Pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas biznesa aisberga maliņa

 

Uzreiz gan jāsaka – nedaudz papētot šo jautājumu, šāda “maliņa” var jebkuru aprakt atkritumos tiešā un pārnestā nozīmē. Šis īsais raksts ir neliels Rēzeknes un Rīgas saskanīgo līdzību turpinājums.

Kad visas iedzīvotāju problēmas ir šķietami atrisinātas un par to ir paziņots priekšvēlēšanu atskaitēs vēlētājiem, pašvaldību politiķi steidz savas pašvaldības iesaistīt citos piedzīvojumos – piemēram, komercdarbībā.

Atsevišķos gadījumos mazās pašvaldībās, kur patiešām grūti piesaistīt investīcijas, tas, iespējams, nebūtu nekas slikts, tomēr SC vadītajām pašvaldībām ir manāma kopīga izteikta vēlme iesaistīties nozarēs, kurās to pašu preci vai pakalpojumu jau piedāvā daudzi brīvā tirgus pārstāvji. Pašvaldību iedzīvotāju līdzekļu un pašvaldības administratīvā resursa izmantošana šādā veidā noteikti neveicina veselīgu konkurenci, nemaz nerunājot par pašvaldību galvenā uzdevuma – savu iedzīvotāju interešu un labklājības – nodrošināšanu.

Kamēr Rīgas domes vadība par sev (un acīmredzot arī saviem iedzīvotājiem) absolūti nepieciešamu uzskata iesaistīšanos pudelēs pildīta ūdens ražošanā, tikmēr Rēzeknes pilsētas vadības mērķi ir piezemētāki – to izvēlētais rotaļu lauciņš ir mazāk ekstravagantā atkritumu apsaimniekošana.

Par atkritumu apsaimniekošanas nozari Latvijā jau ir un droši vien vēl tiks sarakstīts ne mazums detalizētāku bēdu stāstu. Bet tieši par Rēzeknes pieredzi tūlīt pat pēc pašvaldības iesaistīšanās šajā jomā man (tāpat kā ikvienam pilsētas viesim) bija iespēja pārliecināties – neizvestu atkritumu kaudzes decembrī un janvārī greznoja vai ikvienu Rēzeknes pilsētas daudzdzīvokļu namu pagalmu. Pēc šāda, drīzāk viduslaikus raksturojoša, skata, ko šajā gadījumā vismaz nedaudz ciešamāku darīja ziemas sniegs un sals, tādi „sīkumi” kā rēzekniešu sūdzības par nelietderīgu pašvaldības administratīvā resursa izmantošanu, veidojot sistēmu, kurā iedzīvotājiem nav ļauts brīvi izvēlēties lētāko atkritumu izvešanas pakalpojumu sniedzēju, varētu nebūt nekas ievērības cienīgs un mierīgi paslīdētu garām mūžīgi steidzīgajai mediju ziņu joslai.

Tomēr esmu saņēmis daudzu Rēzeknes iedzīvotāju sūdzības. Šo problēmjautājumu esmu pārrunājis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbildīgajām amatpersonām. Esmu nedaudz vairāk papētījis atkritumu apsaimniekošanas problēmas Rēzeknē un esmu nonācis pie slēdziena, ka šī problēma skatāma un, iespējams, vieglāk izskaidrojama, to sadalot divās daļās:

1) pašvaldības nesaimnieciska un, šķiet, ka arī bezatbildīga rīcība saistībā ar atkritumu apsaimniekotāja nomaiņu, turklāt, cik man uz šo brīdi zināms, tad pašvaldība nav veikusi pienācīgu iepirkuma procedūru un nav mēģinājusi rast saprātīgu risinājumu ar kādu no attiecīgā pakalpojuma sniedzējiem, bet pati ķērusies pie atkritumu apsaimniekošanas, tādējādi neveicinot godīgas konkurences un iedzīvotājiem labākā piedāvājuma meklēšanas principus, pie tam par kapitālsabiedrības vadītāju ieceļot vienu no domes deputātiem. Taču lielākā nekaunība ir sava lēmuma pamatotību skaidrot ar pašu nesaimnieciski izraisītajām sekām – attiecīgām atkritumu kaudzēm, kas pavasarim iestājoties var kļūt pat par dabas katastrofu;

2) no iepriekšminētā izriet visas iedzīvotāju sūdzības un problēmas, kuru risināšanai pašvaldībai un tās izveidotai kapitālsabiedrībai gluži vienkārši nav atbilstošas pieredzes, nereti radot pārpratumus, nevajadzīgus saspīlējumus, turklāt, kā top zināms no rēzekniešu sniegtās informācijas, radušās problēmas tiek mēģināts risināt ar piedraudēšanas metodēm, kas demokrātiskā sabiedrībā gluži vienkārši nav pieļaujamas – kur nu vēl no pašvaldības vai ar to saistītas kapitālsabiedrības puses.

Tā visa rezultātā Rēzeknē sākušies „atkritumu kari” – daudzdzīvokļu pārvaldnieki tiek spiesti uzņemties atbildību par visu dzīvokļu īpašnieku rēķinu apmaksāšanu – tādējādi apejot gan valsts normatīvos aktus, gan katra pilsētas iedzīvotāja elementārās tiesības pašam pieņemt lēmumu un vajadzības gadījumā pa tiešo pieprasīt atbildību par pakalpojuma sniegšanas kvalitāti. No pašvaldības saistošajiem noteikumiem ir izveidots savdabīgs kokteilis, kura saturs tiek sakratīts un izliets tulkojot to par labu pašvaldības kapitālsabiedrībai, nevis iedzīvotājiem. Turklāt esot paredzēts, ka no privātmājām pilsētas teritorijā konteineri tikšot savākti reizi trijos (!) mēnešos – negribas nemaz iedomāties, kas par aromātiem sāks pārvaldīt pilsētas pakalnus un lejas. Par šo bažas izteikusī Pilsētas sanitārā stāvokļa un radušos ekoloģisko jautājumu operatīvās risināšanas komisija tika gluži vienkārši „aprakta” jeb likvidēta.

Kādreiz revolūcijas veica pārņemot kontroli pār pastu, telegrāfu un satiksmes mezgliem. Tagad, šķiet, sagrābt varu mēģina, pārņemot sabiedrisko transportu, dzeramā ūdens ražošanu un atkritumu apsaimniekošanu.

Lai gan neesmu nekad deklarējis atkritumu apsaimniekošanas jautājumu kā savu darba prioritāti, būšu spiests turpmāk sekot Rēzeknes problēmām šajā jomā un ceru, kopīgiem spēkiem (ar VARAM atbalstu un iedzīvotāju aktīvu iesaistīšanos), mums izdosies tomēr tikt pie iedzīvotājiem labākā šīs situācijas atrisinājuma gan Latgales sirdī, gan citās Latvijas pašvaldībās.

Autors ir Latvijas Republikas 11.Saeimas deputāts, Reformu partija