Deviņdesmito gadu vidū Latvijā ieviestā trīs līmeņu pensiju sistēma bija pārdomāta un labi novērtēta. Tomēr jaunajā gadu tūkstotī, pateicoties ekonomikas izaugsmei un labvēlīgai demogrāfiskajai situācijai, valsts speciālajā budžetā izveidojās tik labs stāvoklis, ka politiķi to apkrāva ar lieliem, nepamatotiem papildu izdevumiem. Šo izdevumu un piedzīvotās ekonomiskās krīzes sekas ir situācija, kurā jau tuvākajos gados tiks pilnībā iztērēts iepriekš uzkrātais valsts speciālā budžeta pārpalikums. Vai un kā pēc tam būs iespējams turpināt segt visus pašreiz paredzētos sociālos izdevumus, atbilžu pagaidām nav.
Saturs
1. Pensiju reforma
1.1. Pensiju sistēmas 1.līmenis
1.2. Pensiju sistēmas 2.līmenis
1.3. Pensiju sistēmas 3.līmenis
1.4. Pensiju sistēmas 4.līmenis
2. Politiskie lēmumi pirms krīzes
2.1. Pensiju piemaksas
2.2. Vecāku pabalsti
3. Ekonomiskā krīze
4. Politiskie lēmumi krīzes laikā
4.1. Pensiju (ne)samazināšana
4.2. Sociālo izdevumu samazināšana
4.3. Ilgtermiņa stabilitātes koncepcija
5. Valsts speciālā budžeta deficīts
6. Statistika
1. Pensiju reforma
Koncepcijā bija konstatēts – ja visdrīzākajā laikā netiks veikta pensiju reforma, tad tuvākajos gados un ilgtermiņā ir paredzama pensijām nepieciešamā iekšzemes kopprodukta daļas palielināšanās, kas negatīvi var ietekmēt gan esošo pensionāru materiālo stāvokli, gan valsts attīstību kopumā. No četriem iespējamajiem reformas pamatvariantiem Labklājības ministrija par Latvijas apstākļiem piemērotāko izvēlējās „jauktu” pensiju sistēmu, kas daļēji balstītos uz pārdales principa, bet daļēji – uz fondētu uzkrājumu principa, tā diversificējot riskus, kādi raksturīgi gan paaudžu solidaritātes, gan reālu kapitālu uzkrājošām pensiju shēmām. Jauno pensionēšanās sistēmu paredzēja veidot četros līmeņos.
1.1. Pensiju sistēmas 1.līmenis
Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā valsts obligātā nefondētā pārdales pensiju shēma, kuras galvenais uzdevums ir panākt minimāla iztikas līmeņa nodrošināšanu pensijas vecuma iedzīvotājiem. Koncepcija paredzēja, ka pensiju veido pamatpensija (minimālā pensija) un papildpensija. Pilna pamatpensija pienākas personām, kurām ir pilns (47 gadu) apdrošināšanas stāžs, un tiek noteikta, par pamatu ņemot iztikas minimumu. Papildpensija savukārt tiek aprēķināta, par pamatu ņemot personas mūža laikā izdarītās sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Pensiju sistēmas 1.līmenis tika ieviests, tādējādi sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas (darba ņēmēji, pašnodarbinātie un citi), veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, nodrošina pensiju izmaksu pašreizējiem pensionāriem, vienlaikus krājot pensijas kapitālu savai pensijai. Šo līmeni regulē likums „Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī.
1.2. Pensiju sistēmas 2.līmenis
Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā obligātā fondētā shēma, kas nodrošina no izpeļņas atkarīgu pensiju, kas bāzēta uz individuālām iemaksām. Tā nodrošina mērenu iepriekšējā ienākuma aizvietojumu strādājošiem, kuru ienākumi ir salīdzinoši vidēji vai augsti.
Pensiju sistēmas 2.līmenis tika ieviests līdz ar likumu „Valsts fondēto pensiju likums“, kas stājās spēkā 2001.gada 1.jūlijā. Tā kā 2.līmenis sāka darboties salīdzinoši nesen, pensiju plānu dalībnieki vēl nav paspējuši uzkrāt tādu kapitālu, kas būtu nozīmīga atalgojuma atvietojuma daļa. Sagaidāms, ka ilgākā laika periodā šī daļa kļūs būtiskāka, tomēr tas ir atkarīgs arī no turpmākajiem politiskajiem lēmumiem.
Ieviešot 2.līmeni, Saeima lēma, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas starp 1.līmeni un 2.līmeni sadalīsies vienlīdzīgās daļās – 10% un 10%. Proti, 10% no iedzīvotāja algas, par ko tiek maksātas sociālās iemaksas, tiks novirzīti pensiju 1.līmenim, savukārt 10% tiks novirzīti šī iedzīvotāja pensijas 2.līmenim. To gan bija paredzēts īstenot pakāpeniski, 2.līmeņa likmei sasniedzot maksimālo līmeni ar 2010.gadu. Taču praksē tas tā arī nenotika – krīzes laikā 2.līmeņa iemaksu likme tika būtiski samazināta (skat. sadaļu 4.2.).
1.3. Pensiju sistēmas 3.līmenis
Pensiju sistēmas 3.līmeņa darbību nosaka likums „Par privātajiem pensiju fondiem“, kas stājās spēkā 1998.gada 1.jūlijā.
1.4. Pensiju sistēmas 4.līmenis
Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā pārejas shēma. Proti, pārejas periodā, kas varētu turpināties 50 un vairāk gadu, tiek izveidots pārejas līmenis, kas nodrošina ar pensiju piemaksām tos, kuri jau ir pensijas vecumā, kā arī pirmspensijas vecuma strādājošos, kuri nevar pilnībā piedalīties obligātajā 2.līmeņa shēmā un tā vietā saņem papildu piemaksu pie pensijas. Vecāka gadagājuma strādājošie var izvēlēties, vai pievienoties pārejas shēmai vai 2.līmeņa fondētajai shēmai.
4.līmenis pēc pensiju sistēmas reformas uzreiz netika ieviests. Nosacīti to ieviesa tikai 2006.gadā, turklāt neizmantojot valsts pamatbudžeta, bet gan speciālā budžeta līdzekļus (skat. sadaļu 2.1.).
2. Politiskie lēmumi pirms krīzes
2.1. Pensiju piemaksas
Lai uzlabotu to pensionāru situāciju, kam ir liels apdrošināšanas stāžs, taču neliela pensija, no 2006.gada 1.janvāra tika noteikta piemaksa pie vecuma pensijas – 19 santīmi par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim. Pensionāru loks gan tika ierobežots – vecuma pensijas saņēmēja kopējais apdrošināšanas stāžs nedrīkstēja būt mazāks par 30 gadiem, bet piešķirtās pensijas apmērs nedrīkstēja pārsniegt 105 latus. Tobrīd premjers bija Aigars Kalvītis (TP), bet labklājības ministres pienākumus pildīja Dagnija Staķe (LZS). Ar lēmumu savā veidā tika ieviests pensiju 4.līmenis, taču – no valsts speciālā budžeta līdzekļiem, kas nebija tam paredzēti.
Kad šie lēmumi tika pieņemti, valsts speciālajā budžetā bija laba situācija – tajā veidojās pārpalikums, jo Latvijas ekonomika strauji attīstījās, pieauga legālā nodarbinātība un darba tirgū ienāca astoņdesmito gadu “bērnu buma” laikā dzimušie iedzīvotāji. Speciālā budžeta uzkrājumu – 2008.gada beigās tas sasniedza 951 miljonu latu – politiķi izmantoja, lai pamatotu pozīciju, ka valsts var atļauties novirzīt papildu naudu pensionāru situācijas uzlabošanai. Premjera krēslu nu jau ieņēma Ivars Godmanis (LPP/LC), par labklājības ministri bija kļuvusi Iveta Purne (LZS), taču, kā redzams Saeimas deputātu balsojumā par likuma grozījumiem, ar kuriem piemaksas apjoms tika pacelts līdz 70 santīmiem, politiskie spēki šo lielai vēlētāju daļai labvēlīgo lēmumu pieņēma vienprātīgi.
Tā rezultātā speciālais budžets tika apkrauts ar papildu izdevumiem esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros – piemēram, kopš 2009.gada izdevumi pensiju piemaksām ik gadu pārsnieguši 140 miljonus latu. Bez šiem izdevumiem valsts speciālā budžeta tuvāko gadu aina izskatītos citādi.
2.2. Vecāku pabalsti
Līdzīgi kā pensiju piemaksu gadījumā, labvēlīgā situācija valsts speciālajā budžetā mudināja politiķus ieviest vēl vienu papildu izmaksu posteni, ko nesedza sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pirms 2008.gada jaunie vecāki saņēma bērna kopšanas pabalstu, ko izmaksāja no valsts pamatbudžeta. 2007.gada 8.novembrī, neilgi pirms tika nomainīta Kalvīša valdība, kurā Ainars Baštiks (LPP) pildīja bērnu un ģimenes lietu ministra pienākumus, Saeima pieņēma grozījumus likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas paredzēja no 2008.gada 1.janvāra noteikt jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu, bieži sauktu par „māmiņu algu”. To izlēma piešķirt vienam no vecākiem bērna pirmajā dzīves gadā 70% apmērā no saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, nenosakot pabalsta maksimālo robežu. Tādējādi pabalsts līdzinājās algai, ko cilvēks iepriekš saņēma pēc nodokļu nomaksas, turklāt pabalsta saņēmējs varēja izvēlēties vienlaikus arī turpināt strādāt. Atšķirībā no iepriekšējā bērna kopšanas pabalsta, par vecāku pabalstu izmaksu avotu kļuva valsts speciālais budžets.
Vēlāk gan vecāku pabalstam tika noteikti ierobežojumi, taču tas arvien tiek maksāts no speciālā budžeta. Līdzšinējos gados pabalsta izmaksai tērētas apjomīgas summas, to skaitā 76 miljoni latu 2009.gadā un 57 miljoni latu 2010.gadā. 2011.gadā vecāku pabalstiem ieplānotie izdevumi ir 48 miljoni latu.
3. Ekonomiskā krīze
Lielu ietekmi uz sociālo sistēmu un budžetu atstāja Latvijas ekonomiskā krīze. Tā saucamajos „treknajos gados” iekšzemes kopprodukts strauji auga, 2006.gadā salīdzināmajās cenās sasniedzot pat 12,2% pieaugumu pret iepriekšējo gadu. Taču 2008.gadā straujā izaugsme aprāvās, bet 2009.gadā iekšzemes kopprodukts „nogāzās” par 18%, kas bija visstraujākais kritums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Šīm ekonomikas problēmām bija vistiešākā ietekme uz valsts speciālā budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Strauji pieauga bezdarba līmenis – 2007.gada beigās reģistrēto bezdarbnieku skaits bija 52 tūkstoši, bet 2009.gada beigās to skaits sasniedza jau 179 tūkstošus iedzīvotāju. Jaunajiem bezdarbniekiem bija jāmaksā pabalsti, vienlaikus būtiski samazinājās to darba ņēmēju skaits, kuri maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas – no 940 tūkstošiem 2007.gada beigās uz 733 tūkstošiem 2009.gada beigās. Palielinājās migrācija, arī ēnu ekonomikas apjoms, savukārt tie, kas darbaspēka nodokļus turpināja maksāt, to darīja no samazinātām algām.
Visu apstākļu rezultātā aina valsts speciālajā budžetā dramatiski izmainījās. Tā ieņēmumi 2007.gadā pārsniedza 1,3 miljardus latu, 2008.gadā pat 1,45 miljardus latu, bet 2010.gadā sasniedza vairs tikai 1,18 miljardus latu. Tikmēr valsts speciālā budžeta izdevumi no 921 miljona latu 2007.gadā pieauga līdz 1,5 miljardiem latu 2010.gadā, tātad palielinājās par 65%. Likumsakarīgas bija izmaiņas speciālā budžeta bilancē – 2007.gadā tas bija ar 381 miljona latu pārpalikumu, bet 2010.gadā – jau ar 336 miljonu latu deficītu.
4. Politiskie lēmumi krīzes laikā
4.1. Pensiju (ne)samazināšana
2009.gada 11.jūnijā, kad premjers bija Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks) un labklājības ministrs bija Uldis Augulis (ZZS), valsts atradās finansiāla kraha priekšā, valdību veidojošie politiskie spēki un tās sadarbības partneri noslēdza Vienošanos par 2009.gada valsts budžeta deficīta samazināšanu par 500 miljoniem latu. Vienošanos parakstīja pārstāvji no „Jaunā laika”, Tautas partijas, TB/LNNK, „Pilsoniskās savienības”, Zaļo un zemnieku savienības, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Pensionāru federācijas. Tas notika īsi pēc pašvaldību vēlēšanām, un visi iesaistītie vēlāk saņēma sabiedrības kritiku. Šī vienošanās paredzēja arī izmaiņas sociālā nodrošinājuma jomā, tai skaitā par 10% samazināt vecuma un izdienas pensijas, kā arī par 70% samazināt vecuma pensijas strādājošajiem.
4.2. Sociālo izdevumu samazināšana
4.3. Ilgtermiņa stabilitātes koncepcija
Koncepcijā tika piedāvāti trīs varianti. Pirmais paredzēja nemainīt esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu, rēķinoties, ka tādā gadījumā speciālajam budžetam jau no 2011.gada būs ievērojams izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem. Otrais variants paredzēja paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi līdz pat 46,8%, uzliekot vēl lielāku nodokļu slogu strādājošiem. Trešais variants paredzēja pārstrukturizēt sociālās apdrošināšanas sistēmas izdevumus un ietvēra vienpadsmit dažādus pasākumus, tai skaitā pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu un minimālā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu, sākot ar 2016.gadu. 2010.gada 13.novembrī valdība ārkārtas sēdē atbalstīja koncepciju un trešajā variantā iezīmēto ceļu, taču ne pilnībā.
Vienīgais koncepcijas piedāvātais priekšlikums, kas valsts speciālā budžeta izdevumus samazinātu jau no 2011.gada, bija pārlikt uz valsts pamatbudžetu ar sociālajām iemaksām nesegtos pakalpojumus, proti, pensiju piemaksas un vecāku pabalstus. To valdība neatbalstīja. Labklājības ministrijas aprēķini gan liecināja, ka pat tad, ja tiktu īstenoti pilnīgi visi trešajā variantā paredzētie soļi, speciālais budžets jau tuvākajos gados iekļūtu finansiālā „bedrē”, no kuras izkļūt izdotos tikai 2027.gadā. Neveicot pensiju piemaksu un vecāku pabalstu pārlikšanu uz pamatbudžetu, gaidāmais scenārijs jāpārzīmē vēl drūmāks. Tiesa gan, to nedaudz uzlabo apstāklis, ka no 2011.gada sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika paaugstināta no 33,09% uz 35,09%, kaut gan ekspertu un arī politiķu vidū valda vienprātība, ka darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir par smagu.
5. Valsts speciālā budžeta deficīts
Valsts speciālais budžets ir piedzīvojis gan tādus brīžus, kuros tajā veidojas uzkrājums, gan tādus, kuros nākas aizņemties. 1995.gadā speciālajam budžetam bija līdzekļu pārpalikums, un 1997.gada beigās uzkrātā rezerve sasniedza 28 miljonus latu. 1998.gada grozījumi likumā „Par valsts pensijām” un Krievijas krīzes radītās sekas Latvijas tautsaimniecībā būtiski ietekmēja arī speciālo budžetu, un laika periodā no 1998.gada līdz 2001.gadam speciālais budžets bija ar kārtējā gada deficītu. Tāpēc no 1999. līdz 2002.gadam tika veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta. Kopējais speciālā budžeta aizņēmums 2003.gada 1.janvārī bija 82 miljoni latu. Pēc tam ekonomiskās izaugsmes un labvēlīgās demogrāfiskās situācijas dēļ speciālajā budžetā pamazām veidojās pārpalikums, un 2008.gada beigās tas sasniedza 951 miljonu latu.
Kā iepriekš rakstīts, ekonomiskās krīzes laikā speciālā budžeta kārtējā gada finansiālā bilance no pozitīvas kļuva negatīva, un šo deficītu nācās segt, izmantojot iepriekš uzkrāto pārpalikumu. Tādējādi pārpalikums strauji saruka – 2010.gada sākumā tas bija 738 miljoni latu, 2011.gada sākumā – 402 miljoni latu, bet 2011.gada jūnijā vien 310 miljoni latu. Bez jaunu politisku lēmumu pieņemšanas speciālajam budžetam jau 2013.gadā nāksies aizņemties naudu, lai segtu visas tā saistības.
Protams, speciālais budžets jau iepriekš ir aizņēmies no pamatbudžeta, taču šoreiz runa ir par aizņēmumu, kas pie bāzes ekonomiskās attīstības scenārija būtu desmitkārt lielāks, nekā iepriekš pieredzēts. Latvijai joprojām gaidāma tālāka budžeta deficīta samazināšana, bet jau iepriekš veiktās budžeta konsolidācijas pamatā attiekušās tieši uz valsts pamatbudžetu. Uz šī fona nav skaidrs, kā, ievērojot fiskālo disciplīnu, būtu iespējams nozīmīgs speciālā budžeta aizņēmums no pamatbudžeta.
Taču politiskie spēki skaidru risinājumu šai problēmai nesniedz. Izskanējuši piedāvājumi pensiju piemaksas un vecāku pabalstus pārcelt uz pamatbudžetu, taču skaidrs, ka tas kopējos budžeta izdevumus nekādi neietekmētu – ja vien līdz ar pārcelšanu piemaksas un pabalsti netiktu būtiski samazināti vai pat likvidēti, ko politiķi nav piedāvājuši. Likums nosaka, ka pensiju piemaksas apjoms līdz 2011.gada beigām nedrīkst būt mazāks par 70 santīmiem, tāpēc no 2012.gada 1.janvāra iespējams piemaksas apjomu samazināt. „Vienotības” politiķi izteikušies par nepieciešamību pensiju piemaksas diferencēt, bet bez konkrēta, detalizēta piedāvājuma, savukārt citi politiskie spēki pensionāriem pirms 11.Saeimas vēlēšanām pārsvarā sola pensiju palielinājumu, tai skaitā pensiju indeksācijas atsākšanu, ko 2011.gada vasarā, priekšvēlēšanu gaisotnē centās virzīt Zaļo un zemnieku savienība ar “Saskaņas centru”, bet apturēja Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Pensiju vai jebkādu citu sociālo izdevumu palielināšana būtu bezatbildīga rīcība, kamēr politiķi nav atraduši labu risinājumu tām valsts speciālā budžeta problēmām, kas jau līdzšinējo lēmumu dēļ sagaidāmas tuvākajos gados.
6. Statistika
2011.gada jūlijā pensijas saņēma 579 tūkstoši iedzīvotāju, un to vidējais apmērs bija 174,52 lati. To skaitā tieši vecuma pensijas saņēma 480 tūkstoši iedzīvotāju, un to vidējais apmērs bija 184,69 lati.
2011.gadā to darba ņēmēju un pašnodarbināto personu skaits, kuras maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, kopā ir 764 tūkstoši. Tas nozīmē, ka katru pensijas saņēmēju vidēji uztur 1,3 legāli strādājoši iedzīvotāji.
Avoti
- Pensiju reformas koncepcija
- Koncepcija par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā
- Informatīvais ziņojums „Par turpmāku valsts pabalstu izmaksas ierobežojumu noteikšanas pamatotību”
- 9. Saeimas likumprojekti
- Centrālās statistikas pārvaldes dati
- Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras statistika
- Valsts ieņēmumu dienesta statistika
- Starptautiskās aizdevuma programmas dokumenti
Komentāri (35)
AmandaH34345021 01.10.2020. 22.32
Mans 23 000 eiro aizdevums ir tikko piešķirts, liels paldies LAPO MICRO FINANCE. Es runāšu par jūsu pakalpojumiem ar apkārtējiem cilvēkiem, kuriem nepieciešams aizdevums vai finansiāla palīdzība, jo mani iespaido jūsu ātrā atbilde .ja jums ir nepieciešams aizdevums, nevilcinieties sazināties ar reālu likumīgu aizdevēju ar 100% garantiju: E-pasts: [email protected]
0
daina_putnina 03.01.2012. 21.10
1) Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas), lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums. T.i. personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Uz šādu skaidrojumu nepārprotami norāda arī LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, „personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības“.
2) Ja indivīds būtu šādas iemaksas būtu veicis privātā pensiju fondā, kura vadība uzkrājumus būtu iztērējusi citiem mērķiem, bet nu pensijas maksātu no jaunajām iemaksām, pie reizes nemitīgi mainot izmaksu noteikumus, šo pensiju fondu persona bez kavēšanās iesūdzētu tiesā. Valsti no tiesu darbiem glābj tikai tas, ka tā ir augstākā vara, kas var noteikumus diktēt kādus vēlas. Lai gan vēsmas ir – jau 2002. gadā Satversmes tiesas spriedums atzina, ka strādājošo pensionāru pensiju ierobežošana tika atzīta par pretlikumīgu.
3) Pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem. Taču nevis tāpēc, ka tā būtu solidāri vienojušies vai tas būtu ļaužu pienākums, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik iemaksāto pensijas kapitālu valsts ir iztērējusi citiem mērķiem (nu tur trakoti vajadzēja glābt naudas mazgātāju no Krievijas kontus Parex bankā, iepirkt pāris tankus vai Flikam algu palielināt u.tml.) un, ja nebūtu SVF visai drakoniskā aizdevuma, tad jau 2010. gada jūnijā bāleliņi stūrmaņi plātītu rokas: pensijām naudas nav, nekam naudas nav, jo tās vispār nav, un vispār labāk neuzdodat jautājumos, bet ejat pareferendumot par kādām valodām.
0
vitazaloksne 28.10.2011. 02.43
Tomēr jaunajā gadu tūkstotī, pateicoties ekonomikas izaugsmei un labvēlīgai demogrāfiskajai situācijai
———————————————-
Lāsmiņ, Tu to nosapņoji, vai izvilki no vidējiem statistikas datiem? Kurā brīdī kopš 2000. gada demogrāfija bijusi ar plus zīmi? Kurā brīdī, pēdējo 20 gadu laikā Latvijā notikusi REĀLA ekonomiskā izaugsme? Tā dēvētajos treknajos gados IKP cēlās, pateicoties vājprātīgai kreditēšanai un finanšu tranzītam. Bet tas tak neliecina par valsts ekonomisko izaugsmi, Latvija bija (un, ja nemaldos, arī ir patlaban) viens no vadošajiem dīleriem ES.
Mēs, Latvija (arī leiši), kā bijām PSRS laikos, tā arī patlaban esam bordertauna – resp., robeža… ES Austrumu robeža un Krievijas Federācijas mērķauditorija jeb logs uz Eiropu, kā jau savlaik Pēteris Pirmais definēja Rīgu…
Ir mainījušies izmantojamie līdzekļi, mainījušās metodes, bet mērķis ir tas pats – logs uz Eiropu! (Te es pieminu lielisko lēmumu, ka Latvijā ieguldītā ārvalstnieku nauda kļūst par brīvbiļeti uz ES un Šengenas valstīm)
Ko vēl vajag trafika dīlu fīreriem? Da principā neko, vēl tikai pasta neaizskaramību :)
0