EDSO un „izlīgums vēstures jautājumos”

Kāpēc nevajadzētu ļaut Krievijai stāstīt stāstu par Latviju mūsu vietā

Šodien, 18.decembrī, Vīnē notiek Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pasākums ar nosaukumu “Towards a Strategy for Reconciliation in the OSCE Area“. Piecdesmit sešu valstu diplomāti, akadēmisko un nevalstisko institūciju pārstāvji tajā spriež par izlīgumu vēstures jautājumos (historical reconciliation) starp tām EDSO dalībvalstīm.

„Izlīgums vēstures jautājumos” ir lielāka procesa – Eiroatlantiskās drošības iniciatīva (EADI) sastāvdaļa. EADI uzsākšana tika pasludināta 2009.gadā, tās ilgtermiņa mērķis ir Eiroatlantiskās drošības kopienas izveide. Idejas pamatā ir pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās Karla Doiča (Karl Deutsch) definētā drošības kopienas koncepcija, kas paredz diplomātisku, nevardarbīgu un tiesisku līdzekļu izmantošanu nesaskaņu risināšanā noteiktas kopienas valstu starpā. Lai gan iniciatīva iever gan militārās, gan ekonomiskās drošības jautājumus, šajā rakstā galvenā uzmanība tiks pievērsta vēstures jautājumu izlīguma aspektiem.

Iniciatīvas attīstība jeb „no idejām līdz nākamajām idejām”

Apvienojoties diplomātiem, zinātniekiem un ģenerāļiem, tika izveidota Eiroatlantiskās drošības komisija, tās pirmā oficiālā tikšanās notika Minhenē 2010.gada februārī. Komisija, iesaistot pētniecības institūtus, sāka Doiča ideju iedzīvināšanas meklējumus.

2012.gada februārī Karnegī Starptautiskā miera nodibinājums (Carnegy Endowment for International Peace) nāca klajā ar ziņojumu par EADI, kuru parakstīja iepriekšminētās komisijas līdzpriekšsēdētāji Igors Ivanovs (bijušais KF ārlietu ministrs), Volfgangs Išingers (bijušais Vācijas vēstnieks Lielbritānijā un ASV) un Sems Nanns (Kodolieroču Līguma iniciatīvas līdzpriekšsēdētājs un bijušais ASV senators). Ziņojums EADI ietvaros ir izvirzīti divi galvenie mērķi: 1) pārveidot un demilitarizēt stratēģiskās attiecības starp ASV/NATO un Krieviju; 2) sasniegt izlīgumu vēstures jautājumos starp seniem un mūsdienu pretiniekiem.

Līdztekus minētajam dokumentam, tika publicēts arī EADI Vēstures jautājumu izlīguma un ieilgušo konfliktu darba grupas ziņojums, kurā nozīmīga vieta ir ierādīta Baltijas valstīm. Ziņojuma reģionālo konfliktu sadaļā galvenā uzmanība ir pievērsta Dienvidosetijai, Abhāzijai, Kalnu Karabaham un Piedņestrai, savukārt praktiskās īstenošanas sadaļa runā tikai par Krievijas un Baltijas valstu attiecībām.

Kā galvenie – problēmas radošie jautājumi tiek norādīti ar Otro pasaules karu saistītie notikumi – Baltijas valstu sovjetizācija, Staļina režīma pāridarījumi Baltijas valstu tautām, masu deportācijas, igauņu un latviešu dalība vācu leģionā, krievu integrācija Latvijā un Igaunijā mūsdienās u.c. jautājumi. Kā soļi pretī risinājumam ir minēti Krievijas arhīvu atvēršana, kopīgu vēstures komisiju izveide, Krievijas prezidenta vizītes katrā no Baltijas valstīm, Krievijas parlamenta oficiāli ziņojumi par Baltijas valstu anektēšanu, Baltijas valstu attiekšanās no okupācijas seku kompensāciju pieprasīšanas (u.c.).

Atpakaļ realitātē

Lai gan iniciatīvas kopējam mērķim – vairot mieru reģionā, novēršot spriedzi, kas izriet no pāridarījumiem pagātnē, var piekrist, tomēr rodas šaubas par dažiem iniciatīvas īstenošanas aspektiem. Karnegī nodibinājuma ziņojumā ir teikts, ka spēcīgākajam, varenākajam partnerim ir jāuzņemas morālā vadība procesa virzīšanā. Neielaižoties filozofiskā diskusijā par spēku un varenību, uzskatīsim, ka ziņojuma autori ir domājuši Krieviju (teritoriāli lielāko valsti pasaulē, turklāt ar kodolieroču arsenālu), tomēr tas šaubas nemazina.

Vai valsts, kuras pašreizējais kultūras ministrs atzīst Molotova – Ribentropa paktu par labu esam, var vadīt vēstures jautājumu izlīguma procesu?

Latvijai laikaposms Padomju Savienības sastāvā ir okupācijas periods. Tas savukārt ir idejiskā pretrunā ar Vladimira Putina teikto par PSRS sabrukumu. Padomju Savienības tiesiskajai mantiniecei Krievijai godīga un, iespējams, sāpīga savas vēstures izvērtēšana vēl ir priekšā.

EADI ziņojuma diplomātiskā valoda, protams, ir prasījusi vairākus izlīguma aspektus attiecināt uz abām pusēm, tomēr lielākoties bumba ir Krievijas laukuma pusē. Piemēram, Krievijas vēsturniekiem nav šķēršļu strādāt Latvijas arhīvos, savukārt Latvijas vēsturniekiem tas pats ne vienmēr ir praktiski īstenojams Krievijas arhīvos. Lai gan Krievija jau dažus gadus aktīvi atbalsta Eiroatlantisko drošības iniciatīvu un tajā iekļauto izlīgumu vēstures jautājumos, tomēr, vienlaikus Krievijas fonds „Russkij mir” dod finansējumu specifiska Krievijas skatījuma uz Latvijas un Krievijas vēsturi popularizēšanai Latvijas skolnieku vidū. Šā gada sākumā Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkevičam nācās apstādināt divu Krievijas vēstures propagandistu desantu Latvijā.

Specifiskā Krievijas skatījuma aizsargāšana ir pašreizējās varas elites mērķtiecīga darbība, tā ir iekļauta arī 2009.gada Krievijas Nacionālās drošības stratēģijā.

Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība

Kā pozitīvs piemērs tiek minēts progress Krievijas – Polijas sāpīgo vēstures jautājumu apspriešanā, kur iesaistījās arī Krievu pareizticīgā baznīca un Polijas Katoļu baznīca. Ideju radīšanas un attīstīšanas procesā Karnegī nodibinājumam ir pievienojies jaunveidojums IDEAS – the Initiative for the Development of a Euro-Antlantic and Eurasian Security Community. To izveidoja EDSO Pētījumu centrs, apvienojot kopīgā projektā Stratēģisko pētījumu fondu (Parīze), Polijas Ārpolitikas institūtu un Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtu. Minētie institūti strādā pie drošības kopienas veidošanas ideju precīzākas formulēšanas, ņemot vērā Karla Doiča ideju vispārīgumu.

Akadēmisko un nevalstisko aprindu pārstāvju iesaiste nav nejaušība, tā tiek pamatota ar tradicionālās diplomātijas nespēju novērst bruņotus konfliktus starp EDSO dalībvalstīm un to iekšienē. Šā gada vasarā EDSO Drošības dienās Vīnē piedalījās vairāki Krievijas politikas eksperti, starp viņiem arī domnīcas INSOR direktors Igors Jurgens, kurš pasākumā norādīja, ka nevalstiskais sektors labi palīdzot risināt Latvijas un Krievijas divpusējos jautājumus. Kā pozitīvo piemēru Jurgens minēja „Baltijas forumu”, kas esot uzlabojis attiecības starp Latviju un Krieviju…

Nobeiguma vietā

Kā viena no galvenajām platformām EADI īstenošanai tiek skatīta EDSO, kura apvieno tās valstis, kurām teorētiski vajadzētu apvienoties drošības kopienā. Tuvojoties Helsinku Noslēguma akta parakstīšanas četrdesmitgadei 2015.gadā, EDSO aktivitātes varētu pieaugt. Iespējams, ka vēstures jautājumu izlīgums būs viens no tematiem, kurš tiks aktivizēts kā solis pretī Eiroatlantiskās drošības kopienas veidošanai.

Tomēr iniciatīva vien nedod daudz cerību par rezultātu sasniegšanu. EDSO kā organizācija meklē nozīmīgas iniciatīvas savas pastāvēšanas pamatojumam, taču tai līdz šim kā drošības organizācijai nav sevišķi veicies ar bruņotu konfliktu novēršanu.

Lai gan EDSO nav tas nozīmīgākais starptautiskais forums, tomēr nevajadzētu ļaut Krievijai stāstīt stāstu par Latviju mūsu vietā.

Ņemot vērā Latvijas pārstāvniecības Vīnē ierobežotos cilvēku resursus, mūsu diplomāti ar vēstnieku Gintu Apalu priekšgalā labi pilda savus uzdevumus. Ekonomiskās krīzes laikā Latvijas vēstniecību darbinieku skaits daudzās valstīs tika samazināts līdz avārijas minimumam. Latvijas pārstāvniecībā EDSO strādā pieci cilvēki, kuri vienlaikus pārstāv Latviju arī deviņās dažādās ANO sistēmas struktūrās. Ja nevēlamies, ka Krievijas pārstāvji uzbur izskaistinātu ainu par „Baltijas forumu” un specifiski interpretē mūsu vēsturi, nāksies aktivizēt Latvijas akadēmisko un nevalstisko institūciju pārstāvjus līdzdalībai EDSO un, ja nepieciešams, arī citos starptautiskos forumos.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors