Latvijas Krājbanka

Latvijas krājbanka tika uzskatīta par banku ar Latvijā senākajām saknēm. Tā veidota 1924. gadā kā Pasta krājkase. Pārdzīvojusi padomju gadu, 1987. gadā kļuva par Krājbanku. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas Krājbankai tika uzticēta apjomīgā privatizācijas procesa apkalpošana. Banka kopš 1996. gada, kad to nolēma privatizēt, nokļuva daudzu ar īpašniekiem saistītu skandālu epicentrā.

Darījumi ap un ar Krājbanku, tajā skaitā tās privatizācija, atklāja arī vairāku politiķu un uzņēmēju saistību. Pēc privatizācijas nolēguma 2003. gadā Krājbanka nonāca divu savstarpēji karojošu akcionāru grupu rokās. Par ietekmi bankā cīnījās vairāki Ventspils uzņēmumi no vienas puses un tā saucamais “Maskavas grupējums” jeb ārvalstu investori no otras puses.

2005. gadā šī stīvēšanās tika pārtraukta, par Krājbankas 83% akcionāru kļūstot Krievijas izcelsmes uzņēmēja Vladimira Antonova kontrolētajai Lietuvas bankai Snoras. Tomēr Antonovs nebija tipisks baņķieris, viņu vairāk interesēja iesaiste lielos un riskantos biznesos, kas saistīti ar ražošanu, pārvadājumiem, medijiem un nekustamajiem īpašumiem. Tieši šī aizraušanās vēlāk noveda pie Krājbankas kraha, kad izrādījās – bankas nauda vairāku desmitu miljonu apjomā «izpumpēta» Antonova privātiem darījumiem.

Par Antonova klupšanas akmeni Latvijā kļuva nacionālā aviokompānija airBaltic, kuras kreditēšana izrādījās Krājbankai liktenīga. Lai gūtu finansējumu, 2011.gada vidū Antonovs bija ārvalstu banku kontos ieķīlājis vairāk nekā 100 miljonus Krājbankas klientu noguldījumu naudu, par šo shēmu ķīlniekiem kļuva vairāk nekā 200 tūkstoši bankas klientu. Notikušais izgaismoja arī banku tirgus uzraugu darbības vājās puses un sadarbības problēmas ar uzraugiem kaimiņvalstīs.

2011.gads izrādījās pēdējais darbības gads – savu 88.dzimšanas dienu 2012.gadā banka sagaidīja, bet nesvinēja. 2011.gada 15.novembris bija Krājbankas beigu sākums. Novembrī bankas darbība tika apturēta, decembrī to pasludināja par maksātnespējīgu. Nesaņemot nedz valsts atbalstu, nedz reālu glābšanas plānu, bankas bankrotu tiesa pasludināja 2012.gada 8.maijā, bet 10.maijā bankai anulēja licenci.

Saistībā ar pazudušajiem vairāk nekā 200 miljoniem latu no Snoras bankas un vairāk neā 100 miljoniem latu no Krājbankas, Lietuvā un Latvijā Antonovam izvirzītas smagas apsūdzības, tajā skaitā Lietuva viņu tur aizdomās par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, īpašuma piesavināšanos, līdzdalību organizētā grupējumā, krāpšanos bankas grāmatvedībā, dokumentu viltošanu. Lietuva izdevusi Eiropas aresta orderi. Tagad Antonovam noteikts aizliegums pamest Londonu. Tiesas spriedumu vairākās apsūdzībās gaida arī Krājbankas bijušais vadītājs Ivars Priedītis.

Saturs

1. Krājbankas pirmsākumi 

2. Krājbankas privatizācija 

3. Antonova un Snoras ienākšana Krājbankā 

4. Krājbankas krahs – finanšu mahinācijas un bankas slēgšana 

4.1. Antonova iesaiste airBaltic 

4.2. Citi riskanti un aizdomīgi darījumi 

4.3. Bankas darbības apturēšana 

4.4. Bankas prezidenta aizturēšana, vadības atbildība 

4.5. Bankas kraha sekas ekonomikā 

5. Krājbankas maksātnespēja un bankrots 

5.1. Maksātnespējas process 

5.2. Bankas sanācijas plāni

5.3. Krājbankas bankrots 

5.4. Administratora darbība 

5.5. Atgūtā nauda, aktīvu pārdošana

6. Parlamentārā izmeklēšana

1. Krājbankas pirmsākumi

Par Latvijas krājbankas (Krājbanka) pirmsākumiem tiek uzskatīts 1924.gads, kad sperti soļi Pasta krājkases izveidei. Latvijas pirmās neatkarības gados izveidotā Pasta krājkase reorganizētā formā pārdzīvoja arī padomju gadus. Tā par Krājbanku kļuva 1987.gadā, kad tika veikta krājkašu sistēmas reorganizācija, un tālākajos gados to skāra izmaiņas līdz ar Latvijas valsts neatkarības atgūšanu. 1991.gada augustā LPSR Krājbanka kļuva par Latvijas Republikas valsts Krājbanku.

Pārveidojoties par komercbanku, Krājbanka strādāja konkurences apstākļos, ko radīja jaunizveidotās bankas un noguldījumu pieņēmējas firmas. Tomēr 1993.gadā, Saeimai pieņemot likumu par privatizācijas sertifikātiem, Krājbankai tika nodrošināts stabils apjomīgs ienākumu avots vairākiem gadiem: tai uzticēja privatizācijas procesa apkalpošanu. Kopumā bankā bija atvērts 91% no visiem iedzīvotāju sertifikātu kontiem Latvijā. Banka, kuru pēc pārveides par valsts akciju sabiedrību iekļāva privatizējamo uzņēmumu sarakstos 1996.gadā, bija kļuvusi par gardu kumosu potenciālajiem investoriem.

2. Krājbankas privatizācija

Krājbankas privatizācija 1997.gadā sākās ar pamatīgu skandālu, kas bija viens no lielākajiem Latvijas privatizācijas vēsturē. Vēlāk atklāsies, ka tajā iesaisīts par oligarhu dēvētais Ventspils mērs Aivars Lembergs.

Krājbanka tobrīd bija viena no lielākajām Latvijas bankām un tās privatizācija bija paredzēta vairākos posmos.

Sākotnēji Krājbankas kapitālu palielināja par trešdaļu, pievienojot tai Rīgas Apvienoto Baltijas banku (RABB), kas RABB akcionāriem – tobrīd SWH grupai – deva pirmpirkuma tiesības tālākajā Krājbankas privatizācijā. RABB pievienošanas oficiālais skaidrojums bija Krājbankas glābšana no bankrota. Tomēr atklājās, ka RABB pati nespēja izpildīt Latvijas Bankas prasības, turklāt bija kreditoru nomocīta. Aptuveni trešdaļa RABB akciju pārgājušas pie SWH grupas kreditoriem – trim Ventspils uzņēmumiem Ventbunkers, Ventamonjaks un Kālija parks, kas pārņēma Ventrans piederošo RABB daļu.

Nelielas bankas kapitāla daļas palika arī septiņiem ieteikmīgākajiem SWH grupas cilvēkiem, tajā skaitā Aināram Gulbim. Viņš vēlāk kļūs par vienu no galvenajiem lieciniekiem krimināllietā, kur smagos noziegumos apsūdzēts Lembergs. Spriežot pēc krimināllietas materiāliem, kurus 2010.gadā publiskoja portāls Pietiek.com, Lembergs saistībā ar Apvienotās Baltijas bankas pārdošanu 1996.gadā izteicis dzīvības draudus Gulbim un viņa ģimenei. Gulbja liecības atklājušas arī Lemberga lielo ietekmi biznesā un politikā.

Starp RABB akcionāriem bija arī Arnolds Laksa – Lainbankas padomes priekšsēdētājs, kurš vēlāk kļuva par Krājbankas lielāko akciju īpašnieku un arī bankas prezidentu. Viņš bija vēl viena Latvijas oligarha Aināra Šlesera dibinātās Pirmās partijas ietekmīgs pārstāvis.

Vēl aptuveni 46% RABB akciju iegādājās Latgales zemnieks Stefans Rāzna, līdz ar to pēc RABB pievienošanās Krājbankai Rāznam piederēja 9,98% Krājbankas akciju. Vēlāk tika paustas aizdomas, ka viņš bijis vien izkārtne Privatizācijas aģentūras šefam Jānim Naglim, kurš saistību ar banku gan noliedza. Vēlāk Naglis kopā ar Rāznu sāka viesnīcu biznesu, ieguldot naudu SIA Kembi. Vienu no Kembi līdzīpašniekiem – SIA Mērķkapitāla komercsabiedrība – Rāzna esot nopircis no bijušā Krājbankas padomes priekšsēdētāja Viestura Koziola un Laksas. Laksa savulaik izmantoja Mērķkapitāla komercsabiedrību darījumos, lai palielinātu savu ietekmi Krājbankā.

RABB pievienošana valsts īpašuma daļu Krājbankas pamatkapitālā samazināja līdz 74.5%. Pēc bankas akciju pārdošanas publiskajā piedāvājumā par privatizācijas sertifikātiem, kas sākās 1997.gadā, valsts daļa saruka līdz 52,8%, tika piesaistīti 8180 jauni akcionāri. Kopumā skandālu apvītais Krājbankas privatizācijas process ievilkās teju septiņus gadus.

2000.gadā Krājbanka ar Laksas kā prezidenta svētību nolēma slēgt subordinētā kapitāla līgumu ar vien 2000.gada jūnijā izveidoto SIA Mērķkapitāla komercsabiedrība, ar ko bankai tika izsniegts 400 tūkstošu latu aizdevums, bet jau 9.oktobrī Mērķkapitāla komercsabiedrība nodeva prasījuma tiesības Nīderlandes firmai MacasyngHolding. Tās patiesais labuma guvējs, pēc neoficiālas informācijas, esot bijis investors no Krievijas – Maskavas slavenā Lužņiku stadiona īpašnieks. Tādējādi Laksa kopā ar biznesa partneri Vili Dambiņu lika lietā savulaik vēl Union Baltc Bank in Riga un Lainbankā iegūtos sakarus, lai panāktu lielāku ietekmi Krājbankā, izmantojot no Krievijas piesaistīto investoru naudu.

Macasyng subordinētā kapitāla veidā bankai aizdeva vēl 1,8 miljonus latu, kurus akcionāram bija tiesības lūgt pārvērst bankas akcijās. No 2001.gada līdz pat 2004.gadam Ventspils puses akcionāri pretojās subordinētā kapitāla pārveidei par akcijām, tomēr pēc zaudētas kārtējās tiesas 2004.gadā Macasyng kļuva par Krājbankas akcionāru.

Līdz 2003.gadam bankas akcionāri bija izveidojuši trīs frontes – mazie akcionāri, ventspilnieki un tā saucamais “Maskavas grupējums”. Akcionāru vidū bija lielie tranzītbiznesa uzņēmumi Ventbunkers, Kālija parks un Ventamonjaks (tiem kopā piederēja aptuveni ceturtā daļa akciju), kā arī prominentas Ventspils amatpersonas, piemēram, Aivaram Lembergam vēl 2004.gadā piederēja 3% Krājbankas akciju.

Savukārt maskaviešu publiskā izkārtne bija Macasyng Holding, kam sev piederošos 12% Krājbankas akciju pārdeva arī Laksa. Ārzonu kompāniju Krājbankā pārstāvēja kāds Aleksandrs Rene Garese. Viņš 2003.gadā minēts Lietuvas drošības dienesta ziņojumā par draudiem nacionālajai drošībai, kurā analizēta amatpersonu saistība ar Krievijas mafiju un kaimiņvalsts kapitāla agresīva legalizēšanās Rietumos.

Akcionāru grupējumu cīņā iesaistījās Virdžīnu salās reģistrētā Doxa Fund Limited, ko arī piedēvēja maskaviešiem. Ārzonu kompānija 2003.gadā vienīgā piedalījās un izsolē iegādājās pēdējo valstij piederošo 25% Krājbankas akciju paketi. Tiesa, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) neļāva izmantot iegūtās balsstiesības. Par izsoli sašutumu pauda ventspilnieki, bet Doxa sāka tiesvedību pret FKTK.

Tikmēr Doxa pārstāvis Krājbankas padomē vedināja domāt par tās iespējamu saistību ar Andri Šķēli – šis pārstāvis, bijušais Privatizācijas aģentūras finanšu direktors Ilmārs Razumovskis, iepriekš bijis iesaistīts Šķēli interesējošās biznesa shēmās.

3. Antonova un Snoras ienākšana Krājbankā

Īpašnieku savstarpējās cīņas noveda pie situācijas, kad Krājbankai draudēja kapitāla nepietiekamība un pat licences zaudēšana. Banku atkal kādam nācās glābt, un glābējs izrādījās Krievijas izcelsmes uzņēmējs, Londonā dzīvojošais baņķieris Vladimirs Antonovs.

2005.gada septembrī pēc deviņus mēnešus ilgām sarunām Antonovam piederošā Lietuvas Snoras banka nopirka Krājbankas kontrolpaketi – 83%. Darījuma summa oficiāli nav zināma, bet, pēc ekspertu aplēsēm, tie bijuši 20-25 miljoni latu. Uzņēmējs Edgars Jansons, ko saista ar Aivaru Lembergu, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re:Baltica pēc Krājbankas kraha atzina, ka Antonovu „es atvilku, lai 2005.gadā viņš glābtu Krājbanku no slēgšanas un licences zaudēšanas. Līdz ar to tika pārtraukti kari un tiesvedības starp FKTK, Ventspili un Maskavas grupējumu.”

Tobrīd lielu spiedienu uz Latvijas banku sistēmu izdarīja ASV finanšu uzraugi. Latvija bija iekļuvusi melnajā sarakstā kā nozīmīga Krievijas un NVS valstu netīrās naudas atmazgātāja. Par nepietiekamu uzraudzības sistēmu tika aizvērta VEF Banka un Multibanka. Visi šie faktori varēja ietekmēt „Maskavas grupējuma” lēmumu aiziet no Krājbankas, pārdodot daļas Antonovam. Arī FKTK šo akcionāru maiņu akceptēja.

Pats Antonovs publiski kā investīciju iemeslu minēja Snoras vēlmi attīstīties Latvijā, iegādājoties Krājbanku, kuras kredītu portfelis bija nepilni 150 miljoni latu, bet noguldījumi pārsniedza 190 miljonus. Krājbanka pēc darbības principa bijusi līdzīga Snoras bankai – abām ir plašs filiāļu tīkls, universālai bankai tipiski pakalpojumi.

Toties pats Antonovs nebija tipisks baņķieris. Viņu vairāk interesēja iesaiste lielos un riskantos biznesa darījumos. Vēlāk izrādīsies, ka septiņu gadu laikā daļa Krājbankas naudas vairāku desmitu miljonu latu apjomā tika “izpumpēta” Antonova un viņa partneru privātiem darījumiem Latvijā.

Darījumu shēma bija līdzīga – izmantojot ārzonas kompānijas, uzticamus partnerus vai investīciju baņķierus, Antonovs kļuva par tiešu vai netiešu līdzīpašnieku kompānijās, kurām „savējās” bankas sniedza kredītus biznesam. Taču šie darījumi nebija likumīgi, jo pārkāpa banku sfērā ieviestos ierobežojumus, kas nosaka – riska darījumi ar personām, kuras saistītas ar banku, nedrīkst kopsummā pārsniegt 15% no bankas pašu kapitāla. 2005.gadā, kad Antonovs iegādājās Krājbanku, šis 15% limits nozīmēja 2,6 miljonus latu, bet 2010.gadā sasniedza 8,5 miljonus. Summas, kas iesaistītas Antonova slēptajos darījumos, bija krietni lielākas. Turklāt pastāv aizdomas, ka šajos slēptajos darījumos Antonovam bijušas saiknes ar Latvijas oligarhiem.

4. Krājbankas krahs – finanšu mahinācijas un bankas slēgšana

2011.gada nogalē atklājās būtisks līdzekļu iztrūkums Krājbankas kontos ārzemju bankās, Antonovs devās prom no Baltijas valstīm un patvērās Londonā, bet finanšu tirgus uzraugiem nācās banku slēgt. Šis bēdīgais bankas gals lielā mērā saistīts ar cīņām par nacionālo lidsabiedrību airBaltic, kuras ārzonās slēptie mazākuma akcionāri 2011.gadā centās pārņemt kompāniju pilnīgā kontrolē un izpiest no tās valsti, taču šis plāns neizdevās.

4.1. Antonova iesaiste airBaltic

Liktenīga Krājbankai izrādījās Antonova atļaušanās kreditēt nacionālo lidsabiedrību airBaltic un kļūt par tās līdzīpašnieku. Tikai pēc Krājbankas kraha Antonovs publiski atzina, ka ir bijis patiesais labuma guvējs kompānijā Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS). Šai firmai kopš 2008. gada nogales piederēja 47,2% akciju airBaltic. Tajā ar Antonovu saistīti finansētāji bija ieguldījuši vai aizdevuši aptuveni 70 miljonus eiro. Bez tam 14 miljoni latu izsniegti kredītā, ko sākotnējai airBaltic akciju iegādei no SAS 2008.gadā Antonova bankās saņēma formālais un tobrīd vienīgais BAS īpašnieks Bertolts Fliks.

2010.gada nogalē līdzās Flikam parādījās vēl cits BAS līdzīpašnieks – ārzonas kompānija Taurus Asset Management Fund Limited, ko pārstāvēja plašākai sabiedrībai nezināms Krievijas uzņēmējs Staņislavs Kovtuns. Viņam bija kopīgs bizness ar Latvijas uzņēmēju Sergeju Fiščenko. Abi parādās vairākos uzņēmumos Latvijā, kuriem pēc īpašnieku maiņas Krājbanka sniegusi aizdevumus – tas vedina domāt, ka abi darbojās Antonova interesēs. Neoficiāli zināms, ka Fiščenko bija Krājbankas bijušā valdes locekļa un pēcāk Snoras bankas filiāles Latvijā vadītāja Andreja Surmača sievastēvs.

Vairākus gadus Antonova patieso saistību un Krājbankas kreditētāja lomu nepamanīja banku uzraugs. Lai gan tas nonāk pretrunā ar paša Antonova sniegto informāciju, banku uzrauga FKTK padomes loceklis Jānis Brazovskis uzstāj – Antonovs darījumos ar Krājbanku esot iekļāvies likumā. Brazovskis arī turpina norādīt, ka Antonovs neesot bijis patiesais labuma guvējs BAS. Kas ir šīs personas, Brazovskis neatklāj. Patieso BAS īpašnieku atšķetināšana ir uzdevums, ar kuru tā sauktās “oligarhu lietas” ietvaros kopš 2011. gada vasaras nodarbojas KNAB.

BAS patiesie īpašnieki tika slēpti jau kopš brīža, kad kompānija kļuva par airBaltic mazākuma akcionāru un formāli piederēja Flikam, kuram nebija daļu iegādei nepieciešamās naudas. Tolaik Fliks tika saistīts ar divu oligarhu interesēm – satiksmes jomas reformatoru Aināru Šleseru, kurš ministra amatā atbildēja arī par avionozares attīstību, un bijušo premjeru Andri Šķēli, kura laikā Fliks sāka konsultēt Privatizācijas aģentūru un vēlāk viņam tika uzticēta nacionālās lidsabiedrības izveide.

Pēc ārkārtas vēlēšanām, kurās Ainārs Šlesers un Andris Šķēle zaudēja ietekmi Saeimā, 2011.gada oktobrī Latvijas valdībai un sabiedrībai kā patiesais BAS investors tika prezentēts Andrejs Rudeško. Pēc paša Antonova teiktā pēcāk izrādījās – tas ir viņa biznesa pārstāvis, labākais draugs un liecinieks kāzās, kurš pārstāvējis viņa intereses lidsabiedrībā.

Patiesos airBaltic finansēšanas apjomus atklāja vien 2011. gada oktobrī starp kompānijas akcionāriem (valsti, BAS) un finansētājiem parakstītā vienošanās. Šī vienošanās bija slepena un ne valdības pārstāvji, ne valdības piesaistītais konsultants – firma Prudentia, neinformēja FKTK par darījuma detaļām, kas varēja liecināt, ka Krājbanka pārkāpj kreditēšanas limitus. Arī FKTK neizrādīja par to interesi un piedalījās valdības sēdēs, kur tika lemts par airBaltic.

2011. gada novembrī atklājās, ka vairākās ārzemju bankās, tajā skaitā Investbank ieķīlāti Krājbankas noguldītāju līdzekļi vairāk nekā 100 miljonu latu apjomā – tā dēļ FKTK nolēma apstādināt Krājbankas darbību. Pēc Antonova vēlāk atzītā, minētā nauda bija paredzēta tieši airBaltic refinansēšanai.

Latvijas banku uzraugi pastiprinātu uzmanību Krājbankai pievērsa jau kopš tās nonākšanas Antonova rokās. Kopš 2009.gada FKTK bankā veica 7 pārbaudes. 2010.gadā regulators aizliedza bankai veikt darījumus ar nerezidentiem. Antonovs teju katru mēnesi pats ieradās FKTK, lai skaidrotu savus biznesa darījumus. Tomēr izrādījās, ka ar to bija par maz.

4.2. Citi riskanti un aizdomīgi darījumi

airBaltic nebija vienīgais biznesa projekts, kurā aizplūda Krājbankas miljoni. Banka finansēja vēl vairākus lielus projektus un tos visus saista jau iepriekš pieminētie uzņēmēji Fiščenko un Kovtuns. Līdz ar to pastāv iespēja, ka Antonovs bija īpašnieks, bet Krājbanka kreditors arī tādām kompānijām kā a/s RAF-AVIA, kas nodarbojās ar kravu aviopārvadājumiem (2012.gada 24.janvārī ierosināts tiesiskās aizsardzības process), Cargo Avio, SIA Simplejet LV un Rīgas vagonbūves rūpnīca (RVR).

2009.gadā 67% RVR akcijas iegādājās Kipras kompānija Myse Enterprises Limited. Tā kļuvusi par RVR īpašnieku tajā pašā mēnesī, kad Pasažieru vilciens izsludināja dārgāko iepirkumu Latvijas vēsturē – konkursu jaunu vilcienu būvei. Drīz vien Mysea sev piederošās RVR akcijas ieķīlāja Krājbankā un rūpnīca saņēma 7,17 miljonu latu kredītu. Kā Mysea pārstāvis šajā darījumā figurēja jau zināmais Sergejs Fiščenko.

4.3. Bankas darbības apturēšana

Krājbankas beigu sākums bija 2011. gada 16.novembris, kad Lietuvā tika apturēta Snoras bankas darbība. 11.novembrī Lietuvas galvenais banku uzraugs – Lietuvas Banka, bija griezusies prokuratūrā ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu, jo vasarā bija atklāts, ka divās Šveices bankās Snoras kontos trūkst 290 miljoni eiro. Latvijas FKTK par šiem faktiem netika informēta. 16.novembrī FKTK saņēma vispirms neoficiālu telefonisku, pēc tam arī oficiālu paziņojumu par Snoras nacionalizēšanu. Latvijā viss izskatījās mierīgi – TV ziņās Panorāma tika intervēts Krājbankas vadītājs Ivars Priedītis, kurš stāstīja, ka satrukumam par Krājbanku nav pamata.

Nākamajā dienā, 17.novembrī, nauda sāka aizplūst no Krājbankas, par 30% pieauga noguldītāju aktivitāte. FKTK uzlika ierobežojumus, neļaujot izņemt vairāk par 100 000 eiro.

Vienlaikus FKTK uzmanīgu darīja fakts, ka noliktajā laikā nenotika plānotais 20 miljonu eiro pārskaitījums Krājbankai no korespondentkontu bankas, Austrijas Meinl Bank. Tā vietā bija pagarināts noguldījuma termiņš. Kad FKTK pieprasīja, lai Krājbanka korspondentkontu naudu (kopumā 127,8 milj. Ls) no piecām bankām pārskaita uz Deutsche Bank, šis uzdevums netiek izpildīts. Bez rezultāta ir atkārtota prasība 18.novembrī, un tad Krājbankas vadība beidzot informē FKTK, ka nauda korespondentkontos nav pieejama.

18.novembrī Antonovs video konferencē paskaidro FKTK pārstāvim Brazovskim, ka šī nauda ir ieķīlāta un dokumentus par šo darījumu parakstījis Priedītis, apejot oficiālo bankā noteikto precedūru. Pirmie līgumi par naudas ieķīlāšanu parakstīti jau augustā – ilggadējais bankas prezidents Priedītis esot noticējis īpašnieka Antonova mutiskiem solījumiem, ka šī nauda vajadzības gadījumā būs bankai pieejama. FKTK uzsver, ka notikušais ir noziegums, kuru banku uzraugs nevar atklāt ar savām pārbaužu metodēm.

Krājbankas darbību FKTK aptur pirmdien, 2011. gada 21.novembrī, kad kļūst skaidrs – Lietuvas regulators neatjaunos Snoras darbību. Arī lietuvieši atklāja, ka Snoras korespondentkontos nauda ir ieķīlāta vai pazudusi vēl 230 miljonu latu apjomā. Kopā ar sākotnēji atklāto iztrūkumu pēdas tiek dzītas vismaz aptuveni 400 miljoniem latu. Līdz ar to kopējie ieguldījumi, kas būtu jāvelta Snoras glābšanā, būtu pārāk lieli. Pēc šī atklājuma seko leģendārais Lietuvas Bankas vadītāja Vita Vasiļauska secinājums: “Domājām, ka tā ir gripa, izrādījās – vēzis.”

Latvijas un Lietuvas banku regulatoriem ir pretējas versijas par to, kā noritējusi informācijas apmaiņa Snoras un Krājbankas gadījumā un vai tā bijusi pietiekama, lai atklātu bankas īpašnieku pārkāpumus un novērstu banku krahu. FKTK uzskata, ka nav laikus saņēmuši brīdinājumus, savukārt no Lietuvas regulatoru komentāriem izriet, ka viņi nav līdz galam uzticējušies latviešiem un bažījušies, ka informācija par Lietuvas izmeklētāju darbībām varētu nonākt pie Antonova. Pēc Snoras un Krājbankas sabrukuma, abu valstu regulatori ir vienojušies, ka turpmāk informēs viens otru savlaicīgāk.

4.4. Bankas prezidenta aizturēšana, vadības atbildība

2011.gada 21.novembrī Ivars Priedītis vērsās Valsts policijā ar iesniegumu, pauda izmeklētājiem gatavību sadarboties, atzina savu vainu un nožēloja izdarīto. Policija sāka kriminālprocesu. Priedītis tajā tika atzīts par aizdomās turēto, sākotnēji policija kā drošības līdzekli piemēroja aizliegumu izbraukt no valsts, bet tās pašas dienas vakarā Priedītis tika aizturēts. Vēl pirms tiesa lēma Priedītim kā drošības līdzekli piemērot apcietinājumu, viņš nonāca slimnīcā.

Pēc pāris mēnešiem – 2012. gada 24. janvārī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa atcēla Priedītim piemēroto drošības līdzekli apcietinājumu. Priedītim tika liegts izbraukt no valsts, tikties un sazināties ar pārējiem bijušajiem Krājbankas valdes locekļiem, kā arī Antonovu.

Policija Priedīti tur aizdomās kriminālprocesā par Krājbankā konstatēto līdzekļu iztrūkumu, proti, ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu, kas radījusi būtisku kaitējumu. Minētais kriminālprocess tika sākts pēc Krimināllikuma 196.panta 1.daļas. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 80 minimālajām mēnešalgām. Tāpat Priedītis tiek turēts aizdomās par piesavināšanās lielā apmērā atbalstīšanu. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz 15 gadiem, konfiscējot mantu.

Šajā kriminālprocesā bez Priedīša tika aizturēti arī visi trīs pārējie Krājbankas valdes locekļi – Mārtiņš Zalāns, Dzintars Pelcbergs un Svetlana Ovčiņņikova. Policija lūdza tiesu Zalānam un Pelcbergam kā drošības līdzekli piemērot apcietinājumu, taču tiesa šo ierosinājumu noraidīja. Ovčiņņikovu tiesa apcietināt nelūdza.

Pēc konstatētajiem naudas iztrūkumiem vairāku simtu miljonu eiro apjomā Snoras bankā, Antonovs un otrs bankas akcionārs, Lietuvas pilsonis Raimondas Baranausks kopš pērnā gada izsludināti starptautiskajā meklēšanā. Lietuvas prokuratūra izdevusi Eiropas aresta orderi.

2011. gada novembra beigās Antonovs un Baranausks tika aizturēti Lielbritānijā. Abi baņķieri vēlāk tika atbrīvoti pret drošības naudu, viņiem aizliegts pamest Lielbritāniju.

2012. gada jūnija sākumā Lietuvas Ģenerālprokuratūra, izmeklējot iespējamo Snoras līdzekļu izšķērdēšanu, piesavināšanos un naudas atmazgāšanu, izvirzījusi jaunas apsūdzības bijušajiem bankas īpašniekiem: tos tur aizdomās arī par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, Snoras īpašuma piesavināšanos par 1,7 miljardiem litu (aptuveni 346,8 miljoniem latu), līdzdalību organizētajā grupējumā, krāpšanos bankas grāmatvedībā, kā arī dokumentu viltošanu un viltoto dokumentu tīšu izmantošanu.

Antonovs viņam izvirzītās apsūdzības uzskata par politisku vajāšanu, taču Lielbritānijas prokuratūras pārstāvis solījis, ka prokurori centīsies pierādīt, ka šai lietai nav politisku motīvu.

Latvijā Valsts policijas sāka kriminālprocesu saistībā ar atklāto naudas līdzekļu iztrūkumu Krājbankā, Antonovu turot aizdomās par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un ļaunprātīgu izmantošanu. Lai atgūtu daļu no Krājbankai radītajiem zaudējumiem, policija uzlika arestu Antonova īpašumiem Latvijā – iespaidīgam autoparkam ar 14 luksusa auto un mājai Jūrmalā. Viņa dzīvesveidu raksturo tādi auto kā Aston Martin, Maserati Grand Sport, BMW Alpina Roadsyer V8, Ferrari.

4.5. Bankas kraha sekas ekonomikā

Krājbanka vēsturiski apkalpoja ļoti plašu klientu loku, tostarp pensionārus, universitātes, valsts un pašvaldības iestādes. Dažos Latvijas reģionos Krājbanka bija vienīgā banka. 2011. gada novembrī Krājbankai bija 238 tūkstoši klientu, bet noguldījumu apjoms – ap 570 miljoni latu. Tomēr FKTK, Finanšu ministrija un Latvijas Banka bija vienisprātis – Krājbanka nav sistēmiski svarīga banka, kāda bija Parex banka, tāpēc valsts nepiedalīsies tās glābšanā.

FKTK sāka darbu pie tā, lai varētu noguldītājiem izmaksāt garantētās noguldījumu summas līdz 100 tūkstošu eiro apjomā katram bankas klientam. 25. novembrī FKTK paziņoja, ka Krājbankas klientiem no Noguldījumu garantiju fonda 350 miljonus latu izmaksās banka Citadele. Izmaksas klientiem sākās 29. novembrī un saskaņā ar likumu, pienākošos naudu var saņemt 60 gadu laikā. Tā kā Noguldījumu garantiju fondā bija uzkrāti vien nepilni 150 miljoni latu, pārējos 200 miljonus latus fonds aizņēmās Valsts kasē. Naudu plānots atgūt no Krājbankas aktīvu izpārdošanas, kur lielāko daļu veido kredīti.

Aptuveni 220 miljonus latu noguldītāji var zaudēt, jo šie noguldījumi pārsniedz ar likumu garantēto noguldījumu slieksni. Saskaņā ar FKTK informāciju, starp Krājbankas kreditoriem bija 32 pašvaldības, kam kopumā bankā palika 14,7 miljoni latu. Lielākā zaudētāja no tām bija Rīga ar aptuveni 10 miljoniem. Pieskaitot šiem zaudējumiem valsts uzņēmumus (skolas un slimnīcas), kopējie zaudējumi ir aptuveni 64 miljoni latu. Starp lielajiem noguldītājiem bija arī sabiedrībā populāri cilvēki, piemēram, komponists Raimonds Pauls, izdevēja Santa Dandzberga – Anča u.c.

5. Krājbankas maksātnespēja un bankrots

Krājbankas maksātnespējas atzīšana, administratora izvēle, cīņa par sanācijas plāniem un beidzot bakrota procedūra ir saistīta ar asiem konfliktiem, kuros redzami bijušo īpašnieku centieni atgūt kontroli bankā, lielo noguldītāju cīņa par savu naudu un dažādu ekonomisko un politisko interešu sadursmes.

5.1. Maksātnespējas process

2011. gada 1. decembrī FKTK iesniedza Rīgas apgabaltiesā pieteikumu par Krājbankas maksātnespēju un lūdza tiesu lemt par Aigara Lūša apstiprināšanu par bankas maksātnespējas procesa administratoru. Tomēr pēcāk Lūša kandidatūra tika atsaukta, jo komisija no tiesībsargājošajām institūcijām saņēma papildu informāciju, kas saistīta ar Lūša reputāciju. Lūsis pirms dažiem gadiem ar citu maksātnespējas lietu saistītā kriminālprocesā desmit dienas pavadījis apcietinājumā. Lūsim tika pārmests arī politiskās neitralitātes trūkums – viņš aktīvi darbojas Nacionālās apvienības vadībā.

Tiesa 13.decembrī pēc FKTK pieteikuma ierosināja Krājbankas maksātnespējas lietu. Tomēr tiesa atteica FKTK ierosinājumu par bankas administratoru iecelt Intu Goldmani, kuru pilnvaroja zvērinātu auditoru kompānija Deloitte Latvia.

Tikai ar trešo piegājienu, 16. decembrī Rīgas apgabaltiesa par Krājbankas maksātnespējas administratoru apstiprinājusi zvērinātu revidentu komercsabiedrību SIA KPMG Baltic. KPMG Baltic pilnvaroja Jāni Ozoliņu veikt Krājbankas administratora pienākumus. Netika saskatīts interešu konflikts tajā, ka iepriekš KPMG sadarbojās ar Antonovu. Pats auditors kategoriski noliedza darbību Antonova interesēs. 2011. gada 23. decembrī tiesa pasludināja Krājbanku par maksātnespējīgu.

5.2. Bankas sanācijas plāni

Noteiktajā mēneša laikā, kad administratoram jāizvērtē bankas finanšu stāvoklis, un pēcāk pagarinātajā termiņā KPMG kopumā saņēma piecus Krājbankas sanācijas plānus. Diviem no tiem bija dažādi iesniedzēji, bet viens un tas pats investors – Krievijas finanšu korporācija Otkritije, kas tādējādi centās ienākt Latvijas finanšu tirgū. Vēl vienu no plāniem iesniedza autopārvadātāju asociācija Latvijas auto un Savstarpējās apdrošināšanas kooperatīvā biedrība Lauto klubs.

Sanācijas plāni nepārliecināja nedz administratoru, nedz FKTK, kam administrators rekomendēja bankrotu kā Krājbankas maksātnespējas risinājumu. KPMG aplēsa, ka piedāvātais finanšu ieguldījums nebija pietiekams, lai banku sanētu. Turklāt tas prasīja arī būtisku valsts līdzdalību, tai skaitā pārvēršot lielākā bankas kreditora, Noguldījuma garantiju fonda prasījumu pret Krājbanku ilgtermiņa parādzīmēs.

Administratoru nepārliecināja iesniegtā vīzija par bankas nākotni un biznesa plāns. Krājbankas kapitālā kopumā bijis nepieciešams ieguldīt 171 miljonu latu, bet labākais no sanācijas priekšlikumiem paredzējis vien 38 miljonu latu ieguldījumu. To piedāvāja realizēt Otkritije, paredzot Krājbankas kapitālā ieguldīt papildu 38 miljonus latu (rezultātā bankas pamatkapitāls pieaugtu līdz 73,8 milj.) un vēl 120 miljonus aizdot.

2012. gada 21.februārī FKTK paziņoja, ka atbalsta Krājbankas bankrota procedūras sākšanu.

5.3. Krājbankas bankrots

Ceļš līdz tiesas lēmumam par Krājbankas bankrotu bija garš un ērkšķains. Pavasarī turpinājās asi bankas kreditoru publiski uzbrukumi administratoram, pārmetot neieinteresētību un nekompetenci. Tikmēr administrators pauda aizdomas par ļaunprātīgu bankas novešanu līdz bankrotam.

Februāra vidū vairākas privātpersonas (arī Raimonds Pauls un Santa Anča) Satversmes tiesā iesniedza sūdzību par Kredītiestāžu likuma vairāku normu, kā arī Civilprocesa likuma neatbilstību Satversmei. Sūdzība saistīta ar Krājbankas maksātnespējas lietu – kreditoru tiesībām lemt par sanācijas plānu, kā arī bankas bankrota procedūras gadījumā par atgūtās naudas sadali.

Maijā Kredītiestāžu noguldītāju un kreditoru aizstāvības apvienība pauda bažas par iespējamām nelikumībām Krājbankas maksātnespējas procesā. Sūdzības sniedza arī bijušais Krājbankas valdes loceklis Zalāns, bijušais Rīgas mērs Andris Ārgalis, SIA Veiksmes līzings, SIA Travelvia, SIA WK Corporate Services Ltd., Rīgas dome, kā arī Vladimirs Antonovs, kuru tiesā Latvijā pārstāv zvērināts advokāts Viesturs Zauls.

Lielākajā daļā sūdzību tika norādīts, ka bankas administrators neesot sniedzis pieprasīto informāciju, tādējādi liedzot iespēju interesentiem pienācīgi sagatvot iesniedzamos sanācijas plānus, kā arī tika pārmests, ka administrators sev jau izmaksājis atlīdzību aptuveni 650 tūkstošu latu apmērā.

Daudzās sūdzības, kas tiesā tika iesniegtas saistībā ar iespējamo KPMG Baltics un tā pilnvarotās personas maksātnespējas administratora Jāņa Ozoliņa rīcību, kavēja tiesas lēmumu par Krājbanku. Tomēr tiesa visas desmit sūdzības noraidīja.

Pēc KPMG iesnieguma tiesa 8.maijā nolēma sākt Krājbankas bankrota procedūru, bet FKTK 10.maijā anulēja bankas licenci. Bankrota procedūras uzsākšana nozīmē to, ka administrators var sākt realizēt un plānveidīgi organizēt bankas aktīvus ar domu maksimāli daudz atgūt līdzekļus kreditoriem.

5.4. Administratora darbība

Starp pārmetumiem, ko pret administratoru izvirzīja Rīgas dome, bija aizdomas par pārlieki lielu noteikto atlīdzību par administratora darbu. 2011. gada decembrī koalīcijas partiju padome lūdza Finanšu ministrijai kopā ar Tieslietu ministriju un FKTK izvērtēt banku administratoru atalgojuma apjomu. Vienlaikus premjers Valdis Dombrovskis atzina, ka tas, visticamāk, neattieksies uz Krājbankas administratora potenciālo atlīdzību, jo šādas izmaiņas grūti attiecināt ar atpakaļejošu spēku.

KPMG Baltics sniegtie darbības pārskati liecina, ka administratora un administratora palīga atlīdzība kopš pērnā gada 24.decembra līdz 2012. gada jūnija beigām sasniedza 1,529 miljonus latu, bet līdz 2012. gada augusta beigām – 1,711 miljonus latu. 2011. gada kopējie Krājbankas zaudējumi sasniedza 234,9 miljonus latu, bet 2012. gada sešos mēnešos zaudējumi bija 12,8 miljoni latu.

5.5. Atgūtā nauda, aktīvu pārdošana

Kopumā Krājbankas likvidācijas rezultātā būtu jāatgūst vairāk nekā 500 miljoni latu. Izskanējušas prognozes, ka tik daudz atgūt neizdosies, turklāt daļu naudas varētu neatgūt arī valsts. Krājbankas lielākais aktīvs – bankas kredītportfelis nedaudz virs 200 miljona latu vērtībā tiks pārdots izsolēs – sākotnēji minetais iespējamais izsoļu laiks 2012. gada rudenī nu ir pārcelts uz 2013.gada pavasari. Krājbankai 2012. gada marta beigās bija aptuveni 17 300 kredītņēmēju.

Banka 2012. gada vasarā sāka izpārdot aktīvus. Kopumā līdz jūlija beigām bija atgūti vairāk nekā 30 miljoni latu, bet augustā vēl vairāk nekā 2 miljoni latu. Jūnijā administrators ziņoja, ka Krājbankas meitasuzņēmuma IBS Renesource Capital akcijas izsolē par 14 700 latiem iegādājās SIA Siminvest. Augustā un septembrī pārdoti vairāki aktīvi, tajā skaitā par 583 tūkstošiem latu pārdota Krājbankas savulaik pārņemtā jahta, kā arī vairāki auto.

2011. gada jūnijā Krājbankai kopumā bija 15 meitas uzņēmumi, tajā skaitā septiņi darbojās nekustamā īpašuma tirgū. Apdrošināšanas akciju sabiedrību LKB Life nolemts likvidēt. Slikta ziņa Krājbankas kreditoriem ir tā, ka 2006. gadā par aptuveni septiņiem miljoniem uzbūvētā centrālā bankas ēka Skanstes ielā Rīgā nepieder Krājbankai, bet gan bankai Snoras, kurai jāmaksā dārga īres maksa.

6. Parlamentārā izmeklēšana

2011.gada 1.decembrī Saeima izveidoja Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par Krājbankas uzraudzības nodrošināšanu, darbības apturēšanu un maksātnespējas procesa ietekmi uz Latvijas Republikas finanšu sistēmu. 2012. gada augustā komisija nāca klajā ar savu ziņojumu, kurā visasāk kritizēts banku uzraugs.

Ziņojumā secināts, ka FKTK bijusi pārāk iecietīga pret Krājbankas kapitāla nepietiekamību ilgākā laika periodā un nav pietiekami efektīvi darbojusies, lai novērstu Antonova būtiskas līdzdalības gūšanu un amata ieņemšanu bankas valdē.

Antonova reputācija FKTK bija jāizvērtē jau 2005. gadā, kad viņš pastarpināti iegādājās Krājbankas kontrolpaketi. FKTK nepamatoti paļāvusies uz Lietuvas banku uzrauga veikto Antonova izvērtējumu. Šādu FKTK rīcību komisija novērtējusi kā bezdarbību, kurai bijušas nopietnas negatīvas sekas Krājbankas turpmākajā darbībā.

Komisija FKTK sadarbību ar Lietuvas Banku un Lietuvas banku uzraugu 2011.gada novembrī vērtē kā neveiksmīgu.

Saskaņā ar izmeklēšanas komisija konstatēto, Krājbankas krahs izgaismojis problēmas ar Publisko iepirkuma likuma ievērošanu – 16 pašvaldības, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības nav izvēlējušās banku konkursa kārtībā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sācis pārbaudi par likuma prasību neievērošanas iespējamo saistību ar amatpersonu rīcības pārkāpumiem.

Komisija secinājusi, ka esošais kredītiestādes maksātnespējas procesa administratora un kredītiestādes likvidatora atlīdzības regulējums neatbilst finanšu institūciju maksātnespējas un bankrota procesam.

Avoti:

Latvijas Krājbanka, bankas gada pārskati

Re:Baltica pētījums

Finanšu un kapitāla tirgus komisija