No āboliem uztaisīt bumbierus

Intervija ar Konkurences padomes priekšsēdētāju Ievu Jaunzemi

Konkurences padomes vadītājas Ievas Jaunzemes pilnvaru termiņš beidzas šā gada 15.februārī. Pašlaik viņa ir vienīgā kandidāte arī turpmākajam pilnvaru termiņam, kaut gan viņas apstiprināšana amatā koalīcijas savstarpējo attiecību dēļ ir novilcināta. Intervijā Ieva Jaunzeme komentē svarīgākās lietas, kas pēdējā laikā bijušas Konkurences padomes dienaskārtībā.

Ko uzskatāt par savu panākumu Konkurences padomē? 

Šo gadu laikā ir izveidota darboties spējīga Konkurences padome (KP), ir izveidojusies tiesu un administratīvo lēmumu pieņemšanas prakse. Ja salīdzina visu KP darbības laiku, ir pieņemts lielākais lēmumu skaits. Mums ir kolektīvs, kurš var sniegt atzinumus par jebkuru Latvijai svarīgu tirgu. Cits jautājums, vai to vienmēr ir patīkami dzirdēt. Tas ir svarīgākais, jo KP jau nekas cits kā cilvēku kopums. Ir izdevies izveidot profesionālu cilvēku kopumu, kadru mainība faktiski ir beigusies, cilvēki motivēti dara savu darbu. Šis nav tikai vadītāja darbs, tie ir 38 cilvēki, kas to dara. Ja es arī tur nebūtu, tur ir kodols, kas var šo darbu darīt. 

Kurās neregulētajās nozarēs Latvijā nav pietiekama konkurence un visi patērētāji no tā cieš? 

Vieglāk būtu nosaukt nozares, kurās nav problēmu. Mēs varam parunāt par pārtikas ražošanu, mazumtirdzniecību vai televīzijām – cik tad jauni spēlētāji ir ienākuši un tirgu izkustinājuši? Atbilde – neviens. Mazumtirdzniecībā ienāca Selver, un aizgāja. Pārtikas ražošanā notiek tikai apvienošanās un īpašnieku maiņas, nekā jauna nav. Televīzijās notiek tikai konsolidācija. Ja runājam par pasažieru pārvadājumiem, tad politika arī šajos jautājumos vērsta uz konsolidāciju un aizvien mazāku dalībnieku skaitu. Varu viennozīmīgi pateikt, ka šo piecu gadu laikā tirgus ir koncentrējies arvien vairāk. Un tas, ka nenāk investori patērētājiem svarīgās nozarēs, ir objektīvs fakts. Par to ir jādomā, mēs nevaram šeit atvest jaunus investorus, mēs varam pateikt – šeit ir niša, bet tas nenozīmē, ka viņi nāks. Tas nozīmē, ka ir kādas citas problēmas, kāpēc viņi nenāk šajās nozares. 

Ja tā ir konsolidācija, no kuras cieš patērētājs, vai jums tur nevajadzētu iejaukties? 

Ja notiek apvienošanās, protams, mēs iejaucamies, nosakām saistošos noteikumus. Bet, ja vienkārši tirgus ir tāds, kāds tas ir? Mums nav instrumentu, ka mēs varētu dalīt. Godmaņa kungam bija doma, ka sadalīs tagad uzņēmumus. XX gadsimta sākumā Amerikā to darīja, mums Eiropā nav tādas normatīvās bāzes. Demogrāfija diemžēl ir viens no elementiem. Mēs par farmāciju tieši runājām, kāpēc nenāk iekšā vairāk [spēlētāju]. Tirgus taču kļūst aizvien mazāks. Ir interese par Ķīnu, Brazīliju, Krieviju, jo tie ir milzīgi tirgi. Šeit attīstības potenciālu uzņēmēji bieži vairs neredz. Ar katru gadu būs mazāk cilvēku, nevis vairāk, bet tirgus lielums ir svarīgs elements uzņēmējiem. Tāpēc ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai viņi gribētu nākt šeit strādāt. 

Bet ja es lūgtu problemātiskākas jomas nosaukt, ko jūs izdarītu? 

Farmācija, aptiekas, arī pārtikas rūpniecība. Visas nozares, kur ir aizliegts eksports no trešajām valstīm (milti, cukurs), automātiski kļūst problemātiskas, jo tirgus noslēdzas, tas kļūst pievilcīgs karteļu veidošanai, jo nav ārējā spēka, kas to izkustina. Protams, kopš mēs iestājāmies ES, mums nav pašiem savas ārējās tirdzniecības politikas. Ja runājam par to pašu cukuru, mazumtirdzniecībā nav milzīgas problēmas, bet ražošanā tās jau sāk parādīties. Mēs arī runājām ar ražotājiem, ka Zemkopības ministrijai jānāk ES līmenī to risināt, jo ES politika ir radījusi tādas sekas, ka cena pacēlusies divtik. Tiem, kuri noslēguši senāk līgumus, vēl ir normāla cena, bet tiem, kuriem nav, jāpērk burtiski par divreiz dārgāku cenu. Tas ražošanas cenas palielina divtik, jo tas ir svarīgs produkts. Tas pats par pienu. Šobrīd strīds reducējas starp ražotāju un tirgotāju, bet problēma ir daudz plašāka. Ja 2013.gadā atcels piena kvotas, zinot, ka ražīgums daudzās, tai skaitā Skandināvijas valstīs, ir daudzreiz lielāks par mūsējo, jautājums – kā būs. No vienas puses, ir bijuši eksperti, kas saka, ka mēs vieglāk varētu tam pielāgoties, jo mums subsīdijas bijušas mazākas. Jautājums, ja visi drīkstēs ražot tik, cik viņi var, kas notiks ar mūsu eksporta tirgu – piena pulvera u.c. Šobrīd ierobežojums katram dod savu vietiņu. Vai tas efektīvs vai nē, viņam ir sava kvotiņa. Kad nebūs? Tāpēc mēs skatāmies tālejoši. Katrs cīnās par savu vietu, bet pārtikas rūpniecība būs rūpju un sāpju bērns arī turpmāk, jo tur ir tik daudz ārējo elementi, kas to ietekmē. Tie paši Polijas un Lietuvas ražotāji, kas ir efektīvi. Veļot vainu no viena uz otru, te nedomā par efektivitāti. Domā, kā ar esošo situāciju izvilkt pēc iespējas ilgi. Pienāks tā diena, ka jātaisa strukturālās reformas. Mēs daudz runājam par strukturālajām pārmaiņām valsts pārvaldē, bet, vērojot tirgus dalībniekus, dažā labā uzņēmumā prasās nopietnas strukturālās reformas. 

Vai tas nozīmē, ka konkurences problēmas šobrīd izriet no nozares politikas – konkurences uzraugs, pat ja tas ir stiprs, tos jautājumus nevar ietekmēt? 

KP uzrauga divas lietas. Pirmais ir karteļi. Mūsu sabiedrībā uzskata, ka uzņēmēji ir sliktie, visi ir vienojušies. Nu man nav pamata uzskatīt, ka visi ir sliktie. Ir lietas, kas vienkārši tādas ir, tur nevajag vienoties. Ja mums visās nozarēs būtu karteļi, tad nebūtu publisku strīdu un laukuma dalīšanas. Kartelis nekad nav skaļš un acīmredzams. Kartelī nav jādomā ne par stratēģiju, ne par cenu un klientu. Sēdi un iekasē savu daļu. Tad visi klusi. Visbiežāk karteli nosaka, kad ir iestājusies cenu stabilitāte un nekas nemainās. Visi dzīvo laimīgi, necīnās viens ar otru. Nav agresīvu mārketinga akciju. Ja notiek cīņa, kas publiskajā telpā var būt nežēlīga, mums nav pamata uzskatīt, ka visi vai daudzi vienojušies. Tirgus struktūra diemžēl pati nosaka daudzas lietas. Otrs ir dominējošais stāvoklis – kur un kā pats uzņēmums to varētu izmantot. Gandrīz visi dominējošie uzņēmumi ar mums kontaktā ir nonākuši. Kas ir sodīts, kas nav. Vēl viena būtiska nianse – mazā atvērtā ekonomikā ir grūti ilgstoši uzturēt karteli. Īpaši, ja robežas ir vaļā un imports ienāk. Es domāju, ka Latvijā drīzāk problēma ir tā, ka liekas – aizsargāsim vietējo ražotāju, paši dzīvosim labāk. Īstenībā situācija ir cita. Tev ir jāaudzē vietējais ražotājs, lai viņš varētu iziet eksportā, jo mūsu uzmanības lokā nenokļūst tie, kam 90% eksports. Viņu spēles noteikumus nosaka pasaules ekonomika. Mūsu redzeslokā nonāk tie, kas ekspluatē vai izmanto vietējo tirgu. Kā es teicu, jo lielāks ārējais spiediens, jo vietējā tirgū mazā atvērtā ekonomikā ir grūti vai pat neiespējami [vienoties]. 

Latvijā ražotāji visu laiku sūdzas par divu ķēžu – Rimi un Maxima – dominējošo stāvokli un to cenu diktātu. Vai tā nebija kļūda, ka ļāva Rimi pārņemt Citymarket un Supernetto? 

Tas bija 2004.gads, lēmumu pieņēma Eiropas Komisija. KP aprakstīja savu viedokli par apvienošanos un tās negatīvo ietekmi, un EK pieņēma ļoti optimistisku lēmumu. Viņi uzskatīja, ka viss attīstīsies, būs Mego u.c. Protams, 2004.gada novembrī mēs bijām jauna ES valsts. Ar šīs dienas prātu mēs zinātu, kur braukt, kādi tie gaiteņi, pie kurām durvīm jāklauvē. Toreiz neviens nezināja, kā īsti jālobē. Tāpēc tika pieņemts šis lēmums, pateicoties kuram mums izdevās panākt speciālo regulējumu. EK sākumā bija ļoti noraidoša, bet tieši caur viņu pieņemto lēmumu mums izdevās pierādīt šo nepieciešamību. 

Tad jūs vēl kaut ko varat regulēt? 

Likumu robežās mēs varam darīt. No otras puses, viņi neiedomājās, kādas tirgus īpatnības šeit būs. Objektīvi skatoties, visa Eiropa jau cīnās ar šo pašu problēmu. Mēs bijām pionieri, sākām par šo problēmu runāt, tāpēc mums gāja tik grūti. Tagad jau ir pieņemti regulējumi. Tā, protams, bija iejaukšanās tirgus ekonomikā, Iekšējā tirgus direktorāts iebilda pret to, bet mēs uzskatījām, ka tirgus nevar izmainīt situāciju. Taču, ņemot vērā ražotāju struktūru, es nevaru iedomāties, kādas būtu cenas, ja būtu sadrumstalots mazumtirdzniecības tirgus. Viņi darbojas kā sanitāri, un nevar apgalvot, ka gūst pārmērīgu peļņu no šī biznesa. Pirktspēja ir ierobežota. 

Raidījums De facto bija sarēķinājis, ka pienam ir 30% uzcenojums. 

Sižets bija ļoti selektīvs, es ar viņiem 40 minūtes runāju. Ir dažāds piens, dažādi uzcenojumi. Tai pašā laikā neviens – ne ražotājs, ne tirgotājs – nerēķina uzcenojumu vienam produktam. Ir produktu portfelis, tam ir ļoti dažādi uzcenojumi. Piens vispār skaitās absolūti nerentabls produkts, tas ir vienkārši produkts, kuram jābūt. Protams, lielāks piecenojums ir lielākas pievienotās vērtības produktiem. Tas ir savienoto plauktu princips. Kopā veikalā ir 10-15 tūkstoši vienību, un ir kopējās veikala izmaksas. Viens no veidiem ir šos izdevumus izdalīt ar vienību skaitu un piecenot katram vienādi. Bet tirgzinība ir tik ļoti attīstījusies pēdējo 20 gadu laikā un Rietumos vēl ilgāk, visām [preču] kategorijām nevar piecenot vienādi. Mēs veicām tirgus uzraudzību pār trikotāžas izstrādājumiem, bija tā – jo mazāka vienība, jo lielāks uzcenojums. To cenu tomēr nosaka pircējs. Ja viņi zina, ka cena būs par augstu, to neliek, jo neviens nepirks, un pirmais, kas cietīs zaudējumus, būs veikals. Ja tas būs noslēdzis līgumu ar ražotāju, tam būs jānorēķinās. Tāpēc skatīties uz vienu uzcenojumu nevar. Katram produktam ir cits procents un katram produktam ir cits konkurences līmenis. Un vēl – KP tagad pieņēmusi trīs lēmumus, kur viņiem [mazumtirzniecības tīkliem] konstatējusi dominējošo stāvokli. To bieži nepiemin sižetos, bet tie lēmumi ir pieņemti. 

Vēl visiem sāp sirds par degvielas tirgu. Vai Statoil un Neste izmanto ļaunprātīgi savu stāvokli, saskaņo darbības? 

Statoil un Nestes gadījumā nekomentēšu rezultātu, lēmums būs februārī. Caurskatāmos tirgos, protams, jautājums par saskaņotām darbībām vienmēr ir svarīgs. No otras puses, mani kolēģi visās ES valstīs ar to vien nodarbojas, kā pēta šos jautājumus. Nav nekādas vajadzības iet uz tik smagu pārkāpumu kā kartelis, par ko jāmaksā 10% soda nauda, ja viss ir acīmredzams. Iepirkuma cena ir zināma, piecenojumi ir zināmi – par ko vienoties? Nav jau īsti par ko. Par ko vienojas kartelī? Ja tirgus ir neskaidrs, kartelī vienojas par zemāku vai augstāku cenu, kā kurā reizē, jo neviens nezina konkurenta cenu. Visi, protams, grib zināt, par cik es iepērku to un to, bet nezina. Šeit visi zina [biržas cenu], (..) un Mažeiķu naftai kā dominējošam uzņēmuma jābūt caurskatāmām atlaidēm un visām citām politikām. (..) Visi, protams, gribētu, ka KP atnāktu un pateiktu: jā, viņiem ir vienošanās. Bet ir jābūt faktiem, pierādījumiem. Kā viņi tā var? Nu kā var? Katrs noalgo cilvēku, aiziet un apskatās [konkurentu cenas]. Visās stacijās nav viena cena, ir trīs četras, atkarībā no konkurences situācijas. Lietuviešu un igauņu kolēģiem likās liels sasniegums, ka mēs kolektīvo dominanci konstatējām, jo viņi līdz tam [netika]. Tā kā šī tēma interesē visus, mēs vienojāmies ar kolēģiem dalīties [ar informāciju]. Austrieši arī mēģināja un konstatēja, ka biržas cenās ir liels spekulatīvais elements, bet regulēt biržu neviens neņemas, tur ir caurskatāms mehānisms. Tāpēc ar šādu pilsonisko varoņdarbu būs grūti izcelties. Var jau atrotīt piedurknes un pieņemt voluntārus lēmumus, bet tas būtu pilnīgs absurds. 

Valsts kontrole konstatēja, ka ceļu būvnieki Latvijā sadalījuši interešu sfēras un neļauj tirgū ienākt konkurentiem – viens koncerns atjauno vairāk nekā pusi ceļu. Vai tas nav KP jautājums? 

Ir. Arī par to bija lieta. Mums bija tirgus uzraudzība, kur secinājām to, ko jūs teicāt. Tas bija acīmredzami, ka katrā reģionā ir savi uzņēmēji, kas ar to nodarbojas, un Kurzemes pusē arī tika konstatēti pārkāpumi. Runājot par aizliegtām vienošanām, tas bija viens no tiem gadījumiem, kad sodījām vienu no uzņēmējiem. Viņi teica – visi tā dara, kāpēc jūs mani sodāt? Mums ir iecietības programma, un ja jūs uzzināt, ka visi tā dara, tad varat nākt ziņot, un tiekat atbrīvots no soda. Tad var veikt kratīšanas, tas ir cits līmenis. Šādus karteļus pasaulē atklāj tikai ar ziņotāju palīdzību, citādi tas ir kā meklēt adatu siena kaudzē. Atklāt šādu noziegumu pašu spēkiem, pat ar mūsu pilnvarām, ir neiespējami. KP nav tiesību noklausīties, tāpēc ja mums paveicas, tad ir veiksme. Tur, kur ir kriminālie karteļi, kopā ar policiju, KNAB tiek veiktas akcijas. Visbiežāk, kartelis nāk gaismā, kad [uzņēmuma] jaunais īpašnieks to konstatē. Tad viņš ziņo. Pēc šīs teorijas, ja mums būtu bijuši tie karteļi, būtu jābūt diezgan daudziem iesniegumiem. Mums nav bijis neviens, visi gaida KP. Mēs varam mēģināt, citreiz aiz neuzmanības pierādījumi tur ir. Par nožēlu jāsecina, ka mūsu popularitāte ir strauji augusi. Agrāk bija tā, ka man cilvēki aizgāja veikt kratīšanu un viņiem prasīja, kas jūs tādi esiet. Tagad atnāk – ā, mēs jau zinām. Ja viņi zina, tas nozīmē, ka bieži atradīsim jaunas mapītes, jaunus datorus. Vēl ir svarīgi, lai ir sabiedrības pieprasījums atklāt šos noziegumus. Ja sabiedrība ir toleranta, nu tad… 

Vai tad nav pieprasījuma?

 Tad kad nonāk līdz tuvākajam, tad nav. Mums bija konkrēts gadījums, kad pašvaldība pārmeta – jūs visus mūsu lielākos nodokļu maksātājus esat sodījuši, viņi tagad neviens nevarēs piedalīties konkursos. Netolerance ir vārdos līdz brīdim, kad neskar kādu personīgi. Tā pati Šlokenbeka, mēs likām lielas cerības uz viņiem… 

Nu viņi tur vieni arī cīnās… 

Jā, mēs viņiem piedāvājām – nāciet! Nekā nav. Bet to tak visi zina! To, ka visi zina, pie lietas nepiešūsi. Atnāc, atnes to e-pastu vai izdruku, atnes to ierakstu. Mēs par to kolektīvā runājam, ka tagad ir daudz rafinētāk. Nav vairs kā pirms pieciem gadiem. Tā pati Samsung lieta. Tādu saraksti atrast – tās ir pērles! Mūsu vidū atkal ir pārkāpēji – vai tad es skaidri nepaskaidroju, kā ir pareizi jārīkojas? Vai tad mēs nevienojāmies pagājušajā sanāksmē, kā pareizi uzvesties? Tas no Samsung lietas, arī lēmumā ir atspoguļots. Pēdējais -vienā Pierīgas pašvaldībā bija konkurss, kur pat aiz komata visi cipari bija vienādi. Visi pieteikumi vienādi. Pašvaldība saņem un pat nepamana. Tas arī jautājums, kur ir mūsu un kur KNAB kompetence. Kaut ko jau mēs tur pakužinājām, vismaz bijās. Tagad ir nogājuši dziļā pagrīdē. Bet man ir aizdomas, ka šobrīd tas nav aktuāli, jo katrs cīnās par izdzīvošanu. Mums pagājušajā gadā bija tāda akcija, ka izsūtījām visām valsts pārvaldes iestādēm, kā pasūtījumā noteikt karteli. Bija kas atzvanīja un painteresējās, bija… 

Tur jau visos līmeņos saskaņots.

 Kā man neoficiālā sarunā toreiz teica, tad vēl Šlesera kungs bija satiksmes ministrs – kā jūs iedomājaties, ka mēs pie jums iesim? Ir gan iestādes, kas tā dara. Viņiem ir konkurss, viņi redz problēmu, sūta mums informāciju. Mēs ejam un ieviešam kārtību, tā ir tā normālā reakcija. Nupat Nodarbinātības valsts aģentūra atsūtīja informāciju par pasūtījumu bezdarbniekiem, vēl nepabeidzām lietu. Ja konkursi tādā veidā iet cauri, tas nozīme, ka tur ir savs cilvēks. Mums ir bijušas situācijas, kad neesam gājuši uz konkrētu pašvaldību pēc dokumentiem, centāmies tos iegūt visapkārt. Jo pēc dokumentiem skaidri redzams, ka bez viņiem to izdarīt nevar. 

Jūs sacījāt, ir svarīgi, lai jauni investori ienāk, bet tai pašā ceļu būvē viņi jau neļauj jauniem uzņēmumiem ienākt. Jaunas kompānijas sūdzas, ka tikai bedrīšu lāpīšanai pasūtījumus var dabūt. 

Te rodas tas jautājums. Mums esot jādod iespēja vietējiem uzņēmējiem. Tiklīdz sākam dod iespēju tikai un vienīgi vietējam uzņēmējam, kurš nejūt konkurences karsto elpu, viņš sāk ekspluatēt vietējo tirgu. Cena par protekcionismu vienmēr tāda ir bijusi. Lai cik es būtu nepopulāra ar saviem izteicieniem, patērētājs maksā par protekcionismu. Es tiekos ar dažādām ārzemju kamerām, un viņi prasa, kad tas beigsies. Kad politiskā līmenī nolems, ka tas beigsies, tad arī beigsies. Bet nebeidzas. Ir jāaizsargā vietējais, un jāmaksā dārgāk. 

Ko esat konstatējuši par lidostas Rīga un Ryanair līgumu – vai tas atbilst godīgai konkurencei? 

Mēs turpinām taisīt no āboliem bumbierus. Tā tas saucas. Tik individualizētu pieeju katram klientam sen nav nācies redzēt. Lai būtu lētāk, parasti visi pakalpojumi ir standartizēti, ir kaut kādas paketes. Lidostai katram klientam ir individuāla pieeja. Tā ir tik individuāla, ka skaitļus nevar salīdzināt, mums ir āboli un bumbieri viena uzņēmuma ietvaros. Pie tam atšķiras ne tikai pakalpojumi, bet arī to komponentes. Kā uzraudzīt un kontrolēt šādus līgumus, nav skaidrs. Mums ir jādabū ekvivalents, no ābola jāuztaisa bumbieris vai no bumbiera ābols. Jau daudzus gadus pētu dažādas uzņēmumu sistēmas, bet viena uzņēmuma ietvaros tik individuāla pieeja… Es lidostas vecajai vadībai problēmu izskaidroju, tagad jāstāsta jaunajai. Tā mums iet. Tas ir valsts uzņēmums, ir taču valdes un padomes, kas pārrauga, bet kas tur tik nav. 

Kā jūs pārdzīvojāt to laiku, kad jums viens ministrs klupa krāgā? 

Kurš no viņiem?

Šlesers teica, ka jūs pret valsti darbojaties. (Pēc tam, kad KP bija norādījusi, ka lidostas Rīga nodevu politika neatbilst ES likumiem – red.) 

Ar pārliecību, ka es daru pareizi. Man jāsaka tā: Šlesera kungs bija atklāts, viņš visu arī pateica. Ir citas nozares, kas pieiet savādāk. Jāsaka paldies Stroda kungam, kurš, neskatoties uz to, ka nebijām tuvu pazīstami un viņš ilgi nebija strādājis [ekonomikas ministra amatā], uzņēmās aizstāvēt mani. Es pie tā vienmēr piedomāju, ka Strods toreiz ieņēmuma tādu nostāju, kādu reti kurš ieņemtu. Tas man bija ļoti svarīgi. 

Vai ir bijuši citi mēģinājusi politiski ietekmēt KP lēmumus? 

Politiski nē. Ir bijuši cilvēciskie mēģinājumi. Mani viens no lietas dalībniekiem – RD Electronics – iesūdzēja tiesā par goda un cieņas laupīšanu. Tur bija visādi, man dažādas lietas stāstīja. Tad es sapratu, ka Šlesera kungs bija ļoti labs, viņš visu pateica publiski. 

Lattelecom šefs Juris Gulbis saka, ka Baltcom un Izzi apvienošanās negatīvi ietekmēs konkurenci TV pakalpojumu tirgū. Jūs tomēr atļāvāt apvienoties. Kāpēc Gulbim nav taisnība? 

Viņam nav taisnība tāpēc – un viņš to zina, visi to zina -, kādā finanšu situācijā atrodas abi šie uzņēmumi. Uzņemoties risku aizliegt šo apvienošanos, kas juridiski vēl nav notikusi (atļauja dota līdz šā gada aprīlim), viens vai otrs var beigt savas dienas. To brīdi es negribētu piedzīvot. Ja viņi beigtu savas dienas, tad Gulbja kungam gan būtu svētki. Tāpēc izvērtējām visus par un pret, arī viņu tirgus daļu un to, ka Gulbja kungam, ievērojot viņa monopoltiesības ciparu apraidē, ir ļoti lielas ietekmes iespējas. Ne vienam, ne otram vairs nebija nekāda attīstības potenciāla, patērētājam tas nāktu par sliktu. Gulbja kungam, protams, labāk divi vārgi konkurenti, kas veģetē, un vēlams, lai kāds nomirst, tad varēs pārņemt klientus. Protams, mēs arī domājām, labāk trīs nekā divi [konkurenti], bet nu objektīvā aina ir tāda. Kaut gan kas to zina – darījums nav noticis. </p>

Ko esat konstatējuši lietā par paša Lattelecom dominējošo stāvokli virszemes ciparu apraidē?

 Principā mums šajā gadījumā ir uzliktas regulatora funkcijas, konkurences tiesībās nevar uzlikt ex-ante lēmumu, pirms notikums iestājies. Divi trīs gadi` ir tas periods, kuru vērtē, šobrīd te vēl pat gads nav iestājies. Esam veikuši priekšizpēti un konstatējuši, ka potenciāli, ievērojot to struktūru, ir iespējas pārkāpumam. Bet, cik mums zināms, reālais izpildījums no biznesa plāna ir diezgan tāls un tas nav tik finansiāli veiksmīgs. Var gadīties, ka priekšizpētes rezultāts ir nederīgs, jo mēs vērtējām optimistiskāko scenāriju. To mēs arī konstatējām apvienošanās lietā, ka Lattelekom klientu pieplūdums nebija tik straujš, kā viņi gribēja. Jūnijā būs gads, tad varēs skatīties, kas tur ir. Principā jau valsts ir ieviesusi to projektu uz televīziju rēķina. Jāskatās patiesībai acīs. (..) Starpnieka ieviešana viennozīmīgi to pasākumu padarīja dārgāku, un arī radīja pamatu visam šim. Tāpēc mēs visiem stāstam: kad beigsies , jātiek vaļā no starpnieka vai tam jābūt absolūti neitrālam vai arī visa kapacitāte jānodod LVRTC. 

Tad tur darbs prokuratūrai? 

Jā, es domāju, lai skatās tās institūcijas. Igauņiem nav starpnieka, un vai tad tāpēc viņiem nav digitālās TV? Tā kapacitāte noslēgt līgumu un sadalīt dekoderus – tur jau nav nekā tāda, bet iedot pašam pakalpojumu sniedzējam starpnieka funkciju, nu tas tomēr nav ne gudri, ne pareizi.