Kam Stradiņa slimnīcai vajag papildus līdzekļus

Skaidrībai jābūt, citādi vairojas runas par kāda stratēģiskā investora piesaisti Stradiņa slimnīcai

Šodien valdība slēgtajā sēdes daļā spriež par līdzekļu papildu piešķiršanu Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai. Uzreiz gribu definēt – papildus līdzekļi ir ļoti nepieciešami, pat krietni vairāk nekā prasītie 10 miljoni.

Pirmkārt, tālab, ka Stradiņa slimnīcas finansiālais stāvoklis pilnībā neatbilst tam, kas pēdējās dienās izskanēja radio un presē – reālie mīnusi ir daudz (daudz)kārt lielāki par dažiem miljoniem. Pat tad, ja valdes priekšsēdētāja šos mīnusus pārbīda pa budžeta iedaļām, tie tik un tā paliek mīnusi, kas jebkurā mirklī var pāraugt maksātnespējā. Un valdība par šo reālo situāciju ir labi informēta.

Otrkārt, nedaudz smieklīga ir slimnīcas valdes priekšsēdētājas (strādā kopš maija) sniegtā ziņa, ka pirmo reizi kopš nezin cik gadiem Stradiņa slimnīcas budžets ir ar pozitīvu zīmi. Paziņojums ir nekorekts tajā apstāklī, ka slimnīcas darbs vienmēr ir sezonāls, allaž maijā – augustā slimnieku skaits ir teju divkārt mazāks nekā janvārī – aprīlī, un vēl daudz mazāks nekā septembrī – decembrī. Tātad, sākot ar septembri, slimnīcas izdevumi pieaugs vismaz divas reizes.

Pie katastrofālā finanšu un organizatoriskā stāvokļa P.Stradiņa slimnīcu vienpersoniski ir novedusi 2009.gada veselības ministre Baiba Rozentāle, kas savu personisko ambīciju dēļ iznīcināja Rīgas 1.slimnīcu – tā divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1.slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai griezās pēc palīdzības paši.

P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca allaž strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. P.Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi.

P.Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus.

Neliela atkāpe par slimnieku uzņemšanu. Padomju medicīnas sistēmā sakņojies viedoklis, ka slimnīcā ir uzņemšanas nodaļa, kurā slimniekus apskata, pieraksta viņu datus slimības vēstures priekšlapā un sanitāra pavadībā nosūta uz vienu vai otru slimnīcas nodaļu. Tur tad nu ārsts slimnieku skata tajā pašā dienā, nākamajā rītā vai nākamajā pirmdienā, nozīmē analīzes, rentgena izmeklēšanu, konsultantus. Pēc tam nozīmē ārstēšanu – ar zālēm, ar svecēm vai ar nazi, un pēc kāda laika slimnieks izārstēts dodas mājup, līdzi nesdams pateicības izjūtu un gandarījumu.

Modernā medicīnā mūsdienās slimniekus lielākoties uzņem neatliekamās palīdzības nodaļās, kur slimnieks uzturas vairākas stundas, kur tiek ātri izmeklēts, saņem pirmo palīdzību, tur nereti tiek veikta ļoti intensīva ārstēšana (piemēram, toksikoloģiska). Labākais piemērs ir Rīgas Austrumu klīniskā slimnīca, kur neatliekamās palīdzības nodaļā jau tiek iegūts lielākais informācijas apjoms par slimnieka diagnozi, kā arī noteikts ārstniecības virziens. Tikai tad slimnieks dodas vai nu uz specializētu nodaļu vai mājup.

Šāda sistēma vēl vairāk attīstīta Japānā un Taivānā, kur neatliekamās palīdzības nodaļa klīniskajā slimnīcā ir daudzkārt lielāka nekā visas pārējās slimnīcas nodaļas kopā, kur slimnieki uzturas līdz trim dienām, kad tiek nozīmēti tālākai ārstēšanai specializētās nodaļās, pārvesti uz mazākām (sociālo gultu) slimnīcām vai izrakstīti mājās. Mazākas ķirurģiskas manipulācijas tiek veiktas operāciju blokā, kas atrodas neatliekamās palīdzības nodaļā. Jāpiebilst, ka intensīvās terapijas (pie mums pieņemts saukt par reanimācijas) palātas Japānā un Taivānā arī ir dislocētas šajā pašā neatliekamās palīdzības nodaļā.

Tiklīdz slimnīca kļūst par neatliekamās palīdzības slimnīcu, tai mūsdienās ir nepieciešama reāla, plaša neatliekamās palīdzības nodaļa ar laboratoriju, vizuālo diagnostiku, endoskopiju, klīnisko diagnostiku, kas ļauj izvērtēt slimnieka stāvokli un izlemt tālāko taktiku. Nu nav nepieciešams katru reizi stacionēt mums iepriekš plaši aprakstīto slimnieku V. (vakarā izrakstīts no Stradiņa slimnīcas, vēlāk tika atrasts miris slimnīcas pažobelē).

Stradiņu slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Tagad slimnieki, kas nonāk P.Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tiek ātri nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, bieži – atkārtotiem vai pilnīgi nepamatotiem.

Šādā veidā katrs slimnīcas pacients slimnīcai rada finansiālus zaudējumus, un ir pilnīgi vienalga, kādu summu papildus piešķirs valdība – pēc brīža slimnīca atkal stigs parādos.

Slimnīca visu laiku aizrijas ar akūtiem slimniekiem, kuru uzņemšanu fiziski nevar veikt uzņemšanas nodaļa. Stāsti par to, ka situāciju atrisinās jaunpieņemts sociālais darbinieks un ambulatoriskais ārsts šaurajā uzņemšanas nodaļā, ir līdzvērtīgi Ļeņina sapņiem par komunismu.

Pati būtiskākā problēma ir pilnīga sistēmas nesakārtotība Rīgas pilsētā. Ja visos lauku rajonos izcili strādā sociālās gultas, kas uzņem pacientus īslaicīgai stacionārai aprūpei, lai precizētu diagnozi, nostabilizētu vai koriģētu ārstēšanu, tad Stradiņa slimnīcas rīcībā ir tikai divdesmit sociālās gultas Baseina slimnīcā. Jebkura hroniska, sociāla pacienta aprūpe P.Stradiņa slimnīcā vienmēr būs daudz dārgāka nekā Tukuma, Iecavas vai Siguldas slimnīcā.

Atkārtošos – esmu par līdzekļu piešķiršanu Stradiņa slimnīcai. Tomēr vienlaikus valdībai ir jāuzdod Veselības ministrijai atrisināt vairākus būtiskus jautājumus. Pirmkārt, daļa no akūtajiem pacientiem jānovirza uz Austrumu KUS, taču kopā ar finansēm vairāku miljonu apmērā. Nevar vienkārši palielināt plūsmu, bet līdzekļus līdzi nedot.

Ja P.Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā slimnieku skaitu samazinātu no 160 uz 80, ja slimniekus kādu laiku izvietotu atbilstoša profila nodaļās, ja sakārtotu sistēmu, lai nepārtraukti neatkārtotu laboratorisko diagnostiku un radioloģiskos izmeklējumus, tad slimnīca sāktu elpot un tās intelektuālajam potenciālam pietiktu spēka domāt par attīstību, par racionālu naudas izlietošanu, par slimošanas laika saīsināšanu utt. Iespējams, tad slimnīcas valdes priekšsēdētājas attīstības plāni nebūtu kodējami divos vārdos – „dodiet naudu”.

Būtu mērķtiecīgi ātri atrisināt iespēju paplašināt Rīgas 1.slimnīcu kā sociālo slimnīcu ar pilnvērtīgu uzņemšanu kā neatliekamās palīdzības nodaļu. Tad varētu novirzīt lielu daļu sociālo pacientu tieši uz Rīgas 1.slimīcu.

Kā redzat, neesmu vēl neko teicis par Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecību. Bet visiem iesaku apdomāt:

* ja mūsu valsts ir uzcēlusi jaunu Iekšlietu ministriju, bet Jāņa Frīdriha Baumaņa celtajās Raiņa bulvāra ēkās svilpo vējš;

* ja mūsu valsts gatavojas uzcelt Valsts ieņēmuma dienesta ēku uz Vekselbergam piederoša zemes gabala Mežaparkā;

* ja mūsu valsts tiešām gatavojas iegādāties trīsdesmit četrus elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus par kopējo summu ap 600 miljoniem eiro (no katra nodokļu maksātāja pa 460 latiem), –

tad varbūt tomēr mēs varam arī atļauties būvēt slimnīcu. Būtu nepieciešams precīzi pārdomāt un izanalizēt, cik lielu un dārgu korpusu Latvijai vajag. Es saprotu, ka lēmumi par Iekšlietu ministriju, par VID ēku bija koruptīvi un tos pieņēma „trekno gadu” valdības, un morāla atbildība par šiem lēmumiem Valda Dombrovska (Vienotība) valdībai nav. Un tomēr mēs joprojām dzīvojam pārmantojamā valsts sistēmā.

Jo citādi arvien plašāk sāk izskanēt viedoklis, ka patiesie Veselības ministrijas mērķi ir kāda stratēģiskā investora piesaiste Stradiņa KUS, kas patiesībā nozīmē slimnīcas privatizāciju. Un Latvijā jau ir redzēti šādi investori – mūsu pašu farmācijas vertikālā integritāte.

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents