Liekas, ka Ķīlis tik viegli nepadosies spiedienam un cīņa tikai sāksies

Latvijas valsts attīstību kavējošs faktors šo 20 gadu laikā ir bijusi valdību biežā maiņa. Tam iemeslu ir daudz, šai gadījumā gribu norādīt uz diviem – neuzticība un vājas iemaņas sadarbībā. Pirms katrām vēlēšanām mums, vēlētājiem, tiek solītas reformas un labākas valsts pārvaldes vārdā – neliela un dinamiska valdība.

Vēlētāju uzticību izpelnījās jauns politisks spēks – Reformu partija, kuras ministri nupat nonākuši mediju uzmanības lokā ar neuzticības izteikšanu vienam no viņiem un draudiem ar to – citam. Rektoru padomes neuzticības izteikšana izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim ir konflikts, kurā neviens patlaban nespēj būt mediatora lomā, bet mediji ir atklāts kaujas lauks publiskajiem viedokļiem.

Domāju, ka sabiedrība ir vienota viedoklī, ka Latvijā nav nepieciešams tik liels augstskolu skaits, kāds tas ir patlaban (tuvu pie 60!). Par to tiek runāts ļoti ilgi, un kā nodokļu maksātāji mēs esam tiesīgi prasīt darbus – kad tas notiks?

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir Reformu partijas pārraudzībā, tāpēc ir cerības, ka tas beidzot varētu sākties. Ministram ir doktora grāds, iegūts Kembridžas universitātē. Mums pirmo reizi ir ministrs, kuram ir pieredze un zināšanas, kā tiek organizētas studijas vienā no Eiropas respektējamiem studiju centriem. Kur ir problēma?

Rektoru padome ir augstskolu vadītāji, kuri savā dzīvē ieguvuši augstu akadēmisku un sociālu statusu. Visi ir savas profesijas cienījami pārstāvji. Kur ir problēma?

Ministra un rektoru rīcību nosaka ne tikai viņu izglītība, iegūtais sociālais statuss, profesionalitāte un pieredze. Lielā mērā sadarbībā darbojas cilvēka raksturs, tai skaitā sociālais raksturs.

Roberts Ķīlis ir apveltīts ar ātru reakciju un vitālu domāšanu. Reizēm ir sajūta, ka viņam Latvijā ir mazliet garlaicīgi un apkārtne liekas iemigusi. Viņš mīl provocēt, kaitināt un, vienā vārdā sakot, modina, kā pats māk. Ceru, ka viņam ir izveidota uzticama komanda.

Ministra atbildes reakcija rektoriem rāda, ka mūsu izglītības un zinātnes ministrs tik viegli nepadosies spiedienam un cīņa tikai sāksies. Mēs Robertam Ķīlim varam novēlēt spēku un izturību… un mācīties sarunāties ar rektoriem, iejūtoties viņu lomā.

Kurš vēlas atdot savu rektora amatu, atkāpties valsts interešu vārdā? Kāpēc Latvijā dublējas tik daudzas studiju programmas? Iespējams, kritizētās studiju programmas radītas, lai pavilktu laiku līdz pensijai? Tāpēc rodas jautājums, vai ir sagatavots „spilvens” augstskolu pasniedzējiem, kad sāksies augstākās izglītības reformas?

Konflikts, iespējams, ir labs vēstnesis, ka reformas augstākajā izglītībā tomēr notiks, jo Rektoru padomes retorika tomēr izklausās vāji argumentēta. Pārmest neprofesionalitāti ministram – vai ir tāda profesija “ministrs” un kur to māca?

Haotiskums? Tik nopietnas pārmaiņas, kādas stāv priekšā Latvijas augstskolām, grūti iedomāties, ka tās nebūs sāpīgas un kādam šķitīs arī haotiskas. Rektori vēlas reformas pēc sava plāna. Vai tas nozīmē, ka rektoru vidū panākta vienošanās saglabāt esošo situāciju ar esošo augstskolu skaitu? Vai atkal atkārtosies vecais padomju laika modelis, imitējot pārmaiņas?

Rektoru padomes aicinājums ministram uz sarunām ir laba zīme, jo sarunas un diskusijas, līdz abas ieinteresētās puses spēj panākt saprašanos, ir demokrātijas pamats.

Gribu novēlēt Reformu partijas ministriem spēku un izturību, lai noturētu un attaisnotu partijas, no kuras izvirzīti ministru amatiem, nosaukumu.

Autore ir kultūras socioloģe