Ķīlis: Veikt lielu pārdali starp augstskolām šogad būtu bīstami

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis skaidro, kas notiek ar reformām augstākās izglītības sektorā

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) šobrīd individuālās sarunās ar augstskolām cenšas vienoties par budžeta līdzekļu sadali 2013.gadam. Lai gan iepriekš bija solīts, ka budžeta vietas no nekvalitatīvām studiju programmām tiks pārvirzītas uz kvalitatīvām, budžeta naudas pārdale starp augstskolām nākamgad nav gaidāma.

Iepriekšējos gados Augstākās izglītības padomes (AIP) sagatavotie priekšlikumi bija par pamatu tam, kādas vienošanās IZM ar augstskolām noslēdza, savukārt šogad ministrija vienošanās gatavo pati un no AIP gaidāmo viedokli pielīdzina citu organizāciju viedokļiem. Kāpēc šogad prakse izmainīta? Ja tā ir loģiskāka par iepriekšējo, kāpēc izmaiņas netika ieviestas jau pagājušajā gadā, kad bijāt ministrs?

Pagājušajā gadā budžeta vietu sadale un apstiprināšana bija jāveic tūlīt pēc tam, kad biju kļuvis par ministru. Trūka kā laika, tā informācijas. Gads tika veltīts tam, lai šim procesam sagatavotos, par pamatu izmantojot AIP veikto izvērtējumu. Ņemot vērā, ka tas bija iecerēts kā apjomīgs pētījums ar starptautiski atzītu metodoloģiju, bija pamats uzskatīt, ka uz tā bāzes ministrija varēs rosināt budžeta vietu pārdali.

Diemžēl, ņemot vērā ministrijas rīcībā esošo informāciju par šo pētījumu un AIP darbu kopumā, sapratām, ka organizācijas lēmumiem tās pašreizējā sastāvā nevar uzticēties. Turklāt AIP līdz šim nav izrādījusi ne mazāko interesi par budžeta līdzekļu citādu pārdali, kā tikai izmantojot vēsturisko principu. Ņemot vērā šos apstākļus, sarunas ar augstskolām šķita vienīgais iespējamais risinājums, kā konstruktīvā ceļā panākt līdzekļu pārdali par labu studentu un valsts interesēm.

Pirms augstskolu individuālajām sarunām ar ministriju skanēja daudz kritikas un arī demisijas pieprasījumu. Savukārt pēc sarunām augstskolu pārstāvju lietotie apzīmējumi bija – ļoti konstruktīvi, korekti, ir pamats optimismam. Kā jūs to izskaidrojat? Vai iemesls varētu būt tas, ka jūs pats personīgi pie galda nesēdējāt? Varbūt augstskolu noskaņojums bija saistīts ar bailēm, ka tām samazinās budžeta finansējumu, un tagad, kad ministrija ir apliecinājusi, ka to neplāno darīt, var iestāties pamiers?

Vairākkārt esmu uzsvēris, ka demisijas pieprasījumu pamatā, manuprāt, ir nevis izsvērta situācijas analīze, bet drīzāk emocijas un impulsi. Vairums manā virzienā raidīto pārmetumu ir visai izplūduši. Piemēram, par akadēmiskās vides prestiža sistemātisku graušanu. Šāda veida argumentus ir grūti kā atspēkot, tā pierādīt. Taču, tiklīdz saruna nonāk pie konkrētām lietām, iesaistītās puses var runāt par risinājumiem un rast kopīgu valodu. Šāda veida sarunas var notikt tikai aci pret aci, un publiskās telpas specifika paredz, ka tajā šādas sarunas nav iespējamas; tajā var runāt tikai par vispārīgiem uzstādījumiem. Nedomāju, ka sarunu iznākums būtiski atšķirtos, ja es tajās būtu piedalījies.

Augstskolas pavisam noteikti nevēlas zaudēt budžeta līdzekļus. Atsevišķām augstskolām tie ir pastāvēšanas jautājums. Līdzekļu pārdale augstskolu ietvaros ir sava veida kompromiss.

Iepriekš jūs sabiedrībai teicāt, ka budžeta līdzekļus no nekvalitatīvām studiju programmām pārvirzīsiet uz kvalitatīvām. Bet visām augstskolām nav vienādas kapacitātes, pārvirzot budžeta līdzekļus pašas augstskolas iekšienē, nekvalitatīvu programmu vietā izveidot patiešām kvalitatīvas. Tomēr budžeta līdzekļu pārdale starp augstskolām nākamgad netiks īstenota. Vai tas nenozīmē, ka jūs atkāpjaties no iepriekš solītā?

Nedomāju, ka eksistē valsts finansētas augstskolas, kurās nebūtu vismaz dažu pieņemamas kvalitātes programmu, līdz ar to nepiekrītu uzstādījumam, ka, pārdalot līdzekļus augstskolu ietvaros, būtu notikusi atkāpšanās. Jūsu žurnāla komentētājs Pauls Raudseps savā rakstā norādīja, ka līdzekļu pārdales procesam jābūt caurspīdīgam. Diemžēl, ņemot vērā, ka AIP izvērtējums un tā dati ir nopietni diskreditēti, mums šobrīd nav instrumentu, lai ar caurspīdīgiem principiem vienus padarītu par zaudētājiem, citus – par ieguvējiem. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc veikt apjomīgu budžeta pārdali starp augstskolām šogad būtu bīstami.

Augstskolas neapmierina tas, ka budžeta vietas joprojām finansē 85% apmērā no tās summas, ko ministrija ir aprēķinājusi kā nepieciešamu. Vai 100% apmaksas īstenošana ir IZM prioritāte potenciālos budžeta grozījumos vai turpmāko gadu budžetos, vai arī pirms šīs vajadzības apmierināšanas ir citas, svarīgākas?

IZM prioritāte, pirmkārt, ir principiāli cits finansēšanas modelis, kurā pilnīgi visi studenti studē par budžeta līdzekļiem un būtu nodrošināta iespēju vienlīdzība. Budžeta vietas, kurās mācās tikai trešdaļa studentu, nav adekvāts modelis. Ministrija šobrīd ir sagatavojusi nolikumu un finansējuma koncepciju, lai izsludinātu konkursu konkrētu aprēķinu veikšanai.

Vai šobrīd jau ir zināma auditorfirma, kas veiks AIP izvērtējuma norises likumības un kvalitātes auditu?

Konkursa kārtībā par audita veicēju tika izvēlēta auditorfirma „Deloitte”.

AIP vadītājs Vētra izteicis šaubas par to, ka auditora piesaiste mazinās neskaidrību par pētījuma kvalitāti, un saredz interešu konfliktu, ja auditoram maksā IZM, bet jūs vienlaikus esat AIP loceklis. Kāds pamats jums ir domāt, ka auditora piesaistes rezultātā ministrijai un augstskolu pārstāvjiem izdosies nokļūt pie vienota redzējuma par izvērtējuma kvalitāti? Vai arī, ja jūs uz to nemaz necerat, tad kāda jēga no budžeta līdzekļiem maksāt par šādu auditu?

Ja Vētras kungs vai kāds cits vēlas apšaubīt starptautiskas, kvalificētas un prestižas auditorfirmas atzinumu, tad novēlu viņam veiksmi tajā. Manā skatījumā tā ir tikai vāja retorika, baidoties no auditoru atzinuma un mēģinot to laikus diskreditēt. Šajā gadījumā mums ir jāmeklē galīgais atskaites punkts, un manā skatījumā auditorfirmas slēdziens varētu to nodrošināt.

Ja uzticamu datu trūkuma dēļ budžeta vietas 2013.gadā saņems arī nekvalitatīvas studiju programmas, jaunā akreditācijas kārtība varētu būt tas „siets”, kuram cauri tās vairs tomēr netiek. Taču studiju akreditācijas komisijas sastāvā ir daudz sektora pārstāvju. Vai jums ir pamats domāt, ka jaunā studiju akreditācijas komisija būs ieinteresēta šo „sietu” izveidot smalku, vai arī jūs redzat risku, ka akreditācijas process nebūs stingrs un nekvalitatīvas studiju programmas to varēs iziet?

Akreditācijas komisija tās pašreizējā sastāvā ir tikai pagaidu risinājums, kamēr IZM izsludina un noslēdz konkursu starptautiski atzītam akreditācijas veicējam. Ir sagatavota dokumentācija konkursa izsludināšanai akreditācijas organizēšanai, un IZM strādās ar 7 Eiropas Kvalitātes reģistrā reģistrētām aģentūrām, kas atsaucās IZM izsūtītajam aicinājumam. Tad, kad tiks izvēlēta institūcija akreditācijas veikšanai, nebūs nekāda pamata uzskatīt, ka šis „siets” būtu par raupju.

Vai ir pamats konstatējumam, ka, vienkāršoti runājot, AIP izvērtējuma problēmu dēļ jūs faktiski esat spiests ieplānoto budžeta vietu sadales reformēšanu vismaz par gadu atlikt?

Jā, tas ir pamatots konstatējums. Līdz alternatīvā izvērtējuma sagatavošanai ministrijai nebija nekādu iemelsu apšaubīt AIP izvērtējumu un datus, uz kuriem tas būvēts.

Esat izteicies, ka sarunas ar augstskolām par budžeta vietu sadali būs pamatā par kvalitāti. Tomēr realitātē no trim pīlāriem – kvalitāte, darba tirgus pieprasījums un specializācija – tieši uz kvalitāti šobrīd var balstīties vismazāk, jo, kā atzina IZM Augstākās izglītības departamenta direktors, ja augstskola pēc iekšējās kvalitātes kontroles apgalvo, ka kvalitāte ir laba, ministrijai apšaubītā AIP izvērtējuma dēļ nav instrumentu, lai pierādītu, ka kvalitāte patiesībā ir slikta. Tomēr nākamgad netiek plānots īstenot jaunu pētījumu, lai iegūtu kvalitatīvu izvērtējumu. Kā, neveicot jaunu izvērtējumu, būs iespējams ar augstskolām runāt par kvalitāti vismaz pēc gada, attiecībā uz 2014./2015. akadēmisko gadu?

IZM jau ir sākusi konsultācijas ar ekspertiem, tai skaitā ar profesoru [Mihailu] Hazanu, par veidiem, kā mērīt studiju programmu kvalitāti, lai pēc gada mums būtu droša, skaidra un saprotama atskaites sistēma.

Jūs esat arī teicis, ka augstskolu skaits Latvijā ir jāsamazina. Nākamgad, ja vien izmaiņas nepanāks akreditācijas komisijas lēmumi, augstskolu konsolidācija netiks veicināta, jo budžeta finansējuma apjoms katrai augstskolai saglabāsies līdzšinējā apmērā. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka augstskolu skaitam jābūt mazākam? Vai, vērtējot situāciju reāli, neiznāks tā, ka IZM nevarēs izmantot nevienu „pātagu”, bet tikai Eiropas Savienības fondu naudu kā „burkānu” konsolidācijas procesa veicināšanai? Vai jūs prognozējat, ka fondu nauda nākotnē būs gana liels stimuls, lai process tiešām notiktu?

Domāju, nav nekādu šaubu, ka augstskolu skaits Latvijā ir par lielu, un konsolidācija noteikti ir jāveic. Šobrīd ministrija ir gatava runāt galvenokārt par „burkāna” stratēģiju, nākamā gada laikā nodrošinot, ka Eiropas Savienības fondu finansējums būtu pieejams tikai kvalitatīviem un/vai uz konsolidāciju vērstiem projektiem. No otras puses, šo procesu ir iespējams stimulēt ar pārvaldības reformu, augstskolām veidojot neatkarīgas padomes, kuru vairākums sastāv no darba devēju un citiem ārējiem pārstāvjiem. Tieši šādā ceļā konsolidāciju veicināja Dānija.

Augstskolām jāsaprot, ka tās visas nevar uzturēt kvalitatīvu un vienlaikus plašu studiju virzienu/programmu piedāvājumu. Līdz ar to augstskolām jāmeklē veidi, kā nodrošināt t.s. „gudru specializāciju”. Ārēja padome un budžeta vietu citāda sadale noteikti būtu faktors, kas ietekmētu šādu lēmumu pieņemšanu.

Dažādi ar augstākās izglītības sektoru saistīti cilvēki „konstruktīvās” sarunas ar ministriju novērtējuši atzinīgi, jo uzskata, ka bez augstskolu piesaistes reformu formulēšanā to veiksmīga īstenošana praktiski nav iespējama. Vai jūs piekrītat, ka sarunas un vienošanās ir tas, uz ko IZM ir jātiecas, vai arī uzskatāt, ka dažādu pušu redzējumos ir tik fundamentālas atšķirības, ka vienošanās būtībā nav iespējama, neatkarīgi no komunikācijas veida un citiem līdzīgiem aspektiem?

Domāju, šajā gadījumā nevajadzētu runāt par visām augstskolām. Ar atsevišķām progresīvākajām augstskolām ministrijai ir ļoti labs dialogs. Piemēram, ar Latvijas Universitāti ministrija ir sagatavojusi sadarbības memorandu, kurā definēti visi nozīmīgākie augstākajā izglītībā veicamie uzdevumi. Šim memorandam tika aicinātas pievienoties arī citas augstskolas, kas atbalsta pārmaiņu nepieciešamību.

Pagājušonedēļ, kad premjers izteica jums kritiku, jūs atbildējāt ar vērtējumu, ka Augstākās izglītības padome Valdi Dombrovski ir maldinājusi vai arī viņš ir pakļāvies tās spiedienam. Acīmredzami jūs pārmetumus uzskatāt par nepamatotiem. Kā jūs šobrīd interpretējat, kas izraisīja premjera reakciju? Vai premjers nav pietiekami gudrs vai pieredzējis, ka viņu tā var maldināt, vai arī viņam ir vājš mugurkauls, ja viņš pakļaujas spiedienam, vai vainīga ir politiskā greizsirdība, kā uzskata Vjačeslavs Dombrovskis [no Reformu partijas], vai iemesls ir vēl kāds cits?

Ļoti labi varu iztēloties situāciju, kad premjers piedalās sarunā ar aptuveni desmit augstākās izglītības jomas pārstāvjiem, kurā katrs no viņiem klāsta savus „argumentētus” uzskatus par ministrijas un ministra trūkumiem un kļūdām. Diemžēl galvenais premjera pārmetums saistībā ar akreditācijas komisijas izveides kavēšanu bija balstīts nepārbaudītā informācijā. Tādējādi ir pierādāms pamats uzskatīt, ka sarunas laikā premjers ir maldināts. Uzskatu, ka premjerministram būtu jāpārbauda elementāri fakti, pirms viņš pauž politiskus paziņojumus.

Kopumā no „Vienotības” puses neesmu jutis aktīvu atbalstu reformām izglītībā. Jomai tik nozīmīgie akreditācijas noteiktumi tika kavēti vairāk nekā trīs nedēļas, arī pēc tam, kad konsultācijas un saskaņošanas ar nozari jau bija pilnībā sevi izsmēlušas. Domāju, Dombrovska kungam būs jāieņem viena vai otra pozīcija šajā jautājumā. Mēs nevaram tikai runāt, konsultēties un diskutēt. Mums ir sagatavoti lēmumi, kas jāpieņem.

Kā jūs rīkosieties, ja Saeimas deputāti, neraugoties uz jūsu iebildumiem, jaunajā AIP sastāvā apstiprinās tos cilvēkus, kas tam deleģēti atkārtoti?

Par to patlaban nevēlētos diskutēt, jo lēmums vēl nav pieņemts un mūsu rīcībā ir spēcīgi argumenti, lai pārliecinātu deputātus.

Jūs esat paudis viedokli, ka „Vienotība”, nespējot izturēt sektora spiedienu, traucē virzīt grozījumus, kas mainītu augstskolu pārvaldību un veicinātu sistēmas internacionalizāciju. Skaidrs, ka jūsu iecerēto reformu īstenošana ir atkarīga arī no tā, cik gatavi par tām balsot ir Saeimas deputāti. Vai līdz šim saņemtie koalīcijas partneru vērtējumi un signāli ļauj cerēt, ka jūsu piedāvātās izmaiņas saņems arī Saeimas akceptu? Ja par to ir šaubas, vai ir kaut kāda koalīcijas partneru rīcība, pie kuras jūs pats demisionētu, piemēram, sastopoties ar Saeimas noraidījumu savām iniciatīvām? Vai pat tad, ja jūsu ieceres bremzēs koalīcijas partneri, jūs amatu pats labprātīgi nepametīsiet?

Vairākkārt esmu teicis, ka mana atrašanās politikā nav pašmērķis. Mani neinteresē būt par ministru per se. Ministra amats ir tikai instruments, lai paveiktu konkrētus darbus, kas ir skaidri nosaukti, un, manuprāt, valsts pilnvērtīga ilgtermiņa attīstība bez tiem ir neiespējama. Esmu gatavs pielikt visas pūles, lai par to pārliecinātu partnerus un sabiedrību. Ja atklāsies, ka šos darbus nav iespējams izdarīt, neredzu iemeslu turpināt būt par ministru.

Piebilde – interviju ministrs sniedza rakstiski, jo veselības problēmu dēļ sarunai klātienē nebija pieejams. Ceturtdien ministram paredzēta tikšanās ar profesoru Andreju Ērgli, kurš sniegs atzinumu par ministra veselības stāvokli un turpmāko rīcību.

Rakstu “Ieķīlējies” lasiet žurnālā “Ir”.