Uzvarēt plīša lācīti ir grūti 23

Zviedri Tomašs Mazeti un Hanna Freja, kas īstenoja vārda brīvību pieprasošo lācīšu nomešanu Baltkrievijā.
Sanita Upleja

Intervija ar zviedru sabiedrisko attiecību aģentūras „Studio Total” vadītāju Pēru Kromvelu

Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko izrādījās vājš un smieklīgs, jo nebija gatavojies cīņai ar sabiedrisko attiecību aģentūru. Augusta sākumā Baltkrievijā nolaidās plīša lācīšu desants. Idejas autors Pērs Kromvels atklāj, kā organizēta «lācīšu desanta» akcija.

Kā jums radās šī ideja?

Ideja ir ļoti lielā mērā balstīta uz baltkrievu opozīcijas aktīvista Pāvela Vinogradova iepriekšējo darbību, kurš izmantoja plīša rotaļlietas kā protesta akciju, par ko arī tika apcietināts. Tas mūs iedvesmoja, kad sākām strādāt pie šīs akcijas. Mēs gribējām kaut ko darīt Baltkrievijā. Mēs katru gadu, kad nopelnām kaut ko pro bono, rīkojam kampaņas kā šī. Esam darījuši ne tieši šādas lietas, bet esam rīkojuši akcijas par savu naudu.

Iedomājāmies, ka tā būs Baltkrievija un ka plīša rotaļlietas ir laba doma. Plānojām, ka lietosim lidmašīnu. Gribējām kādu noalgot lidot, bet tad sapratām, ka tas ir pārāk bīstami, neviens cits negribēs lidot un neviens šādam mērķim arī neizīrēs mums lidmašīnu. Tā nu nonācām līdz tam, ka paši mācījāmies lidot un nopirkām lidmašīnu.

Vai tā tagad ir kādā muzejā?

Nē, tā neatrodas muzejā. Tā patiesībā ir vienkārši novietota angārā, un mums tā jāsalabo, jo veicām nelielu pārbūvi – lācīšu izmešanai bija nepieciešama lūka. Domāju, ka atjaunosim to sākotnējā veidā, un tad es pat nezinu, ko mēs ar to iesāksim. Uzturēt lidmašīnu prasa daudz darba, nedomāju, ka mēs īsti to varam atļauties.

Varat pārdot izsolē, jo tā tagad ir slavena.

Jā, var arī tā, bet tad jau redzēs, ko izdomāsim. Patlaban tā vienkārši stāv angārā.

Jūs pats akcijas laikā bijāt uz zemes un oficiāli atradāties Baltkrievijā ar vīzu?

Jā, es biju tur uz vietas. Man bija vīza. Mēs, protams, apzinājāmies riskus un bīstamību. Lai padarītu lietu pēc iespējas drošāku, centāmies sagatavoties, izpētīt, cik nu varējām. Lai gan brīdī, kad kolēģi sāka lidot Baltkrievijas teritorijā, mēs jau nezinājām, kas var notikt. Mana loma bija būt uz vietas katram gadījumam. Izvēle uz Ivaņetsu krita tādēļ, ka tā bija vairāk vai mazāk pusceļā starp Lietuvas robežu un Minsku. Mēs jau bijām tur maijā un papētījām, kā izskatās robeža, kas notiek Minskā. Un sapratām, ka būtu neiespējami aizbēgt no Baltkrievijas ar mašīnu, ja kolēģi būtu spiesti nosēsties. Mūsu plāns tādam gadījumam bija braukt uz tuvāko vēstniecību – Zviedrijas, Norvēģijas vai kādu citu. Laimīgā kārtā mums tas nebija jādara. Tā būtu bijusi mana loma, kā arī koordinēt situācijas norisi uz vietas.

Vietu, kur šķērsot robežu, mēs izvēlējāmies, jo tā bija tuvākā Minskai. Viena no baltkrievu varas iestāžu spekulācijām tagad ir, ka mums noteikti bija palīdzība no ārvalstu specdienestiem. Un viens no iemesliem, kāpēc viņi tā saka,- acīmredzot, tur ir kaut kāds kontrabandas koridors un mēs varētu par to zināt ar ārvalstu dienestu palīdzību.

Taču tas būtu stulbi par kontrabandas koridoru izvēlēties vietu, kas ir vistuvāk galvaspilsētai. Ja nu tāds ir, tad mēs tam uzdūrāmies nejauši.

Lietuvā jūs ielidojāt likumīgi?

Jā, un tāds bija plāns no paša sākuma. Mēs arī gribējām dabūt atļauju lidot Baltkrievijā, bet, runājot ar pilotiem Lietuvā, noskaidrojām, ka tas ir pilnīgi neiespējami. Viņi lido gadu desmitiem, bet nekad nav dabūjuši atļaujas pat pārlidot Baltkrievijai ceļā uz citām vietām. Tā telpa ir pilnībā slēgta. Tur laikam ir tikai militārā aviācija un komercpārvadājumi, bet civilās aviācijas nav.

Kāds īsti bija mērķis – atbalstīt baltkrievu opozicionārus, kaitināt Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko vai kā vācietim Matiasam Rustam, nolaižoties Sarkanajā laukumā, parādīt impērijas patieso vājumu un sabrukumu?

Es nezinu, vai viņam tiešām bija tāds sākotnējais mērķis vai arī tā vienkārši beigās sanāca. Viņš likās mazliet apmulsis.

Mums bija vairāki iemesli – viens no tiem un svarīgākais bija izrādīt baltkrieviem atbalstu viņu cīņā ar režīmu. Tā ir slēgta valsts, un tāpēc ir labi dažkārt parādīt no ārpuses, ka mums tiešām rūp viņu cīņa. Turklāt ne tikai no politiķu, bet arī caurmēra iedzīvotāju puses. Protams, arī izgaismot esošo situāciju.

Pēdējo divu gadu laikā situācija Baltkrievijā ir tikai pasliktinājusies un virzījusies nepareizā virzienā, un mūsu aģentūras ekspertīze ir likt cilvēkiem runāt par lietām un tās apzināties. To parasti darām lieliem zīmoliem un komerciālos projektos. Taču to pašu tehniku jūs varat lietot vairāk vai mazāk, lai panāktu saprašanu par citām tēmām, kā, piemēram, šī.

Mēs zinājām, kā to izdarīt, un nopelnām pietiekami daudz naudas, lai to izdarītu. Tā bija laba lieta, ko darīt. Tā ka mums bija vairāki mērķi. Tas nebija, lai izsmietu Lukašenko, bet lai parādītu situāciju Baltkrievijā. Tad tas kļuva Lukašenko par ļoti personisku jautājumu. Taču tāds no paša sākuma nebija mūsu nodoms. Lācīšus izvēlējāmies ar zināmu humora piedevu un meklējām simbolu, kas ir ļoti mīļš un nekaitīgs, lai pretstatītu to režīmam, kas ir ļoti skarbs un nežēlīgs.

Viens no mūsu paziņojumiem mājas lapā arī vēsta, ka cīnāmies pret diktatoru ar humoru. Viņam ir ļoti grūti tikt ar to galā – ja viņš neatbildēs neko, tad izskatīsies vājš, bet, ja atbildēs, tad atkal smieklīgs. Uzvarēt plīša lācīti ir grūti. Jā, varbūt var arī teikt, ka smieties par Lukašenko bija daļa no plāna jau kopš paša sākuma. Ir tik daudz lietu, ko ar šādu rīcību, var panākt, ka tas vēstījums mazliet izšķīst, taču domāju, ka to varēja izmantot dažādos veidos.

Vai jūs sagaidījāt, ka tagad gandrīz pārtrauktas diplomātiskās attiecības starp Zviedriju un Baltkrieviju?

Ir ļoti grūti paredzēt, kā diktators varētu rīkoties. Tā gan ir tikai viņa paranoja, jo viņš savā prātā vispār nevar iedomāties, ka kaut ko tādu var izdomāt un izdarīt maza četru cilvēku grupa. Viņa prātā tam noteikti jānotiek ar kādas valsts, armijas vai specdienesta atbalstu. Tā kā mēs nācām no Zviedrijas, viņš laikam domāja, ka zviedru varas iestādes palīdzēja un ka tie, kas izsmēja viņu, bija zviedri, nevis tikai „Studio Total”.

Jā, mēs bijām gatavojušies saņemt lielu uzmanības devu, bet par diplomātisko krīzi gan neaizdomājāmies. Kaut kas jau bija sagaidāms, bet nevarēja prognozēt, kas tieši. Tā bija laba lieta un izskatās, ka cilvēki Baltkrievijā uzskata to par labu, jo Lukašenko tagad tiek spaidīts no visām pusēm. Politiski no ES, ASV, pat krievi ir mazliet neapmierināti ar Lukašenko. Tas ir pat svarīgāk, jo bez Krievijas diezin vai Lukašenko būtu noturējies tik ilgi pie varas.

Arī iekšēji daudz vairāk cilvēku tagad no viņa mazāk baidās, jo viņš izskatās smieklīgi, dzenoties pakaļ plīša lācīšiem. Domāju, ka visu šo dažādo lietu kombinācija, kas vājina Lukašenko, ir tā labā lieta. Diplomātija ir tikai viena daļa no visa.

Bez tā, ka Lukašenko aizvēra zviedru vēstniecību un izmeta vēstnieku, ES nebūtu sasaukusi sanāksmi, un tagad viņam ir vairāk draudu no ES. Tas nozīmē, ka viņš ir nostādīts situācijā, ka, pirms rīkoties, viņam ir divreiz jāpadomā. Ja viņš atkal izdarīs kaut ko, kas būs ES provocējošs, tas uz viņu atsauksies smagāk. Tā viņam tagad ir lielāka problēma nekā bija pirms šīs akcijas.

Cita lieta ir krievu neapmierinātība, un no viņu viedokļa izrādījās, ka Baltkrievija nav tik stipra, kā bija domāts. Viņš bija kā vairogs, kas aizsargāja Krieviju, un, domāju, ka krievi paļāvās, ka Lukašenko dara savu darāmo, citādi viņi neatbalstītu [režīmu]. Ja mēs varam parādīt krieviem, ka viņš neveic savu darbu, tā ir ļoti laba lieta.

Bet Krievija taču ir tāda pati?

Jā, tieši tā, bet domāju, ka viņu attiecības ar Lukašenko varētu mainīties. Lai gan nekad nevar zināt. Taču kaut kas ir jādara. Līdz šim attiecības starp Krieviju un Lukašenko izskatījās ļoti stabilas. Un ir labi, ja tās var destabilizēt. Mēs gribētu, lai tās būtu pēc iespējas nestabilākas, līdz pat tam, ka vienā brīdī viņi paziņotu, ka mēs vairs nevaram atbalstīt Lukašenko. Tas ir viņa pamats. Jo viņam nav atbalsta nedz no ES, nedz no viena cita pasaulē, izņemot Venecuēlu un Krieviju. Ja to var apšaubīt, iedragāt, tad viņam rodas problēmas.

Tas, ka Lukašenko tagad nosūtījis savus pretgaisa aizsardzības spēku pārstāvjus mācībās uz Krieviju un runājis par šo lietu ar Medvedevu (Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs – red.), liecina, ka tas viņam ir apkaunojoši.

Vai zināt, kāda ir reakcija Baltkrievijas iekšienē?

Nupat lasīju rakstu zviedru presē, ko uzrakstījis, protams, anonīmi kāds Baltkrievijas skolotājs. Viņš par šo lietu runājis ar jauniem cilvēkiem, saviem skolēniem, kuriem plīša lācīši tagad kļuvuši par gluži vai brīvības cīņas un pret Lukašenko cīņas simbolu. Viņš pieminēja arī paziņu, kam pieder rotaļlietu veikals, un pieprasījums pēc lācīšiem ir audzis. Īpašnieks gan neuzdrošinājās tos pārdot, jo tagad jebkas, kas saistīts ar Zviedriju un lācīšiem, ir riskants.

Mēs jūtam atgriezenisko saiti, opozīcijas izdevumos internetā lasot komentārus. Tur 99% cilvēku priecājas, ka parādījām Lukašenko vājāku, nekā viņš izlikās. Domāju, ka tas ir tas pats, ko teicāt par sajūtām Baltijā pēc Matiasa Rusta nolaišanās Sarkanajā laukumā – baismīgais režīms ar visiem tankiem un karavīriem, kas izskatījās ļoti stiprs un neuzvarams, izrādījās vājāks nekā izlikās. Domāju, ka ar savu lidošanu mēs to sasniedzām.

Joprojām ir gan mazliet mulsinoši apzināties, ka lidojuma laikā nekas nenotika. Mēs lidojuma laikā domājām, ka vismaz kāda no varas iestādēm centīsies ar mums sazināties.

Varbūt viņu aizsardzības sistēma ir uzbūvēta, lai vērotu augstāk lidojošus iznīcinātājus, bet jūs lidojāt tik zemu?

Jā, varbūt. Domājām, ka, zemu lidojot, varētu izvairīties no radara. Taču, lai pilnībā izvairītos, ir jālido ļoti, ļoti zemu. Mēs lidojām kādus 50-100 metrus, bet ne jau ložņājām pilnīgi virs zemes.

Lukašenko daudz ērtāk bija atzīt, ka tā bijusi cilvēka kļūda, ka mūs nepamanīja, nevis dārgā radaru sistēma, kas nav nostrādājusi. Vieglāk ir nomainīt cilvēkus, nekā pārtaisīt aizsardzības sistēmu. Tagad viņš saka, ka mēs esot novēroti visu laiku un ka viņiem bijis žēl mūs notriekt.

Taču tas neskan saprātīgi, jo no viņu viedokļa robežas pārkāpums ir un paliek robežas pārkāpums.

Jā, tieši tā. Tagad no baltkrieviem var dzirdēt visādus stāstus. Taču zināms, ka viņi 1995.gadā notrieca amerikāņu gaisa balonu, kas noteikti neko neapdraudēja. Tas bija tālu no Minskas, un gaisa balons ir pēdējā lieta, ar kuru doties uzbrukumā valstij. Tas bija ļoti dīvaini. Mēs patiesībā par šo faktu uzzinājām dažas dienas pirms savas akcijas, un tas mūs nepadarīja drošākus. Bet tā bija lieta, ar ko bija jārēķinās.

Ko uzskatījāt par sliktāko iespējamo pasākuma iznākumu? Notriekti, arestēti? Vai jūs nenožēlojat, ka tagad jūsu dēļ Baltkrievijā ir represēti, arestēti vairāki cilvēki? Vai pirms tam par to domājāt?

(Pauze) Tas, kas ielika viņus cietumā, bija Lukašenko. Un viņi nebija daļa no mūsu pasākuma. Mēs ļoti apzināti negribējām iesaistīt nevienu no Baltkrievijas, jo negribējām pakļaut briesmām. Mums nebija nekādu kontaktu ne ar vienu Baltkrievijā, jo tas būtu ļoti riskanti. Mēs darījām, ko spējām, lai neapdraudētu baltkrievus.

Mums ir ļoti grūti uzņemties atbildību par diktatora rīcību. Taču nedomāju, ka labāk ir neprotestēt un domāt – ja mēs protestēsim, viņš ciemā var visus nogalināt.

Taču Lukašenko uzklupa visiem pēc kārtas, lai gan tiem cilvēkiem nebija nekāda sakara ar mūsu akciju. Žurnālists, kas tikai publicēja attēlus, un pēc tam tika apsūdzēts par palīdzību mums nelegāli šķērsot robežu. Mēs noīrējām Minskā dzīvokli, un cilvēks, kas mums to izīrēja, arī tika arestēts. Tad jau cilvēki, kas mums pārdeva alu vai vakariņas, arī ir kaut kā mums palīdzējuši. Vēl uz īsu brīdi tika aizturēti divi cilvēki, kas bija pauduši atbalstu Antonam Surapinam. Lukašenko apgalvo – viņam esot pierādījumi, ka šie cilvēki mums palīdzējuši, bet mēs zinām, ka tādu nav. Ja nu kas parāda situācijas kritiskumu, tad fakts, kas Lukašenko izvēles kārtā jebkurā brīdī var arestēt jebkuru cilvēku, un to viņš arī visu laiku dara. Ja savācas vienā vietā un laikā vairāk nekā trīs cilvēki, tad to uzskata par nelikumīgu demonstrāciju un viņi uzreiz tiek aizturēti.

Krievija un Baltkrievija būtībā ir vienas medaļas divas puses. Taču zinot, ka Putins uzskata PSRS sabrukumu par XX gs. lielāko ģeopolitisko katastrofu, un ar to būtībā nav samierinājies ne viņš, ne Lukašenko, vai nav jādomā, ka šoreiz viņi tik viegli nepadosies? Proti, darīs visu iespējamo, lai izvairītos no pagātnes kļūdām – sistēmas sabrukuma. Ja mēs salīdzinām PSRS un tagad Baltkrievijā notiekošo, tad PSRS laikā nebija tāda vājprāta.

Liekas, ka tomēr mūsdienās diktatoriem kļūst arvien grūtāk un grūtāk noturēties. Nezinu, cik ilgi Lukašenko noturēsies pie varas, bet skaidrs, ka tikmēr, kamēr viņam būs Krievijas atbalsts.

Krievija jau nav nekāda Lībija. Pat ES it kā strīdas ar Krieviju, bet vienmēr patur prātā, ka Krievija ir cita kalibra spēlētājs pasaules politikā un ka tai ir gāze un nafta.

Protams, ka attiecības ar Krieviju ir daudz kompleksākas un tā nav nekāda Ziemeļkoreja.

Kādas ir jūsu attiecības ar zviedru varas iestādēm? Jūs pirms pasākuma tās neinformējāt? Un pēc tam?

Vispirms viņi noliedza, ka vēstniecības slēgšanai ir jebkāds sakars ar mūsu robežas šķērsošanas pasākumu, bet pēc tam viņi nedaudz mainīja savu stāstu, atzīstot, ka tas bijis galvenokārt tāpēc, ka vēstnieks Stefans Eriksons ir ilgu laiku strādājis ar cilvēktiesību un citiem jautājumiem. Pēc šīs politiskās krīzes ES un ASV ir atzinušas zviedru lielo ieguldījumu un darbu Baltkrievijā. Zviedrija ir gadiem bijusi viena no tām, kas Baltkrievijā visvairāk ir uzsvērusi šos jautājumus, taču tagad šajā ziņā tā ir vēl vairāk ieguvusi vadošo lomu. Mēs neoficiāli esam dzirdējuši, ka mūs atbalsta, bet to atklāti nepaudīs. Mums ar valdības pārstāvjiem nav bijuši personīgu kontaktu.

Vai esat saņēmuši draudus telefoniski, e-pastos? Vai esat par tiem ziņojuši zviedru dienestiem?

Tie visi ir caur google translation, gmail e-pastiem. Mēs zviedru varas iestādes esam informējuši par draudu e-pastiem, un viņi tos pārbauda. Tās visas ved uz baltkrievu VDK, jo no atbildēm saziņā var redzēt, ka otrā galā nav viens un tas pats cilvēks, bet vesela organizācija. Viņi arī cenšas uzlauzt mūsu e-pastus, pieteikties par draugiem sociālajos tīklos, izliekas par žurnālistiem un intervijās cenšas uzdot ļoti detalizētus jautājumus par lidojumu un dalībniekiem. Taču viņus ir ļoti viegli atmaskot.

Vai neesat domājuši, ka viņi jūs var sasniegt arī citur un izrēķināties? Krievijai, piemēram, ir tāda pieredze.

Tas ir bijis citā līmenī. Nē, nedomāju, ka viņi varētu kaut ko pasākt te, Zviedrijā. Turklāt izskatās, ka nupat viņi sāk atkāpties. Līdz šim Lukašenko šajā kampaņā ir visu darījis greizi. Tas patiesībā par lielu skandālu kļuva brīdī, kad viņš no amatiem sāka atlaist ģenerāļus. Tā bija liela lieta Krievijā, Eiropā, bet tikai brīdī, kad „Reuters” uzlika virsrakstus, ka plīša lācīši sakauj ģenerāļus un augstas amatpersonas, tas kļuva par pasaules intereses objektu. Tam pievērsās visas lielās ziņu kompānijas, TV. Tad arī Lukašenko krita panikā un izraidīja vēstnieku. Tas tikai skandālu palielināja. Tā notiek, kad diktators cīnās pret lietu, ko viņš nesaprot. Pret PR. Jo vairāk viņš to apkaro, jo sliktāk viņam pašam.

Tagad izlaižot no apcietinājuma Sjarheju Bašarimovu un Surapinu, lai gan viņi joprojām ir aizdomās turamie, viņš ir parādījis, ka sācis atkāpšanos un ļauj lietai noplakt. Ja viņš abus būtu uzreiz notiesājis un iemetis cietumā, tad tas atkal kļūtu par jaunu globālu ziņu. Jebkāda attīstība šajā lietā atkal kļūs par pasaules mēroga ziņu. Taču Lukašenko to nevēlas un grib, lai tas beidzas, jo ir tik pazemojoši. Es viņam tagad ieteiktu likties mierā. Ja viņš to būtu darījis jau no paša sākuma, šīs notikums nebūtu kļuvis par tādu lielu lietu.

Viņam tiešām noderētu PR pakalpojumi.

Jā, viņš mēģināja, viņš pirms dažiem gadiem bija noalgojis laikam britu PR aģentūru. Tas strādāja līdz vēlēšanu naktij 2010.gadā, mēģinot „atkausēt” Baltkrievijas un savu tēlu.

Vai jūs piekristu, ja Lukašenko vai kāds cits diktators gribētu sadarboties ar jūsu aģentūru?

Ar mūsu darbu var panākt labu un sliktu iznākumu. Var panākt cilvēku reakciju. Nevar teikt, ka mēs ar savu darbu vienmēr padarām pasauli labāku, dažreiz tikai jautrāku. Tomēr negribam darīt neko, kas padarītu pasauli sliktāku. Tāpēc izvēlamies valstis un uzņēmumus, ar ko strādāt. Mēs izvēlamies projektus, ko uzskatām par labām lietām un cēliem mērķiem. Mēs nekad, nekad nestrādātu ar diktatoriem.

Tas ir slikti, ka bija kāda PR aģentūra, kas sadarbojās ar Lukašenko. Taču ir jau visādas PR un reklāmas aģentūras. Pat, ja es smēķēju, negribētu strādāt ar lielu tabakas kompāniju, lai palīdzētu atgūt tirgus. Tagad, kad tās zaudē smēķētājus Rietumeiropā un industriālajā pasaulē, tās pievēršas Āzijai un cenšas atjaunot cigarešu kā brīvības un labas dzīves simbola tēlu. It īpaši sieviešu vidū. Tas ir briesmīgi – mēģināt aizvietot zaudētos rietumu pasaules smēķētājus ar sievietēm Āfrikā un citur.

Vai jūsu aģentūra pēc šīs lietas ir zaudējusi kādu klientu vai arī ieguvusi jaunus?

Mēs vēl īsti nezinām. Vienīgais, ko zinu – ir daži klienti, kas ir tā kā atsaluši, jo viņiem likās, ka reklāmas aģentūrai tā ir dīvaina rīcība. Domāju, ka lielākā daļa no mūsu komerciālajiem klientiem tādu politisko aktivitāti nekādi nesaista ar reklāmu. Tas ir pārāk tālu no tā, ko viņi parasti saprot ar reklāmu. No mūsu viedokļa gan tas ir viens un tas pats. Darīt kaut ko neparastu, darīt to reālā vidē un panākt uzmanības pievēršanu. Tā, ka nevaru pateikt, kā tas mūs ietekmēs. Neesam īpaši domājuši to kaut kā izmantot klientu piesaistīšanai un pašreklāmai. Ja mums par kaut ko vairāk būtu jāuztraucas, tad par iespējamu klientu zaudēšanu, jo tas var mazliet mulsināt, ar ko mēs īsti nodarbojamies un ka tērējam nopelnīto naudu politiskām kampaņām un diplomātisko krīžu radīšanai.

Kāda bija zviedru sabiedrības reakcija – atbalstoša vai arī pārmetoša, piemēram, kā reaģē uzņēmēju aprindas?

Saņēmām ļoti lielu atbalstu, un daudzi zviedri ir pauduši lepnumu, ka to paveikuši zviedri. Esam saņēmuši daudz atbalsta no sabiedrības. Arī mediji tagad sāk mūs atbalstīt, lai gan sākumā bija piesardzīgi un neticīgi, jo pirms tam esam veidojuši arī māņu kampaņas, piemēram, kā pasaules pirmā seksa skola Austrijā, kas izrādījās liels joks. Mediji bija uzmanīgi un negribēja tikt atkal apmuļķoti, tāpēc tam mazāk pievērsa uzmanību. Taču tagad jau vairs nav jautājuma, vai tas patiešām notika. Tagad viņi raksta daudz un atbalsta, neesam daudz kritizēti. Vienīgais kritiskais jautājums ir bijis par mūsu atbildību Baltkrievijā arestēto cilvēku priekšā.

No uzņēmējiem neesam neko sliktu dzirdējuši. Zviedrijai laikam nav daudz biznesa ar Baltkrieviju, un patiesībā arī nevajadzētu būt, jo tā sanāk sava veida Lukašenko balstīšana. Es īsti nezinu, kā izpaužas ES sankcijas. Amerikāņiem ir sankcijas.

Varbūt daži mūs uzskata par trakiem un pārdrošiem, jo sevi pakļāvām reālām briesmām. Turklāt to darījām šaurā lokā un ar maziem resursiem. Taču mēs lēsām, ka lielāka varbūtība ir to paveikt, nekā nonākt cietumā.

Faktiski mēs bijām īpaši piedomājuši pie datuma, jo tā bija nākamā diena pēc baltkrievu valsts svētkiem. Domājām, ka agrā rītā pēc tiem varētu izdoties. Mēģinājām iedomāties, kā būtu, ja iepriekšējā dienā būtu bijusi parāde un varbūt arī svinēšana, turklāt, lai mērķētu uz mums, baltkrieviem noteikti vajadzētu atļauju no augstāka priekšnieka un tam savukārt no vēl augstāka. Tādā valstī kā Baltkrievija ikviens ļoti baidās izdarīt kaut ko nepareizi, jo par to var nonākt cietumā. Mēs iedomājāmies, ka nākamajā dienā pēc svētkiem agri no rīta komandas ķēde varētu tik ideāli nestrādāt. Varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc nekas nenotika. Varbūt mēs netīšam ielidojām kontrabandas koridorā, varbūt tiešām bija caurums gaisa telpas aizsardzībā. Ir grūti saprast, kas īsti notika.

Lidmašīna izmeta lācīšus un lidoja atpakaļ uz Lietuvu un tālāk uz Zviedriju. Bet jūs?

Ierados iepriekšējā vakarā. Pavakariņoju, paņēmu mašīnu un braucu gaidīt kolēģus. Īsti nezināju, vai viņi parādīsies, jo torīt Lietuvā bija liels negaiss. Kad viņi parādījās, izdarīja, kas darāms, un kad es zināju, ka viņi ir atpakaļ drošībā, uzreiz devos prom. Baltkrieviju pametu tajā pašā dienā. Kopumā biju kādas 12 stundas. Man bija tūristu vīza. Man visi papīri bija kārtībā. Es savu lidojumu atpakaļ gandrīz nokavēju, jo sajaucu lidostas. Kolēģi no Lietuvas devās uz Zviedrijas salu Gotlandi.

Kam tieši piederēja ideja – jums vai aģentūrai?

Aģentūrai. Vienmēr ir tā, ka kāds pasaka kaut ko, citi papildina, un tā tas notiek. Kopumā tas prasīja gandrīz gadu. Pilota apmācība kopš pērnās vasaras ilga teju gadu. Protams, mums paralēli bija jādara arī savs ikdienas darbs, tā ka Tomass (Tomas Mazeti vadīja lidmašīnu – red.) nevarēja pilnu laiku veltīt tikai lidošanas stundām. Tomass dabūja pilota tiesības tikai dažas nedēļas pirms lidojuma.

Tad mēs nopirkām 1000 lācīšu un centāmies tos padarīt iespējami atšķirīgākus – dažādas cepures, drēbes. To visu darījām paši, tas prasīja daudz laika. Tad meklējām lidmašīnu, un tas nemaz nebija viegli. Beigās tepat Zviedrijā nopirkām franču lidmašīnu no 60.gadiem. Protams, ka arī visa situācijas pētīšana un mājaslapu veidošana prasīja daudz laika un darba.

Kad strādājāt pie sava plāna, vai domājāt arī, ka Zviedrijai kā tradicionāli neitrālai valstij šādās lietās ir jābūt aktīvākai?

Nē, mēs par to tiešām nedomājām, ka mums būtu kas vairāk jādara kā zviedriem. Tā bija mūsu kā indivīdu izvēle. Zinājām, ka šim jautājumam varam pievērst uzmanību un ka mums ir nauda, lai to izdarītu. Bet tam nebija nekāda sakara ar mūsu izcelsmi.

Vai jūs uzdrīkstētos darīt ko līdzīgu Krievijā?

Nezinu, nedomāju, ka mēs kaut ko tādu uzdrīkstētos darīt Krievijā. (Domīgs) Protams, arī tur notiek daudz sliktu lietu, bet Krievija ir daudz kompleksāka problēma. Tur nav tik traki kā Baltkrievijā. Diezin vai šis runas brīvības jautājums būtu aktuāls Krievijā. Tur, no vienas puses, ir it kā brīva prese, no otras, it kā nav. Varbūt tagad pēc „Pussy Riot” lietas izrādīsies, ka nav vispār runas brīvības.

Sliktas lietas notiek daudzās valstīs. Arī Zviedrijā, un arī pret tām mēs protestējam. Zviedrija ir zināma kā ļoti līdztiesīga valsts, taču zviedru sievietes katru minūti nopelna par 10 000 eiro mazāk, ja saskaitām kopā visas sievietes un vīriešus. Pirms diviem gadiem mēs publiski grilā sadedzinājām 10 000 eiro, lai parādītu, cik daudz naudas zūd katru minūti, un ilustrētu, kā tas ir – zaudēt naudu. Kad nauda tiek dedzināta, visiem aizraujas elpa un liekas, ka tas ir tāds zaudējums, jo to taču varētu izmantot kaut kam citam. Tam sekoja lielas debates.

Visās valstīs ir lietas, kam jāpievērš uzmanība. Taču, tā kā esam ļoti maza aģentūra un mūsu resursi ierobežoti, šādas lietas, lai pievērstu uzmanību kādam jautājumam, kas mums liekas svarīgs, cenšamies īstenot reizi gadā vai divos.

Vai šī pieredze kaut kā ietekmēja jūs pašu?

To, ka sistēmas, ko uzskati par ļoti stiprām un stabilām, bieži ir speciāli būvētas, lai tikai radītu tādu priekšstatu. Tas pierāda, kas sistēmas ne vienmēr ir tik drošas, kā mums liekas. Tagad domāju, ka iespējams [paveikt] ir vairāk. Ja šis ir iespējams, tad arī citas lietas, kas ir neiespējamas, var būt iespējamas. Lielākajai daļai cilvēku tas likās neiespējami – paņemt lidmašīnu un veikt šādu lidojumu. Tas ir padarījis pasauli lielāku. Taču ne vienmēr ir jādara tik iespaidīgas lietas, daudz ko var panākt arī ar mazākām lietām. Nedomāju, ka katrai nākamajai kampaņai vēriena ziņā jāpārspēj iepriekšējā. Man nekļūst garlaicīgi dzīvot mierīgu dzīvi.

Vai par šo pieredzi runājāt ar saviem bērniem?

Jā. Viņi gan vēl ir par mazu, lai to īsti saprastu. Taču esmu viņiem stāstījis par slikto Lukašenko, kas liek cilvēkus cietumā par neko, un ka man tas nepatīk. Ka es protestēju pret to. Tā lidošanas daļa viņiem, protams, likās ļoti iespaidīga, un viņiem patīk arī lācīši.

Kolēģi lidmašīnā, protams, riskēja visvairāk. Mēs visi varējām nonākt cietumā. Neesmu drošs, ka vēlreiz darītu to pašu. Dažkārt, ja turpini celt latiņu, vienīgais veids uzzināt, kur ir robeža, ir to pārkāpt. Bet, kad esi gājis pārāk tālu, tad vari uzzināt savu spēju robežas. Varbūt nākamreiz mēģināsim ko citu, ko aizraujošāku.

Rakstu lasiet žurnālā „Ir”.

 

Komentāri (23)

mariam 06.09.2012. 11.41

Paldies par rakstu – ļoti laba un interesanta intervija. Un tiešām apliecina, ka efektīgākais veids, kā cīnīties pret diktatoriem ir smieties par viņiem, vienalga, vai labestīgi vai ar ironiju. Reizē intervija atklāja tuvāk idejas autorus un īstenotājus, apliecinot, ka viņi ir ne tikai radošās industrijas darboņi, kam svarīgi, lai būtu interesanti un lai būtu publicitāte, bet viņiem ir arī ideāli, vērtības un atbildības sajūta, ko viņi nepārdod, bet ir gatavi darboties, cīnīties par to un aizstāvēt. Tādā ziņā viņi, protams, reprezentē labāko, ko saprotam ar pilsonisku sabiedrību.

Būtu bijis arī interesanti zināt par citām viņu ārpus biznesa akcijām un aktivitātēm, kas bijušas iepriekš, diemžēl šī tēma intervijā netika turpināta. Bet nu skaidrs, ka vēsturē viņi iegājuši ar šo.

+7
-1
Atbildēt

1

    gstrazds > mariam 06.09.2012. 12.29

    Par dažādiem vadoņiem un vadonīšiem ir interesanti, ka viņiem gandrīz vienmēr ir švaki ar humora izjūtu. To var redzēt arī tepat pie mums. Interesanti, kapēc tā?

    +9
    -1
    Atbildēt

    0

Signija Aizpuriete 06.09.2012. 15.24

——-
To, ka sistēmas, ko uzskati par ļoti stiprām un stabilām, bieži ir speciāli būvētas, lai tikai radītu tādu priekšstatu. Tas pierāda, kas sistēmas ne vienmēr ir tik drošas, kā mums liekas. Tagad domāju, ka iespējams [paveikt] ir vairāk.
==============================================================================
Ko te piebilst pirms 11. septembra-?

http://www.youtube.com/watch?v=zdo7aWfTRXM

+2
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Read More Info here to that Topic: ir.lv/2012/09/06/uzvaret-plisa-laciti-ir-gruti/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu