Ja būtu jāsacenšas ar idejām, kuras aizpeldējušas vistālāk no sava starta veidola, olimpiskās spēles būtu medaļnieces. Pēdējās desmitgadēs tās pārvērtušās dārgā televīzijas šovā, kur devīze «ātrāk, augstāk, stiprāk» skan kā dzelžaina biznesa prasība. Pagātnē ir laiki, kad spēles bija amatieru sporta svētki un piedalīties bija svarīgāk, nekā uzvarēt, tagad katram posmam lielajā patēriņa ķēdē jāspēj pelnīt.
Taču viena lieta ir nemainīga – lai kādi būtu tehnoloģiskie, finanšu, medicīnas vai mārketinga jauninājumi, finiša līniju joprojām šķērso dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm. Un viņam sāp tāpāt kā pirms 100 vai 2500 gadiem.
Olimpisko spēļu atklāšanas nedēļā pievēršamies šai pamatlietai, lūdzot vairākus Latvijas olimpiešus atkailināt savus «Ahileja papēžus» – parādīt sava ķermeņa vārīgās vietas un pastāstīt, kā viņi tiek galā ar krīzēm, kur spēcinās. Piemēram, daudzcīņniecei Aigai Grabustei patiešām ir Ahileja papēdis, precīzāk, visa pēda, kas pēc intensīvās slodzes jālutina ar olu kompresēm.
Gluži kā pēc mūsu pasūtījuma, arī izcilais amerikāņu peldētājs Maikls Felpss atklājis savus īpašos paņēmienus, kā cer atgriezties uz pjedestāla un kļūt par moderno spēļu vēsturē visgodalgotāko sportistu. Felpss peld tumsā – viņa aizsargbriļļu stikli ir aizkrāsoti ar flomāsteru, bet no ietriekšanās baseina sienā pasargā perfekti uztrenētā spēja ar prātu pārvaldīt savu ķermeni. Atmetot visu lieko, olimpiāde atgādina – katrs starts ir cilvēka uzvara pār savu nespēku un sāpēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.