“Ēnu spēļu” murgs

Nedaudz par orgānu transplantāciju un faktu, ka Eiropā nav iespējama orgānu tirdzniecība

Orgānu un audu transplantācija ir jautājums, par kuru raksta cildinājumus vai murgus. Cildinājumus tiem, kas pirmie sākuši šīs operācijas pasaulē vai Latvijā, proti, profesoram Rafailam Rozentālam, kas transplantē nieres, profesoram Romānam Lācim, kas sāka sirds transplantāciju ēru Latvijā, un profesoram Jānim Gardovskim, kurš pirmais Latvijā veica aknu transplantāciju.

Murgus mēs lasām par mistisku cilvēku orgānu tirdzniecību transplantācijai. Vēl nesen Latvijas prese satraucās par orgānu tirdzniecību no Moldovas. Cilvēki ar vāju izglītību un bagātu iztēli šos murgus pārraksta viduvējos romānos vai bezcerīgos scenārijos. Ar copy- paste atgremojumu šāds scenārijs nonācis arī uz Latvijas kinematogrāfistu galda.

Neko murgaināku latviešu kinematogrāfija vēl nebija pieredzējusi. Seriālā „Ēnu spēles” trīs detektīvi, kurus tēlo aktieri Ainārs Ančevskis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Mārtiņš Egliens, Rīgas 1. slimnīcā atrod ārstu (ginekologu (?), bet šajā slimnīcā strādā tikai viens vīrietis ginekologs, pār kuru tagad veļas aizdomu ēna) – slepkavu, atklāj šaušalīgu ļaundarību – vieglas uzvedības meitenēm no bordeļa (kuru uztur ārsts) izgriež nieres un aknas un nosūta transplantācijai uz Vāciju.

Lai scenārijs būtu īpaši krāšņs, ārsts, kuru tēlo operdziedonis Aivars Krancmanis, šos šaušalīgos darbus veic kaut kur Stradiņa slimnīcā. Narkozi dod bordeļa masiere, bet nieru izņemšanas operācijā asistē pati bordeļa saimniece.

Tik tālu tas viss šķiet smieklīgi. Līdz brīdim, kamēr apjēdzam, ka šīs filmas realitāte nozīmē bailes no transplantācijas, atteikumus ziedot savu tuvinieku orgānus, fizisku agresiju pret transplantologiem.

Šīs filmas realitāte nozīmē negāciju pret medicīnu, novēlotu diagnostiku, šarlatānu apmeklējumus, ielaistas slimības. Šīs filmas realitāte nozīmē samazinātu veselības budžetu, apstulbušus varasvīrus un pašvaldniekus, kas netieši ietekmējušies no šādiem stāstiem.

Un ir pilnīgi veltīgi kādam teikt, ka aknu transplantācija nozīmē fantastiskus resursus, zināšanas, ārstu superbrigādes, modernāko tehnoloģiju, bet būtiski – abus pacientus turpat blakus.

Kādēļ Latvijas Ārstu biedrība nolēma pagaidām nevērsties prokuratūrā un Drošības policijā par medicīnas darbinieku nomelnošanu un reālu pacientu apdraudējumu, kas ceļas no neticības ārstiem? Citēšu mūsu valdes locekli, profesoru Arni Vīksnu: „Nedrīkst jaukt literāru tēlu ar reālu un gluži konkrētu personu.”

Pārliecinošu piemēru ir pietiekami daudz. Lūk, tikai daži. Jau tūlīt pēc “Mērnieku laiku” publicēšanas kāds Piebalgas tirgotājs avīzē ievietoja sludinājumu, ka viņš, lūk, neesot vis Švauksts un taisījās brāļus Kaudzītes sūdzēt tiesā.

Dzejnieka Jāņa Poruka brālis iesūdzēja tiesā biogrāfiskā romāna autoru Jāni Lapiņu un par lielu uzjautrinājumu publikai zaudēja.

Brežņeva mīļākā filma bija “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” pat tik ļoti, ka viņš to iedomājās par īstenību un ierosināja Štirlicam piešķirt Padomju Savienības varoņa nosaukumu. Kad viņam piesardzīgi centās paskaidrot, ka tas ir rakstnieka Juliana Semjonova izdomāts tēls, Brežņevs tomēr nepiekrita, un aktierim Tihonovam (tagad jau miris), kuram nebija nekādu militāru nopelnu un tāpēc Padomju Savienības varoņa nosaukumu piešķirt nebija iespējams, tā vietā piešķīra vismaz Sociālistiskā Darba varoņa nosaukumu.

Pirmais lielais meksikāņu seriāls PSRS televīzijā bija “Vienkārši Marija”, kam līdzdzīvoja visas padomju sievietes. Kad nu seriāls bija galā un Marija nomirusi, nākamajā dienā kāda lauku veikala pārdevēja slēdza veikalu, visu dienu raudāja un izsludināja sēras, cilvēkiem pēc maizes bija jābrauc uz pilsētu.

Rīgas seriāla “Ilgais ceļš kāpās” demonstrēšanas laikā Centrālajā televīzijā Maskavā aktrisei Lilitai Ozoliņai kā Martas lomas tēlotājai ar adresi Rīga, Martai, tika nests maisiem līdzjūtības vēstuļu un pašadītas zeķes un cimdi, lai viņa Sibīrijā nenosaltu.

Mēs esam pietiekami racionāli domājoši, lai nepakļautos izdomājumiem.

Kā jebkurā jomā, arī orgānu transplantācijā lielu lomu spēlē atklātība. Kopš 1992.gada Latvijā orgānu transplantācija (un eksplantācija transplantācijai) ir reglamentēta ar likumu „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”, kura 18.pants nosaka: „Gan dzīva, gan miruša cilvēka ķermeņa audu un orgānu izņemšana un izmantošana kalpo medicīnas attīstībai, un tai ir bezpeļņas raksturs, (..) šo audu un orgānu atlase, nosūtīšana un izmantošana kā komercdarījums ir aizliegta.”

Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā darbojas transplantācijas koordinācijas nodaļa „Lattransplant”, kas organizē donororgānu iegūšanu un risina ar to saistītās problēmas. Pirmā nieru transplantācija Latvijā veikta 1973.gadā un līdz šim Latvijā veiktas gandrīz 1650 nieres transplantācijas, proti, 30 nieres transplantācijas uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā. Nieru transplantātu 10 gadu dzīvildze sasniedz 55%, kas atbilst pasaules standartiem.

Latvijas Nieru transplantācijas centrā ir pieejama simtprocentskaidra informācija gan par donoriem, gan recipientiem.

Standarta metode pasaulē ir arī aknu transplantācija. Naktī no 2011.gada 13.janvāra uz 14.janvāri Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā profesora Jāņa Gardovska vadībā tika veikta Latvijā pirmā aknu transplantācija. Kā anesteziologs es nevaru neminēt, ka narkozi šai sarežģītajai operācijai veica Eva Strīķe, patlaban jau Stradiņa slimnīcas valdes locekle.

Operācija ilga nepilnas 11 stundas. Operāciju veica vairāk nekā 20 cilvēku komanda, tai skaitā, ķirurgi, transplantologi, anesteziologi, reanimatologi, asinsvadu ķirurgi. Akna no miruša donora tika transplantēta 46 gadus vecam vīrietim ar hronisku aknu slimību. Latvijā ik gadus aknu transplantācija būtu veicama 20-30 pacientiem, vienas transplantācijas izmaksas varētu būt 30-40 tūkstoši latu, bet jārēķina vēl nopietni izdevumi pacienta ārstēšanai visa mūža garumā.

Pasaulē transplantācijas izdara tikai augsti specializētos ķiruģiskajos centros ar īpaši sagatavotām transplantācijas speciālistu komandām. Lai aknu transplantācijas operācijām būtu labi rezultāti, Vācijā tās atļautas tikai klīnikās, kur gadā veic vairāk nekā 36 aknu transplantācijas.

Arī aknu transplantācijām pasaulē ir laba dzīvildze pēc operācijas, piemēram, ASV pēc aknu transplantācijas 10 gadu dzīvildze ir gandrīz 60% pacientu. Tātad – katram sestajam no tiem, kam pilnībā atteikušas aknas, kurš nolemts nāvei, pēc transplantācijas ir iespēja nodzīvot vismaz 10 gadus.

Patiesībā Latvija ir maza valsts un nekad tai nebūs pietiekams smago slimnieku skaits, lai varētu uzturēt lielus transplantācijas centrus. Pasaules medicīnas attīstība virzās uz sistēmu, ka lielas lietas veic lielos centros.

Atkal nāksies citēt akadēmiķi Arni Vīksnu: „Ētera narkozi ieviesa 1846.gada oktobrī Amerikā, informācija izplatījās lēni, jo brauca ar tvaikoņiem un zirgiem, bet jau pēc trim mēnešiem 1847.gada janvārī narkozi lietoja Rīgā (pirmie Krievijas impērijā).”

Rentgenu ieviesa Vācijā 1895.gadā, bet Rīga no pasaules atpalika kādu mēnesi vai pusotra un atkal bija pirmā Krievijas impērijā.

Pasaulē pirmā sirds operācija veikta 1938.gadā un tajā pašā gadā Botallo vadu pārsēja arī Rīgā (tiesa, neveiksmīgi), bet regulāra sirds operēšana pie mums sākas 1958.gadā, tātad 20 gadus vēlāk.

Pirmā sirds transplantācija pasaulē tika veikta 1967. gadā, bet Latvijā tikai 2002.gadā, tātad starpība jau 35 gadi.

Starp pirmo aknu transplantāciju pasaulē un Latvijā starpība ir 44 gadi. Aknas lielākoties pārstāda no miruša donora, bet pediatrijā nereti izmanto tuva dzīva radinieka labo aknu daivu. Vismaz Eiropā transplantācijas lietas ir tiktāl sakārtotas, ka nav iespējama transplantācija no nezināma donora (kas izslēdz jebkādas runas par cilvēku slepkavībām donora orgānu iegūšanas mērķiem).

Ja kādas valsts kāda klīnika publiski nesniedz visu informāciju, tas parasti nozīmē, ka šīs klīnikas darba rezultāti atpaliek no vidējā līmeņa.

Un tomēr – kāpēc visās pasaules valstīs ziņu aģentūras, interneta portāli, bet nereti arī laikraksti un televīzija pārraida šausmu stāstus par tirdzniecību ar cilvēku orgāniem? Vai pasaulē ir ārsti vai medicīnas organizatori, kas saņēmuši reālu cietumsodu par orgānu transplantāciju? Vai tiešām Moldāvija, Ukraina, Kosova eksportē orgānus?

Pasaulē tiešām profesionāļu aprindās noris dzīvas diskusijas ap un par transplantāciju, nereti transplantācijas jomas jautājumi nonāk ētikas komisiju vai pat tiesvedības skatu lokā. Pirmkārt, tas saistīts ar jautājumu, ka Ķīna joprojām pilnībā izmanto uz nāvi notiesāto cietumnieku orgānus transplantācijai.

Tā kā nāvessods Ķīnā ir joprojām plaši izplatīts, īpaši par politiskiem vai ekonomiskiem nodarījumiem, tad Ķīna izvirzījusies par pasaules transplantācijas lielvalsti.

Atsevišķas pasaules valstis nav ratificējušas vienošanos, ka transplantācija vienmēr ir bezmaksas pasākums, tādēļ joprojām dažās Āzijas valstīs ir iespējas savu nieri pārdot par maksu.

Kā jau iepriekš minēju, pediatrijā aknu transplantācijai izmanto daļu pieauguša cilvēka aknu ar noteikumu, ka šis pieaugušais ir ļoti tuvs radinieks. Vairāki gadījumi Eiropā liecina, ka dažkārt tiek viltoti dokumenti un par tuvo radinieku uzdodas kāds, kas daļu aknas ziedo par zināmu samaksu. Pieredze liecina, ka šie donori nākuši no Rumānijas vai Moldovas. Bet atkārtošu – šīs transplantācijas notiek supercentros, kur donors ar recipientu atrodas vienā operāciju zālē. Te nu jāsaka, ka ir kāds izcils Vācijas ķirurgs transplantologs, kas par šādas rīcības pieļaušanu naktis pavada cietumā, bet dienā savā klīnikā vairs neveic transplantācijas (citādi ir ļoti aktīvs ķirurgs).

Tomēr lielākā Eiropas problēma, kas saistīta ar neadekvāto baumu izplatīšanos, saistīta ar slimnieka stāvokļa izvērtējumu.

Vadlīnijas visās Eiropas valstīs nosaka, ka rindā uz transplantāciju pirmais allaž ir smagākais (bieži – bezcerīgais) pacients. Tad nu atsevišķu slimnīcu ārsti bija pamanījušies prioritāri operēt nedaudz kompensētākus slimniekus, savos slēdzienos šo pacientu stāvokli agravējot. Protams, pēc operācijas kompensēts slimnieks atkopjas labāk, pārstādītā akna darbojas labāk, slimnieks dzīvo ilgāk. Un šīm klīnikām parādās labāki izdzīvošanas rezultāti.

Trešā problēma, ap ko turpina kustēties Eiropas ētikas līderu smadzenes, ir – kam aknas transplantēt, jo visiem nekad donoru nepietiks. Nav īsti prāta darbs pārstādīt aknas cilvēkam, kas ir savējās nodzēris, bet arī transplantētās nodzers. ASV kāds vīrs pamanījās nodzert vēl trīs transplantētās aknas, kamēr viņa kaimiņi atklāja, ka pacients lieto vismaz burbona pudeli dienā.

Šoreiz sirds transplantācijai vispār nepieskaršos, jo neviens par profesoru Romānu Lāci to nevar ne labāk pastāstīt, ne uzrakstīt. Raksta mērķis bija aicināt žurnālistus un seriālu autorus izvēlēties citus „sliktos” saviem sirdi plosošajiem sižetiem.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības vadītājs