Plēsēji iznīcina medību faunu 47

No medību dzīvnieku pulka izsaimniekotas 20 sugas

Esam medību dzīvnieku sugu populācijas tā nosaimniekojuši, ka to īpatņu mazskaitlīguma dēļ vismaz 20 sugas pēdējos 20 gados ir zudušas kā medību dzīvnieki. Šobrīd medību saimniecība balstās tikai uz staltbriežiem, stirnām, meža cūkām, aļņiem.

Šīs sugas negatīvi ietekmē vilki un lūši, kā arī ziemas bargums – sala perioda ilgums, minimālo temperatūru summa, sniega dziļums, sērsnojums. Dabīgi, ka tad, kad dzīvnieki ir novārguši, bezspēcīgi, viņiem grūti aizbēgt no plēsējiem un tos daudzkārt vieglāk var nokost. Tādos apstākļos mainās plēsēju uzvedība – tie, lai apmierinātu dabisko asinskāri, iznīcina daudz vairāk dzīvnieku, nekā vajadzētu viņu eksistencei. Plēsēji upurus pat nenoēd, pie tiem vēlāk  neatgriežas, bet atsāk kost citus dzīvniekus. Loģiski – jo vairāk plēsēju, jo vairāk tie nokož citus dzīvniekus un vairāk vai mazāk degradē citu dzīvnieku populāciju.

Vairāk nekā uzskaitīts
Latvijas mežos cilvēks nespēj saskaitīt dzīvniekus tik precīzi kā naudu bankā. Taču godprātīgi veicot dzīvnieku uzskaiti, kopumā dati dod priekšstatu par plēsēju un citu dzīvnieku skaitu un tā dinamiku. 19.gadsimta beigās Latvijā bijuši tikai 10-20 vilki, pēc Pirmā pasaules kara – 400-500. Jau ap 1930.gadu – tikai 100. 1940.gada aprīli Latvijā bija uzskaitīti tikai 17 vilki un 93 lūši. Pēc Otrā pasaules kara plēsēji atkal strauji savairojās – 1947.gadā uzskaitīti 1100 vilki un 233 lūši. Plēsēju medības intensificēja, maksājot par nomedīšanu lielas prēmijas, atļauts bija medīt visu gadu. Un jau uz 1960.gadā uzskaitīja vairs tikai 94 vilkus un 54 lūšus.

Samazinoties plēsēju skaitam, kļuva vājāki arī to medību rezultāti, tādēļ tos sāka mazāk medīt. Tam sekoja jauns vilku un lūšu skaita palielināšanās periods, kas apogeju sasniedza gados pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kad tika noteikts nomedīt atļautais vilku skaits un saudzējamais laiks. Oficiālā statistika liecina, ka šogad mežos ir 917 vilki un 1553 lūši. Protams, ka tādēļ pagājušajā ziemā visā valstī, dažviet pat par 50-70% samazinājās stirnu, arī staltbriežu skaits, jo plēsēji tos nokoda.
Vilkmīļi nepamatoti apgalvo, ka vilki, lūši uzskaitīti vairāk, nekā to ir, bet drīzāk ir otrādi – dabā to skaits ir lielāks. Citādi nebūtu iespējams laikā no 15.jūlija, medījot tikai gadījuma pēc, līdz novembrim nomedīt jau trīs ceturtdaļas no gada limita – 100 vilkiem. Pie tam dzīvē katrs šautais vilks arī nekrita. Tas nebūtu iespējams ar jebkuru dzīvnieku, ja to skaits Latvijā no Liepājas līdz Zilupei būtu tikai 917. Piemēram, 1995.-1996.gadā Latvijā uzskaitīja 926 vilkus. Cītīgi medījot visu gadu, nomedīja 321. 1996.-1997.gadā atkal uzskaitīja 934 vilkus, nomedīja 391! Tas liecina, ka tad un arī šobrīd vilku ir daudzkārt vairāk nekā uzskaitīts.

Iznīcina jauno paaudzi
Šobrīd vilku skaitu pieaugums ir sekas to saudzēšanas laikam un vairāk nekā niecīgajam nomedīšanas limitam. Jārēķinās, ka šoziem plēsēju skaits būs vēl lielāks, un tādēļ vēl vairāk tie noplicinās pārnadžu populāciju, kas notiek ne tikai ziemā, bet arī visu gadu. 36 gadu ilguša pētījuma dati liecina, ka, piemēram, Pārventas mežniecībā 5000 hektāros (ha) vidēji ik gadu tikai rudenī un ziemā tiek nokosti vidēji 78 staltbrieži. No šajā periodā vilku nokostajiem staltbriežiem buļļi bija 3,3%, 46,1% bija govis, 50,6% – kārtējā gada teļi. No lūšu nokostajiem 21,5% bija staltbriežu govis, 78,5% – kārtējā gada teļi.

Plēsēji iznīcina visvairāk govis un teļus, tā regulāri samazinot ikgadējo pieaugumu. Lielie plēsēji būtiski traucē staltbriežu riestu, un buļļi reti iebaurojas, jo tos nepārtraukti vajā plēsēji. Lielie plēsēji ziemā pie barotavām regulāri sagaida un nokož staltbriežus, stirnas un mežacūkas. Tas nozīmē, ka dzīvniekiem ziemā izdzīvošanai nav alternatīvas – vai nu tiem jāiet bojā no bada, vai tos nokodīs plēsēji.

Vilkmīļi uzsver faktu, ka pēdējos gados arvien mazāk no vilkiem cieš mājdzīvnieki. Taču katrs, kas ir bijis laukos, zina, ka mājdzīvnieku, kas būtu plēsējiem pieejami, praktiski laukos tikpat kā nav. Plēsējiem ir jāpārtiek tikai no meža dzīvniekiem. Plēsēji sekmē meža un lauksaimniecības kultūru bojājumus, jo staltbrieži, cūkas, pat stirnas spiestas plēsēju dēļ dzīvot lielākos baros.

Plēsējiem vieta rezervātos
Augšminētais nav nekas jauns un negaidīts, bet ir sen zināma patiesība. Latvijas zinātnieki  (A.Kalniņš 1943.gadā, A.Tauriņš, 1956., 1982.gadā.) kā arī simtiem Eirāzijas valstu zinātnieku secinājuši – vilku un lūšu pastāvīga dzīvošana nav pieļaujama teritorijās, kurās īsteno racionālu medību saimniecību. Vilkam un lūsim Latvijā ir jāsaglabājas un jābūt Latvijas faunā, bet tikai ne uz citu sugu populāciju degradēšanas rēķina.

Plēsēju saglabāšanos Latvijā nodrošinās to pilnīga aizsardzība nacionālajos parkos un rezervātos. Medībām nodotajās teritorijās lielajiem plēsējiem jābūt nelimitēta medību dzīvnieka statusā ar saudzēšanas laiku vairošanās periodā. Līdzšinējie vairāk nekā simtsgadīgie fakti un prakse liecina, ka Latvijā varētu atļaut dzīvot apmēram 100 vilkiem, kas būtu piecas reizes vairāk nekā 1940.gadā.

ES valstī Zviedrijā zinātnieki noteica un parlaments nolēma, ka nākošos piecus gadus vilku norma valstī ir 200, pārējos nomedīja. Šobrīd Latvijā ir vismaz 30-40 reizes lielāks vilku blīvums nekā Zviedrijā, un pēc zviedru normas Latvijā varētu turēt 30 vilkus.

Ir pēdējais laiks atbildīgajām valsts institūcijām vilku un lūšu problēmu atrisināt tā, kā to prasa zinātnieku atziņas un sugu daudzskaitlības īstenošanas priekšnoteikumi. Tas nozīmē – nepieļaut vienas sugas eksistenci un savairošanos uz citu sugu degradācijas rēķina. Ja to nedarīs, netālā nākotnē draud gan pārnadžu, gan arī lielo plēsēju nīkuļojošu populāciju izveidošanās.

Jāreaģē uz ikgadējiem miljonos latu nodarītajiem zaudējumiem. Katrs dzīvnieks, tāpat kā koks mežā, ir ar noteiktu, pie tam ne mazu vērtību. Ceru, ka mednieki ir pārliecinājušies par pagājušajā ziemā plēsēju nodarītajiem zaudējumiem un tos nepieļaus nākotnē, bet samazinās plēsēju skaitu. Muļķība un demagoģija ir plēsēju aizsardzībai piesegties ar ES ''deķīti”. Jebkuras valsts prioritārās tiesības ir sakārtot dabā esošās dzīvnieku sugas atbilstoši apstākļiem.

Vitauts Gaross ir mežzinātņu doktors.