Foto: Gatis Gierts, F64
Baltijas valstu drošība nostiprināta
Neesam neaizsargāti. To apliecina ar interneta vietnes WikiLeaks starpniecību dienas gaismu ieraudzījušie ASV diplomātiskā dienesta slepenie dokumenti. Ir izstrādāti plāni, kas paredz konkrētu rīcību gadījumā, ja Krievija uzbruks Polijai vai Baltijas valstīm.
Jā, pirms sešarpus gadiem, kad Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, varējām atviegloti uzelpot. Ja arī kāds mēģinātu atjaunot Padomju Savienību, uz mums tas neattiektos. Jo uz mums attiecas Vašingtonas līguma 5.pants, kas paredz, ka uzbrukums kādai no Ziemeļatlantijas līguma valstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei.
Tagad kļuvis zināms, ka bezmaz vai nākamjā dienā pēc iestāšanās jaunās dalībvalstis sākušas prasīt, kā tieši izpaudīsies pārējo NATO dalībvalstu palīdzība, ja nāksies piedzīvot agresiju. Atombumbas jau nemetīs. Nenoteiktība ievilkās gadu garumā. Ietekmīgās Vācija, Francija, Itālija negribēja maitāt attiecības ar Krieviju. Lūzums attieksmē pret Vladimira Putina Krieviju acīm redzot sākās 2008.gada vasarā, tūlīt pēc Krievijas un Gruzijas piecu dienu kara. Gruzijai bija, kā tādos gadījumos mēdz teikt, īpašas attiecības ar Savienotajām Valstīm, taču tās nepasargāja no Krievijas agresijas. Piedevām Krievijas Konstitūcija paredz, ka šis valsts bruņotie spēki karadarbībā ārzemes drīkst iesaistīties tikai ar Federācijas Padomes akceptu. Līdz tam oficiālā Krievija uzkatīja Dienvidosetiju par Gruzijas sastāvdaļu. Dabiski, pirms iebrukuma nekāda Federācijas Padomes akcepta nebija, to pat formāli neprasīja. Vēl tagad nav līdz galam skaidrs, kas deva pavēli sākt iebrukumu. Tas apliecināja, ka Krievija var kļūt neprognozējama, var nelikties ne zinis par to, kas teikts Konstitūcijā. Baltijas valstīm, it īpaši Latvijai un Igaunijai bija pamats bažām par ārējo apdraudējumu, un tas parādījās arī publiskajā telpā. Kuluāros izskanēja, ka kaut kas tikšot lietas labā darīts. Taču kuluāru runas ir kuluāru runas – tā var būt, un tikpat labi tā var nebūt.
