Latvijas sabiedriskā medija pārstāvji pēc pieredzes dodas uz komunistu Ķīnu

Latvijas Radio vadītājs Siksnis un NEPLP pārstāvis Grūbe pabijuši komandējumā, lai pētītu mediju sistēmu Ķīnā

„Pieredzes apmaiņā” uz Ķīnu – tādu profesionālo zināšanu papildinājuma veidu izvēlējies Latvijas Radio (LR) valdes loceklis Jānis Siksnis un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāvis Gints Grūbe, par Ķīnas valdības naudu divas nedēļas iepazīstoties ar Ķīnas komunistiskās partijas un valdības kontrolēto mediju sistēmu.

Mediju pētnieks Jānis Buholcs teic – tas, ka bauciena izmaksas sedz Ķīnas valdība, rāda, cik viņiem svarīgi ir ārvalstu žurnālistiem izrādīt savu mediju saimniecību, un atgādina, ka Ķīnas opozicionāri un intelektuāļi aicināja pasaules medijus nesadarboties ar „smadzeņu skalošanas mašīnu” – Ķīnas TV.

Vizīte, kaut mazliet par ilgu, tomēr bijusi lietderīga – nodibinājuši kontaktus ar Vidusāzijas un Austrumeiropas valstu kolēģiem, apjautuši Ķīnas augošo ekonomisko un propagandas spēku, vienīgi pārāk maz bijis diskusiju par medijiem un žurnālistiku, atzīst paši ceļotāji.

Vidusāzijas un Austrumeiropas mediju pārstāvju vizīte Ķīnā notika no 25. oktobra līdz 6. novembrim, un šādu braucienu Baltijas un bijušo NVS valstu mediju pārstāvjiem Ķīnas valdība rīko reizi divos gados. Arī iepiekš no Latvijas šādus seminārus apmeklējuši NEPLP un Latvijas raidorganizāciju pārstāvji. „Bija vērts braukt, jo mums ir jāzina, kas Ķīnā notiek. Protams, informācija tiek sniegta, kā tiek sniegta, bet ir iespējas savām acīm redzēt un kontaktus uzņemt,” saka NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants.

G. Grūbe un J. Siksnis no nodokļu maksātāju naudas katrs iztērējuši tikai 100 latu komandējuma naudu. „Norāde, ka brauciens bijis „gandrīz par brīvu” drīzāk raisa jautājumus, nevis var tikt izmantota par argumentu, ka par braucienu nav īpaša pamata interesēties. Vai brauciens bija tik vērtīgs, lai par to būtu bijis vērts maksāt pašām Latvijas pārstāvju organizācijām?” jautā J. Buholcs.

„Protams, tas bija propagandas pasākums. Man nebija ilūziju, ka viņi varētu mums ko iemācīt, jo sabiedrisku mediju jau viņiem nav vispār,” atzīst J. Siksnis. Viņš sākotnēji šaubījies, vai vispār braukt, bet, tā kā radio uzraugošās NEPLP pārstāvis uzskatījis, ka būtu interesanti ķīniešu tehnoloģiskos risinājumus paskatīties, tad arī Siksnis piekritis. Tomēr viņš atzīst, ka Ķīnas piedāvātā programma cerības neesot attaisnojusi: „Ar īstiem žurnālistiem vispār netikāmies, īstā radio studijā vispār nebijām, un saturu varēja saspiest divreiz mazākā laikā.”

G. Grūbe gan brauciena jēgu skata plašākā kontekstā, jo Ķīna „ir viena no lielvarām, ar kurām Latvijai ir diplomātiskās attiecības”, savukārt A. Dimants teic – tieši diplomātisko attiecību dēļ nav iespējams šādam ielūgumam atteikt. Vienīgi viņš domā, ka Latvijas delegācijai vajadzējis apmeklēt Latvijas vēstniecību Ķīnā, lai iegūtu valsts diplomātu viedokli par Ķīnā notiekošo un tās mediju sistēmu.

G. Grūbe atzīst, ka vizīte bijusi „absolūti ideoloģiski ievirzīta”, taču Latvijā veidojamā jaunā sabiedriskā medija kontekstā esot bijis interesanti redzēt, kā ķīnieši strādā ar interneta platformām, zinot, kā valstī tiek ierobežots internets. Ķīnā ir aizliegti globālie sociālie tīkli, piemēram, Facebook un tviteris, kā arī notiek google cenzēšana.

Kad Latvijas pārstāvji uzturējās Ķīnā, tur valdība bloķēja piekļuvi laikraksta „New York Times” interneta versijai, jo avīze bija izpētījusi Ķīnas premjera Veņa Dzjabao patiesos ienākumus. Latvijas pārstāvji gan šo konkrēto gadījumu ar Ķīnas kolēģiem neesot apsprieduši, bet, kā stāsta G. Grūbe, notikušas „diskusijas par Ķīnas tēlu ārvalstīs un tā problemātiku, diskutējot gan par preses brīvības, gan cilvēktiesību, gan vides aizsardzības jautājumiem”.

Abi semināra dalībnieki guvuši atziņu, ka Ķīnas valdībai Vidusāzijas un Austrumeiropas valstu mediju vadītājiem bijis svarīgi pastāstīt, ka, viņuprāt, pasaulē valda neobjektīvs skatījums uz Ķīnu un tāpēc tās valdība par savu pienākumu uzskata pretspara došanu šim redzējumam.

„Ķīnai, par kuru rietumvalstīs izskan ne mazums kritikas saistībā ar situāciju demokrātijas, cilvēktiesību un vārda brīvības jomā, ir ļoti svarīgi draudzēties ar medijiem – tas ir viens no kanāliem, kā tā var skaidrot savu politiku un savas nostādnes. Uzsvars ir tieši uz skaidrošanu un pārliecināšanu, jo Ķīnas veiksmīgi izkoptā pieeja nereti ir nevis piekāpties ārvalstu spiedienam, bet gan panākt, ka partneri ar Ķīnas nostāju samierinās. To lielā mērā parādījusi arī Ķīnas rīcība saistībā ar interneta cenzēšanu un to, kā tā sadarbojas ar rietumvalstu uzņēmumiem. Ne viens vien no tiem ir bijis gatavs atkāpties no savām skaistajām vērtībām, lai saglabātu piekļuvi pievilcīgajam Ķīnas tirgum. Un, jo ietekmīgāka Ķīna kļūs, jo „normālāka” būs šāda rīcība,” uzskata J.Buholcs.

Abi semināra dalībnieki gan nejūtas Ķīnas propagandas ietekmēti, bet stāsta, ka divās nedēļās Ķīnā iepazinuši savus kolēģus no bijušajām NVS valstīm un uzzinājuši daudz interesanta par mediju sistēmu, piemēram, Moldovā, bet ar Gruzijas kolēģiem J. Siksnis pat vienojies par radio „tiltu” veidošanu. „Un kad es vēl tik daudz laika varētu pavadīt kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem?” teic radio vadītājs.

Savukārt G. Grūbe par ieguvumu uzskata sāktās sarunas par iespējamo Ķīnas un Latvijas programmu apmaiņu. Piemēram, Latvijas TV varētu demonstrēt ar propagandu nesaistītas Ķīnas mediju programmas par kultūru un dabu.

Tomēr J. Buholcs saka – šie raidījumi tāpat ir veidoti Ķīnas valdības kontrolētajā mediju vidē. Viņš atgādina, ka 2009. gadā Ķīnas intelektuāļi atklātā vēstulē aicināja boikotēt Ķīnas Centrālo televīziju, ar kuras pārstāvjiem programmu apmaiņas jautājumā tikusies arī Latvijas delegācija. Vēstules parakstītāji norādīja, ka televīzija savus ziņu un vēsturisko drāmu raidījumus veido kā propagandu, noklusējot daudzus problēmjautājumus, un „auditorijai skalo smadzenes”.