Foto — Aivars Liepiņš, no Dienas arhīva.
Gunāru Birkertu no Amerikas inspicēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas būvniecību pirms pāris nedēļām atveda izmisums: «Negodīgums un birokrātija var kavēt tās pabeigšanu līdz 2013.gada beigām.» Tomēr tieši šajā vizītē arhitektu pārņēmis liels prieks: ēkai ir raksturs, tā nekad nebūs tikai «kaut kas»
Arhitekts Gunārs Birkerts savieno laikmetus. Rīgā pavadītajā bērnībā viņu klēpī ucinājis ģimenes draugs Rainis. Zelta zirgs vēlāk bijis nozīmīgs impulss, radot Nacionālās bibliotēkas ēkas stikla kalnu, kas transformējies Gaismaspils idejā. Birkerts intervijās jau pieminējis arī savu poētisko dabu, mīlestību pret metaforām, ko cenšas iepīt arhitektūrā. Tā iznācis, ka 1989.gadā iecerētā LNB jaunceltne kļuvusi par jaudīgāko no tām. Amerikā atzinību ieguvušais latviešu arhitekts, kura māte valodniece palika padomju Latvijā, caur šīs ēkas celtniecību izdzīvojis atjaunotās neatkarības 20 gadu peripetijas. Kā Antiņam viņam pašam tagad nākas traukties pretim gaismai, 87. mūža gadā ar trauslu veselību regulāri braucot apraudzīt celtni. Pēdējā vizīte bija nupat, septembra beigās.
