Asociētais profesors Alvils Krams uzskata, ka ne vienmēr gudrs ārsts ir labs ārsts. «Ārsta māksla ir saprast, kuram slimniekam vajag rūgtās, kuram – saldās zāles»
Priežu mežā aiz Līčiem ir tuberkulozes un plaušu slimību klīnika. Pa tās logiem līkņājas pa dažam šņabjdegunim jeb alkoholiķim. Par to Alvils Krams, Tuberkulozes un plaušu slimību ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs, saka: «Jā, tā ir sociāla slimība, taču no tās nav pasargāts neviens.» Saslimstība ar tuberkulozi uzrāda to, cik vesela ir sabiedrība kopumā. Un jāteic – diez kas nav.
Pēdējos divos gados pieaug saslimstība gan bērnu, gan pieaugušo vidū. Pērn ar pirmoreiz diagnosticētu tuberkulozi saslima 788 cilvēki, no tiem 92 bērni. Latvija Eiropā ir līderos: uz 100 000 cilvēku 40,7 saslimšanas, sliktāk ir tikai Lietuvā un Rumānijā. Salīdzinājumam – Igaunijā tikai 21,3.
Kāpēc saslimstība pieaug?
Krīzi jau pieminēju, un arī Veselības ministrijas attieksmes dēļ. Lielā daļā Latvijas pēdējos gados iespējas diagnosticēt un ārstēt tuberkulozi ir dramatiski apgrieztas. Rentgenizmeklējumiem ir kvotas! Mantū testu pneimonologam vairs vienkārši neapmaksā! Piemērs – pilsētas vidusskolā ar tuberkulozi saslimst bērns, tātad jāizmeklē vairāk nekā simt cilvēku, kas ar viņu bijuši kontaktā. Abu pilsētas pneimonologu kopējā valsts apmaksāta kvota ir tikai četri pacienti dienā, tajā skaitā astmas un bronhīta slimnieki.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.