Viena nāve, sešas dzīves

Dzīvo, cik gribi, pārsteigumi vienmēr gadīsies.
Neārstējama slinkuma dēļ sen pieņemto nodomu atļaut izmantot manus orgānus juridiski noformēju tikai kārtējo reizi mainot pasi. Ģimenē visiem, kam būtu vajadzīgs zināt manu viedokli, tas jau bija zināms.
Būdams krietnos gados, apjautātājos tēmu zinošam dakterim par iedomas lietderību – vai tik veca modeļa detaļas vēl var būt izmatojamas? Izrādās, ka varot gan, pie tam tā nemaz vairs nebūšot mana darīšana – kvalitāti vērtēšot eksperti. Tā nu par šo tēmu jau daudzus gadus dzīvoju mierīgi. Cik zinu, maniem tuvākajiem viedoklis līdzīgs.
Bija pārliecībā, ka līdzīgi rīkojies vairākums. Pirms gadiem diviem ar lielu pārsteigumu uzzināju, ka nekā – sirdsugdrās tautas dēli un meitas vairumā prasās tikt apglabāti pilnā komplektā. Tārpiem garšīgāk, līdzcilvēkiem… a kas man no viņiem?

Tieši šādu gadījumu dēļ es parakstīju, ka manu ķermeni nedrīkst izmantot, jo neuzticos mediķiem.
Man tā jaunās sievietes nāve un gaudošie ārsti un ārstējāmie šķiet ļoti ļoti ļoti aizdomīgi