Pirms Eiropas Savienības vadītāju tikšanās oktobrī bungas tika rībinātas skaļāk un draudīgāk nekā jebkad
Septembra beigās Lielbritānijas valdības vadītājs Deivids Kamerons paziņoja, ka ir palikušas tikai sešas nedēļas, lai izglābtu eiro. Saspīlējums pasaules tirgos tikai pieauga, kad ES vadītāji oktobra priekšpēdējā nedēļas nogalē nevarēja vienoties un izšķirošos lēmumus par eirozonas glābšanu atlika uz trešdienu, 26.oktobri. «Pasaule skatās uz Vāciju un Eiropu,» kanclere Angela Merkele teica Bundestāgā pirms došanās uz Briseli. «Tā grib zināt, vai mēs esam gatavi uzņemties atbildību visnopietnākajā krīzē, ko Eiropa piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara.»
Taču, kad ceturtdien četros no rīta Eiropas līderi beidzot iznāca pie preses, lai paziņotu par pieņemtajiem lēmumiem, drīz vien kļuva skaidrs, ka panākta ir kārtējā daļējā, nepilnīgā vienošanās. Tā ļaus ļodzīgajai Eiropas kopējās valūtas konstrukcijai pielikt klāt vēl dažas stutes, taču neatrisinās fundamentālās stabilitātes problēmas, kuras atkal un atkal liek uzvirmot šaubām par eiro noturību. Bailes kliedētu vai nu izredzes, ka eirozonā gaidāma stabila ekonomiskā izaugsme, kura ģenerētu ienākumus valstu parādu atmaksai, vai arī apziņa, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) ir gatava uzņemties «pēdējā aizdevēja» lomu un nodrošināt, ka eirozonas valstis nekad nepaliks pilnīgi bez līdzekļiem.
Taču ne viens, ne otrs scenārijs patlaban nešķiet reāls. Ekonomiskā stagnācija eirozonā nevis mazinās, bet padziļinās. Savukārt ECB plašāku iesaisti krīzes novēršanā bloķē Vācijas bailes, ka centrālās bankas naudas drukāšanas mašīnu iedarbināšana tikai radīs inflāciju un ļaus izšķērdīgajām dienvidvalstīm lēti atpirkties no saviem grēkiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.