Pašmērķīgais LTV&LR kapitālremonts 6

Sabiedrisko mediju vadītāji - Dzintris Kolāts (no kreisās) un Edgars Kots. Foto: Raitis Plauks, F64
Jānis Juzefovičs
Print Friendly, PDF & Email

NEPLP maldās – LTV un radio tehnisku apvienošanu nevar saukt par jauna medija veidošanu 

Lai arī radio un TV uzraugam – NEPLP – patīk Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) apvienošanu saukt par jauna medija veidošanu, tikai ar jauna radio un TV kompleksa uzbūvēšanu un jauna tehniskā aprīkojuma nopirkšanu nevar uzbūvēt jaunu sabiedrisko raidorganizāciju. Ja būs nauda, uzcelt māju un to piepildīt ar jaunām tehnoloģijām šajā radio un TV apvienošanas projektā būs pats vieglākais uzdevums. Nebūs grūti arī sarīkot mācības darbiniekiem, kā rīkoties ar jauno tehniku. Tas viss ir paveicams. 

Grūtākais darbs būs dabūt atpakaļ pie sevis sabiedrību, un par to koncepcija runā maz. Koncepcijas “Par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi”, kuru NEPLP publiskoja 3.augustā, rakstītāji paļāvušies uz ticību, ka jauna māja ar modernu tehniku per se rezultēsies augstvērtīgā un aizraujošā saturā, un sabiedrības uzmanība un uzticība būs atgūta. 

LTV nav pamata lepoties 

Kamēr LR bauda popularitāti (šeit, manuprāt, pamatā divi iemesli: pirmkārt, privātajām radio stacijām ir maza interese par žurnālistiku, kas de facto LR ļauj baudīt monopolu radiožurnālistikas ražošanā, otrkārt, megapopulārais Latvijas Radio 2 nodrošina lielu auditorijas pieplūdumu sabiedriskajam radio), LTV nav pamata lepoties ar auditorijas statistiku – par LTV1 lielāka auditorija ir gan LNT, TV3, gan PBK, LTV7 auditorija ir vēl mazāka par LTV1. 2010.gada Zīmolu topā, kas sarindo mīlētākos zīmolus Latvijā, LTV1 bija 30.vietā, kamēr LNT un TV3 attiecīgi – 13.un 16.vietā. 

Abām sabiedriskajām raidorganizācijām gan ir kopēja problēma: auditorijas novecošana. Tie, kam ir 50 un vairāk, ir uzticīgākā sabiedrisko mediju publika, bet jauniešu interese par sabiedrisko radio un TV ir ļoti maza (tiesa, ne tikai Latvijā). Turklāt, problēmas sagādā arī krievvalodīgo piesaistīšana. Ja LR atkal ir labākā situācijā (pateicoties Latvijas Radio 4 panākumiem), tad LTV ir ļoti vāji rezultāti: krievvalodīgajiem ir maza interese pat par speciāli šai auditorijas grupai veidotajām ziņām LTV7. 

Būtisks jautājums, uz kuru radio un TV statistika neatbild – vai sabiedrība (īpaši – jaunieši, krievvalodīgie) noraida LTV un LR kā institūcijas vai atsakās no sabiedriskās apraides vērtībām (arī tad, ja šo vērtību realizācija Latvijā ir problemātiska), proti, noraida ideju, ka demokrātiskā sabiedrībā svarīgu lomu spēlē politiski un finansiāli neatkarīga žurnālistika, kas ir universāli pieejama un kalpo daudzveidīgajām sabiedrības interesēm. 

Kā noturēt auditoriju?

Domāju, ka NEPLP kopā ar LTV un LR programmu veidotājiem ir jāuzraksta arī īstermiņa programma, kā noturēt esošo auditoriju un kā piesaistīt jaunu, jo citādi 2018.gadā, kad, kā paredzējuši koncepcijas autori, darbu būtu jāsāk jaunajai (apvienotajai) sabiedriskajai raidorganizācijai, to, kam ir interese par sabiedrisko radio un TV, būs palicis vēl mazāk. 

Protams, šis uzdevums – uzlabot attiecības ar auditoriju – ir grūts, ņemot vērā, ka attiecības pēdējos 20 gados ir ļoti sabojātas (LTV un LR līdz šim ļoti maz uzmanības veltījuši attiecību veidošanai ar sabiedrību, kas būtu balstītas tādos principos kā atbildība, atvērtība un atklātība), un apstākļi, kādos LTV un LR turpina strādāt, nav par labu attiecību uzlabošanai – nepietiekams finansējums, novecojusi infrastruktūra, vājš menedžments, izsīkstoši žurnālistiskie resursi. Turklāt Latvijā, tāpat kā citās jaunajās demokrātijās Centrālajā un Austrumeiropā atšķirībā no Rietumeiropas sabiedrībām, nav spēcīgas sabiedrisko mediju tradīcijas – tā vietā ir valsts radio un TV pieredze pagātnē un šodien dominējošā komerciālā apraide, kas, protams, sabiedriskās apraides idejas izdzīvošanu padara vēl grūtāku.

Tomēr ir nelieli darbi, ko LTV un LR var darīt jau tagad, negaidot 2018.gadu – nav jāuzceļ jauna māja un jānopērk jauna tehnika, lai LTV un LR jau tagad varētu ciešāk sadarboties (piemēram, atverot kopēju ziņu portālu). 

Koncepcija rakstīta šodienai

Koncepcijai ir vēl viens trūkums – tā ne tikai nepiedāvā rīcības plānu līdz laikam, kad durvis vērs jaunais medijs, bet ir rakstīta šodienai, maz prognozējot mediju vides attīstību pēc 5, 10, 20 gadiem. Šāda koncepcija bija nepieciešama jau pirms vairākiem gadiem, tā ir vēl derīga šodien, bet tās izturība pret nākotnes pārbaudījumiem ir nepārliecinoša. Koncepcijas autori skrien pakaļ laikam, nevis mēģina aizskriet pa priekšu, kas, rakstot koncepciju medijam, kas darbu sāks pēc vairākiem gadiem, ir daudz būtiskāks uzdevums. 

Vai šodien uzzīmētais „progresīvais risinājums”, kam zaļo gaismu devusi NEPLP, būs „progresīvs” arī pēc vairākiem gadiem, kad koncepciju izdosies īstenot (un ātri tas nebūs, ņemot vērā līdzšinejo tradīciju hiperpolitizēt LTV un LR attīstības jautājumus)? Piemēram, LTV un LR plānotais produktu portfelis – trīs TV kanāli (LTV1 – „galvenais”, LTV7 – „misijas un reģionālais”, LTV Pasaule – „ziņu un komentāru”), pieci esošie LR kanāli, plus kopējs interneta portāls – jau šodien ir ļoti pieticīgs piedāvājums, lai atbildētu uz daudzveidīgajām sabiedrības interesēm un vajadzībām. Īpaši TV sektorā, kad ciparu TV attīstība, paplašinot TV kanālu izvēli, smagi sit pa mainstream kanāliem – TV skatītāji arvien vairāk uzmanības velta mazajiem „nišas” kanāliem, novēršoties no lielajiem spēlētājiem, un ar trīs kanālu portfeli LTV pēc vairākiem gadiem var izrādīties nekonkurētspējīgs tirgus dalībnieks. 

Būtisks koncepcijas trūkums ir arī tas, ka LTV un LR nākotnes zīmētāji ir uzrakstījuši attīstības plānu divām institūcijām, nevis sabiedriskajai apraidei, kas ir vispirms vērtību kopums un tikai tad institūcijas, kas realizē šīs vērtības. Koncepcijas autori turas pie idejas, ka valsts dotēto sabiedrisko pasūtījumu var realizēt tikai un vienīgi sabiedriskās raidorganizācijas, neparedzot iespēju daļu sabiedrisko pasūtījuma relizācijas uzticēt privātajiem medijiem. Piemēram, ja LTV neizdodas uzrunāt ekonomiski aktīvos pilsētniekus, kāpēc daļu valsts dotācijas nedot TV3, kas sekmīgāk ar to tiek galā un jau tagad ražo produktu, kas pilda sabiedrisko pasūtījumu – analītisko un pētniecisko „Nekā personīga”, turklāt, ir auditorijas novērtēts. Tieši tāpat LNT pērn pirms parlamenta vēlēšanām, atšķirībā no sabiedriskās TV, bija žurnālistiski augstvērtīgas un auditorijā populāras debates ar vēlēšanu sarakstu līderiem (nejaukt ar pseidožurnālistiskajām diskusijām par labu apvienībai „Par labu Latviju”) – arī tās būtu pelnījušas valsts dotāciju.

Cits piemērs. Ja LR nesekmējas jaunu cilvēku piesaistīšana, kāpēc daļu valsts dotācijas neiedot Radio 101, kas izrāda interesi par žurnālistikas ražošanu un ir populārs šajās vecuma grupās. Es noteikti neaicinu pilnība deinstitucionalizēt sabiedrisko apraidi Latvijā (likvidēt LR un LTV) vai atņemt naudu LTV un LR par labu privātajam sektoram, bet aplūkot sabiedrisko apraidi kā vērtību kopumu, nevis tikai kā institucionālu iemiesojumu – LTV un LR, un apsvērt iespēju sabiedriskās misijas izpildīšanu uzticēt arī privātajiem medijiem (konkursa kārtībā, ar stingriem nosacījumiem, un vēlreiz uzsvēršu – neatņemot naudu LTV un LR), kas sekmēs sabiedriskās apraides vērtību pieejamību dažādās auditorijas grupās, kā arī radīs konkurenci LTV un LR, spiežot abas organizācijas uzrādīt augstākus rezultātus.
 

Vajadzīga diskusija par vērtībām

LTV un LR apvienošana jeb, kā labpatīk teikt NEPLP, jauna medija veidošana nav panaceja LTV un LR problēmu risināšanā. Lai arī izvēlētais scenārijs – satura ražošanas konverģence, satura izplatīšana dažādās platformās, administrācijas apvienošana utt. – atbilst šodienas mediju vides prasībām, žurnālistu sasēdināšana zem viena jumta un modernu studiju uzbūvēšana var neaizvest līdz mērķim – spēcīgā sabiedriskā radio un TV, kas ir politiski un finansiāli neatkarīgs, piedāvā augstas klases žurnālistiku un bauda sabiedrības atbalstu.

Vai jauns un moderns radio un TV komplekss mūs pasargātu no situācijas, kāda bija 28.maija vakarā, kad nedz LTV, nedz LR nebija gatavs reaģēt uz Valsts prezidenta Zatlera paziņojumu, rosinot parlamenta atlaišanu? Tā bija vienkārši programmas plānotāju neprofesionalitāte, kam nav nekāda saikne ar slikto medija budžetu, novecojušo tehniku vai sabiedriskās TV juridisko statusu (koncepcijas autori rosina mainīt LTV un LR juridisko statusu, pielīdzinot tās „neatkarīgo” jeb patstāvīgo iestāžu statusam). 

Tieši tāpēc atkal svarīga ir diskusija par vērtībām – ja sabiedriskās apraides vērtības nav internalizētas sabiedriskā radio un TV profesionāļu ikdienas uzvedībā, tad grūti prasīt sabiedrības atbalstu šīm idejām, un jaunā TV un radio māja šeit nebūs risinājums. 90.gadu sākumā toreizējā politiskā elite likvidēja apvienoto valsts radio un TV (toreiz – Valsts televīzijas un radioraidījumu komiteju) un nodibināja divus valsts uzņēmumus – LR un LTV un ar likuma spēku pasludināja par sabiedriskajām raidorganizācijām, lai gan to finansēšanas un uzraudzības modelis bija tālu no sabiedriskās apraides ētosa (un joprojām ir nepilnīgs). Tāpat arī šodien LTV un LR apvienotāji tic, ka, ar diskursīvu paņēmienu – apvienojot LTV un LR un nosaucot jauno organizāciju par „jaunu mediju”, būsim tikuši pie patiesi sabiedriska medija. 

Kapitālremonts ir pašmērķīgs, ja zem jaunās, modernās tapetes dziļi iesakņojies vecās krāsas slānis. Tieši tāpēc sabiedriskās apraide jāskatās vispirms kā vērtību kopums un tikai tad kā institucionāls iemiesojums – manuprāt, daudz svarīgāka ir diskusija par sabiedriskās apraides vērtību dzīvotspēju, nevis LTV un LR kā institūciju nākotni. Ja sabiedriskās apraides vērtības netiks augstu vērtētas sabiedrībā, tad LTV un LR jaunā māja būs lieka investīcija. 

Un šeit atbildība ir abām pusēm – sabiedrībai jāveido pieprasījums pēc sabiedriskās apraides vērtībām, jāatbalsta LTV un LR, kā arī jākļūst prasīgākiem pret LTV un LR, bet programmas veidotājiem, uzraugiem un politiskajai elitei, kas lemj par LTV un LR finansējumu, ieceļ uzraugus utt., jāpierāda, ka vērtības, kas iestrādātas sabiedriskā radio un TV misijā, ir ne tikai deklaratīvas frāzes, bet ikdienas prakse. Politiskajai elitei tāda iespēja būs jau ļoti drīz – lemjot par LTV un LR apvienošanas koncepciju.

Autors ir Vidzemes Augstskolas lektors un doktorants Vestminsteres Universitātē Londonā, kur pēta sabiedrisko mediju un sabiedrības attiecības postkomunistiskajās zemēs.

 

Komentāri (6)

dmitrijskripkins 04.08.2011. 15.31

Absolūti precīzi. Sabiedriskie mediji uzvedās tā, it kā sabiedrībai būtu pienākums viņus mīlēt un skatīties. Jautājums, kāpēc, plānojot nākotni, tiek runāts par veseliem 3 tv kanāliem un 5 radio kanāliem, ka pat tos divus TV kanālus nevar noturēt daudzmaz augstā līmenī? Vai nebūtu gudrāk izveidot vienu kanālu, ar nelielu štatu un lētām telpām, galvenos līdzekļus atvēlot tieši žurnālistiem? Lai labākajiem nav interese skriet uz komerckanāliem.

+12
0
Atbildēt

0

mary75 04.08.2011. 15.46

Raksts ļoti labs, var piekrist praktiski visam.
Pirmkārt, būtu jāsāk ar NEPLP veidošanu pēc pavisam citam principiem, tā, lai tur patiešām būtu sabiedrības pārstāvji, nevis politisko partiju pārstāvji, tā ir demagoģija, kad saka, ka caur politiskām partijām tiek pārstāvēta sabiedrība, partiju un sabiedrības mērķi bieži vien stipri atšķiras.
Pateicoties politiķiem, visi profesionālākie žurnalisti no LTV ir projām, un tās kvalitāte ir zem katras kritikas, īpaši, kas attiecas uz t.s. sab. – politiskiem raidījumiem.
Par mehanismu, kā to panākt, var diskutēt.
Un pietiek ar pāris kanāliem, bet, kvalitatīviem, kuri pildītu sab. mēdiju galvenās funkcijas, nevis konkurētu ar komercTV lēto seriālu rādīšanā.
Bet, kā panākt sab. TV pilnīgu neatkarību no politiķiem bez abonentmaksas – grūti iedomāties.
Vēl jau problēma, cik daudziem vispār vajadzīga neatkarīga un profesionāla sab. TV,bet, tas arī ir atkarīgs no tās kvalitātes, kaut arī, arī to kvalitāti katrs saprot savādāk, tikko ka vidusmēra Latvijas iedz. dzird ko tādu, kas nesakrīt ar viņa viedokli – kļūst stipri neapmierināts..

+7
-1
Atbildēt

1

    janisvinodis > mary75 07.08.2011. 10.03

    Lai ieviestu abonentmaksu ir vajadzīga politiskā griba pieņemt nepopulārus lēmumus, uz ko mūsu politikāņi nebūt nav naski. Viņiem daudz izdevīgāks ir noskrandis,nepaēdis un iebiedēts mēdijs ar kuru viegli manipulēt. (klassika – ”horizontālais taimkods”)

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Life Quality Managem 07.08.2011. 00.40

Pilnīgi piekrītu raksta autoram, jo jebkurš populārs medijs ir sabiedrisks, tāpēc, ka viedo sabiedrības viedokli. Var taču izveidiot sistēmu: “Nauda seko skatītājam”. Ja ir precīzi nodefinēts tas, ko valsts grib iebarot skatītajam tad nauda tiek tam, kuram ir lielakā auditorija. Problēma vienīgi ir apstāklī, ka neviens nezina, kas sabiedrībai būtu jāiebari.

+2
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu