Desmit baļļu sistēmā plānam lieku atzīmi seši, bet Veselības ministrijas devumam – trīs
Publiski pieejama jaunā “Nacionālās attīstības plāna 2014 – 2020” sākotnējā redakcija. Jauns, nopietns dokuments, kas pretendē uz pirmo dokumentu valstī, ko izstrādā nevis viena ministrija, par ko nobalso Ministru kabinets, atbildīgajam ministram lāga nesaprotot tēmu, bet pārējiem ministriem garlaikoti žāvājoties.
Šoreiz dokuments radīts ar pārresoru skatījumu, jo valsts jau ir tikai viena, turklāt – visai maza. Dokumentā ietverta valsts attīstības vīzija, balstīta uz trīs Latvijas gara milžu atziņām – Rainis: „Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”; Zenta Mauriņa: „Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un uzdrīkstēties”; Imants Ziedonis: „Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties”.
Iepazīstoties ar dokumentu, nedaudz pietrūkst krievu gara milža (premjerministra) Viktora Černomirdina atziņas: „Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr”.
Kaut arī dokumentu tiešām veidojusi viena stingra roka un lielas atšķirības starp trim prioritātēm „Tautas saimniecības izaugsme”, „Cilvēka drošumspēja” un „Izaugsmi atbalstošas teritorijas” nav, atšķirības parādās rīcības virzienos, ko pamatā gatavojušas ministrijas. Veselības ministrija, kuru mēs allaž mīlam par tās bērnišķīgo bezpalīdzību un nevarību, sevi ir pierādījusi kā īsti tautiska sērdienīte, nemaisoties nekur mātes meitu (bagāto ministriju) darīšanās.
Tā virzienā „Attīstīta pēctecība un inovācija” pat ar pušplēstu vārdu netiek pieminēti ne Latvijas nozīmīgākās inovāciju nozares – farmācijas prioritēšana, ne Latvijas ārstu lielais ieguldījums kardioloģijas, endokrinoloģijas un citos pētījumos, kas visi ir ne tikai ar pievienotu zinātnisko, bet arī finansiālo vērtību.
Kā zināms, sociālā determinance nosaka, ka visā pasaulē vislielākā korelācija ir izglītībai un veselībai. Vidēji uz zemeslodes (visās valstīs) cilvēks ar augstāko izglītību dzīvo 8- 12 gadus ilgāk nekā neizglītotais. Un otrādi – veseli bērni vieglāk izvēlas labu izglītību un vieglāk to apgūst. Izglītots cilvēks ir turīgāks, vairāk nodarbojas ar sportu, kvalitatīvāk ēd, mazāk cieš no ļaunām atkarībām – smēķēšanas, alkohola lietošanas.
Par izglītības un veselības sasaisti ļoti daudz šobrīd runā gan Eiropas Savienībā, gan Pasaules veselības organizācijā. Diemžēl Latvijas attīstības plānā nav pieminēta nepieciešamība apmācīt bērnus veselības mācībā.
Visu rīcības virzienu „Attīstīta pētniecība un inovācija” šķiet gatavojuši Izglītības ministrijas ierēdņi, kas pēc definīcijas ir savā jomā darboties nespējīgi pedagogi.
Vēl sliktāk ir ar virzienu „Stabili pamati tautas ataudzei”, par ko Izglītības ministrijas ierēdņi savukārt nebija informēti, tādēļ plānā netika paredzēta tēze, ka pamatu pamats tautas ataudzei ir ieinteresēti, spējīgi, motivēti, sekmīgi un veselīgi skolēni pirmsskolas, pamatskolas, vidusskolas līmenī, kas nozīmē pilnībā pārveidotu mācību programmu, kas nozīmē fiziskās aktivitātes skolā katru dienu, kas nozīmē talantīgāko skolēnu virzīšanu uz starptautiskām olimpiādēm utt. Pat tādus jautājumus – kurp mēs virzīsimies – uz garāku (īsāku) mācību gadu, uz ilgāku (īsāku) apmācības laiku, uz ilgākām (īsākām) mācību stundām ik dienas, uz tautsaimniecībai nozīmīgāku mācību un studiju programmu prioritēšanu – nekādas virzības startēģijas. Šajā virzienā pilnīgi piemirsts uzdevums – samazināt zīdaiņu mirstību, bērnu saslimstību, novērst alkoholisma, narkomānijas un smēķēšanas izplatību bērnu un pusaudžu vidū.
Un, protams, veselības joma, kas ietverta rīcības virzienā „Vesels un darbspējīgs cilvēks”, ir aprakstīta vāji un infantili. Ja līdzīgā dokumentā Somijas valsts lepni paziņo, ka 2016. gadā Somija būs praktiski no tabakas dūmiem tīra valsts, tad Latvijas dokumentā prioritēta tiek nevis profilakse, valsts mēroga cīņa pret alkohola, tabakas postu, bet gan atbalsts atkarību ārstēšanai. Pakalpojuma pieejamība, kas Latvijā ļoti atšķiras gan pēc vecuma kritērijiem, gan dzīvesvietas attāluma no Rīgas, gan pakalpojuma saņēmēja turības (nepamatoti liels pacientu līdzmaksājums), tiek reducēta uz primārās un neatliekamās palīdzības pieejamības nodrošināšanu.
Latvijā būtiskākie mirstības iemesli ir sirds asinsvadu slimības un onkoloģija, bet plānā paredzēts tikai šo slimību menedžmenta programmu izstrāde. Ne vārda par specialitātes attīstību, cilvēkresursu plānošanu.
Ļoti žēl, ka izstrādājot „Nacionālās attīstības plānu 2014-2020″ tā autori ir konsultējušies tikai ar tādiem veselības aprūpes organizatoriem, kam pietrūkst drosmes, tālredzības un stratēģiskā redzējuma.
Kopā plāna sākotnējai redakcijai lieku atzīmi seši (desmit baļļu sistēmā), bet Veselības ministrijas devumam – trīs. Lielā mērā šo skarbo vērtējumu nosaka pilnīgi neapamatota krāšņošanās ar jaunvārdiem vai vārdu salikumiem „drošumspēja”, „tautas ataudze”, „izaugsmi atbalstošas teritorijas” u.c., kas dokumentam rada nenopietnu noskaņu. Es ļoti mīlu bagātu latviešu valodu, bet tā nedrīkst kļūt par pašmērķi, ja nu vienīgi autori sevi identificē ar Marģeri Zariņu un viņa pavārgrāmatu.
Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Komentāri (32)
Janis 09.08.2012. 11.50
Apinis ir eksperts visā.
Tāpat kā Gundars Bērziņš, Liepnieks, Titavs un citi intelekta grandi.
Sejas citas, teksti pēc būtības tie paši.
0
ritvars_kl 09.08.2012. 11.17
Rakstā minētais izglītības un veselības saistījums beidzot ļauj ieskicēt tādu divu nozaru mijiedarbību, ko varam saprast kā ciklu, kas vērsts vienlaikus uz indivīda un sabiedrības attīstību, ļauj runāt par pašu vienkāršāko sistēmpieejas gadījumu. Veselības mācība ir šādas sistēmas pragmatiskā forma. Plašāk domājot jau var runāt arī par humānu skatījumu. Tā ir arī sava veida garīguma prioritāte attiecībā pret ekonomiskajiem procesiem.
0
Līga Kalniece 09.08.2012. 11.36
Jā, nez vai jaunvārds “drošumspēja” ir veiksmīgs atradums. Izklausās vairāk pēc “Gada nevārda”. Un Apinim ir pilna taisnība kritikā attiecībā uz veselības aprūpes pieejamību, kas NAPā vispār pēc būtības nav uzrunāta. Manuprāt, ir traģiski, ka LV 21.gadsimtā ir tik daudz cilvēku, kam finansiāli nav pieejama veselības aprūpe, bet vēl traģiskāk ir tas, ka NAPs izliekas to nepamanījis.
1
Aivars Krauklis > Līga Kalniece 09.08.2012. 18.52
Pat tad, kad „finansiāli” ir pieejams, reizēm nav pieejams „organizatoriski” un tas nu gan novēršams pat bez lieliem izdevumiem.
Piemērs. 90 gadus vecajam tēvam nepieciešamā darbība pieejama 100 km attālumā (tas, manuprāt pareizi, ne visas iekārtas turamas katrā slimnīcā), bet tikai „dzīvās rindas kārtībā” un nekā citādi. Iesēžoties tajā rindā dažas stundas pirms pieņemšanas sākuma ir pat zināmas cerības sagaidīt – veselam cilvēkam ne visai patīkami, bet slimam un gados – neiespējami. Risinājums – viens dēls savlaicīgi aizņem rindu, otrs pēc zvana darbina mašīnu. Maksā uz vietas cik prasa, visi laimīgi, diena aizvadīta. Visiem trim. Bet ja to triju nav?
Kas neļauj pat privāti praktizējušam dakterim uzdot ievērot pašam iespējamu un pieņemamu pierakstīšanās kārtību?
0