Dimants pret boļševiku metodēm un anarhiju LTV

Intervija ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Aināru Dimantu

Sabiedrisko mediju nostiprināšanu daudzi uzskata par galveno pērn ievēlētās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) uzdevumu. Nupat būs pagājis gads, kopš padome pašreizējā sastāvā darbojas, bet pagaidām tā ir tikai prezentējusi kārtējo dokumentu – detalizētu sabiedriskā medija koncepciju. NEPLP savu lēmumu – veidot vienotu mediju, kas radītu saturu televīzijā, radio un internetā, – pieņēma pērn aprīlī, bet to nevar īstenot bez tālākiem politiķu lēmumiem. Kā panākt, ka lietas Latvijā virzās uz priekšu, stāsta NEPLP vadītājs Ainārs Dimants.

Detalizētā koncepcija vēl vairāk uzbur sabiedrisko mediju – sapņu pili, ar lielām izmaksām, lieliem mērķiem piesaistāmās auditorijas ziņā. Vai pašreizējos politiskajos un ekonomiskajos apstākļos to ir iespējams to īstenot?

Tajā ir domāts par vislētākajiem un tajā pašā laikā pietiekami optimāliem risinājumiem. Nekādas sapņu pils nav. Dombrovska kungs jau bija pateicis, ka jaunas ēkas nebūvēsim, un šis draudzīgais aicinājums šeit ir ievērots (iesmejas).

Jebkurā gadījumā gan LTV, gan LR pieder valstij, un valstij šīs lietas ir jārisina – sākot no ļoti piezemētām, kā telpām, un beidzot ar to, kas ir vissvarīgākais – sabiedrības interesēm saturā un auditorijas sasniegšanu. Diemžēl pat elementāri jautājumi nav atrisināti, pirmais, ko mēs gribētu redzēt, ka ēkas pārņem Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) , un beidzot jāievieš elementāra kārtība.

Nākamais ir jautājums, kas ir izdevīgāk – uzturēt abas šīs ēkas vai satilpināt [abus medijus] vienā. Šeit ir piedāvāts ļoti skaidrs risinājums – LR pamet savu ēku, vismaz teorētiski ir iespējams Doma laukuma ēku pārdot un šo naudu novirzīt rekonstrukcijai Zaķusalā. Tas ir tiešām minimālais variants.

42 miljoni latu – minimālais variants? (Tik lielas investīcijas rēķinātas piecos gadiem – red.)

Jebkurā gadījumā 80% no LTV tehnoloģijām ir tādas, kas jāmaina jau šodien, ja mēs gribam vispār sabiedrisko mediju. Lētāku variantu nav. Ja kāds var parādīt lētākus variantus, lūdzu. Tur var būt runa par plus mīnus 10%, bet man nav pamata neuzticēties plašajam ekspertu lokam, kas ir palīdzējis izstrādāt koncepciju.

Tur ir divas izmaksu kategorijas, investīcijas un uzturēšanas izmaksas. Jāuzsver, ka puse no uzturēšanas izmaksām ir cilvēkos. Tā ir radošā industrija. Nevar bez investīcijām cilvēkos radīt saturu, ar kuru sasniegt auditorijas. Nekas neradīsies no nekā. Tāpat kā neviens nekļūs laimīgāks uzreiz, kad Kota kunga nav Zaķusalā. Tas būs īslaicīgs apmierinājums, katrā ziņā ilgtspēja tur nekāda nebūs.

Mēs sekojām, lai risinājumi būtu lētāki. Ja kāds grib palikt Doma laukumā, tad uz priekšu, rēķinām klāt vēl naudas.

Jūs jau to rēķināt, Vecrīgā plānotas tiešraides studijas.

Nav runa par LR ēku, bet par studijām Vecrīgā. Konkrēti – par namu, kas pieder VNĪ, kur atrodas [Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu] padome un kur ir kafejnīcas „Feeling” telpas.

Kāpēc Vecrīgā plānots atstāt studijas?

Viens: sabiedriskajam medijam jābūt redzamam, un tādā ziņā labs ir arī Zaķusalas variants. Doma līdzīga kā „Radio 101″, ka tā būtu atvērta tipa studija, caurskatāma.

Otrs: studijas ir tuvu politisko norišu vietām, kas šajā gadījumā ir parlaments. Tās būtu domātas intervijām, tā sauktajiem runājošo galvu raidījumiem.

Jebkurā gadījumā būtu jārunā par jaunu studiju izbūvi, un šis nav dārgs risinājums. [Vecrīgas telpas] bija viens no svarīgiem argumentiem radio darbiniekiem. Mums ir darīšana ar trīs auditorijām, ar kurām jāstrādā, lai šo projektu virzītu uz priekšu. Tā ir plašāka publika, politiķi un [mediju] darbinieki. Ja visi trīs neies vienā virzienā, tad nekas nenotiks. Politiķiem mēs sakām, ka šis ir visizdevīgākais risinājums. [Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ināra] Mūrniece grib palikt radio ēkā Doma laukumā. Lūdzu! Tikai paskatām, cik tas maksās! Šeit ir izrēķināts izdevīgākais variants.

Droši vien ir iespējams iet līdzīgu ceļu kā [izglītības ministrs] Ķīļa kungs un par 80 tūkstošiem latu veikt vēl vienu ekspertīzi, kas vērtēs šo. To visu var darīt, jautājums, vai tā paātrināsim reformas.

Šeit ir minimālā programma, ja gribam spēcīgu sabiedrisko mediju, ievērot sabiedrības intereses, veikt nācijas stratēģisko komunikāciju, runājot par vērtībām, veidot savu dienaskārtību. Vai arī mēs paceļam rokas un laižamies lejā, turpinām veģetēt Krievijas informācijas telpā. Te izvēle ir skaidra.

Atbildot uz jautājumu par investīcijām, tad, piedošanu, mēs runājam par pieciem gadiem. Ļoti lielu īpatsvaru paredzēts ieguldīt no pašu ieņēmumiem. Drīzāk varētu runāt, ka tas ir pārspīlēti optimistiski plānots. Te ir tiešām minimālā programma, ko paņemt no valsts budžeta. Mums ir ciešs kontakts ar vairākām ministrijām, Pārresoru koordinācijas centru, un ir pamatotas cerības saņemt finansējumu arī no ES struktūrfondiem – tehnoloģijām, mācību centram, reģionālajiem punktiem.

Kas tālāk notiks ar šo koncepciju?

Tūlīt tā iet uz valsts sekretāru sanāksmi, turpinās saskaņošana.

Kur es metu akmeni valdošās koalīcijas dārzā? Pilnīgi skaidri jāpasaka, ka tā bija atteikšanās no politiskās atbildības. [Jau pērn valdībai] bija pietiekami daudz informācijas, lai izšķirtos par vienu modeli un tad tālāk to detalizētu. [Valdība] no tā atteicās, [NEPLP] bija uzdevums detalizēt visus variantus, kas būtībā ir liela cilvēku un finanšu resursu tērēšana. Pats pirmais solis ir beidzot izšķirties par noteiktu risinājuma variantu, izbeigt šīs sholastiskās diskusijas, tās man mazliet atgādina viduslaikus.

Mums vispār ir laba sadarbība ar Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, bet, ja tā tiešām sāks apspriest, kuram medijam kurā ēkā jāatrodas, piedošanu, tās Saeimas komisijai nav ne pilnvaras, ne uzdevums. Ja reiz ir deleģēšana, padome ir piedāvājusi savu variantu, ir iztērēti pietiekami lieli līdzekļi detalizācijai. Faktiski par nodokļu maksātāju naudu ir veikts akadēmisks pētījums, tikai tāpēc, ka nevar pieņemt lēmumu par noteiktu risinājumu. Būsim godīgi! Mēs savu lēmumu pieņēmām sen, [pērn] 17.aprīlī, par kuru variantu ir padome. Negribu, lai atkal atgriežamies 2011.gadā. Šīs valdības deklarācijā ir skaidri ierakstīts, ka tā izveidos vienotu sabiedrisko mediju, tāpēc nesaprotu, kāpēc nevar izšķirties.

Redzot, kas koalīcijā notiek ar valsts kontrolieri, mani tiešām ļoti uztrauc, ka nebūs vienota valdības lēmuma par šo. Tad viss process, iestrādes, kas bijušas divu gadu garumā, apstāsies. Otrkārt, uzreiz ir jautājums, kas notiks ar sabiedriskajiem medijiem arī praktiski. Kāda būs perspektīva šai nācijai? Ne jau velti šis uzdevums ir ierakstīts Nacionālā attīstības plāna sadaļā „Drošumspēja”. Tā ir nepieciešama investīcija, es domāju, vēl svarīgāka nekā Nacionālās operas finansēšana, kur miljoni tomēr atrodas.

Miljoni atrodas arī LTV, jautājums, kas ar tiem tiek izdarīts.

Par LTV teikšu ļoti atklāti – visa otrā līmeņa vadība ir jāmaina, bet tas ir jādara valdei. Tas ir tas, ko bieži nesaprot, ka mēs šeit padomē neesam aicināti pārkāpt likumu un sākt operatīvi vadīt LTV ar boļševistiskām metodēm. Mēs nedrīkstam iejaukties, mūsu uzdevums ir uzraudzīt. Divas lietas, ko padome var darīt – izvēlēties LTV un radio vadību, otrs – sabiedriskā pasūtījuma izstrāde.

To nesaprot ne tikai mans bijušais kolēģis [Aivars] Ozoliņš, bet arī Saeimas deputāti, piemēram, valstiskās audzināšanas komisijā. Tādā veidā, kā padomju laikā, kad zvanīja telefons no centrālkomitejas, manā vadībā padome nestrādās. Katram savs atbildības līmenis.

Man bija liels pārsteigums [Gundara] Rēdera paziņojums „Sastrēgumstundā”, [ka LTV nenodarbosies ar eiro propagandu]. Valdība piešķīra 30 tūkstošus latu diskusijām par eiro sabiedriskajos medijos. Mēs nerunājām ar Rēderu, kad gatavojām šos priekšlikumus valdībai, mums priekšlikumus iesniedza LTV programmu vadība, kad Kots jau bija prom. Mēs pieņēmām, ka LTV iekšienē tas ir saskaņots. Neviens nesaka, ka jāveic propaganda par eiro. Runa ir par to, ka jābūt diskusijai ne tikai ar ekspertiem, bet arī dažādām sabiedrības grupām. Tur tika plānoti komandējumi uz jaunajām valstīm, kur eiro ieviests, arī Lietuvu – ko viņi sagaida no Latvijas balsojuma utt.

Tas liecina, ka LTV vidējais vadības līmenis nedarbojas, ja viņi nevar panākt konsensu pat ar saviem raidījumu vadītājiem un nāk pie mums ar priekšlikumiem, kas nav saskaņoti. Nemaz nerunājot par to, ka viņi pēc savas iniciatīvas atnāca, eiro tēma viņiem ir sabiedriskajā pasūtījumā. Tas man liek domāt par anarhiju.

Vai ir kādas prognozes, kad valdība varētu izlemt par šā projekta virzību?

Katrā ziņā es lūgšu Ministru prezidentu uzņemties tā patrona lomu. Mēs redzam, ka Kultūras ministrijas vadība ir politiski novājināta, līdzīgi kā Sprūdža kungs, viņi abi lielā mērā ir politiski demontēti. Viņu ietekme gan uz publisko telpu, gan valdību ir samazinājusies. Tas mani ļoti uztrauc, jo formāli [koncepciju] virza Kultūras ministrija. Ja Dombrovska kungs neuzņemsies vadošo lomu, man grūti iedomāties, kā, ņemot vērā pretrunas koalīcijā, pavirzīsimies uz priekšu.

Mēs arī prezentēsim koncepciju Saeimas komisijā. Vispirms vajadzētu būt valdības lēmumam, likuma grozījumiem, citādi process nevar sākties.

Tas arī nav normāli. Mēs 1.augustā satiekamies pie ministra Bordāna, tur skaidri un gaiši ir runa, ka koalīcijā notikusi vienošanās veidot darba grupu mediju likumu izmaiņām – rakstīt jaunu preses likumu un grozīt elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Pagājis augusts, septembris, oktobris, novembris, decembris – pusgads ir pagājis, pat vēl darba grupa nav izveidota! Ja padome šādā veidā strādātu…

Sauksim lietas īstajos vārdos – mums valstī joprojām ir spēkā Gorbačova preses likums, 90.gadā pieņemtais PSRS likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, ko vēlāk adaptēja LR Augstākā padome. Tāda terminoloģija kā masu informācijas līdzeklis pat vairs netiek lietota. Padomāsim, kādas mediju tehnoloģiju izmaiņas notikušas šajos gados un viss pārējais! Ir izveidota neatkarīga mediju sistēma de facto, to šis likums lielā mērā neņem vērā. Ir runa par jaunu likumu.

Kāpēc mediju nodeva atzīta par labāko finansējuma variantu? Uzreiz pēc šā paziņojuma tviterī parādījās ieraksts, ka tāpat jau dārgi jāmaksā par „Lattelecom” interaktīvo televīziju, kāda vēl nodeva.

Tas ir vienīgais veids, kā garantēt neatkarīgu finansējumu sabiedriskajam medijam. Tas ir pārbaudīts. Ja finansē no valsts budžeta, tas vienmēr ir valdības lēmums. Mediju nodeva aiziet [medijam] pa tiešo, pat krīzes gadījumā nav iespējams to novirzīt pensionāriem, pašvaldībām vai kam citam. Ir paredzēts, ka to administrēs privāta institūcija, atbilstoši publiskās un privātās partnerības principam. Mums ir paredzēta nodeva, ko maksā tikai ekonomiski aktīvie iedzīvotāji. Tika apsvērti visi varianti, man jau bija klusa cerība, ka to nodevu varētu iekasēt VID, bet viņi atsakās to darīt. Tad nevajadzētu īpašu struktūru.

Kā tas praktiski notiks – vienreiz gadā atsūtīs rēķinu?

Jā, vai mēnesī, un pēc tam atgādinās. Visur, kur ir šīs nodevas, tā notiek. Diemžēl prakse rāda arī, ka puse nemaksā, tāpēc kaut kāds sankciju mehānisms ir jāiestrādā.

Kā cilvēkus varēs pārliecināt, ka to jāmaksā?

Primārais ir pārliecināt ar saturu. Tāpēc ir runa ieviest nodevu ātrākais 2015.-2016.gadā, un ir greizi tagad cilvēkus biedēt ar trim latiem mēnesī vai ko tamlīdzīgi, jo tas nav šodienas darba kārtībā.

Otrs, ir vajadzīga speciāla komunikācija, jau sākot ar koncepcijas skaidrošanu, kāpēc sabiedriskais medijs vajadzīgs. Ko tas dod?

Kāpēc sabiedriskais medijs tomēr paliek reklāmas tirgū?

Tas ir naudas jautājums. Ja mēs tiešām gribētu būvēt sapņu pili, tad mēs varētu iet ārā no reklāmas tirgus. Katrs lats, kas netiks ieņemts no reklāmas, būs jāmaksā no nodokļu maksātāju kabatas. Otrs, sabiedriskajam medijam varētu būt sakārtojoša loma reklāmas tirgū. Te varētu uzdot jautājumus MTG grupai, kas reklāmas tirgū notiek ar tā saucamajiem „otkatiem”. Ir informācija, ka tie ir tirgus kropļojumi. Man stāsta, ka arī jūsu žurnālam nedod reklāmu tāpēc, ka nedabū atpakaļ kaut kādu daļu. Sabiedriskais medijs tā nestrādā.

Varbūt strādā.

Mūsu koncepcijā katrā gadījumā to neparedz (smejas). Tāpat mūsu koncepcija paredz, ka beidzot jāsāk maksāt nauda neatkarīgiem producentiem, nevis ka viņi nāk iekšā [ar savu reklāmu], kas arī ir reklāmas tirgus kropļošana.

Vai tagad izsludinātais konkurss uz jaunajiem LTV valdes locekļiem faktiski ir konkurss arī uz jaunā sabiedriskā medija vadītāju amatiem?

Nē. Nolikumā ir, ka tas ir uz trīs gadiem. Viens no šīs valdes galvenajiem uzdevumiem ir sagatavot [LTV] jaunajam medijam. Bet neatkarīgi no likuma grozījumiem, ir pasākumi, kur paredzēts sākt jau šogad. Tie jāīsteno ne jau vienotam medija, bet tagad LTV un LR. Mums ir padomā arī LR valdes papildināšana.

Kā vērtējat jaunā Latvijas Radio vadītāja darbību?

Viņš nav jaunais, es gribētu teikt. (smejas) Mūsu domas saskan, ka vajag papildināt valdi. Es būtu daudz priecīgāks un tas nāktu par labu LR un jaunajam sabiedriskajam medijam, ja mums nebūtu jāgaida uz LTV jauno valdi, kas pacels jaunā sabiedriskā medija karogu. Būtu labi, ka to karogu paceltu LR vadītājs, un tad viņam būtu labas iespējas būt jaunā vienotā sabiedriskā medija vadībā. Pašlaik tas karogs guļ nepacelts.

Kaut vai Igaunijas piemērs liecina, ka radio vadītājs kļuva par vienotā sabiedriskā medija vadītāju. Saprotu, ka ir psiholoģiskie un citi faktori, kāpēc LR daudziem darbiniekiem šķiet, ka atsevišķi būs labāk. Bet vadītāja uzdevums ir vadīt un skatīties piecus gadus uz priekšu, vest uz turieni. Tā pietrūkst. Vai jūs LTV valdes kandidātus apspriedīsiet, saskaņosiet ar koalīciju/politiķiem?

Tāda plāna nav. Katrā ziņā mēs esam atvērti, jebkurš var piedalīties konkursā. Būs publisks process, kur kandidātus apspriest. Jo plašāks būs pretendentu loks, jo labāk, visi varēs izteikties, bet lēmumu pieņems padome.

Kā vērtē padomes locekļu sadarbību, vai mērķi sakrīt?

Mēs par to Ziemassvētku laikā runājām, ka mums ir izdevies optimāli saskaņot savu darbību, bet tas nav viegli (uzsver). Man pirmoreiz mūžā arodveselības pārbaudē konstatēja paaugstinātu asinsspiedienu (smejas).

Pilnīgi skaidrs, ka mums ir par daudz funkciju, un sabiedriskā medija uzraudzībai ir jāiet prom. Pašlaik 15 cilvēki valstī ir atbildīgi par trīs funkcijām – mediju politikas veidošanu elektronisko mediju nozarē, sabiedrisko mediju uzraudzību, kas ir uzņēmumi ar miljonu apgrozījumiem, un regulatora funkcijas, kas ir apraides atļauju izsniegšana, likuma ievērošana, monitorings utt. Tas ir nenormāli. Mums ir jāpaliek parastam regulatoram, tad ir normāli, ka ir 15 cilvēki.

Gada laikā kopš darbojas jaunais NEPLP jūs tikai papīra darbus esat izdarījuši, ēterā lielus uzlabojumus neredz. Vai to var uzskatīt par efektīvu darbu?

Es jau teicu, ka tas nav mūsu vienīgais uzdevums. Abi pārējie nav mazāk svarīgi. Otrs, mēs nevadām operatīvi LTV un LR. Mēs varam tikai izvēlēties vadību, un tur mēs esam darījuši diezgan daudz, bet likumu ietvaros, nevis kā boļševiki, visu veco sagraujot, un pēc tam lai citi veido [jaunu].

Pārāk daudz tiek sagaidīts no vienas institūcijas sastāva nomaiņas. Ir zināma pēctecība, zināms birokrātiskais process, kaut gan, es gribētu teikt, ka politiskais process, valdība mums netiek līdzi. Tā nav mūsu vaina, ka šī koncepcija netiek iedarbināta ātrāk.

Mēs esam valsts iestāde, darbojamies arī ar papīriem, tieši tā. Tā nav sabiedriskā organizācija. Vēl jo vairāk, mēs esam ieguvuši tiesības lietot lielo valsts ģerboni, nav valstī nemaz tik daudz tādu institūciju. Tas nenozīmē, ka mums jābūt ļoti birokrātiskiem, bet mums jābūt precīziem, juridiski un visās savās darbībās.

Ar kādu rezultātu savu pilnvaru beigās būsi apmierināts?

Ja būs izpildīta tā nozares attīstības stratēģija, ko esam pieņēmuši pieciem gadiem. Tas arī bija viens no mūsu pagājušā gada darbiem, ko likums uzliek.

Atkal papīri…

Papīrs, starp citu, nav garš, vajag izlasīt. Tas var arī nebūt papīrs, tas ir internetā (smejas). Tas ir politikas plānošanas dokuments, ārējais normatīvais akts. Tur ir norādīti problēmu jautājumi un risinājumi. Tur daudz kas saistīts ar likuma grozījumiem, pie kā mēs arī strādājam. Atšķirībā no ministra Bordāna grupas, mūsu padome jau strādā pie tiem likuma grozījumiem. Bet mēs ar Bordānu arī sadarbosimies, tur nav problēmu, kad viņš sāks strādāt, es tikai saku, ka pieci mēneši ir pagājuši.

Es būšu priecīgs, ja būs šis jaunais sabiedriskais medijs. Tā ir prioritāte numur viens, bet tas nenozīmē, ka mums nav citas lietas.

Esmu par to domājis. Ja gadījumā valdība šo koncepciju neakceptē, nu tad es arī izdarīšu kaut kādus secinājumus. Tā būs neuzticības izteikšana padomei, sauksim lietas īstajos vārdos. Es atklāti pateikšu, ka tā nav pieņemama attīstība. [Mēs varam] izdarīt, kas no mums atkarīgs. Laime ir saprast šo atšķirību un nesākt darīt to, kas no tevis nav atkarīgs. Es gribētu pēc četriem gadiem ar šo laimes sajūtu dzīvot.

Anitas Braunas rakstu “Karogs guļ nepacelts” varat lasīt žurnālā “Ir”.