Ar Padega simtgades atceri Nacionālais mākslas muzejs uz trim gadiem atvadīsies no muzeja ēkas K. Valdemāra ielā

No 2011. gada 4. novembra līdz 2012. gada 15. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (K. Valdemāra ielā 10a, Rīgā) būs skatāmas divas Kārļa Padega (1911-1940) simtgades atcerei veltītas izstādes: Baltajā zālē – Trauslais izaicinājums, bet Mazajā zālē – Padegs un pilsoniskā madāma.

Ar Kārļa Padega simtgades atceri Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uz trim gadiem atvadīsies no apmeklētāju iemīļotās muzeja ēkas K. Valdemāra ielā 10a, kas piedzīvos pilnīgu rekonstrukciju un restaurāciju, lai no jauna vērtu durvis 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Kopš kādreiz ekstravagantākā Rīgas mākslinieka, vienlaikus dendija un autsaidera Kārļa Padega dzimšanas pagājis vesels gadsimts. Viņš nodzīvoja tikai nedaudz vairāk nekā 28 gadus, bet paša radītās leģendas arī pēckara – padomju – gados neļāva Kārli Padegu aizmirst.

Kā raksta vērienīgās izstādes kurators un monogrāfijas par Kārli Padegu autors Jānis Kalnačs, Padegu  var raksturot kā izaicinošu modernistu un vēlīnu romantiķi, kura darbos atrodams gan ekspresionisma kliedziens, gan jaunās lietišķības rūpīgums, gan vēlīnas jūgendstila vai viņa laikam tuvākās Art Deco iezīmes. Tam līdzās – sirreālismam vai postmodernismam piedienīgas ironiskas rotaļas un pat popartam raksturīga masu kultūras elementu apgūšana. Savos zīmējumos un gleznās Padegs palika pārliecināts figurālists. Laikabiedriem viņa izteikti personīgā, subjektīvā māksla, kas balstīta uz krasiem pretstatiem un nereāla skaistuma meklējumiem, dažkārt šķita priekšlaicīgi novecojusi. Tiem, kas viņu iepazina 1980. gados, Padegs šķita pārsteidzoši laikmetīgs.

Kārļa Padega 100 gadu atceres izstāde Trauslais izaicinājums ir iespēja vēlreiz pārliecināties par viņa kā krīzes laika mākslinieka – izsmalcināta zīmētāja un paradoksāla domātāja – mūsdienīgumu šodienas pasaulē, kurā īstenību arvien vairāk aizstāj paralēlā virtuālā realitāte. 

1936. gadā rakstiņā Šausmu zīmētājs Kārlis Padegs centās atvairīt viņam nereti izteiktos pārmetumus par to, ka viņa darbos trūkst ierasto centienu pēc skaistuma, kas sastopams tepat zemes virsū: „Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga – un tas tad arī kādam jāzīmē, atbildu. Es nekā nesaku, kad citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus – lai taču man atļauj zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu apetīti.”

Izstādē muzeja Baltajā zālē eksponēti Padega darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un privātām kolekcijām (tostarp viens zīmējums no ASV), aptverot vairākus tematiskos ciklus, kas caurvijuši autora daiļradi.

Baltajai zālei piegulošajā Hēges zālē apskatāmi latviešu mākslinieku – Gotlība Kaņepa, Kurta Fridrihsona, Visvalža Rūsas, Ernas Geistautes, Oļega Skaraiņa, Bruno Strautiņa, Aivara Vilipsona un Andra Vārpas veltījumi Kārlim Padegam, kura neierastais spāniskais izskats pārsteidza laikabiedrus, bet neordinārā personība ieintriģēja māksliniekus, kas viņa darbus iepazina tikai krietnu laiku pēc meistara nāves.

Mazajā zālē apskatāmās izstādes Padegs un pilsoniskā madāma pamatā ir pārsteidzošs atradums: aptuveni 30 Kārļa Padega zīmējumi – portretu un figūru skices, kas līdz 1970. gadu beigām bija glabājušies kāda Rīgas dzīvokļa virtuves skapī līdzās kartupeļu grozam. Līdztekus šiem mācību uzdevumiem ir skatāmi akadēmijas periodā tapušie „brīvie” zīmējumi, kas īpaši satrieca viņa kolēģes studentes, kā arī kādreiz izaicinošais, no vairuma Vilhelma Purvīša vadītās Dabasskatu meistardarbnīcas audzēkņu darbiem krasi atšķirīgais diplomdarbs Doks (1934).

Kārļa Padega simtajā dzimšanas dienā grāmatu apgāds Neputns izdos apjomīgu Jāņa Kalnača monogrāfiju Rīgas dendijs un autsaiders, kas apkopo rūpīgā pētniecības darbā savāktos materiālus par leģendām apvītā mākslinieka dzīvi un darbiem.