Baltijas valstu drošība nostiprināta

Neesam neaizsargāti. To apliecina ar interneta vietnes WikiLeaks starpniecību dienas gaismu ieraudzījušie ASV diplomātiskā dienesta slepenie dokumenti. Ir izstrādāti plāni, kas paredz konkrētu rīcību gadījumā, ja Krievija uzbruks Polijai vai Baltijas valstīm.

Jā, pirms sešarpus gadiem, kad Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, varējām atviegloti uzelpot. Ja arī kāds mēģinātu atjaunot Padomju Savienību, uz mums tas neattiektos. Jo uz mums attiecas Vašingtonas līguma 5.pants, kas paredz, ka uzbrukums kādai no Ziemeļatlantijas līguma valstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei.

Tagad kļuvis zināms, ka bezmaz vai nākamjā dienā pēc iestāšanās jaunās dalībvalstis sākušas prasīt, kā tieši izpaudīsies pārējo NATO dalībvalstu palīdzība, ja nāksies piedzīvot agresiju. Atombumbas jau nemetīs. Nenoteiktība ievilkās gadu garumā. Ietekmīgās Vācija, Francija, Itālija negribēja maitāt attiecības ar Krieviju. Lūzums attieksmē pret Vladimira Putina Krieviju acīm redzot sākās 2008.gada vasarā, tūlīt pēc Krievijas un Gruzijas piecu dienu kara. Gruzijai bija, kā tādos gadījumos mēdz teikt, īpašas attiecības ar Savienotajām Valstīm, taču tās nepasargāja no Krievijas agresijas. Piedevām Krievijas Konstitūcija paredz, ka šis valsts bruņotie spēki karadarbībā ārzemes drīkst iesaistīties tikai ar Federācijas Padomes akceptu. Līdz tam oficiālā Krievija uzkatīja Dienvidosetiju par Gruzijas sastāvdaļu. Dabiski, pirms iebrukuma nekāda Federācijas Padomes akcepta nebija, to pat formāli neprasīja. Vēl tagad nav līdz galam skaidrs, kas deva pavēli sākt iebrukumu. Tas apliecināja, ka Krievija var kļūt neprognozējama, var nelikties ne zinis par to, kas teikts Konstitūcijā. Baltijas valstīm, it īpaši Latvijai un Igaunijai bija pamats bažām par ārējo apdraudējumu, un tas parādījās arī publiskajā telpā. Kuluāros izskanēja, ka kaut kas tikšot lietas labā darīts. Taču kuluāru runas ir kuluāru runas – tā var būt, un tikpat labi tā var nebūt.

Treknie gadi beidzās aizpērnajā rudenī, tomēr tas netraucēja pirmajā liesajā vasarā Krievijai kopā ar Baltkrieviju šis valsts rietumos sarīkot neredzēti plašus manevrus, kuru plānos ietvertās, bet nerealizētās sastāvdaļas bija “bloķētā Kaļiņingradas apgabala atbrīvošana” un atombubas nomešana Polijas teritorijā. Šie manevri līdz galam atklāja Putina Krievijas īsto seju – ja kādam par to vēl bija ilūzijas.

Runas par Baltijas valstu aizsardzības plāniem te pastiprinājās, te pierima. Tāpat kā Krievijas palaikam uzdotais jautājums – kāda ir NATO loma pasaulē, ja reiz Aukstais karš beidzies, un jau diezgan sen. Krievijas un ASV attiecībās tika pieteikta “pārlādēšana”. Tomēr vienlaikus šā gada janvārī tika pieņemts lēmums sākt darbu pie Baltijas valstu aizsargāšanas plāna, kuru īstenotu Krievijas agresijas gadījuma. Lēmuma galvenais “motors”, dabiski, bija ASV. Te svarīgi, ka, cenšoties uzlabot attiecības ar Krieviju, Amerika vienlaikus paturēja prātā savu faktiski visneaizsargātāko sabiedroto drošības intereses.

Dokumentu noplūdes “upuris” ir ASV diplomātiskais dienests un nevis Pentagons. Tāpēc no tiem var uzzināt par lēmumiem, bet ne par militāra rakstura detaļām. Ziņas par deviņām divīzijām, kas tiešu agresijas draudu vai agresijas gadījumā nākšot palīgā Baltijas valstīm, nenāk no diplomātu dokumentiem, tās “kaut kur” sadabūjuši poļu žurnālisti.

Pašlaik vēl grūti spriest, vai plāni aizstāvēt Baltijas valstis nopietni samaitās ASV un Krievijas attiecības, taču ēnu uz tām droši vien metīs. Nevar izslēgt, ka Krievija par šiem plāniem zināja jau agrāk. Taču diezin vai – štirlici ir atmiruši, bet pēdējie Amerikā noķertie spiegi vairāk izskatījās pēc klauniem.

Var dažādi vērtēt diplomātisko dokumentu “aiziešanu neceļos”, taču ziņa, kas a;pstiprina, ka mums ir uzticami sabiedrotie, Baltijas valstu iedzīvotājiem ir “labā vēsts”. Par līdzvērtīgu “slikto” nekas nav dzirdēts. Aplami apgalvot, ka Krievija būtu slepus kalusi sliktus plānus, taču “kārdinājuma režīms” pastāvēja un tagad tam pienācis gals.