Nacionāla valsts globālā pasaulē 98

Stārķi atgriezušies savā ligzdā. Foto: Elmārs Rudzītis, F64
Sanita Upleja

Neticami, bet mūsdienās nacionālās valsts nozīme palielinās

Atšķirot enciklopēdijā šķirkli „Latviešu valoda”, pirmais teikums vēsta, ka tā ir „viena no divām vēl dzīvajām indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas austrumbaltu valodām”. Ar šo skaidrojumu un faktu, ka latviešu valodas lietošanā un saglabāšanā neaizstājama ir Latvijas valsts pastāvēšana, varētu pilnīgi pietikt tiem nacionālas valsts idejas piekritējiem, kam patīk kultūru un dabas radītā dažādība un piemīt pienākuma apziņa to saglabāt. Vēl citiem pietiks ar apziņu, ka Latvijā ir skaistākie mākoņi, skurbinošākie vasaras vakari, garšīgākā maize un pelēkie zirņi. Ja tas viss ir svarīgi, tad var pieciest gan nievas par valsts un tautas mazo izmēru, gan apspiest alkas pēc plašākiem un bagātākiem ūdeņiem.

Taču, vismaz spriežot pēc Latvijas sabiedriskajā sarunā pēdējā laikā izskanējušiem tiešiem viedokļiem un netiešiem mājieniem, pietiekami daudz ir arī to, kam nacionāla valsts ar visām tai piemītošām īpašībām liekas XX gadsimta rudiments, kam XXI gadsimta globālajā un tīmekļotajā pasaulē nav vietas un kas lemta drīzai iznīcībai jebkurā gadījumā. Tauta tagad varot pastāvēt un attīstīties bez tiešas piesaistes ģeogrāfiskai vietai, jo saziņa tīmeklī noslauka visas robežas savā ceļā.

Piemērus neesot tālu jāmeklē, jo, lūk, cik jauki vienveidīgu pasauli padara globālais kapitālisms un tirgus likumi. Jāiemācās tik angļu valoda un jāmetas uz galvas globālajā okeānā. Tur tev neviens nejautās par tautību, rasi, dzimumu vai reliģiju, bet nozīme būs vien globālajai konkurētspējai. Lieki piebilst, ka tik mazā valstī kā Latvijā globāla mēroga sacīkstēm sagatavoties nav iespējams pēc definīcijas.

To, ka latviešu valodai nav nākotnes, jo tā nav nekāda zinātnes valoda, esam dzirdējuši tiešā tekstā, kā arī to, ka latviešu literatūrai jēga ir vien tad, ja to var laist pasaules konkurences pilnajā tirgū. Globalizācija un konkurētspēja pāri visam, kā novecojošu un nederīgu mēslainē aizslaukot visu, kam nosaukumā pirmais vārds ir nacionāls.

Valsts kā instruments

Tomēr nacionāla valsts kā jēdziens neietver tikai nācijas kultūras mantojumu, valodu un vēsturisko piederību. Katra konkrēta nacionāla valsts ir arī instruments, ar kura palīdzību tās sabiedrība pārvalda savu tautsaimniecību, nodrošina infrastruktūru tautas ataudzei, izglītošanai un pārējām cilvēka ikdienas dzīvē svarīgām lietām.

Valsts ir radusies no nācijas pašnoteikšanās, pašaizsardzības un pašregulācijas vajadzības visas kopienas un katra indivīda interesēs. Diezin vai ir kāds cits mehānisms, kas to spēj aizvietot pat mūsdienās.

Veids, kādu katra konkrēta valsts izvēlas savas sabiedrības pārvaldīšanai, ir tieši atkarīgs no konkrētās sabiedrības vērtībām, vēstures, reliģijas un citām nacionālajām īpatnībām. Tieši tāpēc divas identiskas valstis pasaulē grūti atrast, un tieši tāpēc arī atšķirīgs ir valstu un sabiedrību attīstības līmenis. ASV un tās labās universitātes ir tādas tieši tāpēc, ka tās ir ASV. Bet Ķīna ir tāda, kāda tā ir, arī savas vēstures un nacionālā rakstura dēļ.

Nenoliedzami, ka ikvienam cilvēkam un arī ikvienai sabiedrībai ir vienlaikus jāapmierina savas materiālās un garīgās vajadzības. Ja par garīgajām vajadzībām, kas ietver tādas šķietami netveramas lietas kā nacionālā identitāte, valoda, kultūra, ar globalizācijas apoloģētiem diezin vai ir iespējams vispār diskutēt, tad par valsti kā instrumentu reālu ikdienas vajadzības nodrošināšanai gribētos gan parunāt. Tāpēc uz brīdi atmetīsim „šauri nacionālos” jautājumus un pievērsīsimies globālās pasaules ikdienas realitātei.

Pasaule un jo īpaši tās materiāli labāk attīstītā daļa, pie kuras neapšaubāmi pieder Latvija, XXI gadsimta otrajā desmitgadē stipri atšķiras no pasaules pirms simts, piecdesmit, trīsdesmit un pat desmit gadiem. Kaut vai salīdzinājumā ar gadsimtu senu pagātni – indivīda tiesību un iespēju ziņā situācija šodien ir kā nakts pret dienu. Tas pats salīdzinājumā ar XX gadsimta vidu sakāms par sociālo nodrošinājumu, izglītības pieejamību un veselības aprūpi labklājības valstīs.

Neredzamā aukle

Tas nav noticis nedz vienas nakts laikā, nedz pēc globalizācijas burvju nūjiņas mājiena. Lielā mērā viss pēdējo sešdesmit, septiņdesmit gadu laikā panāktais progress cilvēktiesību jomā ir noticis, pateicoties nacionālo valstu spējai vienoties gan par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, gan citiem līdzvērtīgiem dokumentiem, bez kuriem dzīve mūsdienās nav iedomājama. Turklāt tieši nacionālās valstis ir tās, kas ir atbildīgas par šo principu ieviešanu un ievērošanu dzīvē katrā valstī. Tas, kā katrai valstij veicas, ir atsevišķs jautājums, taču jebkurā gadījumā tā ir tieša katras valsts atbildība. Un visticamāk, ka tā tas arī paliks, par spīti globalizācijai. Jo kurš tad cits parūpēsies par nacionālo pensiju, izglītības un veselības aprūpes sistēmu?

Jā, protams, šobrīd jau ir zināma ļaužu kategorija, kas var atļauties savus bērnus par maksu izglītot labākajās pasaules universitātēs, par maksu ārstēties labākajās slimnīcās, neatkarīgi no to atrašanās vietas, bet pensijai sakrāt tikai privātos fondos. Tomēr tā ir un paliks ļoti niecīga daļa no visas pasaules iedzīvotājiem. Lielākajai daļai šādi eksluzīvi labumi paliks neaizsniedzami. Turklāt arī izcilo universitāšu, slimnīcu vai pensiju fondu labums ļoti lielā mērā atkarīgs no to atrašanās vietas valdību politikas, iespējām un regulējuma.

Neapšaubot kapitālismu kā labāko saimniekošanas sistēmu un uzņēmējdarbības izplešanos pāri nacionālo valstu robežām, tomēr nevar nepamanīt arī šā procesa negatīvās blaknes. Tās spilgti izpaudās nesenās pasaules finanšu krīzes laikā, kad daudzi attapās pie sasistas siles tieši regulējuma un uzraudzības trūkuma pārnacionālā līmenī dēļ.

Kur labāk un lētāk

Kā jau minēju, ir cilvēki, kurus īpaši neskar nedz finanšu krīzes, nedz recesija atsevišķu valstu ekonomikās. Esmu tādus sastapusi, piemēram, Dānijā starptautiskā biznesa aprindās. Viņu galvenās rūpes un sarunas nereti ir par to, uz kurieni pārcelties brīdī, kad pēc dažiem gadiem izbeigsies augsti kvalificētiem ārzemniekiem pieejamie Dānijas nodokļu atvieglojumi un būs jāsāk maksāt nodokļi pilnā apmērā. Tie viņiem liekas šaušalīgi augsti, taču par šiem nodokļiem nodrošinātie labie ceļi, labā veselības aprūpe un sabiedriskā drošība it kā no gaisa nokritusi.

Protams, ka pasaule ir atvērta un paliek arvien atvērtāka jauniem, bagātiem un bieži vien ciešām ģimenes saitēm nesaistītiem cilvēkiem. Taču tad, ja neesi tik bagāts, tik jauns un viens, bet gan atbildīgs par bērniem un vecākiem, tev kļūst svarīga skolu un slimnīcu pieejamība, drošība uz ielām, vides tīrība un aizsardzība. Un tās ir lietas, kas vienmēr paliks nacionālo valdību un to nodokļu maksātāju atbildības lauciņā.

Ja nu kāds ir lielākais ieguvējs no pēdējā gadsimta laikā radītajām labklājības valstīm, tad tas ir vidusslānis un mazāk nodrošinātie un aizsargātie ļaudis. Ne visi vienmēr būs vienādi spēcīgi fiziski un garīgi, izglītoti un uzņēmīgi, taču kādam ir jāparūpējas arī par šādiem cilvēkiem – un atkal tā ir nacionāla valsts.

Par nacionālas valsts nozīmi aizvien it kā globālākā pasaulē ir svarīgi runāt kaut vai tādēļ, lai mēs nemānītu paši sevi un savu jauno paaudzi. Lai neradītu mānīgu iespaidu, ka kaut kas var rasties tukšā vietā vai ka var dzīvi pavadīt, ceļojot no vietas uz vietu lielāku sociālo labumu meklējumos, pašiem nevēloties nedz maksāt nodokļus, nedz ko būvējot vai nostiprinot ilgtermiņā. Un tikai atgriezties mājās, kad kāds cits būs sarūpējis, samaksājis un uzturējis kārtībā.

Neesam stārķi

Ja dažiem cilvēkiem liekas, ka globalizācija, kad pašķiras valstu fiziskās robežas, ir kaut kas jauns un unikāls pasaules vēsturē, tad pietiek paraudzīties uz dzīvnieku, putnu un zivju migrāciju, lai saprastu, ka nav nekā jauna šai pasaulē. Vai arī aiziet līdz Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, lai uzzinātu, ka senākie naudas atradumi Latvijas teritorijā ir romiešu monētu depozīti no Romas impērijas perioda (no 27.gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 476.gadam) un ka XI gadsimta otrajā pusē kādam Latgales tirgotājam kapā līdzi doti savu laiku kalpojuši Irānā izgatavoti svariņi ar ierakstu arābu valodā.

Mūsu nacionālais lepnums un pasaules retums baltie un melnie stārķi ziemo Āfrikā, tomēr katru pavasari atgriežas savās ligzdās Latvijas laukos un mežos. Atšķirībā no stārķiem cilvēki ir iemācījušies pārziemot Latvijā un iekopt savu dzīves vietu tā, lai nebūtu jāmeklē siltāka vieta pārziemošanai un katru gadu jāmēro tālais un skarbais gājputna ceļš. Jo atšķirībā no stārķiem cilvēka pilnvērtīgai dzīvei vajag ko vairāk nekā tikai no zariem vītu ligzdu, peles un vardes barībai.

Atšķirībā no stārķiem cilvēki cīnās par katru savu bērnu un labākām iespējām tam, nevis paļaujas dabiskajai izlasei un izmešanai no ligzdas barības trūkuma gadījumā.

Gan dabas likumiem, gan tirgus likumiem ir sava vieta pasaules kārtībā, taču tikai cilvēkiem piemīt spējas un apziņa līdzsvarot šos likumus tā, lai vārgākie nebūtu jāmet pār ligzdas malu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Un te nu bez nacionālas valsts palīdzīgās rokas neiztikt arī globālā pasaulē. Jo tikai nacionālas valsts līmenī vara ir iespējami tuvu indivīdam jau tā stipri atsvešinātajā pasaulē.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

 

Komentāri (98)

buchamona 14.12.2012. 09.38

Ne katrai tautai ir sava nacionāla valsts. Valsts, kuras robežas sakrīt arī ar tautas etniskās dzimtenes robežām, tā ir privilēģija, kura ir jāaizstāv nežēlīgā bezkompromisu cīņā par šīs privilēģijas saglabāšanu. Latvijas Republikas pastāvēšanas vēsture ir kā ” bilžu grāmata” šai patiesībai. Diemžēl man sāk izskatīties, ka pārāk liela daļa latviešu Latvijā ir saslimuši ar īpašu ” tālredzību” , kuras dēļ nespējam vairs saskatīt tās likumsakarības, kuras nosaka dzīvi mūsu degungalā. Bet tas parasti notiek ar cilvēkiem, kuri neko daudz vairāk par Latviju savā dzīvē vēl nav paspējuši iepazīt.

+16
-6
Atbildēt

4

    gstrazds > buchamona 14.12.2012. 10.19

    Prātīgi ar tām aksiomām. Ja tās par daudz, sāk stagnēt prāts un domāšana, jo nav jau vairs īsti par ko galvu lauzīt.

    +5
    -6
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > buchamona 14.12.2012. 13.49

    nulle
    Bet protams.
    Balti atgriezīsies savās vēsturiskās teritorijās līdz pat Maskavai, kas būs iztīrītās un atveseļotas.

    +5
    -5
    Atbildēt

    0

    AUTOEXEC.BAT > buchamona 14.12.2012. 19.45

    Interesanti novērot, kā nullei patoloģisku baudu sagādā nocirst kaut ko, kas skan radikāli , nu tobiš – kruta 🙂

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > buchamona 14.12.2012. 22.23

    nulle
    “/>Tā tas bija pagātnē – būs arī nākotnē.”

    Ja tatāri nebūtu padzinuši poļus no Maskavas, mums šodien kaimiņos nebūtu prātā sajucis asinskārs noskrandis un izbadējies kaimiņš.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

Ojārs 14.12.2012. 10.43

marlix: Un vispār tas ir sviests, ja valsts ideja ir valodas saglabāšana
———-
Kad krievi svešā zemē brēc par savas valodas saglabāšanu un pieprasa valstij no budžeta finansētas skolas ar mācībām šajā svešvalodā, tad marliksi parasti metas viņus aizstāvēt. Bet kad runa ir par mūsu, latviešu valodu – pilnīgi pretēja pozīcija – valoda tikai līdzeklis,komunikācija bla, bla, bla… 🙁

+12
-3
Atbildēt

7

    maracecina > Ojārs 14.12.2012. 10.47

    lūdzu citēt pilnus teikumus, nevis izraut no konteksta.

    Un vispār tas ir sviests, ja valsts ideja ir valodas saglabāšana, jo wikipedia ir rakstīts tas un tas.

    +3
    -8
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > Ojārs 14.12.2012. 22.33

    nulle
    “tad īstenie latvieši sāk brēkt no sērijas “dialekts, valodas paveids”

    Latgaliešu ir “valoda” tikai kremļa Latvijas dalītājiem un viņu līdzskrējējiem.
    Visiem pārējiem latgaliešu ir dialekts un īpaši latgaliešiem, kas daudz tava saprāta brāļu, smirdošo fašistisko mērgļu, ir aizsūtījuši pie Ļeņina.

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    Sandris Maziks > Ojārs 14.12.2012. 11.44

    andrejs
    Nepūlies, mehānisms(organisms) ar ieprogrammētu algoritmu, strādas nerēķinoties ar ārējiem faktoriem, pat ja to dēļ tam būtu jāsalūst.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    AUTOEXEC.BAT > Ojārs 14.12.2012. 20.42

    nulle … bet kad runa ir par latgaliešu valodu tad īstenie latvieši sāk brēkt no sērijas “dialekts, valodas paveids, Maskavas roka, Lindermanis, okupanti, tautas vienotība…” – īsāk sakot – iznīdēt latgaliešu valodu tautas vienotības vārdā…
    ————————————————————————-

    Tas tev, loham, lai tu lieki netēmā nesmirdētu. Lai šito atrastu bija vajadzīgas apm. 3 minūtes VL mājaslapā :

    http://www.visulatvijai.lv/search.php?stype=n&stext=Latgalie%C5%A1u%20valoda&rowstart=0

    Neskatoties uz partijas “Vienotība” iebildumiem koalīcijas padomes sēdē, Saeimas deputāti Dāvis Stalts (NA) un Juris Viļums (ZRP) vēlas Saeimā izveidot īpašu deputātu apakškomisiju, lai veicinātu līvu, suitu un latgaļu reģionālo identitāšu nostiprināšanos.

    +5
    -3
    Atbildēt

    0

    grislits > Ojārs 14.12.2012. 11.14

    Globālistiem tak vārds “enciklopēdija” asociējas ar “wikipedia”, jo globālajā pasaulē nav laika iedziļināties lietās un tās tiek izprastas tikai virspusēji 🙂

    +6
    -4
    Atbildēt

    0

    Ojārs > Ojārs 14.12.2012. 10.56

    Tieši Jūs esat kļūdījies. Autorei bija savādāk, neviena vārda par vikipēdiju.
    Sanita Upleja:
    Atšķirot enciklopēdijā šķirkli „Latviešu valoda”, pirmais teikums vēsta, ka tā ir „viena no divām vēl dzīvajām indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas austrumbaltu valodām”.

    +7
    -3
    Atbildēt

    0

    Ojārs > Ojārs 14.12.2012. 14.09

    tad īstenie latvieši sāk brēkt no sērijas “dialekts, valodas paveids,
    ————
    Par to lai strīdās zinātnieki. Man gan liekas, ka drīzāk tā ir latviešu valoda ar slāvu vārdu piejaukumu dēļ ilgās atrašanās Vitebskas guberņas sastāvā. Es, protams, nestrīdos.
    Viens jau te rakstīja – ka latgaliešu dziesmas latviski nav jātulko. Skan tikpat smuki un visu var saprast.
    ——–
    bet vispār – kam TĀDAM! “globālistam” kā nulle, kas nesen rakstija, ka par latviešu valodu, kā par zinātnes valodu, esot jāsmejas, pēkšni tik ļooti ievajadzējusies valoda “kurā nulle domā”? 🙂

    +8
    -3
    Atbildēt

    0

lismanis 14.12.2012. 10.31

neskatoties uz vispārējo skepsi par rakstu kopumā, vienu lietu gan es gribētu atzīmēt – par nodokļiem, kur autore raksta, ka Dānijas starptautiskā biznesa aprindas tikai domā, kur pārcelties pēc nodokļu atlaižu beigām. tā, protams, ir globāla problēma, ka korporācijas bīda naudu apkārt tā, lai samaksātu vismazākos vai vispār nekādus nodokļus. tāpat arī acīmredzot cilvēki, pārceļas uz dzīvi tur, kur ir viszemākie nodokļi, un tad, kad nodokļu atlaides beidzas, brauc prom. tā ir būtiska globalizācijas problēma, ka nauda kustās nevis tur, kur to vislabāk varētu izmantot (kā tam teorētiski vajadzētu būt kapitālisma sistēmā), bet gan tur, kur ir viszemākie nodokļi. tas iznāk tāds “race to the bottom”. valstis vairs nesacenšas par to, lai uzbūvētu labāko infrastruktūru, bet lai tām būtu izdevīgākais nodokļu režīms, lasi, zemākie nodokļi. un tas ir paradokss – no kā tad valstis, lai uztur savu infrastruktūru, ja nodokļi tuvojas nullei?

+11
-3
Atbildēt

1

    manatuja > lismanis 14.12.2012. 12.43

    sheit ir tas sadures punkts starp korporacijam un nacionalam valstim. Korporacijas vispar butu laimigas ja butu kada zema nodoklu zona, kur izvietot razotnes un nav nekadas skolas, bernudarzi slimnicas utt. tik nepiecieshama logistikas sistema, lukturu iela un viss. Un stradnieki ierodas pastrada savus speka gadus un tiek aizsutiti uz turieni no kurienes ieradas, lai savas valsts nabadzibas pabalstu sanemtu.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu