Atbalstīt lokālo, nevis globālo 15

Foto: Andrejs Terentjevs, F64
Laura Minskere
Print Friendly, PDF & Email

Ilgtspējīga un korporatīvi atbildīga pieeja var būt spēcīgs ierocis

Katrs pirkums, ko veicam, patiesībā ir kas vairāk nekā tikai vajadzību vai vēlmju apmierinājums. Tā, piemēram, ja es kā uzņēmuma vadītājs Ziemassvētku dāvanām klientiem iegādājos kādu skaistu nieciņu, kas ražots kaut kur tālā aizokeānijā, patiesībā ar savu pirkumu sekmēju CO2 izmešu pieaugumu, jo prece tiek transportēta tūkstošu kilometru tālu. Līdz ar to sanāk, ka, vēloties pateikties saviem klientiem un uzdāvinot viņiem preci, par ko pasaule samaksā ar liekiem CO2 izmešiem, esmu nodarījis daudz vairāk slikta nekā laba. Alternatīva bija izvēlēties Latvijas ražotāju, kas šeit maksā nodokļus un rada darba vietas.

Ikviens vadītājs kaut reizi būs domājis par to, kā padarīt dzīvi Latvijā labāku, savu uzņēmumu korporatīvi atbildīgu un tā biznesu par ilgtspējīgu. Taču ilgtspējīga biznesa globālajās vadlīnijās var viegli apjukt, var bezgalīgi ilgi lasīt “UN Global Compact” un citus dokumentus, tā arī nesaprotot, ar ko tad īsti sākt. Labāk izvēlieties vienu no ilgtspējīga biznesa principiem, kuram stingri sekot un padarīt to par sava uzņēmuma DNS būtību. Tā jūs patiešām būsiet soli tuvāk ilgtspējīgai biznesa attīstībai.

Man tuvākā tēma ir iepirkumi, jo tā slēpj gan draudzīgu pieeju videi, gan principu „lokālais”, nevis „globālais”, gan sekošanu produkta ražošanas ķēdei, tādejādi pārliecinoties, ka jūs ar savu naudu neatbalstāt nelegālu nodarbinātību, nodokļu nemaksāšanu vai pat bērnu noziedzīgu nodarbinātību.

Definējot jaunus ilgtspējīgus principus iepirkumos, ikviens no mums var daudz ko mainīt, sākot ar to, ka mēs Eiropas Savienībai ar tīru sirdsapziņu varēsim atbildēt, ka nediskriminējam citu ES valstu ražojumus, tikai ievērojam ilgtspējīga biznesa principus. Piemēram, ja ir divi līdzīgi produkti, tad iepirkumos, lai samazinātu CO2 izmešus, transportējot preci, izvēlamies to, kas ir saražots iespējami tuvāk. Loģiski, ka šajā sacensībā uzvarēs vietējais ražojums.

Otrkārt, izvērtējot produkta ražošanas ķēdi, daudz vieglāk varam pārliecināties, vai vietējais uzņēmums ievēro labas ražošanas prakses principus, ko nevaram zināt par Ķīnā vai kādā citā lētā darbaspēka valstī saražotu produkciju. Turklāt, pat ja uzņēmums savā mītnes valstī ir „balts un pūkains”, tad tas vēl nenozīmē, ka arī piegādātāji, no kuriem tas iepērk izejvielas, ievēro korporatīvās atbildības principus. Atcerēsimies kaut vai, piemēram, pašnāvību vilni “Apple” piegādātāja ražotnē Ķīnā “Foxoconn”. 

Tāpēc viens no ilgtspējīga biznesa principiem ir apzināt visu ražošanas ķēdi, sākot ar uzņēmumu, kurā tiek ražots galaprodukts, un beidzot ar detaļu vai izejvielu piegādātājiem, kas var atrasties Āzijā vai Āfrikā. 

Te netrūkst skandālu, kuros iesaistīti pat pasaulē labi zināmi zīmoli, jo kādā no ražošanas ķēdes posmiem tikuši atklāti gan cilvēktiesību pārkāpumi, gan vides piesārņošana vai pat apzināta kādas dzīvnieku sugas iznīcināšana. Tā tas notika ar “Kit Kat” ražotāju “Nestle”. Tikai pēc spēcīga zaļo organizācijas “Greenpeace” spiediena “Nestle” nomainīja savu piegādātāju ķēdi, jo tika atklāts, ka tās palmu eļļas piegādātājs Indonēzijā iznīcina mūža mežus, kur dzīvoja orangutāni.

Latvijā situācija ir daudz labāka. Mūsu valstī galvenokārt ir divi plaši izplatīti grēki – izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un kukuļdošana/kukuļņemšana. Bet arī šajā ziņā neesam unikāli, jo šīs sērgas ir izplatītas arī citās valstīs, par ko liecina kukuļdošanas skandāli tādās pasaulē labi zināmās kompānijās kā “Siemens”, “DaimlerChrysler” un “Alstom”. 

Tomēr nav normāli, ja daudzos valsts iepirkumos Latvijā tiek vērtēta tikai zemākā cena. Ir neskaitāmi gadījumi, kad konkursos par ārpakalpojumu sniegšanu uzvar firma, kas piedāvā nereāli zemu cenu. Tad ir skaidrs, ka par valsts naudu tiek atbalstīts uzņēmums, kas nemaksā nodokļus, un tā nav ilgtspējīga politika.

Diemžēl arī korupcijas gadījumi iepirkumos dažkārt spīd cauri un ir redzami ar neapbruņotu aci tā, ka ikvienam nozares profesionālim ir skaidrs: uzvarētājs jau sen ir izvēlēts un konkurss ir formāls. Nav šaubu, ka korupcija nav ilgtspējīga politika, tā grauj godīgu konkurenci un, ja nebūsim droši, ka nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta godīgi, nekad netiks panākta iedzīvotāju uzticēšanās varai.

Tomēr ir lietas, ko var darīt ikviens uzņēmējs, un mums nav jāgaida uz valsti. Varam ieviest jaunus ilgtspējīga iepirkuma principus savā uzņēmumā. Tālāk minēšu vispārējus pamatprincipus. No savas pieredzes zinu – lai šo jauno politiku veiksmīgi ieviestu, jāpanāk darbinieku izpratne, un to var izdarīt, tikai izglītojot darbiniekus par to, ko īsti nozīmē ilgtspējīga politika iepirkumos un korporatīvā atbildība uzņēmuma darbā.

Latvijā ir izplatīts maldīgs priekšstats, ka, reizi gadā piedaloties koku stādīšanas talkā, viss jau ir paveikts. Taču tā ir tikai fasāde, kam ir visai mazs sakars ar patiesi ilgtspējīgu biznesu, lai gan pats par sevi ikviens labs darbs ir atbalstāms.

Tātad, pirmkārt, izvēlēties videi un cilvēkiem draudzīgākas preces. Sākot ar sadzīves ķīmiju, ko iepērkam biroja tīrīšanai, trauku mazgāšanai, tehniskajai apkopei un beidzot ar biroja mēbelēm. Mēs varam sekot, lai preču ķīmiskajā sastāvā nebūtu videi kaitīgo PCB, DDT un CFCs (freons), dezinfekcijas līdzekļos – hlora, kā arī nelietot bioloģiski neirstošu ķīmiju. Nepārsniegsim nepieciešamo mazgāšanas līdzekļu daudzumu, jo visbiežāk tos lieto nepamatoti un rada tikai lieku piesārņojumu. Savukārt, pērkot mēbeles, jāpievērš uzmanība, no kurienes ir nākusi koksne, vai mēbelēm ir FSC vai PEFC sertifikāti, kas kontrolē koksnes izcelsmes avotus.

Otrkārt, sekot principam – labāk pirkt „lokāli”, nevis „globāli” ražotu preci, jo, transportējot preci, CO2 tiks patērēts daudz mazāk. Arī tad, ja precei ir eco sertifikāts, bet ja tā tiek vesta no citas valsts vai pat no cita kontinenta, tad transportēšanas procesā nodarītais kaitējums videi būs pārāk liels.

Galvenais, ko neviens skaļi nemēdz teikt, bet visi skaidri saprot un lielākā daļa ES valstu arī īsteno dzīvē, ir princips – tikai atbalstot vietējo uzņēmēju, tās valsts iedzīvotāji dzīvos labklājībā.

Turpretī, pērkot importa preces, mēs kļūstam nevis bagātāki, bet nabadzīgāki, jo ar savu naudu atbalstām citas valsts labklājību.

Treškārt, sekot līdzi visai produkta „ražošanas ķēdei”. Tādejādi, izvēloties savus piegādes partnerus, varam mudināt arī viņus būt korporatīvi atbildīgiem un sakārtot visu ražošanas ķēdi tā, lai ikvienā tās posmā iesaistītie uzņēmumi atbilstu labai biznesa praksei.

Un, ceturtkārt, atcerēsimies, ka visi šie principi attiecas ne vien uz preču piegādātājiem, bet arī uz pakalpojumu sniedzējiem. Tātad, izvēloties pakalpojuma sniedzēju, varam sekot, lai tas savā darbā vienmēr izvēlētos efektīvākos un videi draudzīgākos risinājumus. Piemēram, pievērsiet uzmanību, vai viņš lieto elektronisko dokumentāciju, vai arī tērē dabas resursus un burtiski apgāž jūs ar papīra kaudzēm. Pievērsiet uzmanību, vai jūsu konsultanta padomi ietver arī ilgtspējīgus risinājumus. Un lai nesanāk tā, kā vienai lielai Latvijas kompānijai, kas, izsūtot saviem biznesa klientiem dāvanā vienu apelsīnu, bija iepakojusi to divās kastēs un iztērējusi tik daudz lieku dabas resursi, ka no efekta sanāca tikai defekts uzņēmuma reputācijai.

Visbeidzot – ko darīt tad, ja esat konstatējis – kāds no jūsu piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem pārkāpj ilgtspējīga biznesa principus? Nesteidzieties lauzt līgumu! Sāciet ar sarunu un varbūt, pateicoties jums, Latvijā kļūs par vienu labu uzņēmumu vairāk.

Autore ir PR aģentūras Mediju tilts/Burson-Marsteller valdes priekšsēdētāja

 

Komentāri (15)

lailabidzane 08.10.2012. 09.48

.
Tēma interesanta.

Starp citu, kafija ir labs un derīgs dzēriens, vai stipri kaitīgs?
Palūkojoties resursos, iegūsim gana galējas, un visi teiks, ka zinātniski pamatotas, atbildes. Tad atliek vien noskaidrot, kurš pasūtīja “zinātnisko” pētījumu.

CO2. To piemin arī raksta autore. Apskatīsim kādu klasisku piemēru – elektroautomobilis. Ļoti mīļš zaļuma un lokālās domāšanas piemērs. Piemērs labs, kamēr neapskata, kā te, rakstā, tika piesaukts – pilno ķēdi. Bet ķēdē ir liels, un ne visai draudzīgs materiālu daudzums akumulatoriem. Akumulatoru ražošana ir videi īpaši nedraudzīga. Tieši tāpat kā to utilizācija. Arī elektroenerģijas saražošana nav nemaz tik zaļa. Un vēl tas Alstom, un Siemens arī.

Stāsts par visas ķēdes izvērtēšanu ir skaists. Tikai reāli grūti realizējams.
Riskanta ir arī pārāk nekritiska priekšrokas došana lokālajam. Tas nestimulē to vietējo censties. Tiek deformēta elementārā konkurence.

Man joprojām šķiet, ka jebkura galējība, lai arī kādi saukļi un “zinātniski” pētījumi to nemēģinātu attaisnot, nav labāka par lietu dabīgo kārtību.

+6
0
Atbildēt

0

dro 08.10.2012. 10.05

Interesanti, kādēļ joprojām nav ziņas par NP vakardienas sižetu – Kavacs – Ameriks? Nesvarīga tēma?:)

+6
-1
Atbildēt

2

    dro > dro 08.10.2012. 10.58

    aldis. Paldies par precizējumu.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Pēterītis > dro 08.10.2012. 10.46

    Manuprāt, raksta tēma bija produkta pilna ķēde. Konkrētajā gadījumā Kavacs-Ameriks-Ušakovs.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

Sandris Maziks 08.10.2012. 10.08

lno
Kavacs izlidzeja ar aizdevumu draugam Amerikam gruta bridi, tas tacu ir tikai apsveicami

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu