Kozlovskis: Man nav intereses lobēt radaru biznesu

Iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (RP) intervē Anita Brauna

Sabiedrības satraukums un neapmierinātība ar neskaidrību fotoradaru līguma jautājumā turpinās, jo daudz kas vēl gulst it kā rudenīgā miglā. Sarunai ar “Ir” piekrita iekšlietu ministrs, kuram jāizstrebj iepriekšējā ministra darbības laikā ievārītā putra. Rihards Kozlovskis teic, ka nelobē ne radaru biznesu, ne arī grib radīt jaunas izmaksas nodokļu maksātājiem.

Kāpēc jūs ļaujat neveiksmīgajam fotoradaru līgumam dominēt visu jūsu ministra darbības laiku?

Tieši to es vismazāk gribētu. Domāju, nevis es ļauju, bet tēma ir tik tuva un saprotama katram Latvijas autovadītājam, un ņemot vērā, kā tā attīstījās, izraisa lielu interesi. Ir daudzas citas lietas, kas ir jādara, un, protams, es neesmu laimīgs par to, ka man principā katru dienu jāsaskaras ar šo jautājumu.

Kāpēc vienkārši nepārtraucat policijas attiecības ar „Vitronic” vai tagad „V-Traffic”, bet meklējat veidus, kā sadarbību turpināt vai no viņiem atpirkt radarus?

Pilnīgi noteikti es nemeklēju veidus, kā ar viņiem turpināt sadarbību. Redzat, par politisku soli pašlaik vairs nevar runāt, jo ir līgums, kas noslēgts starp Valsts policiju un „V-Traffic”. Iepriekšējā valdība politiski lēma pieņemt šādu modeli, piesaistīt privāto kompāniju, kas uzstādītu radarus un sniegtu pakalpojumus. No tā brīža, kad noslēgts līgums, tas vairs nav politisks risinājums. Protams, var kaut ko populistiski izdarīt, bet tam ir civiltiesiskas sekas.

Iekšlietu ministrija (IeM) nāca uz valdību un informēja, ka esošā līguma ietvaros tiesiskās attiecības [ar „V-Traffic”] nav iespējams turpināt. Šajā valdības sēdē bija pieteicies Vācijas [radaru] ražotājs, kurš izteica dažādus mutiskus redzējumus par turpmāko risinājumu, un no kabineta mēs iznācām ar uzdevumu vērtēt priekšlikumus. No tā brīža tas ir juristu un ekspertu uzdevums. Tas ir maldīgas uzskats, ka kabinets būtu lēmis kaut ko pirkt.

Līgums jau lauzts, kāpēc tam nevar pielikt punktu?

Līgumam ir divas puses, un tas netika izbeigts, abpusēji vienojoties. Valsts policija vienpusēji paziņoja, ka izbeidz līgumu. Tas nav tā, ka mēs draudzīgi izrunājām, sapratām, ka viņi ir slikti, un izbeidzām līgumu.

Vai privātais komersants nepiekrīt līguma laušanai?

Protams, viņiem ir savs redzējums, tāpēc bija uzdevums [to vērtēt]. Tagad šis process būtu atbildīgi jānovada ekspertiem, jānāk ar attiecīgu slēdzienu, un tad varēs lemt tajā vai citā virzienā.

Pagājušajā nedēļā paziņojumā presei jūs sakāt, ka «diemžēl ar līguma laušanu mēs nevaram atrisināt visas man kā iekšlietu ministram un Latvijas valstij mantojumā atstātās finansiālās un tiesiskās problēmas». Kādas tiesiskās un finansiālās sekas būtu gadījumā, ja to izdarītu?

Līgums ir civiltiesisks, kurā ir diezgan iespaidīgas summas. Par valstiski izdevīgāko lēmumu uzskatu tādu, kurš nodokļu maksātājiem neradītu papildu nepamatotas izmaksas.

Mums ir šis līgums, un mēs to nevaram izdzēst un sākt visu no baltas lapas, kā tas būtu, normāli, brīvi un nepiespiesti organizējot publisko iepirkumu.

Līgumu lauza, jo privātais komersants nepildīja saistības. Cerams, viņi to nenoliedz…

Tas ir acīmredzami, ka uz Latvijas ceļiem ir radari vienas trešdaļas apjomā [no līgumā noteiktā], tas nav apstrīdams fakts. Kāpēc viņi to neizdarīja, viņiem ir savi argumenti.

Saeimas deputāts Ainārs Latkovskis ir ieteicis iesūdzēt „V-Traffic” tiesā par līguma nepildīšanu. Vai jūs apsvērāt šādu iespēju?

Mēs redzējām, ka pie esošā līguma nosacījumiem privātais komersants nevar izpildīt saistības, un mums bija svarīgi ar viņiem izbeigt jebkādas juridiskās attiecības. Iesūdzēt? Neizslēdzu, ka kādā brīdī mēs varam ieslīgt savstarpējā tiesvedībā, bet tas nebūs politiķa paziņojums no tribīnes, ir jādod izvērtēt juristiem. Es atturētos no apgalvojumiem, darīsim tā vai šitā, pirms nav izvērtēti visi riski. Domāju, ja noliktu Latvijas iedzīvotājiem priekšā [ierosinājumu], vai viņi būtu ar mieru no saviem makiem samaksāt [par tiesvedību], diez vai tas būtu pareizākais risinājums.

Vai pareizi saprotu, ka jūs baidāties, ka privātais komersants vai aiz viņa stāvošie Vācijas ražotāji var tiesāties?

Protams, viņi var, šādas tiesības nevar atņemt nevienam. Šajā gadījumā es gribētu teikt, ka tās nav tikai bailes no tiesvedības. Tas ir komplekss risinājums. Kad iepriekšējā valdība lēma par šā līguma noslēgšanu, viss ceļu policijas darbs tika organizēts, rēķinoties, ka uz ceļiem būs 160 radari.

Varam teikt, vajadzēja tā vai citādāk, bet tajā laikā nevienam nevarēja ienākt prātā, ka radaru nebūs. To var interpretēt dažādi, tas nav nacionālās drošības un valsts pastāvēšanas jautājums, tomēr radari uz ceļiem ir vajadzīgi.

Saprotiet, man politiski būtu izdevīgi iznākt un pateikt – es izbeidzu līgumu, bet, visticamāk, tam būs sekas. Un tās sekas, es domāju, ekspertiem ir jāizvērtē.

Vai varat pastāstīt, kas ir tie punkti, kas apgrūtina līguma laušanu?

Varu runāt par procesiem, neesmu piedalījies šā līguma skrupulozā izpētē, es nevaru nosaukt konkrētus punktus. Varu pateikt to, ka privātajam komersantam ir savi apsvērumi, kāpēc un kā viņiem bija apgrūtināta līgumsaistību izpilde. Tā ir jebkuras līguma puses reakcija, ja tādēļ izbeidz līgumu. Cik tie apsvērumi pamatoti, tas ir auditoru un juristu uzdevums to izpētīt.

Vai jūs domājat, ka šo līgumu ar nodomu uztaisīja izdevīgu privātajam partnerim un neizdevīgu valstij?

Manā skatījumā problēma ir tajā, ka, acīmredzot, jau sākotnēji biznesa plāns bija nepamatots. Proti, pie šādiem līguma nosacījumiem privātais komersants nevarēja izpildīt līguma saistības. To, protams, varam vērtēt no šodienas skatu punkta.

Līgums viņiem garantē pārāk mazus ieņēmumus?

Redzat, Latvijā viens no [peļņas] avotiem biznesam ir valsts pasūtījumi, otrs – ES finansējums. Lai to saņemtu, uzņēmēji iet uz riskiem. Saskaņā ar likumu par uzvarētāju jāatzīst lētākais [piedāvājums], ja tas izturējis visus kritērijus. Uzņēmēji ir spiesti savā ziņā dempingot, ja viņi grib sniegt pakalpojumus. Šajā gadījumā tas piedāvājums, acīmredzot, bijis dzīvotnespējīgs.

Kāpēc 25.septembrī šo jautājumu valdība skatīja slēgtajā daļā?

Tas ir privāttiesisks līgums, tādēļ riskus, priekšlikumus vērtēja kā divu līgumslēdzēju pušu sarunās. Valdībā tika skatītas līguma detaļas.

Es negribētu teikt, ka tā ir slēpšanās no sabiedrības. Kad vērtēšanas process beigsies, tad ir jānāk un jāskaidro sabiedrībai, kāpēc [pieņēma šādu lēmumu]. Tādi ir spēles noteikumi. Kamēr ekspertu lēmuma nav, nekādu ātrāku paziņojumu nevar būt.

Šajā valdības sēdē ir pieņemts lēmums, ka gadījumā, ja pirks radarus no „Vitronic”, to var darīt, nepiemērojot publiskā iepirkuma likuma procedūras jeb izvairoties no konkursa, un kā pamatojums tam minētas valsts drošības intereses…

Uz doto brīdi lēmums ir izvērtēt, vai tāds punkts var tikt piemērots, nevis pieņemts lēmums pirkt, piemērojot šo punktu.

Jūs izvērtēsiet, vai var piemērot šo punktu?

Protams, protams. Tāds uzdevums ir dots.

Bet valdības lēmums jau pieņemts, ka piemērosiet, ja atzinums būs, ka jāpērk.

Tā ir neprecīza interpretācija, ko aizsāka „Panorāma”. Valdība nav pieņēmusi lēmumu pirkt. Valdība ir lēmusi uzdot IeM izvērtēt, vai ir vispār iespēja slēgt [līgumu par radaru pirkšanu], vai tas ir pamatoti, atbilst valsts interesēm, vai ir adekvāta cena, visus riskus. Ne vēlāk kā 28.novembrī IeM būs jānāk ar slēdzienu un jāskaidro situācija.

To saprotu, ka nav pieņemts lēmums par pirkšanu, bet ir pieņemts lēmums nepiemērot publisko iepirkumu procedūru, ja pirks.

Es neko nepiemērošu, to vērtēs juristi un eksperti. Vācijas ražotājs atnāca ar konkrētiem priekšlikumiem un pateica, ka viens no piedāvājumiem ir nopirkt šīs iekārtas, kas tam pieder. Kā var nopirkt no konkrētas personas? Nevar rīkot publisku iepirkumu, lai iepirktu no vienas konkrētas personas. Šis priekšlikums tiek vērtēts, citas procedūras jau nav.

„Vitronic” ir pamatīgi nokaitinājusi sabiedrību, uztaisot naudas pelnīšanas biznesu no fotoradariem. Vai jūs apzināties, ka šo labo ideju – radaru uzstādīšanu – vēl vairāk degradēsiet, iepērkot aparatūru no viņiem bez konkursa?

Līdz šim jautājumam pēdējā laikā neesam tikuši – par radaru izvietošanu, funkcionalitāti un kāpēc tie vajadzīgi. Esmu daudz runājis, ka stacionārie radari atrodas tur, kur tie atrodas, līdz ar to viņu pārvietošana nav paredzama.

Pārmetums, ka [„V-Traffic”] radarus slēpa un izvietoja vietās, kas nav saistītas ar drošību, un vairāk bijis peļņas avots, es to neizslēdzu. Prakse bija tāda, ka policija deva uzdevumu izvietot fotoradarus tādā un tādā ceļu posmā, kilometrā. Privātie izvietoja, pieļauju, arī slēpa, lai būtu lielāki ienākumi.

Ja tiksim tik tālu un runāsim par radaru izvietošanas principiem, pilnīgi noteikti mēs piesaistīsim tos ekspertus, kas parādījās publiskās diskusijās. Vienreiz jāsanāk kopā un jāizvērtē kritēriji, pēc kuriem pārvietojamos radarus izvieto. Tāpat atbalstu brīdinājuma zīmes, arī pirms pārvietojamiem radariem. [Zīmju] arī varētu būt skaitliski vairāk nekā pašlaik. Tās darbotos preventīvi ar noteikumu, ka radars nevar būt tur, kur nav zīmes, bet nav teikts, ka aiz zīmes obligāti būs radars.

Komersantam te ir diametrāli pretējas intereses, bet skaidrs, ja tas piegādā un izvieto radarus, viņam vajadzīga peļņa, viņš nav sponsors. Līdz ar to tā problēma ir, ka viņam ir noteiktas izmaksas pakalpojuma sniegšanai, bet procentuālā daļa no ienākumiem [soda naudas] negarantē viņa dzīvotspēju. Ja visi Latvijas iedzīvotāji pēkšņi brauktu pēc noteikumiem, būtu nulle ienākumu.

Vai uzskatāt, ka tā ideja principā ir nepareiza? 

No pašreizējā skatu punkta varam tā domāt. Varbūt pareizais ceļš bija pakāpeniski pirkt, iztikt bez privātā komersanta. Bet nu pašlaik valsts šī projekta ieviešanai nav iztērējusi līdzekļus. Kā to turpmāk risināt, grūti pateikt. Gribu arī saprast, kāpēc tieši šādu skaiti – 160 radarus – izvēlējās. Man pārmet, ka pirksim 57 [piegādātos] radarus, bet es neesmu redzējis pamatojumu, kāpēc vajag 160.

Par kādu naudu ir runa? Par cik viņi piedāvā vienu vai visus radarus pirkt?

Ja privātais gatavs nosaukt summu, no manas puses nav problēmu. Summa ir līdzvērtīga Vācijas komersanta izmaksām, lai saražotu radaru. Bet tas ir auditoru uzdevums vērtēt, jāpārliecinās par katras ierīces tehnisko stāvokli, nolietojumu.

Kas attiecas uz radaru funkcionalitāti, esmu dzirdējis apgalvojumus – atvedīsim no noliktavām pa lēto. Man saka pretējo, ka tehnoloģijas, kas ir šajos radaros, ir modernākās, kas tiek izmantotas. Funkcionalitāte ir laba, mērījumi precīzi.

„Vitronic” stāstīja, ka ir ieguldījuši trīs miljonus latu – vai par šo summu viņi piedāvā pārdot?

Es nezinu, cik viņi ieguldījuši. Bet nav runa par biznesa pārņemšanu. Mēs runājam par ierīcēm.

Kāda, pēc policijas informācijas, ir proporcija starp „Vitronic” ieguldīto un saņemto naudu no radaru soda naudām?

Izdevumus nezinu. Ienākumi, ja nemaldos, varētu būt virs miljona [latu]. Nezinu gan, vai viņi to ir saņēmuši, jo iedzīvotāji uzreiz nemaksā [soda naudas], pārsvarā to dara, kad iziet tehnisko apskati. Valsts maksā [komersantam] tajā brīdī, kad nauda ienāk valsts kasē.

Man ir teikts, ka viņu izmaksas krietni pārsniedz ieņēmumus. Ne aiz labas gribas viņi pieteica tiesiskās aizsardzības procesu.

Vai jūs vērtējat alternatīvu rīkot jaunu konkursu radaru iepirkšanai?

Protams, vērtēsim šo alternatīvu. Ja mēs iestigsim kaut kādā tiesvedībā, tad būtu absurdi paralēli rīkot jaunu iepirkumu. Manā skatījumā, tiesiskās attiecības [ar „Vitronic”] jāizbeidz pilnībā, tad zināsim, ko darīt tālāk. Skaidrs, ka jebkādi tālākie iepirkumi, kas neattieksies uz šo līgumu, tiks organizēti publikā iepirkuma veidā.

Vai [„Vitronic Baltica” īpašnieks] Ēriks Teilāns ir nācis pie jums šo lietu kārtot?

Man arī partijas biedri uzdeva jautājumus par radariem. Es atbildēju, ka, godīgi sakot, nezinu, kā Teilāna kungs izskatās. Man parādīja bildi Google, tagad zinu, kā viņš izskatās. Es pieļauju, ar viņu ir tikušies juristi, risinot [šos jautājumus], personīgi es ne ar vienu no šīs kompānijas neesmu ticies.

Vai jums ir atbalsts no valdības vadītāja un citiem kolēģiem šā jautājuma atrisināšanā?

Tas krusts ir jānes man jebkurā gadījumā. Tas ir mantojums, ko esmu saņēmis šajā amatā, nevaru no tā atkratīties, lai kā gribētu. Mums jānāk uz valdību ar izvērtējumu un konkrētiem priekšlikumiem, un es ļoti ceru, ka valdība atbildīgi lems.

Es noteikti neesmu ieinteresēts nolobēt, lai Teilāna kungs varētu saglābt savu biznesu. Esmu ieinteresēts, lai pēc gada vai diviem [varētu teikt], ka šis lēmums ir izsvērts un pamatots.

Ar kādiem darbiem šajā amatā jūs būtu gribējis asociēties un palikt vēsturē?

Vasarā sākām Valsts policijas attīstības koncepciju. Gribam to izstrādāt un apstiprināt valdībā, lai vidējā termiņā varētu risināt daudzas iekšlietu sistēmas problēmas. Tie ir gan motivācijas, gan kvalifikācijas jautājumi. Situācija ir neapskaužama. Ir izveidojies noslēgtais aplis, no policijas prasa reālus rezultātus, savukārt uz policiju neviens negrib iet strādāt. Piesaistīt spējīgus jauniešus mums ir problemātiski atalgojuma, sociālo garantiju dēļ, varbūt arī prasību dēļ. Vēl šā gada pavasarī jauniešiem, kas devās pretendēt uz valsts policijas koledžu, vidējā atzīme atestātā bija 5,7.

Gribētu, lai katram policistam būtu skaidrs, kas no viņa tiek prasīts un kas par šo pienākumu izpildi no valsts puses tiks dots, cik tas ir konkurētspējīgs. Ja iekšlietu sistēmu izdotos atdzīvināt motivācijas ziņā, tas būtu diezgan daudz. Lai, man aizejot no amata, bijušie darbinieki labprāt atcerētos, ka esmu ko labu izdarījis. Pilnīgi noteiktu negribētu palikt atmiņā, ka esmu nolobējis Teilāna biznesu. Ticiet – man nav ne mazākās intereses.