Zatlers izlaiž gājienu

Vai Valsts prezidenta runa vairo viņa izredzes tikt ievēlētam?

Valda Zatlera programmatisko runu par paveikto un nākamā pilnvaru termiņa mērķiem var novērtēt visādos veidos — salīdzināt ar citu prezidentu līdzīgām runām, mērīt paša oratora progresu četros gados, likt atzīmi par stilu, pajautāt nejauši izvēlētiem klausītājiem, ko viņi no teiktā ir sapratuši. To var darīt un var nedarīt, taču ir viens skatpunkts, no kura šī runa noteikti ir jāvērtē. Proti, Valda Zatlera pārvēlēšana uz otro pilnvaru termiņu ne tuvu nav droša lieta, un tāpēc būtisks ir jautājums, vai prezidents ar šo runu ir vairojis savas izredzes tikt ievēlētam?

Vienā vārdā mana atbilde ir „nē”. Divos: „diemžēl ne”. Visdrīzāk, starp runu un balsojuma rezultātu nebūs nekādas dižas saistības.

Runā skaidri iezīmēti četros gados paveiktie Zatlera darbi, izlēmīgi stabilizējot pirmsbankrota panikā dezorientēto politisko vidi un bez ārēja glamūra, bet stratēģiski stiprinot ārpolitiskās partnerības un tādējādi — Latvijas — drošību. Nav aizmirsti vai apieti būtiski politiskie temati. Runā pareizi savirknētas daudzas labas lietas (nosaucot kaut pa vienam piemēram no katra Zatlera prioritāšu bloka: jāievieš referendumi pašvaldībās, jālabo ceļi, jāreformē augstākā izglītība, jānodrošina „bezmaksas” bērnudārzi visiem), un pat tās idejas, kas pirmajā brīdī šķiet vienkārši populisms (piemēram, veidot jaunu valsts institūciju, kas uzmanīs fiskālo disciplīnu), būtu apspriežamas un izsveramas. Īpaši uzteicami, ka nobeigumā ir pat izmērāmi izaugsmes un dzīves kvalitātes rādītāji, kuru sasniedzamībai (tiesa, neprecizētā termiņā) prezidents „tic” vai pat ir „drošs” par to.

Un tomēr, ja prezidenta vēlēšanas būtu galda spēle, varētu teikt, ka Zatlers ar šo runu ir izlaidis gājienu. Vēlēšanu kontekstā šai runai ir trīs svarīgas auditorijas, un neviena no tām nav uzzinājusi vai piedzīvojusi neko būtiski jaunu.

Izvēloties savu programmu prezentēt publiskā lekcijā, ko LU aulā klausās gan Saeimas deputāti dažādās mundruma pakāpēs, gan ikviens interesents klātienē vai tiešsaistē, prezidents ir skaidri licis saprast, ka nevēlas kandidātu vērtēšanu atstāt šauram ietekmīgo lokam, vai tas būtu Jēkaba ielā, Meža prospektā vai kādā citā adresītē. Zatlers uzrunā tautu — viedokļu līderus, aktīvos cilvēkus, jebkuru pilsoni. Nu ar šo latiņu jārēķinās arī jebkuram citam varbūtējam kandidātam.

Šī pieeja pati par sevi ir izaicinājums otrai auditorijai — politikas smagsvariem. To Zatlers bez aplinkiem pasaka arī runas sākumā: viņš nevar lepoties ar veidu, kā tika izvirzīts pirms četriem gadiem, kad pašam un sabiedrībai bija atvēlēta tikai statista loma. Izskanējis nav, bet ir sadzirdams, ka otrreiz šis numurs neietu cauri. Statists ir ņēmis nopietni to, ka viņam iedalītā taču ir lielā loma.

Tas gan neatceļ faktu, ka beigu beigās prezidentu tomēr vēlēs Jēkaba ielā, šaurā lokā, aizklātā balsojumā un vairākumu balsu neviens kandidāts neiegūs bez to (vai vismaz viena) politikas smagsvaru akcepta, kuru politikas taisīšanas stils neraisa lepnumu Zatleram un krietnam pulkam vēlētāju. Šī runa apstiprina to, ko Zatlers jau pierādījis četru gadu darbā —viņa neatkarīgumu. Un neatkarīgs kandidāts būs pēdējais, ko politikas dūži akceptēs, ja neko „labāku” nespēs saorganizēt.

Varbūt runa kļūs par izšķirošu argumentu kādam no deputātu simta — trešajai, savā ziņā svarīgākajai auditorijai, kura tieši un konkrēti ievēlēs vai izgāzīs prezidentu? Frakcijas savos lēmumos var atsaukties uz šo lekciju, un tas noteikti būtu jādara, pirmkārt, lai (beidzot!) sniegtu novērtējumu Zatlera izdarītajiem darbiem un, otrkārt, skaidrotu vēlētājiem savu pozīciju, taču runā nav nekādu pārsteigumu vai jaunu atskaites punktu prezidenta izvērtēšanai.

Starp deputātiem noteikti būs tādi, kas pendelēsies starp frakcijas disciplīnu un savu paša gribu. Ja kāds vārds vai teikums būs negaidīti uzrunājis deputātus un pārliecinājis balsot par Zatleru pretēji partiju bosu vēlmēm, tad atmaksājusies būs katra šīs runas minūte (arī tā puse, ko bez kurnēšanas vajadzēja noīsināt). Vai tā tiešām notiks?

Iespējams, taču maz ticams, jo šajā runā pietrūkst personīga pārliecināšanas spēka un iedvesmas, ja kāds starp deputātiem — vai plašajā publikā — tomēr bija to gaidījis.

Šī nav runa, kas pārplēš politikas zemo debesi un parāda zvaigznes. Jā, stabilizācijas vietā jānāk attīstības politikai, prezidents sauc mērķus un saka „es ticu”, bet aiz katra no tiem rēgojas divi trekni neatbildēti jautājumi. Kāpēc tie „mēs”, kam jāstrādā visiem kopā, esam līdz šim tik kleini klunkurējuši, un kas ir mainījies, lai turpmākajos četros gados rezultāts būtu labāks?

Šī nav runa, pēc kuras Zatleru nevar neievēlēt. Un šī nav arī runa, pēc kuras tad, ja balsojums būtu negatīvs, cilvēki skaidri saprastu, ko ir zaudējuši, un paziņas satiekoties runātu — jā, redz, kā oligarhi Zatleram neļāva būvēt vienlīdzīgu un taisnīgu Latviju (varbūt tie būtu trīs citi vārdi, tikai ne runas nosaukumā lietotā „stratēģiskā valsts”).

Tātad, šis gājiens — „ne uz priekšu, ne atpakaļ”. Taču līdz balsošanai ir laiks. Zatlera paveiktais ir viņa spēcīgākais trumpis, kas būtu jāizspēlē vēl prasmīgāk un uzstājīgāk, jo tieši par to politikas smagsvari nevēlas vispār pat runāt. Prezidents var izmantot vēl pāris publisko runu iespējas — 4.maijā un pirms vēlēšanām — un, protams, tieši uzrunāt deputātus, atbildēt uz viņu jautājumiem. Cerams, tautas priekšstāvji izjautāšanai būs sagatavojušies labāk nekā „tauta” otrdien LU aulā.