Politiskā loģika var izrādīties stiprāka par dažu politiķu vēlmju domāšanu

Valdību ar Saskaņas centru teorētiski var izveidot, taču arvien labāk top redzams, ka tas var nozīmēt šādas valdības veidotāju partiju šķelšanos un iziršanu. Tad tās būtu jau citādas partijas nekā tās, par kurām pirms pusotras nedēļas balsoja vēlētāji. Šo partiju fragmentu veidotai valdībai nebūtu vēlēšanās iegūtas leģitimitātes.

Pretruna starp pirmsvēlēšanu laikā solīto un pēc vēlēšanām gribēto izpaužas jo skarbāk, jo tuvāk lēmuma pieņemšanas brīdis. Trešdien sākās jauns posms ceļā uz valdību – konsultācijas ar Valsts prezidentu. Pilī viesojās Saskaņas centra, Zatlera Reformu partijas un Vienotības ļaudis. Visi brašojās, ka esot gatavi un spējīgi. Tikmēr šķelšanās draudi nobrieda ne tikai Zatlera partijā, bet nu jau arī Saskaņas centrā.

Rubika dumpis

Visērmotāk no visiem trim trešdien Pilī izskatījās un uzvedās dedzīgākais varas gribētājs Saskaņas centrs. Pirmkārt, dubultojās, otrkārt, runāja kā delīrijā.

Atrādīt sevi prezidentam bija ieradušies abi «premjerministra kandidāti» – Rīgas mērs Nils Ušakovs un apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Acīmredzot necer, ka būs valdībā. Jo Ušakovs pirms vēlēšanām bija skaidrojis, ka kļūšot par vienīgo un īsto kandidātu, ja pēc vēlēšanām SC būs reālas iespējas veidot valdību. Savukārt Urbanovičs vēloties vadīt apvienības frakciju arī jaunajā Saeimā. Un tomēr abi prezidentam «pauduši gatavību tikt nominētiem premjera amatam». Nez, kā tas būtu – Bērziņš aicinātu šos veidot divu premjerministru vadītu valdību vai mestu monētu, kuru no abiem aicināt?

Vēl dīvaināk būtu bijis dzirdēt, ko abi stāstījuši prezidentam. Itin visos galvenajos punktos esot solījuši rīkoties pilnīgi pretēji tam, ko apvienība vienmēr darījusi un ko bija solījusi pirms šīm vēlēšanām. SC tagad esot gatavs gan budžeta deficītu samazināt, gan vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem godīgi pildīt, bet ārpolitiski uzvesties kā priekšzīmīga NATO un Eiropas Savienības valsts valdības partija.

Šādu solījumu kontekstā pēc sevis izmēdīšanas izklausās Urbanoviča pēc tikšanās teiktais par Krievijas tirgiem, kuri arī pēc šāda rietumeiropeiska SC ienākšanas valdībā tomēr plaši atvēršoties Latvijai, tā ka «mēs nezināsim, ko darīt ar to naudu, ko mēs tādējādi varēsim nopelnīt».

Taču iemesls labi nomanāmajai apvienības līderu neticībai, ka varētu iekļūt valdībā, laikam gan ir ne tikai «latviešu nacionālistu», bet arī idejiski cietāko pašu apvienības biedru pretestība. SC darbības bagāža ir par smagu, saistības ar «vecāko brāli» Maskavā pārāk ciešas, lai partija spētu vienoties Ušakova bikli vilktajā «jaunajā dziesmā».

Trešdien par to atgādināja SC līdzpriekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Nelokāmais komunists ar Kremlim tuvās aģentūras Regnum starpniecību paziņoja, ka SC valde Ušakovam nav devusi nekādas pilnvaras pārrunām ne par «okupācijas jautājumu», ne par «okupācijas atzīšanu». To pašu viņš droši varētu teikt arī par pārējo sava līdzpriekšsēdētāja pēcvēlēšanu retoriku.

Kurš vēl šķelsies?

Ja SC galu galā «noliks pie vietas» cietie ortodoksi, tad dažu Vienotības līderu iedomas bremzē gan partijas vairākuma noskaņojums, gan tās lemšanas mehānismi. No pašas Vienotības jau pagājušonedēļ nāca atgādinājums, ka lēmums par koalīciju ar SC būs jāpieņem partijas valdei un jāapstiprina domei. Principā tas nozīmē, ka šādu lēmumu Vienotība diezin vai pieņemtu, lai arī cik ļoti atsevišķi partijas cilvēki to varbūt vēlētos. Viedokļu dažādību Vienotībā jau var uzskatīt par tradicionālu. Tāpēc no visām trim šai partijai vismazāk jāuztraucas par šķelšanos.

Citādi ir ar pagaidām faktiski vēl tikai topošo Zatlera partiju. Līdz šim tai visos svarīgākajos jautājumos bija «valdes viedoklis», ko laikam pareizāk būtu dēvēt par «Valda viedokli». Trešdienas vakarā nākusī ziņa, ka četrpadsmit partijas biedri, to skaitā arī valdes locekļi, nosūtījuši šai savai «valdei» vēstuli ar aicinājumu neveidot koalīciju ar SC, var nozīmēt nopietnu šķelšanos, ja partijas «kodols» tomēr pieņemtu šādu lēmumu.

Tiesa, zinot, ka šāds lēmums var nozīmēt krīzi partijai, kā arī redzot, ka Vienotība līdzīgu lēmumu diezin vai vispār var pieņemt un ka pat pašas SC līderiem ir tik krasi atšķirīgi viedokļi par pieļaujamo «novirzīšanos no partijas kursa», lai tiktu pie varas, Zatlers diezin vai steigsies ar kādiem galīgiem paziņojumiem. Valdības veidošana var vēl vairāk samežģīties un ieilgt. Toties šis process kļūtu politiski loģiskāks.

SC valdībā – nākamreiz

Šis process nav tikai par to, vai SC ir vai nav jāņem valdībā. Tas ir pirmām kārtām par politiķu rīcības konsekventumu un principiem.

Būtu ļoti normāli tagad runāt par SC iesaistīšanu valdībā, ja tas būtu tas, ko Vienotība un Zatlera partija būtu solījusi pirms vēlēšanām. Taču ne viena, ne otra neteica, ka veidos valdību ar SC, un Vienotības un ZRP vēlētāji nav balsojuši par tādu valdību.

Tāpat varētu tikai apsveikt Ušakova gatavību atzīt okupāciju, stiprināt Latvijas dalību NATO un ES, samazināt valsts budžeta deficītu, izpildīt eiro ieviešanas kritērijus un valsts starptautiskās saistības, ja viņš to būtu teicis jau pirms vēlēšanām. Taču tas nav tas, ko viņš solīja un kam viņu pilnvaroja vēlētāji.

Bet nekas jau vēl nav neglābjami nokavēts. Vēlētāji par visu minēto varētu nobalsot nākamajās Saeimas vēlēšanās pēc trim gadiem. Tikai «latviešu» politiķiem jau tagad jāsāk nopietni strādāt šāda mērķa sasniegšanai, bet viņu «krievu» partneriem tūlīt pat jāsāk darīt to, ko sola pašlaik, nevis to, ko solīja pirms divām nedēļām. Tomēr šajā Saeimā ne vieniem, ne otriem vēl nav vēlētāju dota mandāta kopīgas valdības veidošanai.