Saruna ar Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidentu Paulu Princi

Latvijas Ģimenes ārstu asociācija prasa veselības ministres Ingrīdas Circenes (Vienotība) demisiju. Vai ministrijas iecerētie jaunie kvalitātes kritēriji un grozījumi MK noteikumos attiecas nevis uz labāku pacientu aprūpi, bet uz ģimenes ārstu pleciem pārliek sociālo atbildību par nabadzību Latvijā?

Publiskajā telpā tiek runāts par jauniem ģimenes ārstu darba kvalitātes kritērijiem, un asociācijas prasība ministrei demisionēt liek vaicāt – vai ģimenes ārsti atsakās uzlabot pacientu aprūpi? Kāpēc?

Mēs asi reaģējam ne tik daudz uz jaunajiem kvalitātes kritērijiem, bet uz grozījumiem MK 1046. noteikumos. Kvalitātes kritēriji ir tikai neliela daļa no visa ministres iecerētā grozījumu kopuma, kas attieksies uz ģimenes ārstu prakšu darba organizēšanu un finansēšanu.

Diemžēl publiski mūsu ziņa ir pasniegta tā, ka prasām demisiju kvalitātes kritēriju dēļ. Protams, mēs piedalījāmies kvalitātes kritēriju izstrādē, bet jāsaka, ka ministre jau kopš augusta nav ņēmusi vērā mūsu iebildes un pat rekomendācijas, kas ir starptautiski pieņemtas – arī Baltijas valstu projektā “ImPrim”. Kvalitātes kritēriju sistēmai, kas tiešām attiecas uz kvalitāti, jābūt sponsorētai papildus kā bonusam. Kapitācijas naudai, ko ārsts saņem, jābūt neatkarīgai un stabilai, bet kvalitātei ir jābūt kā bonusa sistēmai, kas nav atkarīga no bāzes finansējuma un ārsti uz šo kvalitātes kritērija apmaksu jeb bonusu varētu pieteikties brīvprātīgi. Tas bija mūsu kopīgais ieteikums. Patlaban šī nauda par kvalitātes kritēriju izpildi ir iekļauta kapitācijas naudā. Bāzes finansējums ģimenes ārstam par vienu reģistrētu pacientu mēnesī ir 63 santīmi.

Vai tas nozīmē, ka nākamajā gadā ārsts saņems šos 63 santīmus tikai tad, ja izpildīs visus jaunos kvalitātes kritērijus un grozītos MK noteikumus?

Jā, ģimenes ārstam šī nauda jeb bāzes finansējums netiks izmaksāts pilnā apjomā. Ministre tādā gadījumā ir iecerējusi samazināt šo bāzes finansējumu par 9%. Mums pat ir informācija, ka pēc tam, kad publiski izskanēja mūsu iecere prasīt ministres demisiju, Ingrīda Circene nolēmusi šo skaitli palielināt līdz 13%. Tātad, ja ģimenes ārsta prakse kādā punktā neatbildīs visam kritēriju un grozījumu kopumam, bāzes finansējums mēnesī par pacientu varētu tikt samazināts par 13%. Ceru, ka šī informācija neapstiprināsies.

Ministrijas mājas lapā zem virsraksta par jaunajiem kvalitātes kritērijiem ir rakstīts, ka iecerēts palielināt ģimenes ārsta pieejamību. Jūs taču piekritīsiet, ka pacienti vēlas, lai rindas pie ģimenes ārsta samazinātos un ārsts būtu pieejamāks?

Pieejamība ir jēdziens, ko līdz pat šim laikam diemžēl skaidro ļoti dažādi. Jaunajos kvalitātes kritērijos pieejamība nav atrunāta. Konkrētajā gadījumā ministrija ar to domā vides pieejamību – uzbrauktuves, lifti, pacēlāji vai slīdošas kāpnes invalīdiem, tualetes katrā stāvā, ja prakse atrodas vairākos stāvos. Jābūt arī īpaši aprīkotai tualetei, lai tajā varētu iekļūt invalīds ratiņkrēslā, atsevišķa telpa mazuļu ratiņiem.

Ministrija ir iecerējusi arī, ka divi ārsti nevarēs strādāt vienā telpā, mainoties pa stundām, turklāt ārsts nedrīkstēs strādāt vienā telpā ar māsiņu – katram ārstam un māsai ir jābūt savai darba telpai.

Pieejamības nodrošināšana ar likumu ir uzlikta pašvaldībām, bet tas nenozīmē, ka pašvaldībām vai valstij ir jāpārbūvē ēka, jāinvestē ģimenes ārstu prakšu telpās, lai risinātu tehnisko pakalpojumu jautājumu. Tas paliek uz ģimenes ārsta pleciem. Pašvaldībai, piemēram, būtu jānodrošina transports, ja prakse strādā laikā, kad pacienti tur nevar nokļūt. Ar vārdu sakot, valsts nav paredzējusi ne santīma tam, lai telpas vai pat visu ēku pārplānotu vai pārbūvētu. 

Katram medicīnas darbiniekam būs vajadzīga sava telpa, bet tas nozīmē, ka daudzās praksēs telpas vienkārši būs par mazām. Pašlaik 9% ģimenes ārstu strādā divi vienā telpā, mainoties pa stundām, bet 32% ārstu strādā vienā telpā ar māsu. Tādā gadījumā ģimenes ārstam jāmeklē jaunas telpas, tās atkal jāremontē, jāiekārto, un tas jāizdara līdz 2014. gadam – un viss par savu naudu.

Protams, var ņemt kredītu bankā, ja banka to dos un ja ārsts to varēs atmaksāt. Tie ārsti, kas īrē telpas no pašvaldības, var cerēt, ka pašvaldība, ja tai ir iespējams, visu izdara par savu naudu, paaugstinot īres maksu tā, lai zināmā laika posmā nauda tiktu atmaksāta. Jautājums, vai pašvaldībām ir tāda nauda, ko šodien ieguldīt un vai ārsts spēs samaksāt palielināto īres maksu. Turklāt, kā jau sacīju, pašvaldību pienākums nav to darīt, tā ir tikai to labā griba un naudas esamība.

Tātad gada laikā ļoti daudzām ģimenes ārsta praksēm būs jāpārceļas uz citu vietu vai arī jāatrod bieži vien ļoti liela nauda ēku pārbūvei?

Jā, problēma jau nav tā, ka negribam, lai prakses būtu ērti pieejamas invalīdiem, bet tā, ka nav naudas. Mēs gribējām panākt, lai ministrija piekrīt, ka tajos gadījumos, kad ārstam nāksies mainīt prakses vietu, jaunās telpas tiks izbūvētas vai remontētas par pašvaldības vai valsts finansējumu. Neizdevās.

Protams, nelielā pilsētā visi vai vairāki ģimenes ārsti varētu noīrēt vienu pietiekami lielu ēku, kopīgi veikt nepieciešamos uzlabojumus un remontu, bet tad rodas jautājums par cita veida pieejamību. Pašlaik ģimenes ārstu prakses ir vai nu tuvu vai arī tajā teritorijā, kuru tās apkalpo. Visiem atrodoties vienā vietā, daļai pacientu nāksies doties uz otru pilsētas malu. Un ir vēl kāda lieta – ja notiek pārbūve, esošo telpu pārdalīšana ar visām izmaiņām inventarizācijas plānā vai cita veida celtniecības darbi, ir vajadzīgs profesionāls šo darbu uzraugs, menedžeris. Ģimenes ārstam tam nav ne laika, ne zināšanu, tātad būs jāalgo speciālists. Prasība vides pieejamības nodrošināšanai radīs milzu problēmas, un mēs neredzam, kā tās atrisināt. Telpu resursa jautājums šobrīd ir visaktuālākais.

Citiem vārdiem sakot, problēmas rada finansējums?

Jā, likums nosaka, ka kapitācijas nauda jeb bāzes finansējums ir sasaistīts ar ārstniecības budžetu un nevar būt mazāks par 6,55%. Krīzes laikā kapitācijas nauda ir samazināta, nauda par manipulācijām samazināta, daži pakalpojumi vispār netiek apmaksāti, un situācija ir pasliktinājusies, bet izdevumi krīzes laikā ir palielinājušies.

Mēs cerējām, ka, ievērojot esošo likumu, kapitācijas nauda jeb bāzes finansējums tagad tiks paaugstināts. Notiek tieši pretējais – formāli bāzes finansējuma procents tiek atstāts tāds pats, kā bija, bet reāli naudu mums rēķinās no mazākas summas, jo daļa naudas tiks atgriezta no bāzes finansējuma un izmaksāta kā papildus finansējums tikai tad, ja prakses atbildīs visiem jaunajiem grozījumiem un kritērijiem. Uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Lai izpildītu visas jaunās prasības, ir vajadzīgs finansējums, kura nav, un valsts uz jauno prasību rēķina vēl varēs ietaupīt naudu, lai samazinātu bāzes finansējumu – vēl mazāku nekā tas izveidojās krīzes gados.

Jaunajos kvalitātes kritērijos ir palielināta arī ārsta atbildība par to, lai pacients veiktu visus valsts apmaksātos vēža profilakses skrīningus, tāpat tiks vērtēts neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāžu izsaukumu skaits uz 100 reģistrētiem pacientiem salīdzinājumā ar vidējiem rādītājiem valstī un vēl daudzas citas lietas. Ko tas nozīmē?

Daļēji tas nozīmē to, ka atbildība par pacientu naudas trūkumu jeb, citiem vārdiem sakot, atbildība par iedzīvotāju sociālo aprūpi tiek uzvelta ģimenes ārstiem. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests ir veicis aptauju, kāpēc cilvēki izsauc ātro palīdzību. Pirmajā vietā ir atbilde, ka par to nav jāmaksā nauda. Kā citus svarīgus iemeslus cilvēki min arī to, ka ģimenes ārsts nav pieejams visu diennakti katru dienu, bet viņi nav droši, vai saslimšana ir vai nav bīstama; ka cilvēkiem nav naudas zālēm, tādēļ kļūst sliktāk un tiek izsaukti „ātrie”.

Cilvēkiem trūkst naudas, lai ārstētos, un viņi izmanto neatliekamo palīdzību. Ģimenes ārstu tajā nevar vainot. Tāpat visā pasaulē ir vērojams, ka cilvēki tomēr grib, lai viņiem padomu sniegtu nevis pa telefonu, bet apskatītu mediķis, tādēļ izsauc „ātros” , jo ģimenes ārsti nekur nav un nevar būt pieejami visu diennakti septiņas dienas nedēļā.

Ja par skrīningiem un citiem izmeklējumiem, tad ģimenes ārsts nevienu nevar piespiest tos veikt, ja cilvēks negrib to darīt principā vai arī viņam vienkārši nav naudas. Pacientam var nepietikt naudas, lai brauktu uz citu pilsētu, piemēram, uz mammogrāfijas izmeklējumu, kas ir valsts apmaksāts pretvēža profilakses pasākums, jo viņa dzīves vietā tāda pakalpojuma vispār nav. Kāpēc ārstam tādēļ ir jāsamazina bāzes finansējums?

Patiesībā visi jautājumi, kas ir saistīti ar pacientu izmeklējumiem, skrīningiem, hronisko slimnieku aprūpi, ir ļoti cieši saistīti ne tikai ar valsts finansējumu, bet arī ar pacienta finansiālo situāciju. Skaidrs ir tas, ka mums tiek uzvelta sociālā atbildība un tiekam padarīti par ķīlniekiem.