Arhibīskapa Vanaga grūtie jautājumi

Baznīcas galvam vēl ir iespēja godīgi atzīt kļūdas

Tikt pie arhibīskapa Jāņa Vanaga uz interviju nav nemaz tik vienkārši. Lai gan luterāņi tradicionāli tiek uzskatīti par demokrātiskāku un mazāk hierarhisku baznīcu nekā, piemēram, Romas katoļu baznīca, tomēr Latvijā viss ir mazliet citādāk.

Vēl iepriekšējais Latvijas katoļu galva kardināls Jānis Pujats pats bieži atbildēja pa telefonu savā darbavietā un nāca ciemiņiem atvērt ārdurvis. Laikam jau Dieva kalps ar savu vienkāršību centās būt pieejams cilvēkiem, kas viņu meklēja.

Ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskapu Jāni Vanagu viss ir daudz smalkāk un sarežģītāk. Mediji ar Vanagu sazināties var tikai ar preses sekretāra starpniecību un pirms intervijas arhibīskaps grib, lai viņam visus jautājumus aizsūta – preses sekretārs skaidro, ka tikai tad Vanags izlemšot – sniegt interviju vai ne. Acīmredzot, ja jautājumi neliksies tīkami – intervijas nebūs.

Ko dara šādā stūrī iedzīts žurnālists? Protams, aizsūta tikai dažus jautājumus, nepatīkamākos pietaupot. Un nobrīnās, kā tas nākas, ka luterāņu baznīcas galva ir tik bailīgs – nez, kā būtu lietas pasaulē iegrozījušās, ja arī Jēzus Kristus savulaik censtos izvairīties no nepatīkamiem jautājumiem un cilvēkiem, kas tādus uzdod. Tiesa gan, arhibīskapam Vanagam šādu nepatīkamo lietu patiešām ir ļoti daudz.

Balsojums par Vanagu
Ceturtā daļa mācītāju un draudžu priekšnieku, kuri pagājušajā nedēļā pulcējās Doma baznīcā, uzskatīja, ka Jānim Vanagam nevajadzētu turpināt vadīt Latvijas luterāņu baznīcu. Šāds balsojums pārsteidza tos Vanaga atbalstītājus, kas uzskatīja – pret arhibīskapu esot vien maza saujiņa ''gaisa jaucēju''. Pats Vanags pēdējās dienās pirms šī balsojuma īsti priecīgs un pārliecināts neizskatījās. Arī sapulcē viņa vaigs likās pelēks un noguris.

251 balss par un 88 balsis pret Jāni Vanagu kā Latvijas luterāņu galvu. Un arhibīskaps amatā paliek. Vanags pats atzīst, ka iekšējā opozīcija viņam baznīcā ir bijusi vienmēr, kopš viņš šajā amatā stājies pirms gandrīz 18 gadiem. Pēdējos gados tā ir kļuvusi skaļāka un artikulētāka. Vanags gan saka – arī pašā sākumā, kad stājies amatā, opozīcija bijusi jūtama.

Tas nav bijis bez pamata, jo Vanaga ievēlēšanu arhibīskapa amatā Sinodes sapulcē  1993.gada 26.janvārī daži uzskatīja par nelikumīgu. Vilis Vārsbergs, Sv.Pētera draudzes mācītājs no Čikāgas, kurš piedalījās arhibīskapa vēlēšanās, uzskata – "lai savu panāktu, Sinode divi reizes pārkāpa savas Baznīcas satversmi – pirmo reizi dodot balss tiesības tiem kalpojošajiem studentiem, kas bija Sinodē ieradušies neaicināti, un otru reizi – pazeminot no 10 līdz 7 gadiem arhibīskapa amata kandidāta mācītāja darbības laiku, lai Jānis Vanags varētu kandidēt”.

Par arhibīskapu varot ievēlēt tikai pēc 10 gadu kalpošanas mācītāja amatā, bet Vanags 1993.gadā bija nokalpojis tikai septiņu gadus Saldus draudzē un pēc stāža neatbilda augstajam amatam. Taču Sinodes sapulce to tolaik neņēma vērā. Esot bijuši skaļi strīdi 45 minūšu garumā, sapulces vadītāji notikumu gaitas kontroli zaudējuši, un to pārņēmuši Vanaga atbalstītāji, panākot balsojumu, kas ļāva Vanagam kandidēt arhibīskapa vēlēšanās.

No tā laika sinodes sapulcē klātesošiem 309 balsotājiem 154 nobalsojuši par Vanagu, bet 145 par otru kandidātu – prāvestu Elmāru E.Rozīti no Vācijas. Kā atceras Vārsbergs atceras, preses konferencē pēc dievkalpojuma Domā, kur sprediķi kā nākamais arhibīskaps teica Jānis Vanags, Ziemļelbijas baznīcas padomnieks norādījis – baznīcas satversme ievēlēšanai prasa vairāk kā pusi no visu klātesošo balsīm, tātad šajā gadījumā tas nozīmētu, ka Vanaga ievēlēšanai būtu nepieciešamas 155 balsis. Vanagam vienas balss pietrūka, un, juridiski ņemot, viņš netika ievēlēts atbilstīgi baznīcas satversmei. Daži aculiecinieki atceras, ka ārzemju novērotāji un viesi bijuši pilnīgā šokā par Sinodes nelikumīgo gaitu, par redzēto un piedzīvoto. Daži atteikušies pat iet uz vakara dievkalpojumu Domā.

Pagājušās nedēļas balsojums par Vanagu bija pārliecinošāks. Nekāda juridiska spēka gan šim balsojumam nebija – pat tad, ja pret Vanagu būtu nobalsojusi vairāk nekā puse, formāli arhibīskaps darbu varētu turpināt, jo viņš ievēlēts uz mūžu.

Varas centralizācija
Ievēlēšana uz mūžu dažiem nešķiet īsti pareiza. Šovasar Rīgas mācītāji – galvaspilsētas iecirkņa konventa dalībnieki – parakstīja dokumentu, kurā cita starpā rosina bīskapu administratīvās pilnvaras pārapstiprināt ik pēc sešiem gadiem. Šis priekšlikums nozīmē, ka arī arhibīskaps netiktu ievēlēts uz mūžu, kā tas ir šobrīd, bet gan uz sešiem gadiem.

Rīgas mācītāji toreiz arī visai skarbi norādīja, ka "baznīcas vadības un pārvaldes institūcijas ar katru dienu vairāk zaudē draudžu un mācītāju uzticību, pieaug neapmierinātība ar finansu saimniecisko politiku un amatpersonām, kas to pārstāv", situācija sāk negatīvi ietekmēt draudžu darbu, samazina baznīcas labo slavu sabiedrībā, kā arī kļūst par šķērsli un apgrūtinājumu jaunu draudzes locekļu piesaistei.

Par to, kādai baznīcas pārvaldei īsti būt, tiek diskutēts jau kopš 1994.gada, kad sāka veidot jauno baznīcas satversmi, ko tad arī 2007.gadā ar ''izmēģinājuma termiņu'' pieņēma. Vairāki Vanaga oponenti uzskata, ka tā ir pārāk hierarhiska, ļauj centralizēt varu un ierobežo demokrātiju baznīcā.

Vanags pats gan tā nedomā, uzsverot, ka tā vienkārši skaidrāk nosaka amatpersonu pilnvaras kaut ko darīt: ''Redziet pie mums baznīcā no bīskapiem, no amatpersonām cilvēki daudz ko gaida. Bija tāds noskaņojums, ja kaut ko vajag – tad nu zvanām, rakstām, ejam pie bīskapa, lai viņš visu izdara. Šajā jaunajā satversmē ir mēģinājums dot kaut kādus instrumentus, iespējas šīm amatpersonām kaut ko darīt.” Tas nozīmē, bīskapu un arī paša arhibīskapa vara kļūst lielāka.

Vanags nekautrējas un atklāti atzīst: ''Baznīca jau nekad nav bijusi tīri demokrātiska institūcija. Tur vienmēr ir bijis demokrātiskais elements un monarhiskais. Un vienmēr ir kaut kāda līdzsvara meklējumi bijuši starp šim divām lietām.”

Baznīcas finanšu nedienas
Pirms gada publiski izskanēja bažās, ka luterāņu baznīca, proti, tās izpildinstitūcija Virsvalde varētu bankrotēt. Baznīcas iekšienē auditori un revīzijas komisija par to runājuši jau daudz agrāk, tomēr neviens viņos nav īsti klausījies. Pēdējos sešos gados LELB Virsvaldes kopējais budžeta deficīts pārsniedzis 50%. Jau analizējot 2007.gada rezultātus, norādīts, ka baznīcā izveidojusies finansiālā ''maksātnespējas” situācija, bet par spīti tam tomēr ticis paaugstināts Virsvaldes algu ikmēneša budžets par 167 tūkstošiem latu gadā.

Pat revidentus pārsteidzis fakts, ka 112 mācītājiem ir 55 Virsvaldes darbinieki – tātad divu mācītāju ''pārvaldīšanai” paredzēts viens Virsvaldes darbinieks. Izdevumu būtisku palielināšanu situācijā, kad naudas līdzekļu vairs nav, revidenti nosaukuši par nekompetentu un bezatbildīgu lēmumu.

Tomēr Virsvalde tās sekretāra Arta Eglīša vadībā nelikās traucēties, cerot, ka tolaik strauji augošās nekustamā īpašuma cenas to visu varēs kompensēt. Baznīca ir viena no lielākajām zemju un ēku īpašniecēm Latvijā, bet ar īpašumu pārdošanu nekustamā īpašumu tirgus krīzes laikā neveicas. Lai gan novēloti, 2009.gada beigās arī baznīca sāka domāt, kā samazināt izdevumus. Mācītājiem algas samazināja par 20%. Algu samazināja arī arhibīskapam. No savulaik Neo iegūtajiem Valsts ieņēmumu dienesta datiem redzams, ka 2009.gadā līdz pat vasaras beigām Vanaga atalgojums bija 1800 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas, bet 2009.gada septembrī tas tika samazināts par 270 latiem. Kāds tas ir šobrīd, nav zināms.

Šogad pavasarī pienāca brīdis, kad pietrūka naudas mācītāju algām. No kaunpilna bankrota paglāba Lutera akadēmijas ēkas pārdošana. Greznā ēka Doma laukumā 1 ar ieeju tieši pretī Doma baznīcai maijā tika pārdota par 2,6 miljoniem latu nesen nodibinātai firmai ''Investment and Trade Consulting”. Interesanti, protams, ka mājas pircēji uzreiz pamanījušies ieķīlāt ēku Investīciju tirdzniecības bankā par stipri lielāku summu – 3,5 miljoniem latu.

Šis darījums luterāņiem ļāva uz brīdi atvilkt elpu un tikt pie naudas mācītāju algām, kā arī izpirkt iepriekš izmisuma brīdī par 600 tūkstošiem latu ieķīlāto ēku Elizabetes ielā 4. Naudu uz diviem gadiem pret šo namu kā ķīlu un ar visai augstiem 17% gadā baznīcai aizdeva divas privātpersonas – “RD Electronics” prezidents Aleksandrs Meilehs un ''Mateks credit” vadītājs Sergejs Maļikovs. Baznīca nu esot sākusi arī atmaksāt savulaik no kolēģiem Amerikā – Misūri sinodes – aizņemtos 6 miljonus dolāru. Vanags uzskata, ka šobrīd situācija ir stabilizējusies.

Vanags no notikušā cenšas distancēties, uzsverot, ka viņš neieskata ''sevi par to, kurš spēj pilnā mērā pārraudzīt vai vadīt baznīcas finanses – man nav ne izglītības, ne īpaša talanta šajā biznesa vai finanšu sfērā”. Arhibīskaps uzsver, ka saimnieciskās lietas nav viņa kompetencē – ar tām nodarbojas Virsvalde un tās nu jau bijušais sekretārs Artis Eglītis. Viņš ir arī vienīgais, kurš darbu baznīcā atstājis – visi pārējie Virsvaldes darbinieki turpina strādāt tāpat kā līdz šim, lai gan vēl pavasarī Rīgas, Kandavas, Bauskas un Daugavpils mācītāji izteica neuzticību baznīcas administratīvajiem un finanšu vadītājiem.

Vanaga paša īpašumi
Vanags savu saimniecisko talantu nepamatoti noniecina, jo viņam pašam tomēr ir izdevies uzkrāt visai ievērojamu laicīgo mantu. 2006.gadā Ikšķiles draudze Vanagam uzdāvināja 0,22 hektāru (ha) zemes gabalu Daugavas malā. Pats arhibīskaps par šo dāvinājumu runā ļoti nelabprāt, uzsverot, ka viņš nekādā veidā šo dāvinājumu nav rosinājis: ''Cilvēki šajā draudzē bija tā ļoti noskaņoti vai vēlējās atbalstīt kaut kā mani, un faktiski pieņēma šādu lēmumu man dāvināt šo īpašumu.” Ir acīmredzami, ka intervijas laikā Vanags jūtas ļoti nekomfortabli, runājot par šo lietu, un pēc tam nespēj īsti sakoncentrēties, lai atbildētu uz nākamajiem jautājumiem.

Līdzās Vanaga īpašumam pie zemes gabala Ikšķilē tikusi arī viņa asistente Helēna Andersone. Vanags gan skaidro, ka Andersone īpašumu no draudzes atpirkusi. Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, par 0,22 ha viņa 2006.gadā samaksājusi 16,5 tūkstošus latu. Arī pārējos zemes gabalus ap Vanaga un Andersones īpašumiem Ikšķiles draudze iztirgojusi dažādām privātpersonām.

Pirms diviem gadiem pieņemtie mācītāju kalpošanas noteikumi gan liek noprast, ka dāvinājumu pieņemšana netiek īsti atbalstīta. Noteikumos rakstīts, ka dāvinājumi nedrīkst ietekmēt no mācītāja amata izrietošo lēmumu un darbību neatkarību. Tā, protams, ir ļoti grūti pierādāma lieta, pie tam noteikumi pieņemti, vēl pirms Vanags dāvinājumu pieņēmis – tātad formāli viss kārtībā. Tomēr Vanaga paša izturēšanās, runājot par dāvinājumiem, liek noprast, ka viņš jūtas ļoti neērti par savu toreizējo rīcību.

Taču šis nav vienīgais dāvinājums, ko Vanags pieņēmis. 2004.gadā baznīca uzdāvinājusi savam arhibīskapam īpašumu Rīgā netālu no Mārupes. Lai uzceltu tur māju, Vanags no baznīcas aizņēmies arī naudu – vairāk nekā 80 000 latu. Cik noprotams no baznīcas revidentu ziņojuma, tas ir bezprocentu aizņēmums. Katru mēnesi arhibīskaps atmaksā 100 latus, tātad, turpinot šādā garā, 52 gadus vecajam Vanagam parāds būs jāmaksā vēl vairāk nekā 60 gadus. Baznīcas finansistiem un grāmatvežiem tas ir labs iemesls, lai no visas sirds lūgtu par sava arhibīskapa veselību un ilgu mūžu.

Vanags deviņdesmito gadu vidū ticis arī pie pusmājas Mežaparkā iepretī Zooloģiskajam dārzam. To viņam uzdāvināja mācītājs profesors Roberts Feldmanis, kas bijis arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēks. 2004.gadā Vanags īpašumu pārdevis vai atdāvinājis, noformējot darījumu kā dāvinājuma līgumu atlīdzības nozīmē – tātad kā atlīdzību par kādu izdarītu pakalpojumu. Dāvanas saņēmējs Klaudijs Zīberts darbojas nekustamo īpašumu jomā, un var tikai minēt, vai palīdzība ir bijusi saistīta ar arhibīskapa privātmājas celtniecību, vai ko citu.

Kā atgūt labo slavu?
Ilgus gadus Vanags izvairījās runāt ar savas baznīcas locekļiem par pieņemtajiem dāvinājumiem. Par tiem nav zinājuši pat ļoti daudzi mācītāji. Tomēr pagājušajā nedēļā, kad Sinodē balsoja par viņa turpmāko darbību, Vanags beidzot izšķīrās par atklātību, jo medijos jau bija parādījusies informācija par viņa īpašumiem. ''Apzinos, ka šī rīcība, lai gan ne iepriekš izplānota, ir bijusi neapdomīga, izraisa jautājumus un rada nelāgu precedentu. To atzīstot, es lūdzu Ikšķiles draudzi, pateicībā par jūsu draudzību un labo nodomu, pieņemt atpakaļ laipno dāvinājumu. Baznīcu es lūdzu izskatīt iespēju pieņemt savā īpašumā manis uzcelto dzīvojamo ēku,” sava ziņojuma ietvaros mācītājiem un draudžu priekšniekiem LELB 25.Sinodē sacīja Vanags.

No Vanaga puses tā ir godīga rīcība – atdot atpakaļ dāvinājumus, atzīstot, ka tos pieņemot nav rīkojies īsti ētiski. Pagaidām vēl nav skaidrs, kā izvērtīsies šī dāvinājumu atdošana un vai tā nepagaisīs no darāmo darbu saraksta. Nav arī skaidrs, kas notiks ar 80 tūkstošu latu aizņēmumu no LELB, ko Vanags iztērējis privātmājas celtniecībai. Ja jau baznīca paņem Vanaga māju, tad varbūt arhibīskapam nauda vairs nav jāatdod…

No vienas puses, vai maz vajag tik ļoti uztraukties par kādas baznīcas amatpersonas ētiku un saimnieciskajiem darījumiem, jo netrūkst taču valsts amatpersonu ar vēl divdomīgākiem darījumiem. No otras puses – laikā, kad esam tik ļoti pieraduši pie valsts amatpersonu negodprātīgas rīcības, gribētos, lai būtu vismaz kāds, kurš nav sasmērējies. Un vietai, kur meklēt skaidrākus un godīgākus cilvēkus, taču vajadzētu būt baznīcai, kas ne tikai sludina augstus ētiskos ideālus, bet pati tos arī piekopj. Turklāt baznīcas vadītājam taču vajadzētu būt paraugu paraugam. Vanagam šāda iespēja – vismaz teorētiski – vēl joprojām ir – drosmīgi izstāstīt par visiem saviem iepriekšējiem saimnieciskajiem darījumiem (ne tikai par tiem, kurus atklāj mediji) un censties visu vērt par labu. Godīgu kļūdu atzīšanu un labošanu cilvēki novērtē. Un ilgojas redzēt stipru cilvēku, kas to izdara.

Ilze Nagla ir Latvijas Televīzijas raidījuma ''De facto'' žurnāliste.