Koreja = 2,80
    – Šveice = 3,28
    – Čīle = 0,99
    – Francija = 2,50
    – Vācija = 2

    Kaut kāda atšķirība tur ir, bet tā nav būtiska. Francūzis par pārtiku tērē 13,5% no ieņēmumiem, vācietis 11,4%, šveicietis 11,1%, dienvidkorejietis – 15,1%, amerikānis 6,9%.
    Esmu pārliecināts, ka francūža vai vācieša ieņēmumi palielinātos, ja ES nodokļu nauda tiktu tērēta zinātnei un izglītībai.
    “Pa lielam” šī tiešmaksājumu nauda ir bezjēdzīga Eiropas nākotnes noēšana.

    +5
    -1
    Atbildēt

    0

    elinaliepina > Andis 27.03.2013. 10.22

    Nu nu, pamēģini pateikt kādam vācietim, ka viņam būs tikpat zemi tiešmaksājumi kā Latvijā! Sāksies tāds lērums, ka Briselē būs jāizsludina karastāvoklis :).
    Tad jau drīzāk varētu pieprasīt tiešmaksājumiem proporcionālu pārtikas un citas lauksaimniecības produkcijas importa apjomu…

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

janis17 27.03.2013. 08.18

Būtu jau labi, ja Eiropā izdotos izcīnīt lielākus tiešmaksājumus, bet ko tas dod, ja Latvijā sākās zemnieku diferenciācija un visu savāc lielzemnieki un ārzemniekiem piederošās saimniecības. Publiskais mērķis it kā skaists – cīņa pret zemes neapstrādātājiem, bet patiesībā tie ir meli un veids, kā piespiest mazākās saimniecības un LATVIEŠUS pārdot zemi par cenu, kas ir zemāka par vienas ražas cenu!
Tas ir lielsaimniecību SUPERBIZNESS – zemes cena ir zem 1000 LVL/ha, bet nokuļot rapsi, graudus, jebko – var iegūt Ls 1500 pēc visām izmaksām no ha kā minimums.

+7
-2
Atbildēt

2

    Ansis > janis17 27.03.2013. 11.55

    Zinamā mērā jau taisnība Tev ir, BET …

    Tas ir politiķu neatbildētais jautajums:
    1) vai gribam ekonomiski attīstītu valsti, bet iedzimtie latvieši vai nu protas kļūt par biznesmeņiem vai brauc uz pilsētu/iriju; (turpinājumā šis ceļš iet uz “Eiropas kodolu”, jeb federālu Eiropas valsti, kur Latvija būs reģionāla pašvaldība (kā Bavārija Vācijā))
    2) vai arī gribam latvisku Latviju, kur latvieši var saglabāt savu sentēvu zemi, kur valsts var noteikt, ka tikai pareizi noskaņoti latvieši drīkst pietuvoties Brīvības piemineklim, utt Bet šādā variantā nevajadzētu sapņot par augstu materialo labklājību.

    Politiķi pagaidām ļoti izvairās publiski paust savu variantu – tikai no rīcības var nojaust, ka Vienotība un ZRP klaji iet pirmo variantu, kamēr ZSS un NA kautkur svārstās starp pirmo un otro. Klaji otro variantu aizstāv eiroskeptiķi.

    +4
    -4
    Atbildēt

    0

    janis17 > janis17 27.03.2013. 12.49

    Pilnīgi nepareizi! paskaties, kas notiek Holandē, Zviedrijā, Somijā un citur. Arī tur ir nelielas saimniecības un pie salīdzinoši augstas zemes cenas un normālas, stabilas nodokļu politikas nav nepieciešams masveidā pārdalīt zemes resursus.
    Latvijā tas būtu jādara ar tirgus, ne administratīvām metodēm. Ja cena ir adekvāta, katrs var savu īpašumu pārdot vai arī turpināt apstrādāt, taču, ja ar nodokļu politiku un NOTEIKUMIEM, cik tieši intensīvi zeme jāapstrādā, tas rada nevienlīdzīgu stiuāciju, administratīvu spiedienu zemi pārdot.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

Aivars Lasmanis 27.03.2013. 11.35

Sandra ir Sandra. Savējie ir savējie. Man tikai nepatīk, ka nav tiešmaksājumos norādīts, cik uz ha ir Vācijā, Kiprā un Latvijā, un cik tā pašizmaksa uz viena Ha apstrādi. Tad tā sakārtotos taisnīgi un varētu spriest

+7
-2
Atbildēt

3

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu